Otrā atbilde ir gandrīz vai pilnīgs pretstats pirmajai. “Latvija pirmajā vietā” teica “jā” teju visam un neuzrakstīja nevienu skaitli. “Mēs mainām noteikumus” būtiskā daļā saka “nē” un paskaidro, kāpēc.
Un tagad kaut kas, ko no nozares medija parasti nesagaida. Mēs šo atbildi respektējam.
Ne tāpēc, ka piekristu — nepiekrītam vairākās vietās un tālāk to izklāstīsim. Bet priekšvēlēšanu laikā uzrakstīt nozarei skaidru “nē” ir grūtāk nekā uzrakstīt patīkamu “jā”. Un ar skaidru “nē” var strādāt: to var citēt, ar to var strīdēties, un vēlētājs var izlasīt un saprast, par ko balso.
Atbildi 3. septembrī iesniedza partija “Mēs mainām noteikumus” — turpmāk rakstā saīsināti MMN.
Nostāja vienā teikumā
Visa atbilde balstās vienā principā, kas tekstā pateikts atklāti: “mēs kā labējie uzskatām, ka tur, kur ir šaubas, tur jāsliecas netērēt nodokļu maksātāju līdzekļus”.
No tā izriet pārējais. Valsts finansē to, ko brīvais tirgus nespēj nodrošināt. Atbalstam jābūt konkurencē balstītam un terminētam, nevis garantētam. Jaunas iestādes nav vajadzīgas. Un tad seko teikums, kas ir šīs atbildes centrs:
“Valsts līmeņa populārās mūzikas attīstību nodrošināt nav valsts funkcija.”
Šeit LRMA un MMN nesatiekas, un to nav vērts maskēt.
Kur mēs nepiekrītam
Par attīstības programmām. MMN raksta, ka kopumā ir pret konkrētu industriju attīstības programmām, jo tās esot jaukšanās tirgū.
Loģika ir saprotama, tikai Latvijas mūzikas nozare nekonkurē brīvā tirgū. Tā konkurē ar valstīm, kurām šādas programmas ir. Igaunijas, Somijas un Zviedrijas mūziķi ārvalstu tirgos nonāk ne tikai tāpēc, ka labi spēlē, bet arī tāpēc, ka aiz viņiem stāv eksporta birojs, ceļa naudas programma un valsts, kas viņus ved uz starptautiskajām kontaktbiržām. Zviedrijā mūzikas eksportu balsta pat Ārlietu ministrija.
Ja Latvija no tā atsakās, tirgus nekļūst brīvāks. Tas paliek tas pats tirgus, kurā pārējiem atbalsts ir, bet mums nav.
Par žanru hierarhiju. MMN uzraksta labu teikumu: valstij nav jāveido žanru hierarhija. Piekrītam pilnībā — un tieši tāpēc atbildi nevar pieņemt tādu, kāda tā ir.
Hierarhija Latvijā jau pastāv. Akadēmiskajai mūzikai ir valsts institūcijas, štata vietas, koncertorganizācijas un ēkas. Dziesmu svētkiem ir likums. Profesionālajai populārajai mūzikai ir projektu konkursi un cerība. Ja tagad atceļ attīstības programmas, bet institucionālo finansējumu pārējām jomām atstāj, hierarhija nepazūd — tā tiek iesaldēta tādā stāvoklī, kāda ir šodien.
Vienlīdzīgi noteikumi nozīmētu vai nu atbalstu visiem, vai atbalstu nevienam. Nevis vieniem štata vietas, otriem — brīvo tirgu.
Par to, ka mērķis ir dzimstība. Uz jautājumu par trim izmērāmiem rezultātiem mūzikā MMN atbild, ka profesionālās populārās mūzikas un mūzikas eksporta veicināšana pati par sevi nav to mērķis un ka galvenais ekonomiskās izaugsmes rādītājs esot dzimstība.
Mēs jautājām par mūzikas nozari, saņēmām atbildi par demogrāfiju. Katram spēkam ir tiesības uz savām prioritātēm, bet uz mūsu divpadsmito jautājumu atbildes pēc būtības nav. No šī teksta nozare neiegūst nevienu pārbaudāmu apņemšanos.
Trīs vietas, kur šī atbilde ir asāka par pārējām
Tagad otra puse, un tā ir svarīga.
Pašvaldību bezmaksas pasākumi. Par to privātie producenti Latvijā runā gadiem, parasti klusām, jo ar pašvaldībām visi strādā.
MMN atbild tieši: šeit ir reāla konkurences problēma, kuru ir vērts izvērtēt. Publiski finansēts pasākums nedrīkst sistemātiski izspiest privātu producentu no tā paša komerciālā tirgus, pašvaldībai jāspēj pamatot, kādu sabiedrisku funkciju pasākums pilda, un lieliem bezmaksas pasākumiem vajadzīga caurskatāma izmaksu un tirgus ietekmes izvērtēšana.
Šeit MMN un LRMA saka vienu un to pašu. Ir pat zināma ironija: partija, kas iebilst pret valsts jaukšanos tirgū, ir precīzi norādījusi uz vietu, kur valsts tirgū jaucas visvairāk. Un tā nav neviena atbalsta programma. Tā ir bezmaksas estrāde pilsētas svētkos, kurā par publisko naudu spēlē tas pats mākslinieks, ko privātais producents nākamnedēļ vairs nevar pārdot ar biļeti.
Ja valsts uzliek pienākumu, tai jāmaksā. MMN formulē to vienā teikumā: ja valsts kādam ar likumu uzliek pienākumus, valstij ir jāsniedz finansējums.
Tieši to profesionālās radošās organizācijas prasa jau vairākus gadus. Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums uzdevumus ir uzlicis, bet naudu to izpildei nav paredzējis.
MMN gan piebilst arī otru pusi: dažos gadījumos racionālāk būtu pienākumu vienkārši atcelt. Ar to var strīdēties, bet vismaz jautājums uzdots pareizi. Vai valsts maksā par to, ko prasa, vai arī pārtrauc prasīt. Pašreizējais variants — prasa un nemaksā — nav ne viens, ne otrs.
Par VKKF. Šeit formulējums ir viskrasākais no visiem četriem: VKKF atsevišķās nozarēs gadiem ilgi notiekot nodokļu maksātāju līdzekļu apgūšana ierobežotā lokā rotācijas kārtībā.
LRMA šādu formulējumu nelieto. Mēs neuzskatām, ka VKKF būtu jāvājina, un ekspertu neatkarība profesionālā mākslas vērtējumā ir vērtība, kas jāsargā. Bet pašu jautājumu, vai nauda gadu no gada nonāk vienā un tajā pašā lokā, mēs par apvainojumu neuzskatām. To var pārbaudīt ar datiem. Tieši tāpēc datus arī vajag.
Vēl viena lieta, ko nedrīkst palaist garām
MMN programmā ir Izglītības un zinātnes ministrijas apvienošana ar Kultūras ministriju viena sasaukuma laikā.
Praksē tas nozīmētu, ka jomu, kurai šobrīd ir sava ministrija ar savu budžeta sadaļu, pārvaldītu struktūra, kurā izglītība ir daudzkārt lielāka gan naudā, gan politiskajā svarā. Argumenti var būt gan par, gan pret, bet nozarei, kuras attīstības dokuments jau šobrīd guļ bez uzraudzības ziņojuma, tas nav neitrāls jautājums.
Un vēl viena detaļa bez ironijas: MMN atklāti raksta, ka kultūrpolitika nav to prioritārais virziens un ka koalīcijā tie nepretendēs uz Kultūras ministrijas vadību, tāpēc arī sola tikai to, ko var izpildīt. Tas ir godīgi, un to nevar teikt par visiem.
Vērtējums
Šī nav atbilde, kas nozarei patiks, un tā arī nemēģina patikt. Bet tā ir atbilde uz visiem divpadsmit jautājumiem, ar argumentiem un bez izlocīšanās. Pēc vēlēšanām to var pārbaudīt, jo tur ir pateikts, ko šis spēks nedarīs.
Mūsu vērtējums: vājākā atbilde nozarei un godīgākā atbilde vēlētājam.
Un divas vietas — pašvaldību bezmaksas pasākumi un finansējums likumā uzliktajām funkcijām — ir tās, kurās LRMA ar šo politisko spēku var sarunāties jau rīt, neatkarīgi no visa pārējā.
Nākamajā rakstā — “Austošā Saule Latvijai”. Vienīgā atbilde, kurā radio kvota parādās pati no sevis, bez mūsu jautājuma.
Skaļāk. Precīzāk. Un bez liekiem reveransiem.
Turpinājums sekos.
