VIEDOKLIS. Kultūras ministrija paliks, taču lielākas algas nozarē nevar nopirkt, pārliekot teātrus un muzejus no vienas budžeta kabatas otrā. Latvijas Rokmūzikas asociācija aicina sākt ar to, no kā līdz šim izvairījās visi: ar datiem, rādītājiem un godīgu jautājumu, kas tieši un par ko kultūrai pienākas.

Ministrija paliks. Bet kas mainīsies?

Kultūras ministrija netiks likvidēta un nekļūs par kādas citas ministrijas nodaļu – to Ministru prezidents Andris Kulbergs rakstiski apliecinājis LTV raidījumam «Kultūršoks», vienlaikus atzīstot, ka nozari gaida nopietni izaicinājumi. Kultūras ļaudis varētu uzelpot, taču tikpat skaidri raidījumā izskanēja arī otra atziņa: bez strukturālām reformām neiztikt, jo lielāku algu nozarē nebūs iespējams nodrošināt, ja sistēma paliks tāda, kāda tā ir.

Tas, kas līdz šim piedāvāts kā reformu virziens, gan vairāk atgādina naudas pārlikšanu no vienas kabatas otrā. Aizejošais kultūras ministrs Nauris Puntulis rosina Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju nodot galvaspilsētas pārziņā, tādējādi valsts budžetā ietaupot attiecīgi aptuveni 2,4 un 2,1 miljonu eiro. Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Ķirsis atbildējis, ka saskaitāmos var likt dažādās vietās, bet dienas beigās summa no tā nemainās – un šajā ziņā viņam grūti nepiekrist. Ja viena budžeta pusē paliek pāri daži miljoni, bet otrai pusei jādomā, kur tos atrast, kopējā kultūras ainā nekas nav mainījies.

Šāda iestāžu pārbīdīšana turklāt rada nevienlīdzību, ko nozare jau ir piedzīvojusi. Covid-19 laikā, kad valsts atbalstu saņēma teātri, Liepājas teātrim tas netika piešķirts, jo tā ir pašvaldības iestāde un pašvaldībai pašai jātiek galā. Taču pandēmija Liepājā neritēja citādi kā Rīgā vai valstī kopumā, un aktieri tur no zaudētām izrādēm cieta tieši tāpat. Ja kultūras politiku veido pēc tā, kura kabatā iestāde atrodas, nevis pēc tā, ko tā sabiedrībai dod, tā nav reforma, bet grāmatvedība.

Pabērns, kurš neko neliek pretī

Kultūra jau sen ir iekļāvusies ekonomiskajos procesos, un ekonomika jau sen ir ienākusi kultūrā – koncerti, festivāli, ieraksti, izdevējdarbība un kino ir tautsaimniecības nozares ar darbiniekiem, apgrozījumu un nodokļiem. Tikai valsts pusē kultūra joprojām ir palikusi pabērna lomā: vārdos visiem tā ir svarīga, bet darbos tā ir pirmā joma, kurai, meklējot ietaupījumus, kaut ko var atņemt.

Kāpēc gan neņemt, ja tā ir visvājākā joma? Tā nav nospraudusi skaidras savas pozīcijas, nespēj pamatot savu ieguldījumu valsts ekonomikā skaitļos un nav nekā, kas šo jomu un tās darbiniekus aizstāvētu tikpat pārliecinoši, kā to dara lauksaimnieki, transporta nozare vai būvnieki. Nav tāpēc brīnums, ka politiķu gaiteņos laiku pa laikam izskan jautājums, vai tik nespēcīgu nozari vispār vajag uzturēt ar atsevišķu ministriju. Šoreiz ministrija ir saglabāta, taču tas nenozīmē, ka jautājums ir atbildēts – tas vienkārši ir atlikts.

«Man pienākas» – bet kas tieši un par ko?

Pirms nākamnedēļ plānotās protesta akcijas «Kultūra (iz)dzīvo» bieži dzirdam, ka māksliniekiem pienākas vairāk. Taču konkrētu atbildi uz jautājumu, kas tieši pienākas un par ko, nedzirdam. Kāpēc māksliniekam pienākas kaut kas vairāk nekā elektriķim, metinātājam vai santehniķim, kuri savu darbu dara ne mazāk godprātīgi un no saviem ienākumiem maksā nodokļus? Turklāt šo profesiju amatnieki brīžiem savā darbā radījuši tik meistarīgus risinājumus, ka dažam labam māksliniekam būtu ko pamācīties.

Mūsu datu analītiķu komanda ir sākusi analizēt Kultūras ministrijas padotības iestāžu un procesu datus, un jau pirmie novērojumi ir pārsteidzoši. Valsts kultūras iestāžu un kapitālsabiedrību vadītāji ved savus darbiniekus cīņā par lielākām algām, kaut gan viņu pašu atalgojums nereti vairākkārt pārsniedz to darbinieku algas, kurus viņi noskaņo pret valdību. Privātā uzņēmumā parasti ir otrādi: vadītājs līdz savam atalgojumam bieži netiek, jo vispirms jāsamaksā darbiniekiem.

Sabiedrībā gadiem ilgi iepotēts priekšstats, ka Latvijā kino ir pabērna lomā, ka naudas nekad nav un vienmēr trūkst. Taču, ieskatoties publiski pieejamajās valsts amatpersonu deklarācijās, izrādās, ka šīs nozares valsts iestādes vadītājas ienākumi pārsniedz paša kultūras ministra atalgojumu – un ministram tikmēr jācīnās, lai iestādei piešķirtu vēl un vēl. Līdzīgus piemērus var atrast teju katrā kultūras valsts iestādē vai kapitālsabiedrībā. Tāpēc pirms jebkuras sarunas par papildu miljoniem algām vispirms jāatbild uz jautājumu, kā tiek izlietoti tie līdzekļi, kas jau ir.

Reformas sākums ir nulles punkts

Strukturālas reformas jāsāk nevis ar iestāžu pārcelšanu, bet ar detalizētu esošā kultūras budžeta un tā izlietojuma analīzi. Kopš padomju laikiem kultūras finansēšanas sistēma būtībā nav mainījusies: nauda tiek sadalīta pēc iestāžu esamības, nevis pēc to ietekmes, un neviens īsti nezina, cik katrs budžeta eiro nozarei un sabiedrībai atdod.

Tāpēc vispirms jānosaka nulles punkts – vieta, kurā kultūras joma atrodas šodien – un jāvienojas par rādītājiem, pēc kuriem turpmāk tiks vērtēta tās izaugsme vai kritums. Viens no tiem ir apmeklējums, un tas jau dod brīdinājuma signālu: arī AKKA/LAA savā pētījumā norāda, ka kultūras pasākumu apmeklējums samazinās. Lai šādu uzskaiti vispār būtu iespējams veikt, būs jāmaina arī normatīvā bāze, sākot ar NACE klasifikatoriem, kuros kultūras un radošās industrijas darbības šobrīd ir izkaisītas vai neredzamas, un beidzot ar profesiju klasifikatora pārskatīšanu.

Šajā darbā valstij vairāk jāuzticas profesionālajām radošajām organizācijām. Tās vislabāk pārzina savas jomas situāciju un potenciālu un zina, kur ieguldījums atmaksātos visvairāk, – tieši tādēļ Radošo personu un profesionālo radošo organizāciju likums paredz iespēju tām deleģēt valsts pārvaldes uzdevumus.

Ko valstij tiešām vajag uzturēt?

Otrs solis ir godīgi izvērtēt, kuras funkcijas un kuras kapitālsabiedrības vispār ir nepieciešams uzturēt valstiskā līmenī. Kādu pievienoto vērtību, piemēram, dod VSIA «Latvijas Koncerti», kas tiek uzturēta no budžeta līdzekļiem? Vai tikai to, ka tās paspārnē ir Latvijas Radio koris, Latvijas Radio bigbends un vēl daži kolektīvi? Ja tā, tad loģiskāk būtu šos kolektīvus nodot radio, kura vārdu tie nes, un ļaut tam lemt par to nākotni.

Šis jautājums var skanēt nepopulāri, taču to ir jāuzdod: ja valsts nevar atļauties kādu struktūru uzturēt, varbūt tā nav jāuztur? Vieta tukša nepaliks. Ja kāda joma būs perspektīva un pieprasīta, atradīsies uzņēmīgs diriģents vai producents, kurš to attīstīs. Tāpat jājautā, vai Latvijai tiešām vajag tik daudz valsts dotētu teātru un vai lielajām koncertzālēm, kuras bez pastāvīgas finansiālas piešprices pašas sevi nespēj nodrošināt, nav jāpārskata darbības modelis.

Līdzīgi jāpārskata arī valsts funkcijas kopumā. Daudzas no tām var atmest vai nodot privātajam un nevalstiskajam sektoram – tad arī kļūs redzams, kam tās patiesībā interesē un kam tās ir vajadzīgas. Mēs vairāk runājam par mūzikas jomu, jo citas kultūras jomas vēl neesam tik detalizēti pētījuši, taču esam pārliecināti, ka arī tur atradīsies daudz kas dīvains un nelietderīgs.

VKKF: no naudas dalīšanas uz ieguldījumu

Pārvērtēšana neizbēgami skars arī Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursus, kuros līdz šim ieceres māksliniecisko kvalitāti vērtē pēc jomas ekspertu subjektīviem vērtējumiem, bet gandrīz nemaz – tās potenciālu. Vai tiešām ir lietderīgi maksāt komponistam par simfonijas radīšanu, ja šī simfonija tiek atskaņota vienu reizi mūžā un arī tad ne pilnai zālei? Vai ir nepieciešams par lielu naudu regulāri izdot albumu ierakstus fiziskā formā, ja tie īsti nevienu neinteresē? Kā digitāla vēstures liecība – jā, taču tirāža, kas paliek noliktavā, nav kultūras atbalsts, bet līdzekļu izšķiešana.

Tādēļ vērtējumā jāiekļauj kritēriji, kas parāda, kas ar projektu notiks pēc finansējuma beigām: cik cilvēku to redzēs vai dzirdēs, vai tam ir dzīve ārpus Latvijas un vai tas veicina autora vai organizācijas spēju turpmāk strādāt patstāvīgi. Kultūras finansējumam jākļūst par ieguldījumu ar izmērāmu rezultātu, nevis par ikgadēju pabalstu tiem pašiem saņēmējiem.

Kultūra kā tautsaimniecība, un tās lielā nauda ir ārpus robežām

Kultūra jāskata kā līdzvērtīgs tautsaimniecības process, kurā galvenais jautājums nav tas, kur ņemt naudu visu jomu uzturēšanai, bet gan tas, kā attīstīt jomas, kuras spēj radīt pievienoto vērtību, lai ar to palīdzību uzturētu arī tās, kuras sevi nodrošināt nespēj. Jāsaprot, ka kultūras bizness ir ļoti specifisks un sarežģīts – tā nav vienkārša pirkšana un pārdošana. Mūzikā līdz gala produktam ir daudz posmu – no autora un izpildītāja līdz ierakstam, izdevējam, menedžmentam, koncertu organizatoram un medijiem –, un katrs no tiem ir svarīgs.

Turklāt nav svarīgi, kā rokās nonāks kultūras procesos gūtie ieņēmumi – jebkurā gadījumā tie būs ieguvums visai tautsaimniecībai. Galvenais ir ar datos balstītiem pierādījumiem parādīt, ka šī joma spēj darboties un radīt pievienoto vērtību.

Kultūrā, tāpat kā visā ekonomikā, lielā nauda ir ārpus valsts robežām, tāpēc reformu centrā jābūt kultūras eksportam. Iekšzemē jāattīsta kvalitatīvi kultūras pakalpojumi, kurus var piedāvāt ārvalstu tirgos, un tam nepieciešama cieša Kultūras ministrijas sadarbība ar Ekonomikas ministriju un LIAA. Kopīgi jāveido reālas atbalsta programmas, kurās tiek prasīti izaugsmes rādītāji un kuru mērķis ir panākt, lai pēc atbalsta posma uzņēmums vai organizācija spētu darboties un attīstīt savu produktu patstāvīgi.

Eksportu var veicināt arī ar vienkāršiem, praktiskiem soļiem. Muzejiem, teātriem un citām kultūras vietām jāsadarbojas ar tūrisma operatoriem, un šādai sadarbībai var paredzēt bonusus. Ja producenti uz Latviju ved ārvalstu māksliniekus, var vienoties, ka koncertu iesilda kāda Latvijas grupa, vai arī paredzēt atbalstu mūsu mākslinieku koncerttūrēm ārpus Latvijas. Tie ir tikai nelieli piemēri domu un ideju raisīšanai.

Vienlaikus jādomā, kā nesagraut iekšējo tirgu. Kultūras apmeklējums kritīsies vēl straujāk, ja privātos producentus no tirgus izspiedīs pilsētu un novadu bezmaksas pasākumi, kuros no budžeta maksātie honorāri ir tādi, kādus daži mūziķi ar savu biļešu koncertu nemaz nenopelnītu. Privātais producents uzņemas visu biznesa risku, bet konkurē par tiem pašiem apmeklētājiem, datumiem un māksliniekiem ar tiem, kuri risku neuzņemas nekādu.

Nodokļi, godīgums un pensija

Šajos laikos vairs nepietiks ar pārmetumiem valdībai, ka «man pienākas, bet viņi nedod». Jāatzīst arī neērtā patiesība: ilgus gadus ievērojama daļa naudas kultūrā ir apgrozījusies bez rēķiniem un bez nodokļiem. Pēc tam pensijas tuvumā daudzi brīnās, ka visu mūžu strādājuši sabiedrības labā, bet pensija ir niecīga. Tikmēr metinātājs, santehniķis un elektriķis savus nodokļus maksāja, kamēr daļa mākslinieku dzīvoja zaļi un priecājās par dzīvi. Jāpiebilst, ka pēdējos gados šī situācija uzlabojas.

Skaidrs, ka Latvijas nodokļu politika nav no patīkamākajām, taču vai kāds no nozares ir nācis klajā ar konkrētiem priekšlikumiem? Vai kāds ir izstrādājis un līdz galam izcīnījis atvieglojumus vai īpašu nodokļu režīmu kultūras jomā? Mākslinieka profesija nevienā jomā nav viegla, tomēr tukšs apgalvojums par to, ka kaut kas pienākas, kapitālisma apstākļos vairs nebūs pietiekams arguments.

Vai ministrijai pietiks spēka?

Strukturālajām pārmaiņām jābūt milzīgām, un to pamatā jābūt kultūras eksportam un ekonomiskai domāšanai. Diemžēl pašreizējā Kultūras ministrijas struktūrā, kapacitātē un zināšanās mēs neredzam spēju šādas reformas ievirzīt. Tur trūkst cilvēku ar ekonomisko domāšanu, jo lielākajai daļai joprojām šķiet, ka «mums pienākas». Kad jautājam, kas tieši pienākas un par ko, konkrētu atbilžu nav – dzirdam vien to, ka naudas ir par maz un ka tās vajag jo vairāk, jo labāk. Tā, starp citu, publiski spriež arī kāda Latvijas Kultūras akadēmijas profesore.

Jaunajam kultūras ministram būs jāizšķiras, vai turpināt uzturēt nozari, kā raidījumā «Kultūršoks» to raksturoja «Providus» pētniece Līga Stafecka, hroniskas nespējas stāvoklī, vai pieņemt drosmīgus lēmumus. Radošajām organizācijām jābūt gatavām šajā darbā iesaistīties – ar datiem, ar nozares pieredzi un ar konkrētiem priekšlikumiem. Latvijas Rokmūzikas asociācija savus priekšlikumus jau ir paudusi, arī partiju aptaujā pirms 15. Saeimas vēlēšanām. Mēs neprasām, lai mums kaut kas pienāktos. Mēs prasām, lai kultūru beidzot sāktu vērtēt pēc tā, ko tā rada.

Latvijas Rokmūzikas asociācija

Avots: «Kultūršoks»: Kultūras ministrija netiks likvidēta, bet reformas būs neizbēgamas, LSM, 06.11.2026.