Autors: Uģis Higo. Privāts viedoklis, balstīts uz publiski pieejamo informāciju.
Kultūras ministrija nesaskata pamatu atteikties no plānotajiem un sāktajiem lielajiem iepirkumiem savās padotības iestādēs: kopā 34,1 miljons eiro bez PVN. 10. novembrī Kongresu namā skanēja koncerts, kas aicināja valsti padomāt par kultūras darbinieku algām. Es abus faktus vienkārši saliku līdzās, un man radās viens jautājums: kas šajā brīdī stāv pirmais?
Ko ministrija atbildēja valdībai
Valdība augusta beigās lika ministrijām izvērtēt lielos iepirkumus: piegādes un pakalpojumus no 140 000 eiro un būvdarbus no viena miljona. Kā raksta LSM, rezultātus valdība pieņēma bez komentāriem. Kultūras ministrija pati šādus iepirkumus neplāno, taču deviņas no tās 27 padotības iestādēm plāno vai jau ir sākušas 23 iepirkumus par kopumā 34 106 174 eiro bez PVN. Finansējums nāk gan no valsts pamatbudžeta, gan no Eiropas Savienības un citu ārvalstu palīdzības projektiem. Cik no summas ir viens un cik otrs, ziņās neatradu.
Ko tieši pirks, nosaukts tikai divām iestādēm. Nacionālā bibliotēka plāno piecus iepirkumus par 3,6 miljoniem eiro: serverus un tīkla iekārtas, ugunsdrošības un apziņošanas sistēmas modernizāciju, video uzglabāšanas iekārtas un videokameras. Kultūras informācijas sistēmu centrs plāno četrus par 2,1 miljonu: „Microsoft” licenču pagarināšanu, datortehniku un bibliotēku datu tīkla pieslēgumus. Kopā tie ir 5,7 miljoni jeb apmēram sestā daļa. Pārējie 28,4 miljoni pieder septiņām iestādēm, tostarp Mākslas akadēmijai, Kultūras akadēmijai, Nacionālajam arhīvam un Nacionālajam vēstures muzejam, un tur summas ziņās nav minētas.
Ko prasīja protesta akcija
Akcijas „Kultūra (iz)dzīvo” rīkotāji, biedrība „Laiks kultūrai” un Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija, 10. novembrī sarīkoja koncertu Kongresu namā, ko LSM translēja LTV7, Latvijas Radio 3 Klasika un LSM.lv. Prasība bija skaidra: ilgtermiņa plāns kultūras darbinieku algu pakāpeniskai celšanai un tāds valsts finansējums iestādēm, lai nebūtu jāceļ biļešu cenas. Pēc LSM datiem, kultūras darbinieki saņem apmēram 500 eiro mēnesī mazāk nekā vidēji valsts sektorā, un Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš algu starpības izlīdzināšanai aplēsa 30 miljonus eiro, proti, 7,5 miljonus gadā četros gados. Rīkotāju formulētajās prasībās nebija ne servera, ne licences, ne videokameras. Tas nenozīmē, ka tās nevajag. Tas nozīmē, ka kā prioritāti nozare nosauca algas.
Ielūgumi pret ziedojumiem
Protesta akcijas koncertā ieeja bija ar ielūgumiem, ko izdalīja pret brīvprātīgiem ziedojumiem. Ziedojumus saņēma Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija, un rīkotāju lapā teikts, ka tos izmantos koncertakcijas tehnisko un māksliniecisko izdevumu segšanai. Es to saucu par maksas ielūgumiem, jo bez ziedojuma pie ielūguma tikt nevarēja. Lapā nebija norādīts ieteicamais ziedojuma apmērs, un nevienā man pieejamajā avotā neatradu, cik kopā saziedots, cik izmaksāja pats koncerts un cik no ziedotā aizgāja biļešu servisam. Tas nav pārmetums. Pēc tik skaļas akcijas dabiski gribas zināt, ko tā izmaksāja un vai ziedojumi šīs izmaksas nosedza.
Cik tāds pasākums maksātu
Es mēģināju iedomāties, cik maksātu šāds pasākums, ja to rīkotu kāds, kas nav valsts iestāde. Kongresu nama Lielajā zālē pēc Rīgas namu sniegtās informācijas ir 1142 vietas. Publiski pieejamu nomas cenrādi neatradu, tāpēc zāles cenu nezinu; to var uzzināt, tikai pieprasot piedāvājumu. Arī translācijas izmaksu neatradu: LSM raksts nepasaka, kas tās apmaksā un vai par tām kāds maksā. Vienīgais konkrētais pieejamais mērījums ir orķestra darbs. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris 2025. gadā sarīkoja 56 koncertus, un tā izdevumi bija 4,64 miljoni eiro, tātad ap 83 tūkstošiem eiro uz koncertu. Tie ir vienīgie publiski pieejamie skaitļi, no kuriem loģikā var kaut ko secināt. Tā nav viena papildu koncerta cena, jo lielāko daļu izdevumu veido algas, kas jāmaksā arī bez koncerta, taču tas parāda, ka koncerta cena sastāv no daudz vairāk nekā zāles nomas. Šajā koncertā uzstājās astoņi kolektīvi. Cik par to ir samaksāts, kuri muzicēja par honorāru un kuri bez, rīkotāju lapās nav teikts.
Vai tāds koncerts varētu būt labs atspēriens algu fonda papildināšanai? Vienkārša aritmētika. Ja visas 1142 vietas pārdotu par Nacionālā simfoniskā orķestra vidējo biļetes cenu, 21,70 eiro, kopā sanāktu apmēram 24,8 tūkstoši eiro, tas ir nepilns trešdaļprocents no 7,5 miljoniem, kas gadā vajadzīgi algu starpībai (pēc publiski izskanējušā Voldiņa pieņēmuma). Pat ja biļete maksātu simts eiro, tie būtu 114 tūkstoši jeb pusotrs procents. Šie skaitļi ir ilustrācija, nevis dati par šo koncertu. Tomēr rezultāts ir skaidrs: viens koncerts algu fondu nepapildinātu, bet tas varētu kļūt par jēdzīgu demonstrāciju, ja rīkotāji publicētu akcijas ieņēmumu un izdevumu pārskatu. Tad visiem būtu redzams, cik šāds pasākums izmaksā valsts naudā.
Man šķiet, ka labdarības akcijās ierasts uzrādīt, cik saņemts no ziedotājiem, un tad organizatori aiz laimes raud. Bet apakšā vajadzētu uzrādīt arī reālās izmaksas, un tad aiz laimes raudātu arī ziedotāji.
Jautājums, ko vērts uzdot
Salīdzinu skaitļus. 34,1 miljons ir vairāk nekā visa 30 miljonu algu starpība un vairāk nekā četras reizes pārsniedz tās gada daļu. Šie skaitļi nav tieši salīdzināmi: iepirkums ir vienreizējs, algu pacēlums atkārtojas katru gadu, un daļa iepirkumu naudas, ja tā ir Eiropas projektu nauda, parasti ir piesaistīta konkrētam mērķim un algām netiek pārcelta. Tomēr mērogs ir redzams.
Es neapgalvoju, ka šie iepirkumi ir lieki. Serveri, ugunsdrošības sistēmas un licences ir vajadzīgas, un bibliotēka bez tām nedarbosies. Jautājums ir par kārtību. Cienījamie akcijas dalībnieki, vai pirms iepirkumu plānošanas kāds no jūsu iestāžu vadītājiem ir vērsies ministrijā ar jautājumu, vai daļu naudas var novirzīt algu piemaksām? Cik no 34,1 miljona ir valsts pamatbudžets, par kura pārdali vispār var runāt? Ja atbilde ir „nevar”, tā ir normāla budžeta iestāžu grāmatvedības atbilde, bet to vajag dzirdēt no pašiem iepirkumu organizētājiem.
Šis jautājums, manuprāt, jāuzdod tieši iestāžu vadītājiem, jo viņi ir abās pusēs. Nacionālā bibliotēka, kuras direktore pēc iepriekš publicētā LRMA raksta ir protesta akcijas organizatoru biedrības valdes priekšsēdētāja, ir viena no šīm deviņām iestādēm, tāpat kā Mākslas akadēmija un Kultūras akadēmija. Tas nav pārkāpums, tas ir iemesls pajautāt. Tajā pašā rakstā, pēc VID deklarācijām, redzams arī tas, ka vienai no biedrības valdes locekļiem 2025. gadā alga saņemta no četrām valsts finansētām iestādēm. Nelikumīgi tas nav, bet, kad nozare saka, ka algām naudas nepietiek, man nav skaidrs, kāda produktivitāte var būt cilvēkam, kas vienlaikus strādā četrās vietās.
Cilvēki vai iekārtas
Tautā iegājies teiciens „Pavļuta zelta gultas”. Tā mēdz sacīt, kad valdība atļauj iepirkt visu, kas nopērkams, un mazāk domā par to, kas pie iekārtām stāvēs. Tā ir alegorija, nevis apgalvojums par kādu konkrētu lēmumu: Valsts kontrole 2022. gadā pandēmijas laika iepirkumus pārbaudīja un secināja, ka nauda tērēta pēc apstiprinātiem sarakstiem. Taču salīdzinājums der: iekārta bez cilvēka ir tikai iekārta, un pilna slimnīca ar aparātiem rindu nesaīsina, ja nav, kas pie tiem strādā.
Serveris pats sevi neapkalpo, un videokamerai vajag kādu, kas to apkalpo un kam ir ko filmēt. Iespējams, ka tīklus un iekārtas apkalpos ārpakalpojuma sniedzēji un saņems par to tirgus cenās salīdzināmu atlīdzību. Bibliotēkas un muzeja darbinieks tādu nesaņem: rīkotāju paši minētie skaitļi liecina, ka muzeja speciālists mēnesī saņem ap 1344 eiro. Iekārtas pērk vienreiz, cilvēkus vajag katru mēnesi.
Vismaz labākas videokameras perfekti iefilmēs jebkuru skumju asaru, un jaunie serveri to uzglabās. No tā varētu sanākt interesants video. Taču jautājums nav, vai serveri vajadzīgi. Jautājums ir, kas šajā rindā stāv pirmais: cilvēki vai iekārtas.
Nekas īpašs, bet kopumā šī informācija uzdzina skumju noti. Nepārtraukti dzirdam, ka kultūra ir pazemota, ka kultūru nenovērtē, ka kultūrai atņem un ka kultūra tūlīt nomirs. Vajadzētu saprast, kas tad ir tā kultūra. Vai kultūra ir tikai tā, kas atrodas zem valsts budžeta kupola? Mēs par to kultūru runājam? Kur paliek tā kultūra, kura pati mēģina izdzīvot? Bet, paskatoties uz reāliem skaitļiem, grūti saprast, kas tajā budžeta uzturētajā kultūrā ir prioritāte: cilvēks vai iepirkumi?
Jaunajā valdības plānā kultūra ir pieminēta. Tā ir sadzirdēta, taču vai pašai kultūrai ir plāns, kā attīstīties? Jautāsim šīs jomas vadītājiem, lai iepazīstina.
Avoti: LETA (nra.lv, 15.11.2026.); LSM, Jānis Kincis (11.11.2026.); LSM (05.11. un 10.11.2026., koncerts, translācija un sagatavošanās); rīkotāju lapas lnso.lv un orkestris.riga.lv („Kultūra (iz)dzīvo”); Rīgas nami (Kongresu nama Lielā zāle); VSIA „Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris” 2025. gada finanšu pārskats; LRMA raksts „Direktoru klubiņš iziet ielās mūziķu vārdā” (04.11.2026.); Valsts kontroles 2022. gada revīzija par Covid-19 finansējumu (puaro.lv, 20.05.2022.).
Lasi arī: Direktoru klubiņš iziet ielās mūziķu vārdā · Visa nozare vai valsts iestādes? Jautājumi pirms akcijas „Kultūra (iz)dzīvo”




