Novembrī kultūras nozare atkal dosies sabiedrības priekšā ar prasību pēc lielāka finansējuma. Akciju „Kultūra (iz)dzīvo” rīko kustība „Laiks kultūrai” kopā ar Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociāciju, un tās centrālais notikums paredzēts 10. novembrī Kongresu namā, kur koncertakcijā uzstāsies valsts profesionālie mūzikas kolektīvi. Problēma, uz kuru akcija norāda, ir reāla, un skaitļi ir nepielūdzami: šā gada otrajā ceturksnī kultūras mantojuma iestādēs vidējā darba samaksa bija 1395 eiro, skatuves mākslās — 1365 eiro, kamēr sabiedriskajā sektorā kopumā — 1926 eiro. Kopš 2020. gada inflācija sasniegusi 43 %, bet Igaunijā kultūras darbinieka vidējā bruto alga jau pērn pārsniedza divus tūkstošus eiro. Tomēr, pirms aicināt visu nozari sadoties rokās, ir vērts uzdot dažus neērtus jautājumus, jo šo dziesmu mēs dzirdam ne pirmo reizi.

Kam īsti domāts šis atalgojums?

Ja ieklausās akcijas rīkotāju vārdos, kļūst skaidrs, par ko ir runa: par muzejiem, bibliotēkām, arhīviem un valsts skatuves mākslas organizācijām — teātriem, orķestriem, koriem un operu. Citiem vārdiem, par Kultūras ministrijas padotības iestādēm un valsts kapitālsabiedrībām, kuru darbinieku algas veido valsts budžets. „Latvijas Koncertu” vadītājs Timurs Tomsons pats norādījis, ka profesionālo kolektīvu mūziķu, par kuriem iet runa, ir ap 600. Viņu atalgojums, kas sasniedz vien aptuveni divas trešdaļas no sabiedriskā sektora vidējās algas, patiešām nav pieņemams, un šo cilvēku darbs ir valsts vizītkarte.

Taču tā nav visa kultūras nozare. Kultūra ir arī simtiem neatkarīgu grupu, koncertu producentu, klubu, festivālu, ierakstu studiju, skaņas un gaismas tehniķu, nozares mediju un biedrību, kas strādā bez algas no valsts budžeta un bez garantēta finansējuma — uz sava riska, par saviem līdzekļiem un maksājot nodokļus. Rokmūziķim, kurš vakarā spēlē klubā, bet dienā strādā citu darbu, lai varētu atļauties ierakstīt albumu, valsts orķestra algas pielikums nemainīs neko. Viņš nav šīs akcijas ieguvēju lokā, taču tiek aicināts stāvēt tās masu skatā.

Kas rīko akciju?

Akcijas rīkotāji nav ielu aktīvisti, bet valsts kultūras institūciju vadītāji. Biedrību „Laiks kultūrai” 2010. gada augustā, krīzes budžeta griezienu laikā, nodibināja nacionālās nozīmes kultūras institūciju vadītāji — Juris Dambis, Evita Sniedze, Edgars Vērpe, Aleksejs Naumovs, Imants Lancmanis, Māra Lāce un Andris Vilks. Statūtos ierakstītais mērķis ir panākt, lai kultūra tiktu atzīta par vienu no valsts attīstības prioritātēm.

Kopš tā laika biedrība ir kļuvusi par pastāvīgu valsts kultūras iestāžu vadītāju balsi: tās pārstāvji sēž Nacionālajā kultūras padomē, tā deleģē pārstāvjus ministrijas komisijās, un šoruden tā sūtīja Valsts kancelejai iebildumus pret to, ka stratēģijā „Latvija 2050” kultūra nav iekļauta kā atsevišķs virziens. Kopš šā gada maija biedrības valdē ir deviņi locekļi.

Uzņēmumu reģistra dati liecina, ka pašreizējo valdi veido Evita Ašeradena (Valmieras teātra direktore), Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa, Jolanta Borīte, Ināra Bula, Zanda Ķergalve, Toms Ķikuts, Laura Lūse, Signe Pujāte un no dibinātāju vidus Edgars Vērpe. Naudas ziņā biedrība ir gandrīz neredzama: 2025. gadā tās vienīgie ieņēmumi bija 400 eiro biedru naudās, izdevumi sasniedza 362 eiro, un gada beigās kontā bija 1061 eiro. Biedrībā ir 12 biedri, algotu darbinieku nav. Savā gada pārskatā par galvenajiem sasniegumiem tā nosauc sadarbību ar Kultūras ministriju saskaņā ar parakstīto memorandu, divas tikšanās ar kultūras ministri un pozīcijas vēstuli par 2026. gada kultūras budžetu. Biedrības ietekme tātad balstās nevis budžetā, bet valdes locekļu amatos — tie ir valsts kultūras iestāžu vadītāji, kuri ar ministriju sadarbojas uz memoranda pamata.

Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija dibināta 2023. gada pavasarī, un tā apvieno valsts un pašvaldību orķestrus, profesionālos korus un Latvijas Nacionālo operu un baletu — kolektīvus ar aptuveni 700 mūziķiem. Asociāciju vada Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina, valdē ir arī operas valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš. Savu lielāko panākumu tā guva jau pirmajā darbības gadā, kad kopā ar Kultūras ministriju panāca papildu finansējumu valsts teātru, koru, orķestru, cirka un operas darbinieku algām, bet šā gada janvārī publiski iestājās par koncertzāles „Gors” pārņemšanu valsts pārvaldībā.

Asociācija reģistrēta 2023. gada 1. jūnijā. Tās biedri ir septiņas juridiskas personas — profesionālie mūzikas kolektīvi —, bet valdē ir trīs cilvēki: Indra Lūkina un Māris Ošlejs kopš dibināšanas, Sandis Voldiņš kopš 2024. gada jūnija. Arī šīs organizācijas finanses ir simboliskas: 2023. gadā tā saņēma 3000 eiro biedru naudās, 2024. un 2025. gadā ieņēmumu nebija vispār, izdevumi bija attiecīgi 1418 un 993 eiro, un 2025. gada beigās kontā palika 589 eiro. 2025. gada pārskatā par galveno veikumu nosaukts lobijs atalgojuma un izdienas pensiju jautājumos.

Svarīgāk ir tas, kas ir šie septiņi biedri. Saskaņā ar LSM publicēto asociācijas vēstuli to vidū ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un sešas valsts kapitālsabiedrības — „Latvijas Nacionālā opera un balets”, „Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris”, „Latvijas Koncerti”, „Kremerata Baltica”, „Liepājas simfoniskais orķestris” un Valsts akadēmiskais koris „Latvija”. Formāli tā ir biedrība, bet pēc būtības — valsts uzņēmumu un valsts augstskolas interešu apvienība. „Laiks kultūrai” biedri ir 12 fiziskas personas, taču arī tie ir valsts kultūras iestāžu vadītāji.

Šeit lasītājam vērts apstāties un pajautāt: vai biedrība, ko savu interešu aizstāvībai izveidojuši valsts uzņēmumi un valsts augstskola, vēl ir nevalstiskais sektors? Cik neatkarīga no valsts var būt organizācija, kuras biedru budžetu nosaka valsts, kuras biedru valdes ieceļ ministrija un kuras vadītāji ir pakļauti tam pašam ministram, pret kura politiku it kā tiek protestēts? Un ko šāda organizācija īsti pārstāv — sabiedrības intereses vai savu iestāžu vēlmi saņemt lielāku valsts dotāciju?

Ja tā cīnās par algām valsts kapitālsabiedrībās, kāpēc šajā cīņā tiek aicinātas piedalīties nevalstiskās organizācijas, kas strādā bez valsts dotācijām, uz sava riska un katru gadu cīnās par izdzīvošanu projektu konkursos? Ko tās no šīs akcijas iegūs? Taisnības labad jāpiebilst, ka abu akcijas rīkotāju gada pārskatos KKF vai cita publiska finansējuma nav, jo tās iztiek ar biedru naudām. Tomēr jautājums par robežu starp valsts un nevalstisko sektoru kultūrā ir plašāks: ja valsts iestāžu vidē dibinātas biedrības pretendē arī uz līdzekļiem, kas paredzēti nevalstiskā sektora attīstībai, kam tad šie līdzekļi patiesībā tiek sadalīti?

Tātad protestu rīko to valsts iestāžu un kapitālsabiedrību vadītāji, kuru budžetu nosaka un kuru valdes ieceļ tā pati Kultūras ministrija, kuras vadītājs pats piedalās akcijas atklāšanā. Viņu interese ir likumīga, taču tā ir viņu iestāžu interese, nevis visas kultūras.

Kā mēs „izglābām” Kultūrkapitāla fondu — un kas no tā mainījās

Atceramies, kā pirms dažiem gadiem visa nozare tika aicināta vienoties, lai Valsts kultūrkapitāla fonds atgūtu savu daļu no akcīzes nodokļa. Atceramies arī ķieģeļus, ko kultūras ļaudis nesa uz Saeimu, lai celtu „sapratnes sienu”. Nozare vienojās, un mērķis tika sasniegts: šobrīd likums nosaka, ka VKKF saņem trīs procentus no plānotajiem alkohola un tabakas akcīzes, kā arī izložu un azartspēļu nodokļa ieņēmumiem — tieši tāpat kā fonda pirmajos gados, pirms šo sasaisti 2004. gadā pārtrauca.

Bet ko tas nozīmēja tiem, kas pieteicas atklātajos projektu konkursos? 2025. gada pirmajā konkursā deviņās nozarēs tika sadalīti 2,25 miljoni eiro, un, kā atzina pati fonda vadība, ar to pietika vien ceturtdaļai no pieprasītā. 2026. gada pirmajā konkursā summa bija 2,09 miljoni eiro, otrajā — 1,9 miljoni eiro, ko saņēma 514 projekti no 1181 iesniegtā. Atklāto konkursu nauda nevis aug, bet sarūk, bet ievērojama daļa fonda līdzekļu tiek sadalīta mērķprogrammās ar jau iepriekš noteiktām prioritātēm.

Rokmūzikas un neakadēmiskās mūzikas jomā pārmaiņas nav jūtamas. Situācija drīzāk ir pasliktinājusies, jo liela daļa mūziķu un producentu vienkārši vairs netic, ka KKF konkursos ir jēga piedalīties: sacensība par dažiem simtiem vai tūkstošiem eiro, kurā rezultāts vairāk atgādina loteriju nekā izvērtējumu, prasa vairāk laika un darba, nekā spētu atsvērt iespējamā atdeve.

Kur ir politiskā atbildība?

Šobrīd kultūras ministrs ir Nauris Puntulis no Nacionālās apvienības. Šī partija Kultūras ministriju vadīja no 2011. līdz 2023. gadam, Puntulis pats bija ministrs 2019.–2023. gadā, un šovasar viņš šajā amatā atgriezās. Tieši viņš 22. oktobrī LTV „Rīta Panorāmā” atzina: „Jā, šobrīd ir krīze.” Atalgojums pēdējos gados neesot audzis. Kā risinājumu ministrs piedāvā reformas — pārskatīt kultūras pārklājumu, konsolidēt muzejus, kas veic līdzīgas funkcijas, palielināt vecāku līdzmaksājumu kultūrizglītībā un ļaut kapitālsabiedrībām paturēt lielāku daļu savu ieņēmumu. Konkrētus skaitļus nākamā gada budžetam viņš solīt nevar, jo pēc vēlēšanām top jauna valdība, un līdz budžeta sarunām, kā viņš pats atzina, viņš var arī nenonākt.

Zīmīgi, ka vārds „krīze” no ministra lūpām izskan tikai tagad. Kamēr ministriju vadīja „Progresīvie” — vispirms Agnese Logina, pēc tam Agnese Lāce —, atalgojuma problēma gan tika atzīta un pat nosaukta par neatliekamu, taču risinājumus meklēja ministrijas iekšējo resursu robežās, un nozare ielās neizgāja. Turklāt tieši 2023. gada nogalē, jau „Progresīvo” ministres laikā, mūziķu algām tika atrasta papildu nauda. Tagad tas pats jautājums ar Nacionālās apvienības ministru priekšgalā pārtop protesta akcijā, un tas notiek brīdī, kad tiek dalīti nākamās valdības portfeļi.

Divas partijas, divas atšķirīgas izpratnes par vienu un to pašu situāciju, un abos gadījumos kultūras darbinieki kalpo par argumentu politiskajā spēlē. Kāpēc nozarei katru reizi jākļūst par fonu kārtējās partijas pozīcijai, nevis par partneri, ar kuru kopā veido ilgtermiņa politiku?

Tajā pašā laikā ministrs ir starp runātājiem, kas iepazīstina ar protesta akciju. Rodas likumsakarīgs jautājums: pret ko īsti tiek protestēts? Pret politiku, kuras galvenais autors ilgāk nekā desmit gadus ir bijis tas pats politiskais spēks, kas tagad stāv blakus protestētājiem? Ja nozare šo gadu laikā būtu vadīta tā, ka atalgojums tur līdzi pārējam sabiedriskajam sektoram, šodien nevajadzētu iet ielās. Un vai valdības veidošanas laikā tas nav arī mēģinājums caur nozares dalībnieku balsi pierādīt, ka Kultūras ministrijai vajadzīga tieši šī vadība?

Ko kultūra ir izdarījusi, lai pati sevi pierādītu?

Ik gadu, kad tiek pieņemts budžets, mēs dzirdam par nepietiekamo atalgojumu kultūrā. Ik pirms vēlēšanām katrs potenciālais ministrs stāsta, kā cīnīsies vai jau ir cīnījies. Kultūrpolitikas pamatnostādnes „Kultūrvalsts” 2022.–2027. gadam par vienu no uzdevumiem noteica kultūras un radošajās nozarēs nodarbināto atalgojuma un ieņēmumu paaugstināšanu. Plānošanas periods tuvojas beigām, un nozare iet ielās tieši ar šo pašu prasību.

Tāpēc jautājums jāuzdod arī pašiem: ko kultūras joma un tās politiskā vadība ir darījusi, lai, meklējot budžeta ietaupījumus, pirmā doma nebūtu par kultūru? Vai ir veidota ilgtermiņa sadarbība ar Ekonomikas ministriju un LIAA mūzikas un radošo industriju eksportā? Vai ir dati par kultūras ekonomisko atdevi, kas pārliecinātu finanšu ministru? Vai mēs varam nosaukt sasniegumus ārpus Latvijas robežām, kas būtu kas vairāk par kārtējo konceptuālo objektu biennāles paviljonā? Ministrs tagad pats atzīst, ka mūzika un arhitektūra ir radošās industrijas, kas var pelnīt, — bet kur šī doma bija nozares politikā pēdējos desmit gadus?

Kaimiņi rīkojas citādi. Lietuva nākamgad kultūras darbinieku algas ceļ par 7,5 % un tuvāko gadu laikā mērķē uz vidējo algu valstī, bet Igaunija jau tagad ir tālu priekšā. Viņi to nav panākuši ar ielu akcijām vien, bet ar politisku izvēli un ilgtermiņa plānu.

Kāpēc mums būtu jāstājas ierindā?

Neviens neapstrīd, ka orķestru mūziķiem, muzeju speciālistiem un teātru tehniķiem jāmaksā cienīga alga. Taču solidaritāte nav akla sekošana. Vai ir pamats stāties ierindā aiz tiem pašiem, kuri gadu desmitiem nav spējuši sakārtot nozari, ko paši vadījuši, un tagad aicina protestēt pret savu nespēju tos, kuru labā viņiem bija jāstrādā?

Ja politiskā vadība vēlas nozares atbalstu, tai jāsāk ar atbildēm, nevis ar plakātiem: ar konkrētu plānu, kā un kad tiks celts atalgojums; ar atklātu VKKF finansēšanas un konkursu modeļa izvērtējumu, kur nonākusi akcīzes nauda; ar valsts politiku profesionālajai populārajai mūzikai kā tautsaimniecības nozarei; ar reālu mūzikas eksporta sadarbību starp Kultūras un Ekonomikas ministriju; un ar kultūras ekonomikas datiem, uz kuriem balstīt lēmumus. Bez tā mēs turpināsim iet pa apli, turēt karstu kartupeli par to, ka kultūra vienmēr tiek apdalīta, — un pēc gada atkal nesīsim ķieģeļus uz Saeimu.

Avoti