Latvijas Rokmūzikas asociācijas viedoklis

Raksta pirmajā daļā mēs izrēķinājām, no kā sastāv AKKA/LAA paziņotais koncertu apmeklējuma kritums par 23,5 procentiem. Aptuveni trešdaļu no tā veido pērnie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kuru šogad nav. Apmēram puse ir tikai augustā un septembrī — mēnešos, par kuriem rīkotāju atskaites datu publicēšanas brīdī vēl turpināja ienākt. Mērenais un vienmērīgais kritums no aprīļa līdz jūlijam ir reāls, bet tas ir krietni mazāks par virsrakstos nonākušo ceturtdaļu.

Taču pat tad, ja apmeklējuma skaitlis būtu pilnīgi precīzs, ar to vien koncertu tirgus veselību novērtēt nevar. Tagad par to, kas vēl jāzina un kā nozarei pie tā tikt.

Apmeklētāju skaits vēl nav visa ekonomika

Koncertu tirgu raksturo vismaz astoņi rādītāji:

  • cik pasākumu notiek un kādi tie ir;
  • cik cilvēku vidēji ir vienā pasākumā;
  • cik vidēji maksā biļete;
  • cik kopā ieņemts no biļetēm;
  • cik daļu veido bezmaksas pasākumi;
  • cik saņem mākslinieki;
  • cik izmaksā pasākuma sarīkošana;
  • kā tas viss sadalās starp Rīgu un reģioniem.

Katrs no tiem var stāstīt citu stāstu, un tikai visi kopā rāda, kas notiek. Ņemsim vienkāršu piemēru. Ja kopējais apmeklējums paliek tāds pats, bet pasākumu kļūst par desmit procentiem vairāk, tad katrā koncertā vidēji ir par vienpadsmito daļu jeb ap deviņiem procentiem mazāk cilvēku. Rīkotājs redz zālē mazāk cilvēku un saka, ka publika pazudusi. Biļešu tirgotājs redz tikpat daudz vai vairāk pārdotu biļešu un saka, ka viss kārtībā. Abiem ir taisnība, jo viņi skatās uz dažādiem rādītājiem.

Tieši tā arī izskatās šā rudens aina. Producents Edžus Arums LSM lēsa, ka vienā lielajā biļešu sistēmā pasākumu ir vismaz par desmit procentiem vairāk nekā pērn, un līdz martam par skatītāju sacentīšoties ap septiņiem tūkstošiem pasākumu. Mūzikas nama „Daile” vadītāja Anda Zadovska stāsta, ka divdesmit piecu procentu kritumu viņu zāle neredz, bet izpārdotas zāles, kas agrāk bija ierastas, vairs nav, un tirgū ienākuši daudzi jauni, mazāk zināmi rīkotāji.

Trīs dažādas slimības ar vienu simptomu

Pustukša zāle var būt triju ļoti atšķirīgu procesu sekas.

Pirmais — piedāvājums aug ātrāk par pieprasījumu. Cilvēku un viņu kultūrai atvēlētās naudas nav vairāk, bet koncertu ir vairāk. Tad konkurence par vienu un to pašu skatītāja maku kļūst asāka, un zaudē tie, kam vājāks saturs vai reklāma. Tas ir sāpīgi mazajiem rīkotājiem, bet tirgum kopumā tā nav katastrofa.

Otrais — cilvēkiem tiešām paliek mazāk naudas. Ekonomists Edgars Čerkovskis atgādina pašsaprotamo: kad aug izdevumi par pārtiku un apkuri, pirmā cieš izklaide. Ja tas ir galvenais cēlonis, palīdz cenu politika, atlaides, abonementi un mazāki, lētāki formāti.

Trešais — maksas koncertus izspiež bezmaksas. Nozare gadiem sūdzas, ka pašvaldību bezmaksas koncerti pilsētas svētkos mazina cilvēku vēlmi maksāt par kultūru. Neviens to nav izmērījis, jo bezmaksas pasākumu skaits un apmeklējums nekur nav apkopots kopā ar maksas pasākumiem.

Katram no šiem procesiem vajag citu politisku atbildi. Pirmajā gadījumā valstij nav jādara gandrīz nekas. Otrajā vajag atbalstu pieprasījumam. Trešajā — vienošanos ar pašvaldībām. Ja nezinām, kurš process notiek, mēs riskējam ārstēt nepareizo slimību.

Skaitlis, kas jau ir AKKA/LAA rokās

Mēs neapšaubām AKKA/LAA vajadzību un autoru tiesību aizsardzības nozīmi. Autoriem pienākas atlīdzība par viņu darbu izmantošanu, un rīkotāja pienākums ir godīgi atskaitīties. Tieši tāpēc AKKA/LAA ir tādi dati, kādu nav nevienam citam nozarē.

Šēfers LSM skaidroja, ka publiskotais skaitlis attiecas tikai uz pasākumiem ar pārdotām biļetēm, bet rīkotāju atskaitēs ir norādīts kopējais apmeklētāju skaits, bezmaksas ieejas, pārdotās biļetes un ielūgumi. Tas nozīmē, ka aģentūra varētu publicēt nevis vienu skaitli no visa datu klāsta, bet visu sadalījumu.

Un vēl svarīgāk — AKKA/LAA ir arī ātrākā pārbaude, vai kritums ir īsts. Tā ir no koncertiem iekasētā autoratlīdzība. Ja apmeklējums tiešām sarucis gandrīz par ceturtdaļu, tam jāatspoguļojas arī naudā, ko autori saņem par koncertiem, un tad tā ir ziņa pirmām kārtām autoriem. Ja naudas kritums ir daudz mazāks, arī tā ir ziņa. Savā 2025. gada pārskatā AKKA/LAA ziņoja, ka kopējā iekasētā atlīdzība pērn augusi par 16,8 procentiem. Būtu loģiski šogad publicēt to pašu rādītāju par koncertiem.

Mums ir pieci jautājumi, uz kuriem atbildes padarītu šos datus par visas nozares kopīgu darbarīku:

  1. Cik pasākumu ir uzskaitīti katrā mēnesī abos gados, un cik atskaišu par augustu un septembri bija saņemtas datu publicēšanas brīdī?
  2. Kurā mēnesī datos ir ieskaitītas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku biļetes?
  3. Kā mainījies bezmaksas pasākumu un ielūgumu īpatsvars, un vai pašvaldību koncerti ir datos?
  4. Kā tiek pārbaudīts, vai rīkotāju atskaites ir pilnīgas?
  5. Kā šajā laikā mainījusies no koncertiem iekasētā autoratlīdzība?

Vārds nāk kopā ar atbildību

AKKA/LAA ir autoru dibināta biedrība, un tās uzdevums ir aizstāvēt autoru intereses. Kad šāda organizācija publiski runā par pārmaiņām visā nozarē, tās vārdam ir svars — tas nonāk ziņās, budžeta sarunās un protesta akciju runās. Tāpēc tai pienākas arī lielāka atbildība par to, lai publiskotie skaitļi būtu izskaidroti pilnībā un saprotami ikvienam, kā arī salīdzināmi un papildināti ar priekšlikumiem.

Tas nav pārmetums. Tā ir tā pati prasība, ko kultūras nozare izvirza valstij: ja runā par visu kultūru, pamato to ar datiem, kurus var pārbaudīt.

Grūtības tomēr ir īstas

Būtu negodīgi izlikties, ka problēmas nav. Mūziķe Katrīna Dimanta atcēla trīs pavasara tūres koncertus, un no notikušajiem izmaksas nosedza tikai viens. „Daile” redz, ka mainījušies biļešu pirkšanas paradumi. Arī Ķuzulis piekrīt, ka ekonomiskā nedrošība un saspringtā situācija pasaulē mazina rīkotāju vēlmi riskēt. AKKA/LAA redz visu licencēto tirgu, nevis tikai viena tirgotāja daļu, un tā ir tās datu reāla priekšrocība.

Tomēr pēc viena mākslinieka neizpārdotām biļetēm vēl nevar spriest par koncertu apmeklējuma kritumu kopumā. Ir mākslinieki, kas izpārdod stadionu, un ir tādi, kuriem neizdodas piepildīt kultūras namu. Mākslinieka popularitāte mainās, un dažkārt publika vienkārši izvēlas ko citu. Viena mākslinieka pieredze ir vērā ņemama, taču ar to vien nevar pamatot visas nozares problēmu.

Visticamāk, patiesība ir pa vidu: koncertu kļuvis vairāk, skatītājs izvēlīgāks, mazajiem rīkotājiem grūtāk, bet publika nav pazudusi. Tieši tāpēc vajag datus, kas ļautu šīs lietas atšķirt vienu no otras.

Kā tas izskatās no mūsu puses

Rokmūzika lielākoties dzīvo klubos, mazās zālēs un festivālos, ko rīko paši mūziķi vai neliela komanda. Šāds rīkotājs maksā par zāli, apskaņošanu, afišu, biļešu sistēmu un autoratlīdzību, un pēc koncerta iesniedz atskaiti. Viņam nozares statistika nav akadēmisks jautājums. No tās atkarīgs, vai šoruden doties tūrē, vai īrēt lielāku zāli, vai pieteikties projektu konkursā, kurā vērtētāji lasa tos pašus ziņu virsrakstus.

Kultūras ekonomika nav tikai biļešu pārdošana. Tajā darbojas mākslinieki, autori, producenti, rīkotāji, biļešu tirgotāji, skaņas un gaismas tehniķi, pašvaldības, kultūras iestādes un skatītāji. Ja kādā vietā rodas problēmas, tās skar visus. Tāpēc visas nozares veselību nevar spriest pēc viena dalībnieka datiem.

Ko mēs piedāvājam

Mēs neprasām, lai kāds atzīst kļūdu. Mēs aicinām izveidot koncertu datu galdu — regulāru sarunu, kurā reizi ceturksnī satiekas AKKA/LAA, biļešu tirgotāji, pasākumu producenti, Latvijas Pašvaldību savienība un Kultūras ministrija. Tam pietiktu ar četrām vienošanām:

  • Vienādi jēdzieni. Kas ir koncerts, kas ir muzikāls pasākums, kas ir apmeklējums, ielūgums un bezmaksas ieeja.
  • Vienādi periodi. Salīdzina tos pašus mēnešus un tās pašas pasākumu grupas.
  • Godīga atzīmēšana. Sākotnējie dati skaidri atdalīti no galīgajiem, un pie katra mēneša norādīts, cik atskaišu jau saņemts.
  • Kopīgs ceturkšņa pārskats. Viena publiska lapa, kurā blakus redzams pasākumu skaits, apmeklējums, vidējā biļetes cena un bezmaksas pasākumu daļa no visiem avotiem.

LRMA ir gatava pie šāda galda sēsties un dot savu daļu: rokmūzikas rīkotāju pieredzi un, ja vajag, datus par mūsu žanra pasākumiem. Latvijas kultūrpolitikā šobrīd ir daudz procentu un maz kopīgas izpratnes par to, ko tie nozīmē. Kopīgs datu galds būtu lēts un praktisks veids, kā to mainīt.

Kad publika ir pazudusi, to vajag meklēt. Bet vispirms vajag pārliecināties, ka tā nav pazudusi tabulā, kas veidota pēc viena dalībnieka izpratnes, neatspoguļo visas nozares kopainu un tomēr ar saviem skaitļiem sāk noteikt toni visai sarunai.

Avoti