LRMA viedoklis

Kultūras nozare gadu no gada stāsta vienu un to pašu stāstu – naudas par maz, algas par zemu, valdība nesaprot. Vērts uzdot citu jautājumu: ne cik naudas vajag kultūrai, bet vai sistēma, kuras centrā ir atsevišķa Kultūras ministrija, šo naudu vispār spēj pārvērst rezultātos.

Jautājums, ko neviens neuzdod

Par ministriju skaitu un to pārkārtošanu politiķi runā pirms katrām vēlēšanām, un tagad, kad 15. Saeima sākusi darbu un tiek veidota jaunā valdība, šī saruna atkal ir aktuāla. Kultūras ministrija tajā tomēr vienmēr paliek aizsargātajā zonā. Apšaubīt tās nepieciešamību nozīmē riskēt, ka tevi pasludinās par kultūras ienaidnieku, un tāpēc šo jautājumu skaļi neuzdod gandrīz neviens.

Šis raksts nav aicinājums kultūrai dot mazāk naudas. Problēmas ir labi zināmas: kultūras mantojuma iestādēs vidējā bruto alga šā gada otrajā ceturksnī bija 1395 eiro, kamēr sabiedriskajā sektorā kopumā – 1926 eiro, un Igaunija un Lietuva Latviju šajā ziņā apsteidz arvien vairāk. Taču šī plaisa nav radusies šogad vai pagājušajā gadā. Ja ministrija gadu desmitiem nespēj to aizvērt, likumsakarīgi jājautā, kas tad īsti ir tās galvenais darbs un kam tā kalpo.

Ko ministrija dara – uz papīra un dzīvē

Formāli Kultūras ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde trijās jomās: kultūrpolitikā, sabiedrības saliedētībā un mediju politikā. 2025. gadā tās budžets bija 246,8 miljoni eiro, un lielākā daļa šīs naudas aiziet padotības iestāžu – muzeju, bibliotēku, arhīva, Nacionālā kultūras centra, mākslas un mūzikas skolu – uzturēšanai, kā arī valsts kapitālsabiedrībām, proti, teātriem, orķestriem un operai. Ministrijas šā gada galvenie pasākumi ir kultūras mantojuma aizsardzība krīzes situācijās, Rīgas filharmonijas projekts, Lielās ģildes un „Arsenāla” atjaunošana un reģionu kultūras infrastruktūra.

Sabiedrība no tā visa visvairāk redz Dziesmu un deju svētkus, kolektīvu vadītāju atalgojumu, koncertzāļu sāgu un ministru dalību svinīgos pasākumos. Šoruden valdība atbalstīja Dziesmu un deju svētku māksliniecisko kolektīvu atalgojuma reformu, Saeima pieņēma jaunu Bibliotēku likuma redakciju, ministrija pieprasījusi, lai Valsts kultūrkapitāla fonds saprotamāk pamatotu projektu vērtēšanu. Tas ir reāls darbs, taču lielākoties tas ir sistēmas uzturēšanas darbs, nevis attīstības politika.

Daudz kas ministrijas ikdienā paliek neredzams – stratēģijas, pamatnostādnes, padomes, komisijas un normatīvo aktu grozījumi. Pats par sevi tas nav ne labi, ne slikti; jebkura ministrija lielā mērā sastāv no šāda darba. Jautājums ir par to, vai šie dokumenti kaut ko maina. Ja mūzikas nozares stratēģija no perioda uz periodu tiek pārrakstīta ar nelielām redakcionālām izmaiņām un mainītiem gadskaitļiem, bet ar rādītājiem, kurus neviens pēc tam neizvērtē, tad tā kalpo atskaitei, nevis nozarei. Arī pašas ministrijas dokumenti liecina, ka mērķis palielināt kultūras preču īpatsvaru eksportā līdz 1,6% līdz šim nav sasniegts – 2022. gadā tas bija ap 1%.

Starpnieks vai politikas veidotājs?

Vienkāršoti naudas ceļš izskatās tā: Ministru kabinets iedala kultūrai finansējumu, ministrija to sadala tālāk iestādēm, fondiem un programmām. Ja ministrija ir tikai šis starpposms, tad tās pievienotā vērtība patiešām ir apšaubāma. Ja tā ir vieta, kur tiek izšķirtas prioritātes, mērīti rezultāti un aizstāvētas nozares intereses valdībā, tad tai ir jēga. Viss atkarīgs no tā, kura no abām lomām dominē.

Ideja par Kultūras ministrijas likvidēšanu vai apvienošanu nav jauna. Tā izskanēja jau pirms 13. Saeimas vēlēšanām 2018. gadā, un toreiz praktiski visas lielās partijas to noraidīja – ar argumentu, ka nacionālā valstī kultūrai valdībā vajadzīga sava balss un savs paraksts.

Argumenti par atsevišķu ministriju:

  • ministram ir sava balss valdības sēdē un budžeta sarunās; apvienotā ministrijā kultūra konkurētu ar skolām un augstskolām, kuru budžets ir daudzkārt lielāks, un būtu vienmēr otrā rindā;
  • kultūras mantojums, valoda un identitāte Latvijas situācijā ir arī drošības jautājums – to šobrīd uzsver gan ministrija, gan pašas iestādes;
  • pārkārtošana pati par sevi izmaksā laiku un naudu, un vairākus gadus nozare būtu aizņemta ar struktūrām, nevis saturu.

Argumenti par apvienošanu vai būtisku pārveidi:

  • valstij ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju ir 14 ministrijas, un katra uztur savu administrāciju, juridisko, komunikācijas un finanšu daļu;
  • kultūrizglītība jau tagad ir sadalīta starp divām ministrijām, un mūzikas un mākslas skolu, augstskolu un profesionālo kolektīvu ķēde netiek plānota kā vienots veselums;
  • atsevišķa ministrija nav pasargājusi nozari no tā, ka tieši kultūrai pirmajai apgriež finansējumu, – tātad „savs ministrs” vien negarantē rezultātu.

Godīgi jāatzīst, ka pasaules pieredze nesniedz viennozīmīgu atbildi: ministriju skaits pats par sevi nav ne kvalitātes, ne finansējuma rādītājs. Nozīme ir tam, kā ministrija strādā, ko tā mēra un vai tai ir politisks svars.

Kā to dara citur

Eiropā ir sastopami visi modeļi – no atsevišķas kultūras ministrijas līdz kultūrai kā departamentam lielākā ministrijā vai pat bez ministrijas valsts līmenī. Neviens no tiem automātiski negarantē ne lielākas algas, ne labāku kultūrpolitiku.

ValstsKā kultūra iekļauta valdībāKo tas rāda
LatvijaAtsevišķa Kultūras ministrija (kultūrpolitika, sabiedrības saliedētība, mediji)Savs ministrs, bet nozare pastāvīgi sūdzas par algām un finansējumu
IgaunijaAtsevišķa Kultūras ministrijaTāds pats modelis, bet algas jau 2025. gadā ap 2090 eiro – noteicošā ir politiskā griba, nevis struktūra
LietuvaAtsevišķa Kultūras ministrija2027. gadā papildus ~14 miljoni eiro algām; vienlaikus 2025. gada rudenī lieli protesti par ministrijas politisko vadību
SomijaVienota Izglītības un kultūras ministrija ar diviem ministriemApvienojums netraucē kultūrai būt redzamai, ja tai ir savs ministrs vai valsts sekretārs
NīderlandeIzglītības, kultūras un zinātnes ministrijaKultūra kā viena no trim vienlīdzīgām jomām; tiešāka saikne ar izglītību
VācijaFederālā līmenī tikai valsts ministrs kultūrai un medijiem kanclera birojā; galvenā atbildība – federālajām zemēmKultūrpolitika var strādāt arī bez klasiskas ministrijas
Ungārija2012–2022 kultūra iekļauta „lielajā” Cilvēkresursu ministrijā kopā ar izglītību, veselību un sportu; 2022–2026 Kultūras un inovāciju ministrija; kopš 2026. gada maija – Sociālo attiecību un kultūras ministrijaDesmit gadu „superministrijas” pieredze beidzās ar kultūras atdalīšanu – liela ministrija nenozīmē lielāku uzmanību

Salīdzinājums parāda divas lietas. Pirmkārt, Igaunija un Lietuva ar tādu pašu struktūru kā Latvija kultūras darbiniekiem maksā ievērojami vairāk – tātad problēma nav ministrijas esamībā, bet tās ietekmē un valdības prioritātēs. Otrkārt, apvienošana ar izglītību strādā tur, kur kultūrai saglabājas sava politiskā vadība, bet pati par sevi nedod ne naudu, ne efektivitāti.

Kur kritika trāpa un kur ne

Vērtējot ministrijas darbu, jāšķir, kas ir tās izvēle un kas – uzdevums, ko tai uzlikusi valdība vai Eiropas Savienība.

Integrācija. Iepriekšējās, „Progresīvo” vadītās ministrijas laikā daudzus kaitināja tas, ka līdzekļi tiek novirzīti bēgļu integrācijai, nevis, teiksim, Latvijas populārās mūzikas attīstībai. Formāli lielākā daļa šīs naudas nāk no Eiropas Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda, kuram Kultūras ministrija kopš 2014. gada ir deleģētā iestāde, un rokmūzikai to izlietot nemaz nevarētu. Taču tas neatbild uz galveno jautājumu – kāpēc šis uzdevums vispār uzticēts ministrijai, kas gadu no gada nespēj atrisināt pati savas pamatproblēmas. Šovasar ministrs Puntulis apturēja viena šā fonda projekta finansējumu un lūdza Finanšu ministrijas Revīzijas iestādi pārbaudīt visus ministrijas administrētos projektus – arī tas liecina, ka šī joma ministrijai nav pa spēkam. Integrācija ir sociālās, izglītības un iekšlietu politikas jautājums, un loģiski būtu to nodot iestādei, kurai tas ir pamatdarbs, bet Kultūras ministrijai ļaut beidzot nodarboties ar kultūru.

Valsts kultūrkapitāla fonds. Ministrija bieži norāda, ka VKKF ir neatkarīgs un tā lēmumus tā neietekmē. Tas ir tikai daļēji taisnība: VKKF padomes sastāvu apstiprina Ministru kabinets (pēdējās izmaiņas – šā gada jūlijā), un ministrs var publiski prasīt skaidrākus vērtēšanas kritērijus, ko Puntulis arī izdarīja. Pārmetums par „savējo” atbalstīšanu nozarē skan regulāri, bet ar sajūtām vien to nevar ne pierādīt, ne atspēkot. Ko var izdarīt – analizēt konkursu rezultātus vairāku gadu griezumā: cik bieži atbalstu saņem vieni un tie paši pieteicēji un kāda daļa naudas aiziet jauniem projektiem. Šāda analīze būtu ministrijas, nevis nozares organizāciju uzdevums.

Valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšana. Deleģēšanas līgumu konkursi formāli ir atklāti, taču praksē tajos bieži piedalās viens pretendents, jo nosacījumi ir pielāgoti tam, kurš šo darbu jau veic. Formāli likums ir ievērots, bet konkurences nav. Ja ministrija vēlas pierādīt pretējo, risinājums ir vienkāršs – publicēt, cik pieteikumu katrā konkursā saņemts, un pirms nosacījumu izstrādes uzklausīt arī tās profesionālās organizācijas, kas līdz šim nav bijušas pie galda.

Algas. Vienādi taupīšanas ierobežojumi visai valsts pārvaldei, piemēram, algu iesaldēšana 2025. gada līmenī, kultūras iestādes skar smagāk, jo to darbinieku algas jau tā ir tuvu mēnešalgas grupas minimumam. Šeit ministrijas uzdevums būtu panākt izņēmumu valdībā, nevis pārdalīt naudu savā budžetā – kā tas notika šovasar, kad algas mantojuma iestādēs nedaudz pacēla, pārdalot naudu pašas ministrijas budžeta ietvaros.

Gadu no gada tās pašas problēmas

Ja ministrijas darbu vērtē pēc tā, kas ir atrisināts, saraksts sanāk īss. Daudz garāks ir to problēmu saraksts, kas atkārtojas ar apskaužamu regularitāti.

Tuvojoties Dziesmu un deju svētkiem, katru reizi sākas viens un tas pats stāsts: kurš spēs tos noorganizēt, vai dalībniekiem paredzētais ēdiens ir pietiekams un kā organizēt rindas pie ēdināšanas, lai tās nebūtu stundām garas. Pēc tam seko strīdi par biļetēm – pieejamo vietu skaitu un to, vai skaitļi ir godīgi, lai gan beigās biļetes, protams, ir izpirktas. Biļešu tirdzniecības platforma pārdošanas sākumā regulāri „uzkaras”, un to katru reizi skaidro ar milzīgo vienlaicīgo pieslēgumu skaitu, kā arī apsola pārskatīt biļešu tirgotāja izvēli. Uz nākamajiem svētkiem nekas nemainās, un rindā pie ekrāna atkal sēž tūkstoši cilvēku – tiesa, IT kļūmes Latvijā nav retums arī citās jomās. Tad nāk kārta nepārdomātai dalībnieku un skatītāju nokļūšanai uz pasākumu vietām un atpakaļ. Skolēnu Dziesmu un deju svētkos aina ir līdzīga. Svētku tradīcija pastāv jau pusotru gadsimtu, bet loģistikas mācībstunda, šķiet, ik pēc pieciem gadiem jāapgūst no jauna.

Muzeju un bibliotēku darbinieku algas jau gadu desmitiem atrodas profesiju klasifikatora pašā lejasgalā – tik tālu, ka līdz tām lēmumu pieņēmēji nekad neaizritina. Valsts kultūrkapitāla fondam naudas vienmēr ir par maz, bet skaļāk par to cīnās tie, kuri atbalstu saņem regulāri. Ik reizi izskan solījums, ka nu gan izdosies atbalstīt vairāk projektu, taču šo solījumu vērtība ir apmēram tāda pati kā opozīcijas partiju priekšvēlēšanu programmām.

Ko ministrija var ierakstīt savā aktīvā?

Jautājot par Kultūras ministrijas sasniegumiem, parasti tiek minēts viens un tas pats saraksts. Ieskatoties tuvāk, gandrīz katrs tā punkts vairāk raksturo kādu citu, nevis ministriju.

Nacionālās bibliotēkas ēka. Gaismas pils ir lielisks nams, taču ministrija nav celtniece, un šī būvniecība nav paraugs, ar ko lepoties. Līgumu ar Nacionālo būvkompāniju apvienību par nepilniem 115 miljoniem latu (ap 163 miljoniem eiro) ministrija noslēdza 2008. gada maijā, tieši cenu virsotnē pirms krīzes. Krīzē finansējums tika apcirpts, un ēka, kurai bija jābūt gatavai 2012. gada novembrī, lasītājiem tika atvērta tikai 2014. gadā. Kopā ar infrastruktūru, projektēšanu un atsavinātajiem īpašumiem valsts no 2008. līdz 2016. gadam par to samaksāja 195,5 miljonus eiro. Pēc tam sekoja vairāk nekā desmit gadu tiesvedība ar būvniekiem par vēl 12 miljoniem eiro, kas valstij beidzās labvēlīgi tikai 2023. gadā. Savukārt šovasar bibliotēka paziņoja, ka dzīves dārdzības dēļ plāno ieviest maksu par ēkas apskati un celt pakalpojumu cenas.

Dziesmu un deju svētki UNESCO sarakstā. Tas ir tradīcijas un tūkstošiem dalībnieku nopelns, nevis ministrijas. UNESCO ieraksts pats par sevi ir vien rinda reģistrā. Pēc mēroga un emocionālā spēka mūsu svētki ir salīdzināmi ar Riodežaneiro karnevālu, bet pasaulē par tiem zina niecīga daļa no tiem, kas zina par karnevālu. Svētkus varēja padarīt par Latvijas starptautisko zīmolu un tūrisma magnētu, taču šāda mērķtiecīga darba nav bijis.

Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014. Tas lielākoties bija Rīgas pilsētas projekts. Ko tas ilgtermiņā devis kultūrai Latvijas mērogā, kas palicis reģionos, neviens tā arī nav izvērtējis.

„Latvijas skolas soma”. Tā ir laba programma, taču tā ir Kultūras un Izglītības un zinātnes ministrijas kopdarbs. Tā drīzāk pierāda, ka abas ministrijas spēj strādāt kā viens veselums, – un tas ir arguments par labu apvienošanai, nevis pret to.

„Straumes” „Oskars”. Tas ir filmas veidotāju un producentu sasniegums. Filmas budžets bija ap 3,5 miljoniem eiro, un ievērojama tā daļa nāca no starptautiskiem kopražojuma partneriem un Eiropas fonda „Eurimages”. Valsts nauda nāca caur Nacionālo kino centru, kura gada budžets 2025. gadā (ap 7 miljoniem eiro) atbilda aptuveni divu šādu filmu izmaksām. Valdība pēc panākumiem filmas komandai piešķīra 300 000 eiro lielu balvu, bet Latvijas kino finansējums joprojām ir mazākais Baltijā: 2024. gadā tas bija 8,5 miljoni eiro, kamēr Lietuvā – 10 miljoni, Igaunijā – gandrīz 20 miljoni eiro. Panākumi radušies ne pateicoties sistēmai, bet par spīti tai.

Tātad saraksts, kas izskatās iespaidīgs, lielākoties sastāv no citu darba, kurā ministrija bijusi finansētāja vai administratore. Grūti nosaukt kādu nozares sistēmisku problēmu, ko ministrija būtu atrisinājusi pati un ar ko lepotos ikviens Latvijas iedzīvotājs, – vai tās būtu algas, kultūrizglītības pēctecība, mūzikas eksports vai svētku organizācija.

Mūsu pieredze

Šie vērtējumi nav radušies teorētiski. Latvijas Rokmūzikas asociācija gadiem ilgi ir mēģinājusi ar Kultūras ministriju runāt par mūzikas nozari kā tautsaimniecības daļu, nevis tikai kā kultūras ornamentu – tieši par to šovasar jautājām arī visām Saeimas vēlēšanu kandidātu listēm.

Kopā ar Ekonomikas ministriju mēģinājām veidot sadarbību mūzikas eksporta jomā, un izrādījās, ka abas ministrijas šajā jautājumā gadiem nebija savā starpā sarunājušās. Pēc kopīgas tikšanās šķita, ka kaut kas sāksies, taču viss apklusa. Ierēdņu līmenī abu ministriju attiecības labākajā gadījumā ir rezervētas: vieni otrus uzskata par nekompetentiem, otri pirmos – par sīkumainiem. Rezultātā mūzikas eksports, kas citās valstīs ir kultūras un ekonomikas politikas krustpunkts, Latvijā nav nevienas ministrijas prioritāte.

Līdzīgi beidzās mūsu centieni iesaistīties programmas „Radošā Eiropa” projektos ar ministrijas atbalstu, aicinājumi pārskatīt deleģēšanas līgumus un VKKF finansēšanas modeli, kā arī pieteikumi darbam ministrijas padomēs, komisijās un darba grupās – atbilde parasti bija „varbūt vēlāk”. Sarunas ar ministriem, valsts sekretāriem un departamentu vadītājiem beidzās bez taustāma rezultāta, bet iepriekšējās ministres laikā mūsu lūgumu tikties noraidīja ar pamatojumu, ka šī joma neesot interesanta. Tā vismaz bija godīga atbilde.

Var iebilst, ka tā ir tikai vienas organizācijas pieredze. Taču tā ļoti līdzinās tam, ko runā citi neatkarīgie nozares dalībnieki: sistēma ir noregulēta tā, lai uzturētu jau esošo, un jauni, aktīvi spēki tajā drīzāk traucē ierasto kārtību. Mēs vairs nežēlojamies – ar gadiem esam iemācījušies uz to raudzīties pragmatiski. Bet tieši šī pieredze liek uzdot jautājumu, kam īsti kalpo ministrija.

Ne likvidēt, bet pārbaudīt

Prasība „likvidēt Kultūras ministriju” izklausās skaļi, bet pati par sevi neko neatrisina – Ungārijas desmit gadu pieredze ar „superministriju” to labi parāda. Tikpat maz atrisina pretējā pozīcija, ka ministrija ir neaizskarama tikai tāpēc, ka kultūra ir valsts pamats. Kultūra patiešām ir svarīga, tieši tāpat kā izglītība, un viena bez otras nav daudz vērta. Taču tieši tāpēc ministrijai jāspēj pierādīt, ka tā šo nozīmi pārvērš rezultātos.

Tagad, kad 15. Saeima sākusi darbu un tiek veidota jaunā valdība, ir piemērots brīdis godīgai sarunai. Mūsuprāt, tās pamatā vajadzētu likt četras lietas:

  1. Ministrijas funkciju izvērtējumu – ko tā dara pati, ko tikai pārsūta tālāk un ko varētu darīt citi; ar skaidru atbildi, kur ir tās pievienotā vērtība.
  2. Šaurāku un skaidrāku mandātu – integrācijas politiku nodot iestādei, kurai tā ir pamatdarbs, un ļaut ministrijai pievērsties kultūrai un medijiem.
  3. Kultūru kā tautsaimniecības nozari – kopīgu Kultūras un Ekonomikas ministrijas programmu mūzikas un radošo industriju eksportam ar izmērāmiem mērķiem.
  4. Atklātus datus – VKKF un deleģēšanas konkursu rezultātus, pieteicēju skaitu un atkārtotu atbalsta saņēmēju īpatsvaru, lai par „savējiem” varētu runāt faktos, nevis aizdomās.

Ja šāds izvērtējums parādīs, ka atsevišķa ministrija kultūrai dod ietekmi, kuras citādi nebūtu, – lieliski, tad nozarei būs arī arguments, kāpēc kultūras algām jābūt valdības prioritātei. Ja tas parādīs, ka ministrija galvenokārt ir naudas pārdales starpposms, tad būs jārunā par citu modeli, piemēram, Somijas paraugā – kopīgu izglītības un kultūras ministriju ar atsevišķu kultūras ministru. Abos gadījumos jautājums „kam vajadzīga Kultūras ministrija?” nav uzbrukums kultūrai. Tas ir jautājums, ko ikviens nodokļu maksātājs drīkst uzdot jebkurai valsts iestādei.

Par pašu akciju „Kultūra (iz)dzīvo” LRMA rakstīja jau iepriekš: „Kultūra (iz)dzīvo” — bet kuras kultūras vārdā mums atkal jāiet ielās? un Visa nozare vai valsts iestādes? Jautājumi pirms akcijas „Kultūra (iz)dzīvo”.

Avoti