Pēc LRMA iesaistes priekšvēlēšanu sarunās ar partijām aktualizējās jautājums par Populārās mūzikas stratēģijas 2024.–2027. gadam īstenošanu. Izsūtījām visām kandidējošajām partijām LRMA jautājumus par viņu redzējumu, izpratni un piedāvājumu mūsu jomā. Atbildēja tikai dažas. Ar viņu atbildēm un viedokļiem varat iepazīties mūsu medija iepriekšējos rakstos. Taču šajā laikā notika arī viena tikšanās, kurā klātienē pārrunājām esošo situāciju. Šī saruna ieinteresēja Saeimas deputātus, un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Česlavs Batņa sasauca komisijas sēdi. Jau sēdes sākumā varēja redzēt, ka lielai daļai deputātu par komisijā skatāmajām tēmām vispār nav intereses, jo komisijai nebija kvoruma.

Tā kā kvoruma nebija, klātesošie komisijas locekļi nolēma, ka notiks komisijas sanāksme.

Sanāksmi sāka ar jautājumu „Populārās mūzikas stratēģijas 2024.–2027. gadam īstenošanas progress” (ziņo Kultūras ministrija). Ministrijas vārdā ziņoja Baiba Mūrniece, kas ieņem valsts sekretāres vietnieces kultūrpolitikas jautājumos amatu.

Prezentācijā runāja, kā jau birokrātiem pienākas, plaši, gari un paplašinātos teikumos, tā ka mūsu pārstāvjiem bija ko brīnīties. Tik daudz skaistu vārdu: finansējums, pārstāvniecības, jaunrades atbalsts, līdzdarbības un finansējuma iespējas. Interesantākais, ko sadzirdējām un kas izraisīja smaidu, bija „horizontālie pētījumi”. Neko vairāk nepaskaidro, bet lielīgi pastāsta, ka ir veikti horizontālie pētījumi. Tas, kurš nesaprot, var sevi uzskatīt par muļķi vai saprast tā, kā viņa samaitātā fantāzija ļauj.

Ministrijas atskaite atgādināja skolēnu, kurš nav izpildījis mājasdarbu un atskaitē mēģina parādīt, ka ir teicamnieks. Nezinām, kur, kā un kurš tur kaut ko dara, bet mēs, viena no lielākajām kultūras organizācijām šajā nozarē, neesam informēti par visiem tiem labumiem, ar kuriem lielījās Kultūras ministrija.

Mēs šeit vairāk redzējām vēlmi attaisnoties un pierādīt, ka Populārās mūzikas stratēģija nav aizmirsta atvilktnē kā nevienam neinteresants papīrs, bet ir dokuments, ar kuru milzīgi tiek strādāts.

Realitātē jau nekas nenotiek, vienīgi mūžīgā cīņa par radio kvotām, kas vienmēr tiek izceltas. Taču pēc pēdējās sanāksmes Kultūras ministrijā LRMA uzskats ir tāds, ka tādā formātā, kādā tās mēģina ieviest tā sauktā mūzikas joma, šādu kvotu nebūs. Šāda veida komunikācija un sadarbība nenotiks. Radio organizāciju lobijs un pārstāvniecība ir daudz spēcīgāka un jaudīgāka par otru sarunu pušu daļu. LRMA nostāja ir līdzīga radio pārstāvju nostājai: mēs esam par latviešu mūzikas īpatsvara palielināšanu radio viļņos, bet ne ar šādām piedāvātām metodēm.

Atgriežoties pie sanāksmes. Kad sāka runāt tā sauktās industrijas pārstāves, kuras mēģināja papildināt un aizstāvēt Kultūras ministrijas prezentāciju, tas mums kā šīs jomas dalībniekiem raisīja kaunu. Bija grūti klausīties, ka aiz sākumā nosauktajiem lielajiem un spilgtajiem amatu nosaukumiem slēpjas tikai izmisīgas alkas pēc bezmaksas finansējuma bez jebkādas izpratnes par tā izlietojumu. Kur nu vēl par kaut kādiem reāliem cipariem, mērķiem vai rezultātiem.

Uz komisijas vadītāja elementāro jautājumu — cik tad ir tā nauda, kas pietrūkst? Cik nepieciešams? Miljards, simts miljoni, miljons? Nu cik? — no nozares „profesionāles” skanēja atbilde: „Jo vairāk, jo labāk!”

Arī uz komisijas vadītāja jautājumu par nepārtraukti pieminēto Igaunijas pieredzi — ja tur viss ir igauniskāk un labāk un atbalsts ir desmit reizes lielāks, tad kādus lielākus rezultātus viņi uzrāda un kas ar viņu finansējumu ir labāks konkrētos rādītājos? — konkrētas atbildes nebija.

Tad sekoja paziņojums, ka nozares produkts ir autortiesības. Tas izšāva korķus. Kā tiesības var būt nozares produkts? Saeimai dažādu tiesību regulējuma izstrāde var būt produkts, bet ne jau nozarei. Nozares produkts ir ieraksts, skaņdarbs, koncerts, festivāls un tā tālāk. Autortiesības ir viena no formām, kā par produktu saņemt samaksu. Bet ko šādu dzirdēt no profesores, kas pasniedz menedžmentu?

Ļoti labi, ka komisijas vadītājs, lai arī pēdējā komisijas sēdē, šo sanāksmi sasauca. Varēja kārtējo reizi saprast, ka šobrīd čīkstēšana — vajag vairāk naudas, jo citiem ir vairāk, un jo vairāk, jo labāk — ir viss, uz ko esam spējīgi. Galvenā doma ir kaut kur dabūt vairāk naudas. Ko ar to naudu darīt un kādus rezultātus sasniegt, par to nevienam nav nekādas jausmas. Kā to iztērēt, gan jau būtu skaidrs, bet vai šie tēriņi dotu kādu rezultātu un vai investīcijas vispār atpelnītos, uz to atbildes nebija.

Visur citur Eiropā un pasaulē šī tā sauktā populārās mūzikas industrija ir reāla tautsaimniecības nozare, kas sevi pierāda ar reālos datos balstītiem rādītājiem. Nevis tā, kā mums prezentēja Kultūras ministrijas pārstāve, ka ir „kopējā nozare un tad ir industrija, kas mums nes naudiņu”! Šāda domāšana neliecina par izpratni, kā šo jomu padarīt par vērā ņemamu tautsaimniecības nozari, ar kuru rēķinās un kurai krīzes brīžos atbalsta mehānismus nenogriež pirmajai.

Labi, nav ko iedziļināties. Komisiju sēžu protokolus gan jau varēs izlasīt, un tur šo prezentāciju redzēsiet visā krāšņumā. Galvenie jomas spēlētāji domā tikai par to, kur tikt pie bezmaksas naudas. Kā to iztērēt, viņi vienmēr zinās, un šī bezmaksas nauda viņiem vienmēr būs par maz. Daudzi ekonomiski termini un lielumi tiek interpretēti dažādi. Piemēram, eksports nav tikai vārds kādas biedrības nosaukumā. Eksports ir darbības un rīcības, kuras var pierādīt ar reāliem skaitļiem. Eksports pamatā ir ieņēmumi par savas produkcijas realizāciju. Eksports nav aizbraukt uz kādu semināru vai uzaicināt kādu uz mūsu semināru. Eksports ir darījums ar reāliem, faktos pierādāmiem cipariem. Eksports nav par bezmaksas piķi aizbraukt uz kādu lieku ekspo un ielikt Facebook bildi pie ekspo ieejas ar šampanieša glāzi rokā. Eksports ir reāli darījumi un ieņēmumi.

Mūsu uzskats ir tāds, ka jāpārtrauc šī čīkstēšana pēc bezmaksas naudas, kura paliek nezin kur un nekādu taustāmu vai jūtamu rezultātu nedod. Nu, dod, protams, tiem, kuri iemanās šo bezmaksas naudu it kā cēliem mērķiem sekmīgi notērēt, bet rezultāta jau nav. Vispirms jāveic profesionāls pētījums, lai noskaidrotu, kas jāmaina kopējā uzskaites sistēmā (NACE kodi, atskaišu formas, nodokļu sadalījums u. tml.), lai varētu sākt fiksēt un analizēt tieši šo jomu. Nākamais solis ir noteikt sākumpunktu, kurā atrodamies, lai ilgtermiņā un ar noteiktu regularitāti šie dati papildinātos un būtu pierādāmi rādītāji, kas parāda nozares izaugsmi. Tad būs iespēja pierādīt savas spējas arī LIAA un veidot konkrētus atbalsta mehānismus ar pierādāmiem rezultātiem. Līdz šim ir tikai čīkstēšana par to, ka citiem finansējuma ir vairāk, bet mums mazāk. Pēc prezentācijas var secināt, ka kopumā viss ir baigi labi, viss notiek, tikai piķis ir par mazu, un jo vairāk tā būtu, jo vairāk kaut kas notiktu. Tikai kas un kam, tas ir nezināms lielums.

Mēs no savas puses iesākto darbu turpināsim. Mūsu mērķis ir pierādīt sevi ar reāliem darbiem, mūsu mērķis ir ar savu darbu reāli pelnīt, nevis klančīt bezmaksas piķi un uz tā mēģināt pierādīt savu neaizvietojamību un svarīgumu. Mums nebūs pa ceļam ar tiem, kuri citus augstprātīgi uzskata par muļķiem vai savas zvaigžņu slimības kulminācijā sāk citus saukt par debīliķiem. Mēs sadarbosimies ar reāli domājošiem, esošo situāciju izprotošiem un uz ekonomikas attīstību vērstiem partneriem. Skaidrs, ka sākotnējais atbalsts ir vajadzīgs, bet tam jābūt ar konkrētu mērķi un uzstādījumiem, lai ar laiku nozare varētu darboties pati un atbalstīt sevi no iekšienes. Mēs ejam savu ceļu.

Paldies Česlavam Batņas kungam par šo sanāksmi, kurā varēja redzēt patieso šī brīža situāciju tā sauktās „radošās industrijas” sektorā.

LRMA