Novembrī valsts kultūras iestāžu vadītāji iziet sabiedrībā ar akciju „Kultūra (iz)dzīvo”, lai pievērstu uzmanību kultūras darbinieku zemajām algām. Problēma ir īsta, taču LRMA ieskatījās akcijas seju pašu amatpersonu deklarācijās un konstatēja, ka nozares „izdzīvošana” nav vienāda visiem.
Oktobra beigās biedrība „Laiks kultūrai” kopā ar Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociāciju preses konferencē Rīgas Kongresu namā pavēstīja, ka kultūras nozare ir nonākusi kritiskā situācijā. Skaitļi, kurus rīkotāji minēja, ir nopietni un, cik varam spriest, patiesi: orķestra mūziķis saņem ap 1512 eiro bruto mēnesī, muzeja speciālists – 1344 eiro, teātra tehniskais darbinieks – ne vairāk par 1300 eiro, kamēr sabiedriskajā sektorā vidējā alga ir 1926 eiro. Ar šo nevienam nav jāstrīdas, un LRMA, kas pati pārstāv mūziķus, kuri bieži iztiek bez jebkāda valsts atbalsta, šo satraukumu saprot labāk par daudziem.
Tomēr ir jautājums, kuru preses konferencē neviens neuzdeva: kas ir tie cilvēki, kuri šodien kāpj uz barikādēm, un cik ilgi viņi paši ir bijuši atbildīgi par to, kā sadala savu iestāžu algu fondu? Uz to atbild dokumenti, kas ir publiski pieejami ikvienam – Valsts ieņēmumu dienesta valsts amatpersonu deklarācijas.
Ko rāda deklarācijas
Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš, kurš preses konferencē teica, ka „negribam vairs būt vissliktāk atalgotie mākslinieki Eiropā”, 2025. gadā deklarējis 101 399 eiro algu operā un vēl 19 934 eiro no Latvijas Kultūras akadēmijas padomes – kopā vairāk nekā 122 tūkstošus eiro jeb ap 10 tūkstošiem mēnesī. Tas ir gandrīz septiņas reizes vairāk, nekā gadā nopelna tas pats orķestra mūziķis, par kura algu akcija iestājas.
Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, kura 2025. gadā bija arī „Laiks kultūrai” valdē, tajā pašā gadā algu saņēmusi no četrām valsts finansētām iestādēm – Kino centra, Rīgas Stradiņa universitātes, Mākslas akadēmijas padomes un Kultūras akadēmijas –, bet autoratlīdzības vēl no deviņiem pasūtītājiem, starp kuriem ir arī Latvijas Sabiedriskais medijs un Jaunais Rīgas teātris. Kopā tie ir aptuveni 113 tūkstoši eiro. Mēs neapgalvojam, ka tas ir nelikumīgi – deklarācijā viss ir norādīts –, taču, kad no kino nozares skan, ka „naudas nav”, ir godīgi pajautāt, kā viens cilvēks vienlaikus pilnvērtīgi vada valsts iestādi un strādā vēl trijās.
Biedrības valdes priekšsēdētāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa deklarējusi 70 867 eiro bibliotēkas algu, LNSO valdes locekle Indra Lūkina – 55 560 eiro orķestra algu un vēl 14 638 eiro no Rīgas pašvaldības, Valmieras teātra vadītāja Evita Ašeradena – 61 059 eiro. Pat „pieticīgākais” akcijas runātājs pērn nopelnījis gandrīz trīs reizes vairāk par mūziķi.
Kas ir „Laiks kultūrai”
Uzņēmumu reģistrā biedrības valdē šobrīd ir deviņi cilvēki, un visi deviņi ir valsts kultūras iestāžu vadītāji vai to vietnieki: Nacionālās bibliotēkas, Valmieras teātra, Rundāles pils muzeja, Nacionālā kultūras centra, Brīvdabas muzeja, Kultūras mantojuma pārvaldes, Turaidas muzejrezervāta un Vēstures muzeja vadība, kā arī Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe. 2025. gadā viņu vidējie ienākumi no darba bija nedaudz virs 54 tūkstošiem eiro jeb ap 4500 eiro mēnesī – trīs reizes vairāk nekā orķestra mūziķim.
| Valdes loceklis | Amats 2025 | Ienākumi no darba 2025, € | Mūziķa gada algas |
|---|---|---|---|
| Dagnija Baltiņa | LNB direktore, valdes priekšsēdētāja | 72 471 | 4,0× |
| Evita Ašeradena | Valmieras drāmas teātra valdes locekle | 63 583 | 3,5× |
| Laura Lūse | Rundāles pils muzeja direktore | 59 305 | 3,3× |
| Signe Pujāte | Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore | 58 452 | 3,2× |
| Zanda Ķergalve | Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktore | 57 889 | 3,2× |
| Ināra Bula | Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja | 45 983 | 2,5× |
| Edgars Vērpe | Valsts kultūrkapitāla fonda direktors | 45 028 | 2,5× |
| Jolanta Borīte | Turaidas muzejrezervāta direktore | 45 014 | 2,5× |
| Toms Ķikuts | Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks | 41 977 | 2,3× |
Īpaši jāapstājas pie divām detaļām. Biedrības valdē sēž tās iestādes vadītājs, kas sadala valsts naudu kultūras projektiem, arī nevalstiskajām organizācijām. Un biedrības juridiskā adrese ir Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes ēkā, kuras vadītāja Ināra Bula arī ir šīs biedrības valdē. Mēs neapgalvojam, ka kāds no viņiem ir pārkāpis likumu, taču šāda konstrukcija neatbilst priekšstatam par neatkarīgu pilsonisko sabiedrību – tā drīzāk ir valsts iestāžu vadītāju klubs ar biedrības juridisko formu.
Kur ir problēma
Šie cilvēki nav ienaidnieki, un viņu darbs nav viegls. Problēma ir citur. Tieši valsts kapitālsabiedrību valdes un iestāžu direktori lemj, kā sadalīt sava kolektīva atalgojuma fondu, un tieši viņi ir tie, kuri gadiem ilgi ir sēdējuši pie sarunu galda ar Kultūras ministriju. Ja algu plaisa ar pārējo valsts sektoru, kā saka paši rīkotāji, ir 30 miljoni eiro, tad tā nav radusies pagājušajā mēnesī – tā ir radusies viņu vadībā. Protests pret sistēmu, kuras vadībā esi pats, ir vismaz neparasts žanrs.
Organizācija, kas sevi pozicionē kā nevalstisku, faktiski darbojas valsts iestāžu vadītāju lokā un valsts telpās. LRMA jau iepriekš ir norādījusi, ka šādas biedrības nav īsts NVO sektors un nevar vienlaikus pretendēt uz nevalstiskajām organizācijām paredzētu atbalstu.
Koncerts, kuru privātais producents nevarētu atļauties
Akcijas centrālais notikums 10. novembrī notiks Rīgas Kongresu namā, kur uz vienas skatuves kāps teju visi valsts profesionālie mūzikas kolektīvi. Formāli ieeja ir ar ielūgumiem pret brīvprātīgiem ziedojumiem, taču ielūgumi tiek izplatīti caur komerciālu biļešu tirgotāju SIA „Biļešu Paradīze”, organizators tajā norādīts LPMKA, un pasākums jau ir „izpārdots”. Ziedojuma apmērs un tas, vai ielūgumu varēja saņemt arī bez ziedojuma, publiski nav redzams.
Tas nav sīkums. Valsts ieņēmumu dienesta metodiskajā materiālā ziedojums ir nauda, kas nodota bez atlīdzības – ja saņēmējam ir pienākums dot kaut ko pretī, tas vairs nav ziedojums. Ieeja koncertā ir tieši šāds pretizpildījums. Privātais producents, kurš savu koncertu mēģinātu noformēt kā „ielūgumus pret ziedojumiem”, ar lielu varbūtību nonāktu VID redzeslokā un skaidrotos par nedeklarētiem ieņēmumiem. Ja valsts kolektīvu vadītāju asociācijai šāds modelis ir pieņemams, sabiedrībai ir tiesības zināt, cik naudas saziedots, kā tā grāmatota, kurš sedz zāles nomu un tehniku un vai mūziķiem par šo vakaru tiek maksāts.
Kas būs pēc tam
Faktiem nav vajadzīgi lieli vārdi. Akcija ar skaļām frāzēm un koncertu ceļ gaismā problēmu, bet risinājumu nepiedāvā, un, spriežot pēc līdzšinējās pieredzes, rezultāta nebūs. Lielo algu saņēmēji paklaigās, parādīs mūziķiem, ka „saprot” un ir „savējie”, bet algu lapās nekas nemainīsies.
Pirms nākamā budžeta visi atkal tiks aicināti ielās, un skaitļi būs kļuvuši vēl bēdīgāki, jo algas būs palikušas uz vietas, bet inflācija būs gājusi uz augšu. Mūziķim nāksies meklēt vēl vienu papildu darbavietu, kamēr iestāžu vadītāji atkal draudzīgi uzsitīs viņam uz pleca un teiks, ka esam vienā ierakumu pusē, tikai tā nesaprotošā valdība tur augšā grib kultūru likvidēt.
Kultūra nav Kultūras ministrijas pakļautības iestāžu vadītāju klubiņš, kas paslēpies aiz nevalstiskā sektora izkārtnes un sava miera labad tēlo, ka aizstāv savus darbiniekus. Darbinieki šiem vadītājiem, protams, ir vajadzīgi – kurš gan citādi darītu melno darbu, ar kuru pierādīt pašu iestāžu un pašu amatu nepieciešamību?
Kultūra patiešām (iz)dzīvo. Jautājums ir tikai par to, kas no tās dzīvo labāk.
Visi skaitļi ņemti no VID valsts amatpersonu deklarāciju publiskās datubāzes (2025. gada deklarācijas, publicētas 2026. gada maijā–jūnijā). Ienākumi norādīti bruto.
Avoti
- VID valsts amatpersonu deklarāciju datubāze
- LSM: Kultūras nozare novembrī vairāku dienu akcijā pievērsīs uzmanību finansējuma un atalgojuma krīzei
- LV portāls: Kultūras institūcijas ceļ trauksmi par atalgojuma krīzi nozarē
- Biļešu Paradīze: koncerts „Kultūra (iz)dzīvo”
- VID metodiskais materiāls par uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumiem (ziedojuma definīcija)
- Uzņēmumu reģistrs: biedrība „Laiks kultūrai”, reģ. Nr. 40008163768
