Rēzeknē 2026. gada 27. martā durvis vēra jauna kultūrvieta “Līpuoja”. Tās saimnieks Fandango Fonteins Kalita Latvijas Rokmūzikas asociācijai pastāstīja savu stāstu — par mūziku, koncertu kultūru un to, kā “Līpuoja” radās.
Kāds bija tavs pirmais nopietnais kontakts ar mūzikas vai kultūras vidi?
Es piedzimu “Fontaine Royal Hotel” otrajā stāvā, un tur bija nepārtraukta mūzikas atskaņošana no klubiem un bāriem pirmajā stāvā. Katru nakti, kad gāju gulēt, skanēja 80. gadu hīti. Mans tētis ir muzikants, tāpēc tas viss man vienmēr bija apkārt, bet, kad biju maziņš, man ļoti nepatika mūzika. Es klausījos ļoti daudz dabstepu un vispār biju tā kā pret rokenrolu un tamlīdzīgu mūziku.
Kad man palika 13, es sāku klausīties metālu. Es biju ļoti ilgi metālists, un ar to arī sāku pats spēlēt. Man vienmēr ir gribējies būt tajā mūzikas sabiedrībā, es tur jūtos ērti. Tagad man patīk tas, kas notiek dzīvajā mūzikā. Man tas liekas fantastiski.
Tev varbūt ir sava grupa?
Es spēlēju vairākās grupās — “EDE” un “The Wet Cigarettes”. Bet tagad plāns ir taisīt savu grupu. Gribu taisīt kaut ko, kas iedvesmojas no seriāla “Twin Peaks”, kaut ko noskaņīgu. Gribu taisīt scenogrāfiju, nopietnu konceptu ar spēcīgu noskaņu, kas iedvesmojas no Elvisa Preslija vai no 50. un 60. gadu mūzikas — tādu riktīgi lēnu un noskaņīgu, mazliet šlāgerīgu. Neteikšu, kā tas sauksies. Ir cilvēki, lietas noteikti kustas, bet vēl vajag saprast, kas tas būs.
Tev ļoti neparasts vārds. Kā tas sanāca?
Man nebija vārda kādu mēnesi. Man bija ļoti daudz vārdu — Bertrums, Alfrēds, Svens, biju Dolārs vienu nedēļu, tad biju Hogers, Zorro, un tad bija Fandango. Manam tētim bija skatuves grāmatiņa, kur ir ierakstīti scenāriji, un tur bija tāds prezentētājs, ziņnesis Fandango. Laikam nāk no tā.
Bet man arī tas Fandango tāpēc, ka manam tētim ļoti nepatīk, ka latviešu valodā viss beidzas ar galotni — ka es nebūtu “Alfred”, bet “Alfrēds”. Tāpēc viņš izvēlējās šo vārdu, lai arī internacionāli skanētu.
Tu esi mākslinieks no Liepājas. Kā notika tā, ka pārcēlies uz otru Latvijas pusi, uz Rēzekni, un šeit izveidoji kultūras telpu “Līpuoja”?
Es stājos Mākslas akadēmijā Rīgā, bet laikam sava slinkuma dēļ un tāpēc, ka no rītiem nenācu laicīgi uz eksāmeniem, mani neuzņēma. Tad man piezvanīja Latgales filiāles vadītāja un pajautāja: “Negribi iestāties Latgales filiālē?” Es teicu: “Nu labi, es padomāšu.” Pēc kādām 15 minūtēm atzvanīju un teicu, ka labi, pārvākšos uz Latgali.
Pirmais iespaids par Rēzekni bija, ka viss ir diezgan bēdīgi, bet pēc laika kļuva labāk. Sapratu, ka man pašam vajag iekārtot vietu, lai justos ērti, jo šeit nebija tādas kluba dzīves. Tad es uztaisīju klubu.
Kas tevi motivē darboties ar “Līpuoju”?
Sākumā bija tā doma, ka man nebija vietas, kur iedzert, un es sataisīju vietu, kur iedzert. Tagad es pats nevaru iedzert, jo visu laiku strādāju. Tā bija tā doma. Kaut kad tā doma mainījās — sapratu, ka esmu baigi ieguldījies, un tad jāturpina tā lieta, nevar vienkārši atstāt. Tagad es te saimniekoju. Bet lietas ātri kustas uz priekšu.
Man ir tāda doma, varbūt pat naiva cerība, ka šo vietu varētu padarīt patstāvīgu, lai pēc kāda laika tā strādātu pati par sevi. Tad es varētu Liepājā vai Rīgā mācīties un darīt citas lietas.
Pēc “Līpuojas” grandiozās atvēršanas 27. martā pie jums ir uzstājušās gan jaunas, mazāk zināmas grupas, gan labi pazīstami mākslinieki, piemēram, “Dzelzs Vilks”. Kā tev izdevies izveidot tik plašu kontaktu loku mūzikas vidē?
“Dzelzs Vilku” man tēvs palīdzēja sadabūt, viņš jau zina tās vecās grupas. Bet jaunās grupas lielāko daļu rezervēju pats. Tas viss nāk no vairākiem gadiem. Mākslas skolas laikos Liepājā jau sāku rezervēt koncertus. Man bija tāds festivāls “Pagrīde” “Fontaine”, kur katru mēnesi notika vienas riktīgi nezināmas grupas koncerts un albumu prezentācijas.
Es arī, kad spēlēju ar grupām, satiekos ar citiem mūziķiem. Vai nu mēs iesildām kādu labu, vai mūs iesilda kāds baigi labais, vai mēs esam tie baigi labie. Un tu iepazīsties ļoti ātri. Jo tā mūzikas pasaule vispār ir ļoti šaura un pat internacionāli šaura. Visi viens otru zina.
Bet tagad, kad “Līpuoja” sāka darbību, it īpaši pēc “Dzelzs Vilka” koncerta, cilvēki sāka baigi rakstīt e-pastā — visādi muzikanti, kurus nekad neesmu dzirdējis, grupas, kuras nebūtu iedomājies, ka eksistē.
Agrāk Rēzekne tika uzskatīta par ļoti aktīvu kultūras pilsētu — bija kinofestivāli, mākslas un mūzikas festivāls “Seven Hills” un citi pasākumi. Laika gaitā šī aktivitāte ir mazinājusies. Kā tu redzi koncertu dzīvi Rēzeknē un Latvijā kopumā?
Covid-19 daudz ko mainīja, un man liekas, ka latviešiem nepatīk mūzika. Nu es godīgi teikšu — it sevišķi ārzemju mūzika un kaut kas nezināms daudziem latviešiem nepatīk, un tas arī Liepājā ir redzams. “Fontaine” uzstājās fantastiskas ārzemju grupas no Amerikas, piemēram, Adam Bomb, viņš spēlē glemroku. Viņš tikko uzstājās 2025. gadā. Viņam visa skatuve bija ugunīs, fejerverki visur šauj — vienkārši kosmoss. Bet tajā pašā laikā neviens tā kā negāja uz to koncertu. Es nezinu, manuprāt, tie laiki ir mainījušies latviešiem priekš tā, kas viņiem interesē, lai ietu uz koncertiem.
Es to kultūras prizmu daudz vairāk uztvēru caur alkoholu bieži vien. Man liekas, ka cilvēkiem jāiet uz tusiņiem, festivāliem, jābūt vienmēr alum un kaut kam tam līdzīgam. Jābūt kaut kādiem sakariem, lai izveidotu kaut ko, kas arī pelna naudu, un to cilvēki negrib darīt.
Tagad mainās dinamika. Agrāk festivāli bija baigi spēcīgi, tagad vairs nav. Latvijā tagad nāk individuāli muzikanti, atsevišķas mūziķu grupas. Tie lielie festivāli — “Positivus”, “Summer Sound”, “Laba Daba” un citi miljoni festu — tagad mazāk pelna naudu. Cilvēki vairs neiet uz festivāliem tik bieži, laikam negrib mocīties festivālos tās divas dienas un gaidīt lielo superstāru. Tagad tu nopērc biļeti un ej uz “Queens of the Stone Age”, Tori Amos, “The Prodigy” — visādi tie koncerti paliek individuāli.
Vai redzi potenciālu ne tikai klubam, bet arī lielākiem notikumiem, piemēram, festivāliem?
Tagad “Līpuoja” maina lietas. Rēzeknē kaut kur desmit gadus nebija koncertvietas. Vajag vairot nedēļas nogales kultūru — iet iedzert, klausīties mūzikas koncertu un patusēt, kaut ko tamlīdzīgu.
Šogad notiek dažādi festivāli, piemēram, Lūznavas muižā “Mākslas pikniks”. Patīk, ka reģionā apkārt visādi notiek, ne tikai pilsētā. Ja mašīna ir, tad baigi labi.
Vai tev ir bijusi sadarbība ar pašvaldības Kultūras nodaļu? Un vai tev pašam ir interese piedalīties plašāku kultūras projektu organizēšanā?
Ik pa laikam viņi man uzraksta, saskaņojam kaut kādus pasākumus, bet mums nav tā baigi sanācis līdz šim. Bet nu kaut kā iet uz to pusi.
Kā tu kopumā redzi Latvijas mūzikas vidi šobrīd? Kādas, tavuprāt, ir iespējas un izaicinājumi mūziķiem Latvijā?
Esmu iekļauts šajā vidē, bet nezinu… Viņa ir laba. Ir daudz jaunu un labu grupu, daudz talantīgu kolektīvu, kas savā starpā darbojas un virza savu vēstījumu.
Bet, godīgi klausoties latviešu mūziku, man īsti nav gandarījuma — tā kā viss pārāk pelēks. Nav nekā tāda, kas man izlec, pagaidām. Es gan klausos daudz latviešu mūzikas, un ir daudzas dziesmas, kuras man patīk. Man nesen iepatikās Evijas Vēberes pēdējais albums, tāds mazliet eksperimentālāks. Bet tas rokenrola virziens, man šķiet, šobrīd ir diezgan depresīvs. Un kaut kāds pamatīgs ritma izjūtas trūkums. Tā kā ir kaut kāds grūvs (groove), kas pietrūkst tai kustībai. Nezinu. Kaut kā pietrūkst.
Sarunājās un fotografēja: Arina Belova, LRMA Rock Magazine
