Vārds „nevalstisks“ rada skaidru priekšstatu: tā ir organizācija, ko cilvēki izveidojuši paši, kas pārstāv savu biedru intereses un kas valstij var būt gan partneris, gan kritiķis. Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) konkursos šis vārds turklāt kalpo kā filtrs – programma „Profesionālu nevaldības kultūras organizāciju atbalsts“ jau nosaukumā sola atbalstu tiem, kuri nav valsts sistēmas daļa.

Mūzikas jomā lielākais VKKF finansējuma saņēmējs pēdējos trīs gados ir biedrība „Latvijas Mūzikas informācijas centrs“ (LMIC). Formāli tā ir nevalstiska organizācija, taču tās vienīgie biedri ir divas valsts iestādes, viena valsts kapitālsabiedrība un viena radošā savienība. Šajā rakstā aplūkots, ko šāda konstrukcija nozīmē publiskās naudas plūsmām: cik daudz no valsts budžeta un VKKF saņem šī viena saikne kopā un katrs tās dalībnieks atsevišķi, kam VKKF līdzekļi likumā patiesībā domāti un vai par ieguldīto naudu ir redzama atdeve.

Raksta pamatā ir Latvijas Rokmūzikas asociācijas (LRMA) datu analītiķu komandas darbs, kas analizē un apkopo publiski pieejamus datus. Šim rakstam komanda izpētīja VKKF 2024.–2026. gada rezultātus, LMIC statūtus un gada pārskatus Uzņēmumu reģistrā, Kultūras ministrijas un LMIC 2026. gada līdzdarbības līgumu, kā arī dibinātāju publiskos finanšu pārskatus.

Jāsaka uzreiz: analītiķu mērķis nebija pētīt tieši LMIC. Viņus interesēja plašāks jautājums – kas notiek, ja valsts iestādes un valsts kapitālsabiedrības pašas dibina biedrības un ar kopīgām pūlēm pretendē uz VKKF finansējumu, arī tajā programmā, kas paredzēta nevaldības sektoram. Tādas problēmas būtību nevar izprast abstrakti, tā kļūst redzama tikai konkrētā piemērā. Mūzikas jomā LMIC izrādījās piemērs, kas visiem analītiķu izvirzītajiem kritērijiem atbilda vistiešāk un visnepārprotamāk, tāpēc rakstā tam pievērsta lielākā uzmanība. Iespējams, ka līdzīgi valsts veidoti „nevaldības“ uzņēmumi ir atrodami arī citās kultūras nozarēs.

Raksts nav vērsts pret konkrētiem cilvēkiem vai organizāciju. Tā mērķis ir parādīt, ka vārds „nevaldības“ VKKF konkursos ne vienmēr nozīmē to, ko ar to saprot sabiedrība, un ka par šādām lietām ir jāsāk runāt atklāti.

Kam domāta Kultūrkapitāla fonda nauda

Nozarē ir iesakņojies priekšstats, ka VKKF galvenokārt ir domāts tiem, kuriem nav pastāvīga budžeta finansējuma, – neatkarīgajiem māksliniekiem, biedrībām, mazajām iniciatīvām. Taču, ja paskatās likumā, tur nekā tāda nav.

Valsts kultūrkapitāla fonda likums fonda mērķi formulē plaši: tas ir veicināt „līdzsvarotu visu kultūras un mākslas nozaru jaunrades attīstību“ un kultūras mantojuma saglabāšanu (3. panta pirmā daļa). Fonds atbalsta „fizisko un juridisko personu īstenotos projektus“ (3. panta trešā daļa), nenodalot valsts un nevalstiskas personas.

Kultūras institūciju likums to apstiprina vēl tiešāk. Valsts kultūras institūcijas var saņemt VKKF līdzekļus (22. panta ceturtā daļa), tāpat valsts kapitālsabiedrības (23. panta pirmās daļas 2. punkts), un konkursos var piedalīties jebkura kultūras institūcija (31. panta otrā daļa). Tātad JVLMA, Latvijas Nacionālā bibliotēka vai VSIA „Latvijas Koncerti“, pieprasot VKKF atbalstu regulārajos konkursos, likumu nepārkāpj.

Tieši tāpēc nevalstiskā sektora programmai ir īpaša nozīme. Tā ir vienīgā VKKF finansējuma plūsma, kuras nosaukums pats par sevi nosaka adresātu: profesionālas nevaldības kultūras organizācijas. Ja valsts institūcijām atvērtas visas pārējās fonda programmas, tad šī ir vieta, kur nauda paredzēta tieši tiem, kuri nav valsts sistēmas daļa.

Tomēr programmas nolikums šo nosaukumu ar saturu nepiepilda. Pieteikties var jebkura Valsts ieņēmumu dienestā reģistrēta juridiska persona, kuras statūtos minēta ar kultūru saistīta darbība, tostarp sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Par organizācijas biedriem, dibinātājiem vai neatkarību no valsts pārvaldes nolikumā nav teikts nekas. Jēdziens „profesionāla nevaldības organizācija“ nav definēts, un nolikums neatsaucas ne uz vienu likumu. Programmas līdzekļus drīkst izlietot administratīvajām izmaksām, telpu īrei, pastāvīgo darbinieku atlīdzībai un biedru naudām starptautiskajās organizācijās – citiem vārdiem, organizācijas pamatdarbības uzturēšanai.

Citur Latvijas tiesību praksē šī robeža ir novilkta. Eiropas Ekonomikas zonas NVO fonda programmā 2009.–2014. gadam atbalstu nevarēja saņemt organizācijas, kurās vairāk nekā puse biedru ir valsts vai pašvaldību institūcijas vai to kapitālsabiedrības. Arī valsts NVO fonda konkursos tiek prasīta neatkarība no publiskās pārvaldes. VKKF nevalstiskā sektora programmā šāda kritērija nav, un pēc šāda kritērija LMIC atbalstu saņemt nevarētu – trīs no četriem tā biedriem ir valsts iestādes vai valsts kapitālsabiedrība.

Nevienlīdzīga sacensība

Tas nav tikai formāls jautājums. VKKF konkursā visi pieteicēji formāli ir vienādos apstākļos, taču praksē tā nav. Valsts iestādē vai kapitālsabiedrībā projektu raksta un vada algoti darbinieki savā darba laikā, un viņiem ir pieeja juristiem, grāmatvedībai un iepriekšējo gadu pieredzei. Parastā nevaldības organizācijā tas pats darbs lielāko tiesu notiek vakaros un brīvdienās, pēc pamatdarba, brīvprātīgi, un nereti projekta budžetā pat nav paredzēta atlīdzība tiem, kas projektu īsteno.

Kad abi šie pieteicēji sacenšas par vienu un to pašu naudu, iznākums ir paredzams: profesionāli sagatavots pieteikums ar stabilu komandu aizmugurē gandrīz vienmēr izskatās pārliecinošāk. Ja valsts institūciju izveidota biedrība piedalās nevaldības sektoram paredzētajā programmā, tā faktiski konkurē ar tiem, kuru atbalstam šī programma tika radīta.

Kas ir LMIC un kas to izveidoja

Latvijas Mūzikas informācijas centrs ir biedrība, kas darbojas kopš 2002. gada. Paša centra mājaslapā kā tā dibinātāji norādīti četri:

DibinātājsJuridiskā formaSaikne ar valsti
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA)valsts augstskolaKultūras ministrijas padotībā, finansē valsts budžets
Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB)valsts iestādeKultūras ministrijas padotībā, finansē valsts budžets
VSIA „Latvijas Koncerti“valsts kapitālsabiedrība100 % valsts, kapitāla daļu turētāja – Kultūras ministrija, saņem valsts dotāciju
Latvijas Komponistu savienība (LKS)biedrība, profesionāla radošā organizācijanevalstiska, komponistu biedru organizācija

LMIC statūti šo uzbūvi nostiprina. Biedri var būt tikai juridiskas personas (3.1. punkts), tātad neviens komponists, mūziķis vai producents centrā nevar iestāties kā biedrs. Statūti paredz, ka LMIC pārstāv valsti mūzikas informācijas jomā (2.2.12. punkts), un dod centram tiesības pieprasīt valsts finansējumu (2.3.2.–2.3.3. punkts). LMIC mājaslapā arī tieši rakstīts, ka Kultūras ministrija ir centram „deļģējusi valsts funkcijas izpildi“ un finansē tā darbību.

Pie šī punkta ir vērts apstāties. Nevaldības organizācija parasti rodas tāpēc, ka cilvēkiem ir ideja, kopīgas intereses vai mērķis, kura dēļ viņi ir gatavi apvienoties un strādāt – arī tad, ja naudas vēl nav. Finansējums ir līdzeklis, ko meklē vēlāk: biedru naudas, ziedojumi, projekti, saimnieciskā darbība. LMIC statūtos secība ir otrādāk. Tiesības pieprasīt valsts naudu tur ierakstītas jau pašā pamatā, līdzās tiesībām pārstāvēt valsti, bet biedros nav neviena cilvēka – tikai iestādes. Citiem vārdiem, šī biedrība no paša sākuma ir iecerēta kā valsts finansēta struktūra, nevis kā cilvēku iniciatīva. Ar nevalstisko sektoru to saista vienīgi juridiskā forma.

Tas nozīmē, ka LMIC pēc būtības nav pilsoniskas sabiedrības apvienība, bet gan valsts mūzikas institūciju kopīgi izveidots instruments, kas darbojas biedrības formā. Trīs no četriem biedriem ir valsts iestādes vai valsts kapitālsabiedrība. Arī profesionālo radošo organizāciju reģistrā, ko uztur Kultūras ministrija, LMIC nav un nevar būt: likums šim statusam prasa vismaz 50 fizisku personu biedru.

LMIC ir arī formalizēta līgumattiecība ar valsti. 2026. gada 27. aprīlī Kultūras ministrija ar centru noslēdza līdzdarbības līgumu par 106 716 eiro uz četriem gadiem jeb 35 572 eiro gadā (2026–2029). Līgums ietver informācijas apmaiņu, starptautisko sadarbību un ierakstu darbu.

Personu saikne ir tikpat cieša kā institūciju saikne. Egīls Šēfers vadīja LMIC no 2018. līdz 2026. gadam un ir norādīts kā projekta vadītājs visos LMIC projektos, ir ierakstu sērijas SKANI dibinātājs un producents un kopš 2021. gada vada Latvijas Mūzikas padomi. Pašreizējais LMIC direktors Rolands Kronlaks kopš 2026. gada 20. maija ir arī vienīgais Latvijas Komponistu savienības izpildinstitūcijas loceklis, tātad viens cilvēks vada gan centru, gan vienu no tā dibinātājiem. 2008. gadā R. Kronlaks bija VKKF mūzikas un dejas ekspertu komisijas priekšsēdētājs un fonda padomes loceklis. Pašreizējā ekspertu komisijā (kopš 2026. gada aprīļa) LMIC darbinieku nav.

Viena saikne, divas naudas plūsmas

Valsts budžets: pamata finansējums

Trīs no LMIC dibinātājiem ir valsts budžeta finansētas institūcijas. To pēdējie publiski pieejamie finanšu pārskati rāda šādas summas:

InstitūcijaValsts budžeta finansējums gadā, EURAvots un gads
Latvijas Nacionālā bibliotēka10 865 297 (dotācija no vispārējiem ieņēmumiem; kopējie finanšu resursi 14,1 milj.)LNB publiskais pārskats, 2022
JVLMA5 479 617 (valsts budžeta transferti; kopējie ieņēmumi 5,9 milj.)JVLMA darbības pārskats, 2023
VSIA „Latvijas Koncerti“3 344 551 (valsts pamatbudžeta dotācija; 2024. gadā 3 361 715)gada pārskats, 2025
Kopāapmēram 19,7 milj.

Gadi atšķiras, jo katra institūcija savus pārskatus publicē citā laikā un formā. Tomēr mērogs ir skaidrs: šīs trīs institūcijas kopā saņem ap 20 miljoniem eiro valsts budžeta līdzekļu gadā jeb ap 59 miljoniem trīs gados. Latvijas Komponistu savienība ir biedrība, un tās finanses šajā rakstā nav analizētas.

Pašam LMIC kopš 2026. gada ir vēl viens tiešs valsts budžeta avots – jau minētais Kultūras ministrijas līdzdarbības līgums par 35 572 eiro gadā.

VKKF: papildu finansējums

LRMA datu analītiķi apkopoja visus VKKF rezultātus 2024.–2026. gadā – 45 regulāro konkursu un 86 mērķprogrammu sarakstus. Piecas savstarpēji saistītas organizācijas šajos trīs gados saņēma:

Organizācija202420252026Kopā, EUR
LMIC93 761111 49096 713301 964
Latvijas Komponistu savienība74 31180 333101 933256 577
VSIA „Latvijas Koncerti“70 64181 60186 458238 700
JVLMA82 99448 94660 539192 479
Latvijas Nacionālā bibliotēka20 300127 5006 300154 100
Dibinātāji kopā248 246338 380255 230841 856
Visi pieci kopā342 007449 870351 9431 143 820

Visi pieci kopā trīs gados saņēma vairāk nekā miljonu eiro jeb vidēji 381 000 eiro gadā. Tas ir 2,6 % no visa VKKF sadalītā finansējuma (43,7 milj.) un 15,2 % no visu mūzikas programmu naudas (5,2 milj.). LNB gadījumā gan jāņem vērā, ka lielākā daļa no 2025. gadā saņemtajiem 127 500 eiro bija paredzēta programmai „Latviešu grāmatai 500“, kas ar mūziku nav saistīta.

Ko šie skaitļi rāda

Trīs valsts dibinātājiem VKKF nauda ir papildinājums. Trīs gados tās saņēma 585 279 eiro jeb ap 195 000 eiro gadā – aptuveni 1 % no to budžeta finansējuma (Latvijas Koncertiem ap 2,4 %, JVLMA ap 1,2 %, LNB ap 0,5 %). Šādas summas šo institūciju darbību būtiski nemaina.

LMIC situācija ir pretēja. Centram VKKF nauda ir pamatfinansējums: 2024. gadā piešķirtie 93 761 eiro atbilst ap 57 % no visiem LMIC ieņēmumiem (165 111 eiro), 2025. gadā 111 490 eiro – ap 52 % no 212 501 eiro. Piešķīruma gads un grāmatvedības uzskaites gads ne vienmēr sakrīt, tāpēc šīs ir aplēses, taču secinājums nemainās: bez VKKF LMIC savu darbību pašreizējā apjomā turēt nevarētu.

LMIC ieņēmumos VKKF nauda veido 54 %, valsts dibinātājiem 0,5–2,4 % no budžeta finansējuma
Grafiks: LRMA datu analītiķi, pēc VKKF, Uzņēmumu reģistra un iestāžu publiskajiem pārskatiem

Te arī redzams, kā šī shēma darbojas. Valsts institūcijas pašas var piedalīties tikai VKKF regulārajos konkursos un mērķprogrammās. Ar kopīgi izveidotas biedrības starpniecību tās sasniedz arī nevalstiskajam sektoram paredzēto programmu. LMIC saņēma 110 000 eiro no NVO programmas un 83 495 eiro no programmas „Latvijas mūzika pasaulē“, kurā piedalās arī nevalstiskas organizācijas. Kopā ar Latvijas Komponistu savienību (LKS), kas arī ir viena no LMIC dibinātājām, tas veido 38,7 % no mūzikas un dejas NVO programmas 2024.–2026. gadā (225 000 no 582 000 eiro). Vidējais LMIC un LKS piešķīrums bija 37 500 eiro, bet pārējo 26 piešķīrumu vidējais – 13 731 eiro.

Turklāt VKKF pats ir valsts fonds, ko finansē no valsts budžeta, tātad tā nauda nav kaut kas pretējs budžetam, bet gan tā paša budžeta daļa, ko sadala konkursa kārtībā. Tāpēc jautājums nav par to, vai šī nauda ir „publiskā“. Tā ir publiskā jebkurā gadījumā. Jautājums ir par to, vai valsts institūciju saikne ir tā adresāts, kuram šī konkrētā programma bija paredzēta.

Ko par šo naudu saņem sabiedrība

LMIC finanses: aug izdevumi, nevis pašu ieņēmumi

LMIC gada pārskati Uzņēmumu reģistrā rāda šādu ainu:

EUR202320242025
Ieņēmumi kopā182 775165 111212 501
t. sk. dotācijas un granti161 960140 114195 478
t. sk. saimnieciskās darbības ieņēmumi20 38824 59717 023
t. sk. biedru naudas4274000
Atlīdzība darbiniekiem67 07476 48892 632
Pārējie izdevumi52 75762 63388 989
Izdevumi kopā179 476162 203211 542

Divos gados atlīdzība pieauga par 38 %, pārējie izdevumi – par 69 %. Pašu nopelnītie ieņēmumi turpretim saruka, un 2025. gadā tie veidoja tikai 8 % no kopapjoma. Biedru naudas 2025. gadā bija nulle. Organizācijas biedri – valsts iestādes un kapitālsabiedrība – savu centru paši nefinansē. To dara VKKF un Kultūras ministrija.

Arī izdevumu struktūra neliecina par taupību. LMIC birojs atrodas Vecrīgā, Meistaru ielā 10, Latvijas prestižākā un dārgākā biroju telpu rajonā. Organizācijai, kuras galvenais darbs ir informācijas apmaiņa un ierakstu producēšana, adrese vecpilsētas centrā nav nepieciešamība, bet izvēle. NVO programmas nolikums ļauj no VKKF līdzekļiem segt telpu īri un pastāvīgo darbinieku atlīdzību, tāpēc šīs izmaksas būtībā sedz publiskais finansējums.

Projektu rezultāti un to neskaidrā nākotne

LMIC trīs gados VKKF regulārajos konkursos saņēma atbalstu 20 projektiem par 108 469 eiro. Lielākā daļa bija SKANI sērijas ierakstiem. Tāpat centrs attīsta digitālus produktus: 2025. gada pārskatā minēta nošu platforma, ko finansē LIAA, bet SKANI e-veikals izveidots ar Eiropas Savienības atveseļošanās fonda (NextGenerationEU) līdzekļiem ar LIAA starpniecību.

Nevienam no šiem produktiem publiski nav redzams uzturēšanas plāns pēc finansējuma beigām. Ja platformas un e-veikala izveidi sedz granti, bet ikgadējās uzturēšanas, satura atjaunošanas un tehniskās izmaksas paliek uz LMIC, kura pašu ieņēmumi ir ap 17 000 eiro gadā, tad uzturēšanu agri vai vēlu atkal finansēs kas cits – visticamāk VKKF vai Kultūras ministrija.

Ar nošu un ierakstu izdošanu LMIC būtībā darbojas kā izdevniecība – tātad kā uzņēmums. Atšķirība no privāta izdevēja ir tā, ka centram nav jādomā ne par peļņu, ne apgrozījumu, jo izdevumus sedz valsts fondu projekti. Pašu saimnieciskās darbības ieņēmumi 2025. gadā bija vien 17 023 eiro, tātad bez grantiem šī darbība savas izmaksas nesegtu ne tuvu. Privātie mūzikas izdevēji, kuri katru ierakstu un katru nošu izdevumu finansē paši un uzņemas risku, šajā tirgū sacenšas ar organizāciju, kurai šāda riska nav. Tas nav taisnīgi pret viņiem, un tas nav izdevīgi arī valstij.

Labākais pārbaudes jautājums ir vienkāršs: vai šī izdevniecība pastāvētu, ja tās darbība būtu jāfinansē ar pašu investīcijām? Spriežot pēc pašu ieņēmumu apjoma, peļņa diez vai rastos, un ir grūti iedomāties, ka centra darbinieki būtu gatavi šo izdevniecību pārņemt un vadīt uz reāliem biznesa pamatiem. Citi mūzikas izdevēji meklē investorus un iegulda pašu naudu, bet LMIC gadu no gada var rēķināties ar paredzamām valsts atbalsta summām neatkarīgi no tā, cik liels ir pieprasījums pēc tā produkcijas.

Ja šie ieraksti un izdevumi ir vajadzīgi tirgum, tiem vajadzētu atrast pircējus vai investorus. Ja tie ir vajadzīgi valstij, tad valstij tie ir jāfinansē atklāti un tieši – nevis caur programmu, kurā piedalās īstas nevaldības organizācijas.

Kam pieder rezultāts

Par publisko naudu radusies ierakstu, platformu un satura vērtība paliek LMIC. Kultūras ministrijas un LMIC līdzdarbības līgums ministrijai piešķir tikai neekskluzīvu licenci informācijas materiāliem. Par ierakstiem, fonogrammu tiesībām un no tām gūtajiem ieņēmumiem līgumā nav noteikumu. Dubultās finansēšanas aizliegums attiecas tikai uz vieniem un tiem pašiem rezultatīvajiem rādītājiem, tāpēc vienā un tajā pašā darbības virzienā var saņemt naudu no vairākiem avotiem.

Praksē tas nozīmē, ka valsts samaksā par ierakstu, bet ieņēmumi no tā pārdošanas, straumēšanas un licencēšanas, ja tādi ir, nonāk biedrības rīcībā bez pienākuma tos ieguldīt atpakaļ vai atskaitīties par tiem. Gada pārskatos saimnieciskās darbības ieņēmumi nav sadalīti pēc avotiem, tāpēc no publiskajiem datiem nav iespējams noteikt, cik atdeves dod tieši SKANI ieraksti.

Vai četri cilvēki to visu var paveikt

LMIC ir četri darbinieki. Ar ap 212 000 eiro gada budžetu centrs vienlaikus īsteno NVO programmas projektu, „Latvijas mūzika pasaulē“ projektus, vairākus regulāro konkursu projektus gadā, Kultūras ministrijas deleģētos uzdevumus, LIAA platformu un e-veikalu. Visos LMIC projektos kā projekta vadītājs norādīts viens un tas pats cilvēks.

Ar šādu resursu apjomu ir grūti iedomāties, ka katrs projekts saņem pietiekamu uzmanību un kvalitātes kontroli. Loģisks ir jautājums, vai projekti nav standartizēti un vai tie gadu no gada neatkārtojas ar līdzīgu saturu. Tas pats par sevi nebūtu pārkāpums, taču tad būtu grūti apgalvot, ka finansējums rada jaunu vērtību, nevis uztur esošo struktūru.

Ko var iebilst

Protams, ir arī pretargumenti, un tos ir vērts uzklausīt.

  • Mūzikas informācijas centri Eiropā parasti ir valsts atbalstīti. Tas ir taisnība, un pati LMIC funkcija – informācija par Latvijas mūziku, starptautiskā sadarbība, nozares dati – ir vajadzīga. Taču tieši tāpēc šo funkciju var finansēt atklāti, ar valsts līgumu, nevis konkurējot ar biedrībām par nevalstiskajam sektoram paredzēto naudu.
  • Vairāk nekā 80 % mūzikas programmu naudas saņem citi. Arī tas ir taisnība. Tomēr 15 % no visas mūzikas programmu naudas vienas valsts institūciju saites rokās un gandrīz 39 % no mūzikas un dejas NVO programmas ir koncentrācija, kas pārējiem pretendentiem nozīmē mazākus piešķīrumus. LMIC un LKS vidējais piešķīrums bija gandrīz trīsreiz lielāks nekā pārējiem.
  • Visi piešķīrumi piešķirti likumīgi, neatkarīgu ekspertu vērtējumā. Neviens šajā rakstā neapgalvo pretējo. Pašreizējā ekspertu komisijā LMIC darbinieku nav. Problēma nav likuma pārkāpumā, bet gan nolikumā, kas ļauj nevalstiskā sektora programmā piedalīties valsts institūciju izveidotai biedrībai.

Tomēr LRMA veiktais eksperiments liek apdomāties. Asociācija iesniedza programmā pieteikumu, kas pēc būtības atkārtoja LMIC pieteikumu. LMIC pieteikums tika atbalstīts, LRMA pieteikums – noraidīts. Ja viens un tas pats saturs saņem atšķirīgu vērtējumu, tad noteicošais ir nevis projekts, bet gan pieteicējs.

Secinājumi

  1. LMIC ir valsts institūciju kopīgs instruments biedrības formā. Trīs no četriem biedriem ir valsts iestādes vai valsts kapitālsabiedrība, biedri var būt tikai juridiskas personas, un pats centrs atzīst, ka pilda valsts deleģētu funkciju.
  2. Ar šīs biedrības starpniecību valsts institūciju saikne saņem arī nevalstiskajam sektoram paredzēto naudu. Likums tam netraucē, jo VKKF ir atvērts visiem, taču NVO programmas nosaukums izsaka ko citu.
  3. Vienai struktūrai – divas naudas plūsmas. Trīs valsts dibinātāji saņem ap 20 milj. eiro gadā no valsts budžeta. Visi pieci VKKF trīs gados saņēma 1,14 milj. eiro, no tiem LMIC – 302 000 eiro. LMIC VKKF nauda veido vairāk nekā pusi no ieņēmumiem.
  4. Atdeve nav izmērīta, un tiesības paliek biedrībai. Līgumos nav noteikumu par ierakstu un platformu tiesībām un ieņēmumiem, un nav publisku uzturēšanas plānu.
  5. Kapacitāte ir apšaubāma. Četri darbinieki un viens projektu vadītājs visos projektos nav pietiekams pamats tik plašam projektu portfelim.

Ko vajadzētu mainīt

  • NVO programmas nolikumā iekļaut neatkarības kritēriju: organizācija, kurā vairāk nekā puse biedru ir valsts vai pašvaldību institūcijas vai to kapitālsabiedrības, programmā nepiedalās.
  • LMIC valsts funkciju finansēt tieši no valsts budžeta. Ja Kultūras ministrija uzskata, ka šis darbs ir ļoti vajadzīgs, to var uzticēt kādai valsts aģentūrai vai ministrijas departamentam ar skaidriem rezultatīvajiem rādītājiem, nevis finansēt caur nevalstiskā sektora konkursiem.
  • Par publisko naudu radītajiem ierakstiem un platformām līgumos noteikt tiesību piederību, ieņēmumu izlietošanu un uzturēšanas plānu.
  • Daudzgadu atbalstu saistīt ar mērojamiem rezultātiem: pēc trīs gadu cikla organizācijai jāparāda pašu ieņēmumu pieaugums un darbības ilgtspēja.

Kāpēc par to jārunā atklāti

Šādas analīzes jēga nav atrast vainīgos. Tās jēga ir uzdot jautājumus, kurus vajadzētu uzdot pašam fondam: kas ir sasniegts, kas attīstījies, vai organizācija, kas gadiem saņem atbalstu, ir kļuvusi spēcīgāka un patstāvīgāka? Izskatās, ka šie izaugsmes rādītāji netiek analizēti jau gadu desmitiem. Konkursi tiek izsludināti, nauda sadalīta, atskaites pieņemtas, un viss iet ierasto gaitu, neviens no atbildīgajiem ierēdņiem par to īpaši nesatraucas.

Tomēr nozarē pārmaiņas ir jūtamas, un nevaldības organizācijas, kuras strādā par savām un brīvprātīgo līdzekļiem, šo nevienlīdzību izjūt arvien asāk. Par to ir jāsāk runāt atklāti – sabiedrībā, ar fondu un ar Kultūras ministriju, nevis kuluāros.

Lasi arī: Divas mūzikas puses: viena gaida valsts naudu, otra riskē ar savējo · Kam vajadzīga Kultūras ministrija?

Metodika un avoti

LRMA datu analītiķu komanda VKKF datus par 2024.–2026. gadu apkopoja no 45 regulāro konkursu un 86 mērķprogrammu sarakstiem vietnē vkkf.lv. No analīzes izslēgtas ar dibinātājiem saistītas organizācijas, kuras nav LMIC biedri (piemēram, Jāzepa Vītola biedrība – 56 259 eiro, operstudija „Figaro“ – 40 000 eiro). LMIC finanšu dati ņemti no gada pārskatiem Uzņēmumu reģistrā, statūtu redakcija – no 2002. gada dibināšanas dokumentiem. Dibinātāju budžeta dati ņemti no pēdējiem publiski pieejamajiem pārskatiem: LNB 2022. gada publiskā pārskata, JVLMA 2023./2024. gada darbības pārskata un VSIA „Latvijas Koncerti“ 2025. gada pārskata.

Avoti: