Novembrī notiks vairāku dienu akcija „Kultūra (iz)dzīvo”, kuras centrā ir 10. novembra koncerts Rīgas Kongresu namā. To rīko biedrība „Laiks kultūrai” un Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija, un, kā raksta LSM, tās mērķis ir pievērst uzmanību kultūras nepietiekamajam finansējumam un zemajam atalgojumam. Par pašu akciju mēs jau rakstījām, bet par valsts naudas sadali mūzikā — atsevišķā rakstā. Mēs gribam sakārtot zināmo un uzdot vienu jautājumu: vai tā ir visas kultūras nozares lieta, vai tomēr valsts budžeta iestāžu un Kultūras ministrijas jautājums par to, kā tiek rīkota nauda un kā tā tiek sadalīta?

Ko prasa rīkotāji

LSM 20. oktobra rakstā teikts, ka 2026. gada otrajā ceturksnī vidējā bruto alga kultūras mantojuma iestādēs bija 1395 eiro, skatuves mākslās 1365 eiro, bet sabiedriskajā sektorā kopumā 1926 eiro. Rīkotāji prasa pārskatīt horizontālos atalgojuma ierobežojumus valsts pārvaldē, lai tie neattiektos uz kultūru, atteikties no plānotā 2027. gada samazinājuma algu finansējumam Kultūras ministrijas nozarē, kas pārsniedz 1,2 miljonus eiro, un risināt biļešu cenu kāpumu. Asociācijas valdes loceklis Sandis Voldiņš, kurš vada arī Latvijas Nacionālās operas un baleta valdi, algu atšķirību pret pārējo valsts sektoru provizoriski lēš aptuveni 30 miljonu eiro apmērā.

Kultūras ministrs Nauris Puntulis akcijas preses konferencē piedalījās un teica, ka nozares problēmu saprot, taču konkrētu summu nākamā gada budžetam solīt nevar.

Kas runā akcijas vārdā

LSM minētie preses konferences runātāji ir Sandis Voldiņš, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa, tās Bibliogrāfijas institūta direktors Ansis Garda, restauratore Dace Dubrovska un Latvijas Teātra darbinieku savienības pārstāve, Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena. Vārds ir gan vadītājiem, gan ierindas darbiniekiem, taču visi viņi pārstāv valsts un pašvaldību finansētas iestādes. Asociācijas biedru sastāvu un abu rīkotāju vadību mēs jau aprakstījām iepriekšējā rakstā.

Asociācijas Facebook lapā jaunākais redzamais ieraksts datēts ar 2023. gada 9. decembri, kad tā ziņoja par 2024. gada budžetā apstiprināto papildu finansējumu koncertorganizāciju un teātru atalgojumam 2,09 miljonu eiro apmērā. Tikmēr publiski asociācija pēdējā laikā izpaudusies citur: 2026. gada janvārī tā izplatīja vēstuli par koncertzāles „Gors” nākotni.

Koncerts: programma, ielūgumi un izmaksas

Koncerts sāksies 10. novembrī plkst. 19.00. Programmā ir Pētera Butāna, Emīla Dārziņa, Imanta Kalniņa, Artūra Maskata, Raimonda Paula, Gundara Pones, Karla Orfa un Astora Pjacollas mūzika, un uzstāsies kori, simfoniskie un kamerorķestri, operas solisti un Latvijas Radio bigbends. Ieeja ir ar ielūgumiem pret brīvprātīgiem ziedojumiem, un, kā norāda rīkotāji, ielūgumus var saņemt „Biļešu paradīzes” tīmekļa vietnē un kasēs. Cik ielūgumu ir un kā tie sadalīti, publiskotajos materiālos neatradām.

Kongresu nams ir arī vieta, kur saskaņā ar šā gada pavasarī Saeimā pieņemto likumu paredzēts pārbūvēt Nacionālo koncertzāli „Rīgas filharmonija”. Būvprojekts pašvaldībai jāizstrādā līdz šā gada beigām, un izmaksas bija lēstas ap 61 miljonu eiro 2023. gada cenās.

Kas ir profesionāls mūziķis

Nozarē jau gadiem notiek strīds par to, kurš ir profesionāls mūziķis. Viens kritērijs ir izglītība, cits — ienākumi no mūzikas. Asociācijas nosaukumā ir vārds „profesionālo”, un tās biedri ir lielākoties valsts un pašvaldību finansēti kolektīvi. Rīkotāju publicētajā izpildītāju sarakstā nav neatkarīgo grupu. Vai ar „profesionālo” šeit domāti tikai valsts algoti mūziķi, no šiem avotiem noskaidrot nevar, taču tieši no atbildes ir atkarīgs, kuru algas šajā sarunā tiek uzskatītas par visas nozares algām.

Divi veidi, kā to saprast

Ja akciju saprot kā visas nozares lietu, argumenti ir šādi. Algu atšķirības ir redzamas gan muzejos un bibliotēkās, gan skatuves mākslās. Rīkotāji norāda, ka runa nav tikai par algām, bet arī par profesionāļu saglabāšanu, mantojumu un kultūras pieejamību, it īpaši reģionos, ģimenēm un skolēniem. Valsts kultūras budžets ir kopīgs, un tā lielums skar arī to nozares daļu, kas valsts algas nesaņem un strādā par saviem līdzekļiem vai projektu konkursos.

Ja to saprot kā valsts iestāžu un ministrijas lietu, arī ir argumenti. Divas no trim prasībām, proti, par horizontālajiem algu ierobežojumiem valsts pārvaldē un par ministrijas nozares algu fonda samazinājumu, attiecas tieši uz valsts budžetu un valdības lēmumiem. Rīkotāji un runātāji ir valsts finansētu iestāžu pārstāvji, un sarunu partneris ir ministrija. Neatkarīgo grupu, producentu un klubu ienākumi ar šīm algu skalām nav saistīti.

Atsevišķs jautājums ir budžeta process. Mūsu pieredze liecina, ka nozarei ir grūti izsekot, kā Kultūras ministrijai iesniegtie prioritārie pieprasījumi nonāk līdz budžeta projektam; rezultātu redz tikai kopējā paketē pirms tās pieņemšanas. Cik lielā mērā galīgais lēmums ir atkarīgs no ministrijas spējas aizstāvēt nozari valdībā un cik no valdības kopējām prioritātēm, no šiem avotiem noskaidrot nevar.

Jautājumi rīkotājiem

Rīkotāji raksta, ka ieeja koncertā ir ar ielūgumiem pret brīvprātīgiem ziedojumiem un ka ielūgumus var saņemt „Biļešu paradīzē”. Tāpēc rodas vairāki jautājumi. Kam tiks novirzīti ziedojumi: vai tos iemaksās valsts budžetā mūziķu algu paaugstināšanai, vai tie segs pašu pasākuma rīkotāju izdevumus? Vai ielūgumu saņemšana „Biļešu paradīzē” ir bez maksas, vai tiek ieturēta servisa maksa, un kas to saņem? Un kā ieeja „ar ielūgumiem pret ziedojumiem” atšķiras no parastas biļešu tirdzniecības?

Vēl viens jautājums attiecas uz izmaksām. Vai koncerta izmaksas — Kongresu nama telpas, skaņa un gaisma — ir segtas par parastām cenām, vai uz īpašiem, akcijas nosacījumiem? Un vai neatkarīgs producents, kurš savu koncertu nosauktu par akciju, varētu saņemt Kongresu nama telpas uz tiem pašiem nosacījumiem, kamēr tur vēl nav sākusies pārbūve?

Mūsu secinājums

Abi skaidrojumi — gan tas, ka akcija ir visas nozares lieta, gan tas, ka tā ir valsts iestāžu un ministrijas lieta — var būt patiesi vienlaikus. Taču ir viens vienkāršs princips: ja runā visas nozares vārdā, pie galda jābūt visām tās daļām, bet, ja runā tikai par valsts finansētajām iestādēm un kolektīviem, tas jāsaka skaidri. Tad lasītājs, politiķis un žurnālists zinās, par ko tieši notiek saruna.

Avoti

Vizuālais materiāls: LRMA.