Sāksim ar to, kā mēs šeit nonācām.

Radio kvotu jautājumu Latvijā kustina jau desmit gadus. Visu šo laiku klātienes sarunās gandrīz visi ir mājuši ar galvu. Jā, protams. Jā, būtu vajadzīgs. Jā, mēs saprotam.

Un tad nekas.

Šogad tēma beidzot ir iekustējusies. Kultūras ministrija virza grozījumus, notiek diskusija, parādījušies skaitļi. Labi.

Bet mums LRMA radās cita doma. Ja jau šī tēma reiz kustas, tad būtu vērts uz to paskatīties plašāk. Jo radio kvota ir viena skrūve. Nozare ir mašīna.

Un tāpēc mēs nolēmām pajautāt tiem, kuri par to lems.

Vispirms par vienu papīru

2024. gada 29. aprīlī Kultūras ministrija apstiprināja Populārās mūzikas stratēģiju 2024.–2027. gadam.

Tas nav sīkums. Tas ir pirmais vidēja termiņa plānošanas dokuments, kas Latvijā vispār uzrakstīts par profesionālo populāro mūziku — par visām profesionālās mūzikas jomām, izņemot akadēmisko un džezu. Pie tā strādāja nozares cilvēki. Arī LRMA pārstāvji.

Darbs sākās 2020. gadā. Četri gadi.

Četri gadi diskusiju, sanāksmju, formulējumu un pārrakstīšanas. Bez pārmērīgas kultūrpolitikas uzraugu intereses. Un beigās — dokuments ir.

Tagad ir 2026. gads. Stratēģijas termiņš beidzas 2027. gadā.

Tātad puse no tās darbības laika jau ir pagājusi.

Un tagad neērtais jautājums

Vai kāds šo dokumentu uzrauga?

Mēs paskatījāmies Kultūras ministrijas mājaslapā, sadaļā, kur publicētas mūzikas nozares stratēģijas un dokumenti. Tur ir pati stratēģija. Nav ieviešanas plāna. Nav uzraudzības ziņojuma. Nav progresa pārskata. Nav gada atskaites par to, kas no uzstādītajiem mērķiem ir sasniegts un kas nav.

Iespējams, tie kaut kur eksistē. Bet publiski, tur, kur stratēģija dzīvo, to nav.

Un šeit ir vērts atcerēties, ko par šo dokumentu teica pati ministrija tā apstiprināšanas laikā. Kultūras ministrijas pārstāvis Uldis Zariņš toreiz atzina, ka dokuments ir “vairāk simbolisks nekā praktisks” un ka reālo ieviešanu nosaka augstāka līmeņa politikas dokumenti.

Mūziķis Edgars Šubrovskis tolaik pateica vienkāršāk: viņš būtu priecīgāks, ja atsevišķi tiktu runāts par to, kā šo darbu izvērtēs pēc trim gadiem.

Trīs gadi ir gandrīz pagājuši. Izvērtējuma nav.

Tāpēc mūsu jautājums nav retorisks. Vai Populārās mūzikas stratēģija ir dzīvs dokuments ar atbildīgo departamentu, termiņiem un atskaitēm? Vai arī tas ir kārtējais papīrs, ko paraksta, nofotografē un noliek plauktā?

Uz šo atbild nevis nozare. Uz šo atbild ministrija.

Kā mēs jautājām

25. augustā Latvijas Rokmūzikas asociācija nosūtīja vēstules visiem politiskajiem spēkiem, kas startē 15. Saeimas vēlēšanās.

Pamatjautājumi visiem vienādi. Papildus katram — viens atsevišķs jautājums, kas izriet no tā paša spēka priekšvēlēšanu programmas. Neviens netika ne izcelts, ne apiets.

Jautājām par kultūru kā ekonomikas daļu. Par profesionālās populārās mūzikas vietu kultūrpolitikā. Par mūzikas eksportu. Par kultūras ekonomikas datiem. Par profesionālo radošo organizāciju finansējumu. Par VKKF modeli. Par pašvaldību bezmaksas pasākumu ietekmi uz privāto producentu tirgu.

Un beigās — par trim izmērāmiem rezultātiem, ko konkrētais spēks apņemtos sasniegt līdz nākamās Saeimas pilnvaru beigām.

Atbildes lūdzām līdz 3. septembrim.

2. septembrī, dienu pirms termiņa, nosūtījām atgādinājumu. Visiem. Ar piedāvājumu, ka, ja vajag dažas dienas ilgāk, tas nav nekāds šķērslis — pasakiet, un mēs pagaidīsim.

Atbildēja četri

Atbildes uz visiem jautājumiem pēc būtības saņēmām no četriem politiskajiem spēkiem:

  • “Austošā Saule Latvijai” — 3. septembrī
  • “Mēs mainām noteikumus” — 3. septembrī
  • “Latvija pirmajā vietā” — 3. septembrī
  • Apvienotais Saraksts — atsaucās uzreiz pēc vēstules nosūtīšanas ar piedāvājumu tikties klātienē un jautājumus pārrunāt. Tikšanās notika. Pēc tam saņēmām arī rakstisku atbildi

Paldies viņiem. Nopietni.

Neatkarīgi no tā, kas tajās atbildēs rakstīts — un tās mēs analizēsim atsevišķi un rūpīgi —, šie četri veltīja laiku un atbildēja pēc būtības. Viens pārrakstīja mūsu jautājumus un atbildēja zem katra. Citi atbildēja pa tēmām, ar saviem numuriem. Viens sākumā vispār gribēja parunāt aci pret aci. Formas ir dažādas, bet visos četros gadījumos kāds ir sēdies un strādājis. Tas ir redzams.

Jau tagad varam pateikt, ka atbildes nav vienādas. Tur ir gan atbalsts radio kvotām, gan atklāti pausta pretestība nozares attīstības programmām. Gan solījums izveidot mūzikas industrijas statistikas sistēmu, gan piedāvājums apvienot Kultūras ministriju ar Izglītības un zinātnes ministriju. Būs, ko lasīt.

Un tagad tie, kuri neatbildēja

Šeit mēs nesāksim smalkjūtīgi runāt “daži politiskie spēki”.

Uz LRMA jautājumiem neatbildēja:

  • Nacionālā apvienība — politiskais spēks, kura pārstāvis šobrīd vada Kultūras ministriju
  • PROGRESĪVIE — 26. augustā rakstiski apstiprināja jautājumu saņemšanu un solīja atbildes. Atbildes nav
  • Jaunā VIENOTĪBA
  • Zaļo un Zemnieku savienība
  • Jaunā konservatīvā partija
  • “Attīstībai”
  • “Saskaņa”
  • Gobzema saraksts
  • “Suverēnā vara”

Vēstules aizgāja uz partiju publiski norādītajām oficiālajām adresēm. 2. septembrī visi saņēma atgādinājumu. Neviens no šiem spēkiem nelūdza ne termiņa pagarinājumu, ne precizējumus.

Divpadsmit jautājumi. Deviņas dienas laika. Plus atgādinājums un piedāvājums pagarināt.

Ja ar to nepietiek, tad problēma nav laikā.

Ko tas nozīmē

Mēs neapgalvojam, ka šie politiskie spēki ir pret latviešu mūziku. Mēs neapgalvojam, ka viņi ir pret latviešu valodu radio vai pret Latvijas kultūru.

Mēs sakām vienkāršāku lietu: viņiem tas nešķita pietiekami svarīgi, lai atbildētu.

Un vēlētājam ir tiesības to zināt.

Jo tieši tagad, priekšvēlēšanu laikā, ir tas brīdis, kad politiskie spēki paši saka, ka viņiem rūp Latvijas kultūra, latviešu valoda un tas, kas skan mūsu radio. Ja tas tā ir, tad nozares organizācijas divpadsmit rakstiski uzdoti jautājumi ir tieši tā vieta, kur to parādīt.

Deviņi nolēma to nedarīt.

Bija vēl viens ceļš. Arī tas nenostrādāja

Latvijas Radošo savienību padome aicināja profesionālās radošās organizācijas piedalīties tikšanās ar politiķiem. Viena no tām bija tikšanās ar to pašu politisko spēku, kura pārstāvis vada Kultūras ministriju.

LRMA uz šo tikšanos nosūtīja savus jautājumus.

Saņēmām atbildi, ka uzdot tos ministram nav sanācis, bet jautājumi esot nodoti viņam atsevišķi.

Uz tiem atbildes nav.

Precīzības labad: tikšanās notika 24. augustā, un saskaņā ar uzaicinājumu tajā bija paredzēta arī kultūras ministra Naura Puntuļa dalība. Nākamajā dienā saņēmām no Radošo savienību padomes skaidrojumu, ka sarunā “aizrunājāmies un neizdevās pievērsties LRMA jautājumiem” — tikai nedaudz esot pieskārušies VKKF finansējumam un tā darbības iespējamai pārskatīšanai.

Tas nozīmē, ka viens un tas pats politiskais spēks vienu un to pašu jautājumu kopumu ir saņēmis divreiz — pa vienu ceļu un pa otru — un nav atbildējis ne uz vienu.

Un bija viena saruna, kas notika

Godīgi jāpasaka arī otra puse.

Apvienotais Saraksts uz vēstuli atsaucās gandrīz uzreiz. Nevis ar dokumentu, bet ar priekšlikumu satikties un jautājumus pārrunāt. Tikšanās notika jau dažas dienas pēc vēstules nosūtīšanas.

LRMA pārstāvji tikās ar Apvienotā saraksta pārstāvjiem, kuri atbild par kultūras jomu. Jautājumus izrunājām klātienē. Vienojāmies sarunas turpināt un skatīties, kā uzlabot situāciju un palīdzēt nozarei attīstības sākotnējā posmā. Rakstiskā atbilde sekoja pēc tam.

Neviens neko neapsolīja. Bet saruna notika.

Un šobrīd, godīgi sakot, ar to pietiek, lai atšķirtos no pārējiem.

Ko no tā secinām

Mēs neko nedramatizējam. Katrs dara to, ko konkrētajā brīdī uzskata par pareizu. Priekšvēlēšanu laikā visiem ir daudz darāmā.

Bet attieksme ir informācija.

Ja politiskajam spēkam nepietiek laika atbildēt profesionālai radošai organizācijai, kas apvieno vairāk nekā 200 biedru un uztur divus nozares medijus, tad tā ir atbilde. Vienkārši nerakstīta.

Un tad ir godīgi pateikt arī otru pusi. Ja mūsu jautājumi neinteresē, tad arī otrā virzienā interese nav pašsaprotama. Sarunas ir divvirzienu lieta. Nozare nav pastkastīte, kurā pirms vēlēšanām iemet lozungu.

Mēs nevienam nedraudam un nevienu neaicinām boikotēt. Mēs vienkārši fiksējam, kurš uz sarunu atsaucās un kurš ne. Un turpmāk to atcerēsimies.

Par to, kas jāsaprot abām pusēm

Un tagad daļa, kas nepatiks arī daļai kultūras cilvēku.

Politiķiem — esošajiem un topošajiem — beidzot būtu jāsāk skatīties uz kultūru arī kā uz tautsaimniecības nozari. Ne tikai kā uz identitāti, ko sargāt, bet kā uz jomu ar apgrozījumu, darba vietām, nodokļiem un eksportu.

Bet arī kultūras nozarei pašai ir jāsaprot viena lieta. Neviens nevienam neko nav parādā.

Latvijas kultūrā ir cilvēki un institūcijas, kas gadiem dzīvo pārliecībā, ka “man pienākas”. Ka finansējums ir dabas parādība. Ka to nevajag ne pamatot, ne atskaitīties.

Nepienākas. Ja pienākas — tad tas ir jāpierāda. Un, ja saņem, tad ir jāatstrādā.

Tieši tāpat, kā tas prasīts jebkurai citai nozarei, kas saņem valsts atbalstu.

Par eksportu, un kāpēc tas nav vienkārši

Vēl viens, ko gribam pateikt skaidri.

Kultūras produktiem vajadzētu būt tādām pašām tiesībām un līdzvērtīgām iespējām eksporta atbalsta sistēmā, kādas ir pārējām nozarēm.

Bet kultūras produktu eksportēt nav tas pats, kas eksportēt brētliņu konservus. Konservus arī nav vienkārši — tur ir sertifikāti, loģistika, tirgi, cenas. Bet konservi ir prece ar svaru, garumu un derīguma termiņu.

Mūzika ir cits stāsts. Tur eksportē autortiesības, licences, koncertu tūres, ierakstus, tēlu un cilvēkus, kuriem jādzīvo autobusā divas nedēļas. Tur nav vienas muitas deklarācijas.

Tieši tāpēc mūzikas eksportam vajag savu instrumentu kopu, nevis tikai vietu vispārīgā atbalsta programmā, kas rakstīta ražotājiem.

Somija to saprata. Zviedrija to saprata. Igaunija to saprata.

Kas būs tālāk

Nākamajos rakstos mēs pa vienam izskatīsim visas četras saņemtās atbildes.

Katru atsevišķi. Un tad kopā.

Skatīsimies, vai ir konkrētas idejas. Vai ir izmērāmi mērķi. Vai politiķi atšķir profesionālo populāro mūziku no amatiermākslas. Vai kāds runā par eksportu. Vai kāds saredz saikni starp Kultūras ministriju, Ekonomikas ministriju un LIAA. Un vai kāds vispār ir gatavs runāt par mūziku kā ekonomiku.

Tos, kuri neatbildēja, mēs nevērtēsim. Nav ko vērtēt.

Skaļāk. Precīzāk. Un bez liekiem reveransiem.

Turpinājums sekos.