Ir lietas, par kurām pirms vēlēšanām politiķiem patīk runāt. Drošība. Veselība. Izglītība. Nodokļi. Ceļi. Demogrāfija.

Un tad kaut kur programmas tālākajā galā parasti atrodas arī kultūra.

Savukārt vēl dziļāk šajā plauktiņā mēdz pazust profesionālā populārā mūzika. Un vēl dziļāk — rokmūzika.

Latvijas Rokmūzikas asociācijai radās pavisam vienkāršs jautājums: kāpēc?

Tāpēc šoreiz mēs nolēmām nevis minēt, ko politiķi domā par Latvijas mūzikas industriju, bet viņiem to pajautāt. Un pajautāt diezgan tieši.

25. augustā vēstules aizgāja partijām

Latvijas Rokmūzikas asociācija saistībā ar 15. Saeimas vēlēšanām ir nosūtījusi politiskajiem spēkiem jautājumus par Latvijas kultūrpolitiku, profesionālās populārās mūzikas industriju, kultūras ekonomiku un mūzikas eksportu.

Pamatjautājumi visiem ir vienādi. Papildus katram politiskajam spēkam uzdots atsevišķs jautājums, kas izriet no konkrētās partijas priekšvēlēšanu programmas.

Partijām nevaicājam, kura grupa tām patīk. Mūs interesē kaut kas nopietnāks: vai Latvijas politiķi vispār redz mūziku kā tautsaimniecības nozari?

Nosūtītajā vēstulē jautājam par kultūru kā ekonomikas daļu, profesionālās populārās mūzikas vietu kultūrpolitikā, mūzikas eksportu, kultūras ekonomikas datiem, profesionālo radošo organizāciju finansējumu, VKKF modeli, pašvaldību bezmaksas pasākumu ietekmi uz privāto producentu tirgu un citiem jautājumiem.

Un beigās ir pavisam konkrēts jautājums: kādus trīs izmērāmus rezultātus politiskais spēks būtu gatavs sasniegt līdz nākamās Saeimas pilnvaru beigām profesionālās populārās mūzikas, mūzikas eksporta un kultūras ekonomikas attīstībā?

Jo frāzi “mēs atbalstām kultūru” uz skatuves nevar pieslēgt pie pastiprinātāja. Un arī rēķinus ar to samaksāt nevar.

Kāpēc LRMA vispār par to runā?

Tāpēc, ka Latvijas rokmūzika nav daži gari mati, trīs ģitāras un nostalģija pēc deviņdesmitajiem.

LRMA šobrīd apvieno vairāk nekā 200 biedru. LRMA Rock Radio katalogā atrodas vairāk nekā 2500 Latvijas izpildītāju dziesmu, pārstāvot aptuveni 350 Latvijas grupu, un pēc mūsu apkopotās informācijas ap 80 % no tām joprojām aktīvi darbojas.

Tie nav teorētiski ieraksti Kultūras ministrijas mapē. Tie ir cilvēki.

Mūziķi. Skaņu inženieri. Gaismotāji. Producenti. Organizatori. Fotogrāfi. Video veidotāji. Dizaineri. Klubi. Festivāli. Ierakstu studijas. Instrumentu tirgotāji. Autortiesību un blakustiesību turētāji.

Un, protams, klausītāji. Ļoti daudz klausītāju.

LRMA pati uztur divus pastāvīgus nozares medijus — LRMA Rock Magazine un LRMA Rock Radio. Asociācija darbojas kopš 2017. gada, ir profesionāla radošā organizācija un darbojas ne tikai kā interešu pārstāve, bet arī praktiski uztur Latvijas rokmūzikas informatīvo telpu.

Tātad mums ir pietiekami labs skatu punkts, lai pajautātu: vai Latvija vispār zina, cik liela ir tās populārās mūzikas industrija?

Kamēr mēs diskutējam par “kultūras atbalstu”, citi skaita eksportu

Te kļūst interesanti. Paskatāmies kaut vai uz Somiju.

Organizācija Music Finland katru gadu pēta Somijas mūzikas eksporta ekonomisko vērtību. 2024. gadā tā sasniedza 149,8 miljonus eiro — par aptuveni 8 % vairāk nekā gadu iepriekš.

Un te ir vissvarīgākā detaļa: šī summa nav viens liels skaitlis, ko var uzrakstīt uz plakāta. Tā ir sadalīta pa daļām. Mūzikas nozares pamateksports veido 28,3 miljonus eiro — no tiem koncertdarbība 10,1 miljonu, autoratlīdzības no ārvalstīm 8,5 miljonus, ieraksti 8,1 miljonu. Pārējos 121,5 miljonus veido ar mūziku saistītas preces un pakalpojumi: digitālie mūzikas servisi, mūzikas instrumenti, skaņas tehnoloģijas un aprīkojums.

Tātad mūzika tiek ne tikai klausīta. Tā tiek mērīta. Un mērīta tik precīzi, ka valsts zina, kura nozares daļa aug un kura stāv uz vietas.

Tas ir ļoti būtiski. Jo nozari, kuru valsts nemēra, ir ārkārtīgi grūti arī mērķtiecīgi attīstīt.

Zviedrijas piemērs ir vēl labāks.

Tur valdības Mūzikas eksporta balva (Music Export Prize) pastāv jau kopš 1997. gada. Un to administrē nevis Kultūras ministrija, bet Ārlietu ministrija — balva ir tieši saistīta ar Zviedrijas eksportu un valsts starptautiskā tēla veidošanu. Balvas mērķis ir formulēts atklāti: godināt mūzikas nozares sasniegumus, kas pagājušajā gadā uzmanības centrā izvirzījuši Zviedriju un tādējādi devuši ieguldījumu Zviedrijas eksportā un mūsdienīgā valsts tēlā.

2026. gada aprīlī, paziņojot balvas nominantus, Zviedrijas starptautiskās attīstības sadarbības un ārējās tirdzniecības ministrs Benjamins Dousa (Benjamin Dousa) sacīja: “Zviedrija ir pasaulē otrā lielākā mūzikas neto eksportētāja.”

Tas ir interesants domāšanas modelis.

Nevis: “mūziķiem vajag naudu kultūrai”.

Bet: “mums ir industrija, kuru varam eksportēt”.

Atšķirība ir milzīga.

Varbūt Latvijai problēma nav talantu trūkums

Mums ir mūziķi. Mums ir dziesmas. Mums ir studijas. Mums ir producenti. Mums ir festivāli. Mums ir auditorija.

Mums ir cilvēki, kuri gadiem paši par savu naudu būvē grupas, pērk instrumentus, ieraksta albumus, filmē klipus, īrē autobusus, brauc koncertēt un mēģina izsisties ārpus Latvijas.

Varbūt problēma ir citur. Varbūt Latvijā vēl neesam līdz galam iemācījušies skatīties uz profesionālo populāro mūziku kā uz industriju.

Tas arī ir viens no jautājumiem, ko LRMA grib izvilkt dienasgaismā.

Ja Latvijas uzņēmums ražo detaļas eksportam, mēs runājam par eksportu. Ja programmētāji pārdod programmatūru ārvalstīs, mēs runājam par eksportu. Ja Latvijas grupa saņem honorāru par koncertu Vācijā, Latvijas autors saņem autoratlīdzību no ārvalstīm vai Latvijas producents rada produktu starptautiskam tirgum — kāpēc par to joprojām galvenokārt runājam tikai kultūras politikas valodā?

Mūzika vienlaikus var būt māksla, identitāte un bizness. Viena otru šīs lietas neatceļ.

Pirmā saruna jau ir notikusi

LRMA pārstāvjiem ir bijusi arī pirmā saruna ar Apvienotā saraksta pārstāvi.

Un šajā sarunā izskanēja interesanta atziņa — uz Latvijas mūzikas nozari šādā ekonomikas un eksporta griezumā līdz šim neesot īsti skatīts, jo arī no pašas nozares neviens šādu jautājumu neesot piedāvājis apspriest tieši šādā veidā.

Tas, iespējams, ir daudz svarīgāks secinājums, nekā sākumā šķiet.

Varbūt mums nav tikai jāprasa politiķiem: “Ko jūs darīsiet mūzikas labā?”

Varbūt arī pašai mūzikas nozarei politiķiem ir jāparāda: “Lūk, ko šī industrija var izdarīt Latvijas labā.”

Darba vietas. Nodokļi. Eksports. Tūrisms. Latvijas starptautiskā atpazīstamība. Reģionu ekonomiskā aktivitāte.

Un, jā — arī tā netveramā lieta, ko nevar tik viegli ierakstīt Excel tabulā: Latvijas kultūras identitāte.

Tagad gaidām atbildes

Vēstules lielākoties tika nosūtītas 25. augustā, un partijām dots laiks atbildēt līdz 3. septembrim. Šā raksta tapšanas brīdī atbildes vēl gaidām.

Tāpēc nevienam pagaidām neliekam ne piecinieku, ne divnieku. Dodam iespēju atbildēt.

Bet pēc tam būs interesanti.

LRMA Rock Magazine publicēs saņemtās atbildes un tās analizēs. Ne tikai pēc principa “atbildēja / neatbildēja”.

Skatīsimies:

  • vai ir konkrētas idejas;
  • vai ir izmērāmi mērķi;
  • vai politiķi atšķir profesionālo populāro mūziku no amatiermākslas;
  • vai kāds runā par mūzikas eksportu;
  • vai kāds saredz saikni starp Kultūras ministriju, Ekonomikas ministriju un LIAA;
  • vai kāds vispār ir gatavs runāt par mūziku kā ekonomiku.

Un, protams, būs arī pats vienkāršākais tests. Vai kādam Latvijas politikā vispār interesē Latvijas rokmūzikas komūna?

Jo tā nav maza saujiņa cilvēku kādā tumšā pagraba klubā. Tie ir mūziķi, viņu ģimenes, producenti, tehniskie darbinieki, pasākumu organizatori un milzīga klausītāju auditorija visā Latvijā.

Tā ir arī vēlētāju kopiena. Un vēlētājiem ir tiesības zināt, ko par viņu nozari domā tie, kuri nākamos četrus gadus grib pieņemt lēmumus viņu vārdā.

Šis ir tikai sākums

Ar šo LRMA Rock Magazine sāk plašāku sarunu par Latvijas profesionālās populārās mūzikas un īpaši rokmūzikas vietu Latvijas kultūrpolitikā un ekonomikā.

Mēs skatīsimies, kā mūzikas industriju attīsta citas valstis. Meklēsim modeļus, kurus Latvija varētu izmantot. Runāsim par eksportu, finansējumu, koncertu tirgu, pašvaldību pasākumiem, producentiem, klubiem, festivāliem, medijiem, autortiesībām, profesionālajām organizācijām un tiem daudzajiem cilvēkiem, kuru darbs sākas ilgi pirms uz skatuves iedegas pirmā gaisma.

Mēs negribam pierādīt, ka viss Latvijā ir slikti. Un negribam kādam izprasīt vēl vienu naudas maisu ar uzrakstu KULTŪRA.

Mērķis ir daudz interesantāks: saprast, kā Latvijas mūziku no nozares, pārvērst par nozari, kurā valsts ir ieinteresēta investēt, jo tā spēj radīt ekonomisku atdevi.

Somija skaita mūzikas eksporta miljonus. Zviedrija ar mūziku veido eksportu un valsts tēlu.

Bet Latvija?

To arī mēģināsim noskaidrot.

Skaļāk. Precīzāk. Un bez liekiem reveransiem.

Turpinājums sekos.