Astotajā oktobrī Saeima atcēla steidzamību grozījumiem, kas straumēšanas platformām liktu ieguldīt Latvijas kino, un pieņēma tos otrajā lasījumā. Trīspadsmitajā oktobrī premjers Andris Kulbergs sēdīsies pie viena galda ar kino nozari. Mūzikas nozarei šajā stāstā nav ne nodevas, ne tikšanās, ne galda. Un, ja runājam godīgi, nav arī tās tabulas, ar kuru pie galda atnākt.

Kas tieši notika

Grozījumi Filmu likumā un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā paredz, ka straumēšanas platformām ik gadu jāiegulda vietējā saturā vismaz 3,5 procenti no iepriekšējā gadā Latvijā gūtajiem ieņēmumiem. Prasība attiektos gan uz Latvijā, gan ārvalstīs reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem, tostarp Netflix un Disney+, un naudu varētu ieguldīt filmu un seriālu tapšanā, izplatīšanas tiesību iegādē vai iemaksāt Nacionālā kino centra budžetā. Mehāniku sīkāk izklāstījām 3. oktobra rakstā, kad balsojums vēl bija priekšā.

Tagad balsojums ir atlikts. Koalīcija 8. oktobrī steidzamību atcēla un likumprojektu pieņēma otrajā lasījumā; trešais lasījums ir bez datuma. Premjera arguments ir attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Nacionālās drošības komisijas vadītājs Ainārs Latkovskis to vērtē citādi: „Es neticu, ka Amerikas Savienotās Valstis pārtrauktu ar mums attiecības [šī nodokļa dēļ].” Līdz gada beigām valdība solās kopā ar nozari izvērtēt nodevas ekonomisko ietekmi un sagatavot salīdzināmu alternatīvu.

Viens miljons un seši simti tūkstošu ir divi dažādi skaitļi

Šeit ir vieta, kur publiskā saruna visbiežāk aiziet greizi, un tāpēc to vērts nolikt uz galda skaidri.

Saeimas 29. septembra paziņojumā Kultūras ministrijas aplēse ir aptuveni viens miljons eiro gadā — tik daudz nodeva kopā varētu dot Latvijas kino nozarei visos ieguldījuma veidos. LSM 8. oktobrī raksta par aptuveni 600 tūkstošiem eiro gadā — un tā ir šaurāka summa: tikai ārvalstu platformu naudas iemaksas Nacionālā kino centra budžetā. Tie nav divi pretrunīgi skaitļi, bet viens skaitlis un tā daļa.

Tieši tos 600 tūkstošus premjers sola atrast valsts budžetā pats. Un tieši šo atšķirību starp miljonu un sešiem simtiem tūkstošu publiskajā strīdā gandrīz neviens nav nosaucis. Tas nav sīkums: strīdēties par naudu, kuras apmērs sarunā mainās atkarībā no runātāja, nozīmē strīdēties bez pamata.

Kāpēc tas ir arī mūzikas stāsts

Mūs šajā stāstā interesē nevis nodeva, bet modelis.

Kino nozarei vismaz uz brīdi bija rokā tas, kā mūzikai nav: konkrēts avots, konkrēta likme, konkrēts saņēmējs un vismaz aptuvens skaitlis galā. Par tādu modeli var strīdēties, to var apturēt, bet par to ir ko runāt. Populārajai mūzikai Latvijā nav neviena no šiem četriem elementiem.

Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogramma „Neakadēmiskās mūzikas atbalsts” 2020. gadā, kad to izveidoja, sadalīja 50 tūkstošus eiro starp 35 projektiem; 2023. gada otrajā konkursā tajā bija 48 770 eiro desmit projektiem. Pārējais nozarei sakasāms pa kaktiem. Salīdzinājumam: kino nozares valsts budžets ir seši miljoni eiro gadā, Lietuvā — vairāk nekā desmit, Igaunijā — vairāk nekā astoņpadsmit.

Pirms prasām, parādām rēķinu

Ja kino nodeva krīt politiska spiediena dēļ, tas pats arguments gaida arī mūs. Tāpēc sarunu nevar sākt ar to, cik būtu labi, ja būtu tā, kā mēs gribam.

Un tāpēc arī pašu 600 tūkstošu jautājumu ir vērts uzdot līdz galam. Šo nodevu faktiski samaksā paši platformu lietotāji Latvijā, un caur platformām tā nonāk kino centra budžetā. Vai seši simti tūkstošu ir tā summa, kuras dēļ vērts ieiet plašākā strīdā? Varbūt lielāks ieguvums ir vienkārši un paredzami noteikumi, kas lielām studijām ļauj filmēt Latvijā, un tad procesā iesaistās krietni vairāk vietējo uzņēmēju un nopelna visi?

Atbildi uz šo jautājumu mēs nezinām. Mēs sakām citu lietu: atbildei jābūt izrēķinātai, nevis izjustai. Ar potenciālajiem cipariem, ar sasniedzamajiem rādītājiem un ar atdevi, ko pēc trim gadiem var pārbaudīt.

Radio kvotas — tas pats scenārijs

To pašu esam redzējuši kvotu sarunā. Nozares pārstāvji nāk ar pārliecību, ka latviešu mūzikai radio jāskan vairāk. Radio nozare, kas strādā biznesa režīmā, nāk ar cipariem, faktiem un aprēķiniem. Kad viena puse liek galdā skaitļus, kurus var pārbaudīt, bet otra — domās balstītu vēlmi, vienošanās nav iespējama. Nevis tāpēc, ka otra puse būtu ļauna, bet tāpēc, ka nav uz kā vienoties.

Pēc tam sākas drudžainā datu vākšana: pieprasījumi nozares dalībniekiem, uz kuriem atbild tie, kas grib, daudzi neatbild vispār, un uz šādi savāktiem, vāji izprotamiem datiem tiek būvēts viedoklis. Tas tā nestrādā. Par kvotu skaitļiem esam rakstījuši atsevišķi — divi simti tūkstošu pret trīs miljoniem bija tieši par to.

Ko mēs no šejienes darām

Trīs lietas, un tās attiecas arī uz mums pašiem.

  1. Savs rēķins. Pirms nākamās sarunas par naudu nozarei jāsaliek modelis: cik, no kā avota, pēc kāda sadales mehānisma, ar kādiem sasniedzamajiem rādītājiem un ar kādu atdevi. Nevis sajūtas, bet modelis ar skaitli galā.
  2. Dati ir jāiedod. Ja aptauju aizpilda trešdaļa nozares, rezultāts nav arguments, bet troksnis. Šeit atbildība ir pašiem nozares dalībniekiem, ne ministrijai.
  3. Viena valoda. Ja sēžamies pie viena galda ar tiem, kas rēķina, jāatnāk ar to pašu valodu. Emocijas pārliecina koncertā. Budžeta sarunā tās nepārliecina nevienu.

Kino nozarei ir ko rādīt, un tā to parādīja. Mums arī ir ko rādīt — aug jauna paaudze, un to katru gadu pierāda arī Jelgavas rokmūzikas festivāls Rocktagons. Trūkst tikai tās vienas lapas ar cipariem, ko var nolikt uz galda blakus kino nozares lapai.

Latvijas Rokmūzikas asociācijas viedoklis.

Avoti