Kultūras ministrija 3. septembrī izlaida paziņojumu ar kultūras ministra Naura Puntuļa vārdiem: “Satversmē teikts, ka Latvijas valsts dibināta, lai latviešu valoda un kultūra pastāvētu pāri laikiem. Mūzika, tostarp populārā mūzika, ir neatņemama mūsu kultūras sastāvdaļa.”

Skaisti pateikts. Nevar nepiekrist.

Vienīgi šos pašus vārdus mēs jau esam dzirdējuši. Nauris Puntulis kultūras ministra krēslā sēdēja arī no 2019. līdz 2023. gadam un jau toreiz apliecināja to pašu.

Apliecināt ir viens. Izdarīt ir otrs.

Un tieši izdarīts tai “neatņemamajai kultūras sastāvdaļai” joprojām nav gandrīz nekas.

Ko liek uz galda šoreiz

Godīgi: šoreiz uz galda ir vairāk nekā vārdi.

Kultūras ministrija virza grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā. Tie paredz minimālo Latvijā radītas mūzikas īpatsvaru radio: 10 % no 2028. gada, 20 % no 2029. gada, 30 % no 2030. gada. Jaunākā redakcija jau ir kompromiss — kāpumu izstiepa garākā laikā.

Ministrija liek galdā arī datus. LaIPA un “Radiomonitor” 2025. gada skaitļi: Latvijā radīta mūzika radio veido vidēji ap 19 % satura. “Star FM” — 31 %. Kurzemes Radio — 32 %. Radio NABA — 32 %. Radio SWH — 29 %. Radio Skonto — 22 %. Un ir vairāk nekā desmit staciju, kur Latvijas mūzika neskan vispār vai skan mazāk par vienu procentu.

Šos skaitļus mēs atzīmējam ar cieņu. Beidzot runā ar datiem, nevis ar sajūtām.

Salīdzinājumam ministrija min citas valstis: Islande — 40 %. Kanāda — 35 %. Polija — 33 %. Igaunija — 30 %. Portugāle — 30 %. Austrālija — 25 %. Slovēnija — 20 %.

Tātad Latvija tikai tagad apspriež to, ko igauņi, poļi un kanādieši izdarīja jau sen.

Un tagad par pulksteni

Radio kvotu jautājumu Latvijā muļļā jau gadus desmit. Ja ne vairāk.

Pirmais reālais slieksnis — 10 % — iestātos 2028. gadā. Pilnie 30 % — 2030. gadā.

Tas ir vairāk nekā trīs gadi līdz pirmajam procentam. Un vairāk nekā četri līdz mērķim.

Grupai, kas šodien ieraksta savu pirmo albumu, 2030. gads ir cita dzīve. Daļa no tām tobrīd vairs nespēlēs vispār. Daļa spēlēs citā valstī.

Kam šī kvota patiesībā sāp

Šo daļu publiskajā diskusijā mēdz pazaudēt. Tāpēc pateiksim skaidri.

Latviski raidošajām komercstacijām 30 % praktiski jau ir. Ministrijas pašas skaitļi to pierāda: 31 %, 32 %, 32 %, 29 %, 22 %.

Ja slieksni aizvilks līdz 30 %, tur nekas nesabruks. Neviena stacija neaizvērsies. Neviens formāts nemirs. Lielākajai daļai ceļš ir vai nu jau noiets, vai īss kā divas dziesmas.

Sāpīgi ir pavisam citiem.

Kultūras ministrija pati raksta, ka tās vairāk nekā desmit stacijas, kur Latvijas mūzika neskan vispār vai skan mazāk par procentu, “lielākoties ir arī radio stacijas, kas valsts īpašumā esošajā frekvencē pārraida tikai Krievijā radītu mūziku”.

Izlasiet šo teikumu vēlreiz.

Un tagad pajautājiet sev, cik bieži jūs to esat dzirdējuši publiskajā diskusijā par kvotām. Atbilde: gandrīz nekad.

Sarunu pasniedz kā konfliktu starp radio biznesu un mūziķiem. Patiesais jautājums ir cits un daudz nepatīkamāks: ko Latvijas valstij piederošās frekvencēs dara Krievijā radīta mūzika, un kāpēc tas gadiem ir bijis pašsaprotami?

Frekvence nav privātīpašums. Tā ir ierobežots valsts resurss, ko komersantam iznomā ar nosacījumiem.

Ja nosacījumu nav, tad valsts pati ir izvēlējusies neprasīt.

LRMA nostāja: ja desmit gadi ir nokavēti, tad 40 %

Tagad par to, ko domā LRMA.

30 % slieksni varēja noteikt jau pirms desmit gadiem. Netika. Par to runāja, to apsprieda, to atlika, un tad atlika vēlreiz.

Ja desmit gadi ir zaudēti, tad nokavējumu neizlabo ar to pašu skaitli, kas bija aktuāls pirms desmit gadiem.

Tāpēc LRMA nostāja ir šāda: mērķim līdz 2030. gadam jābūt nevis 30 %, bet 40 % Latvijā radītas mūzikas Latvijas radio ēterā. Un pirmajam slieksnim jāiestājas ātrāk nekā 2028. gadā.

Četrdesmit procenti nav ekstrēmisms. Tieši tik ir Islandē — valstī, kur iedzīvotāju ir mazāk nekā Rīgā.

Ja mēs tiešām domājam to, ko ministrs saka par Satversmi un par to, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var skanēt mūsu mūzika, tad 40 % ir loģika, nevis pārspīlējums.

Un, ja to nevar, tad būtu godīgi pateikt, kas tieši to neļauj. Un kāpēc.

Foto ir. Vārdu nav

Paziņojumam pievienota fotogrāfija no tikšanās, kurā ministrs “tikās ar vairākiem Latvijas mūziķiem un mūzikas industrijas pārstāvjiem”.

Neviens no viņiem paziņojumā nav nosaukts vārdā.

Nav pateikts, kuru organizāciju viņi pārstāv. Nav pateikts, ar kādu mandātu. Nav pateikts, vai viņi ir deleģēti, ievēlēti vai vienkārši uzaicināti.

Ir tikai bilde.

Un tas nav sīkums. Ja valsts pieņem lēmumu, kas skar veselu nozari, tad sabiedrībai ir tiesības zināt, kas šo nozari sarunā pārstāvēja un uz kāda pamata. Citādi sanāk, ka nozares viedoklis ir tas, ko konkrētajā dienā pauž konkrētajā telpā sasēdinātie cilvēki.

Mēs nevienu no fotogrāfijā redzamajiem neapšaubām kā mūziķi. Katram no viņiem ir sava mūzika un savs stāsts.

Mēs jautājam citu.

Kur ir publiski pieejams saraksts ar to, kurš, kādā statusā un ar kādu mandātu pārstāv profesionālo populāro mūziku sarunās ar valsti? Kā šie cilvēki tika izvēlēti? Un kad tas tiks publiskots?

Uz šo atbildēt maksātu vienu e-pastu.

Un vēl viena detaļa, ko nevar apiet. Galvenā pretruna par kvotām nav starp ministriju un mūziķiem. Tā ir starp ministriju un raidorganizācijām — tiem, kuriem pieder frekvences, ētera laiks un reklāmas nauda. Tieši raidorganizācijas pret sākotnējo likumprojektu iebilda.

Tāpēc tikšanās ar mūziķiem ir simpātiska. Bet tā nav tā saruna, kura patiesībā ir jāizrunā.

Kas nav ministra prioritāšu sarakstā

2026. gada jūnijā, stājoties amatā, Nauris Puntulis nosauca savas prioritātes: vienota Dziesmu un deju svētku organizatoriskā struktūra, grozījumi SEPLP likumā pēc Satversmes tiesas sprieduma, Arhitektūras likuma pieņemšana. Atsevišķi minēts arī darbs pie latviešu mūzikas kvotām medijos.

Nozares ekonomika? Nav.

Mūzikas eksports? Nav.

Profesionālās populārās mūzikas attīstības politika? Nav.

Un tā nav personiska problēma. Tā ir sistēmiska. Latvijas kultūrpolitikā populārā mūzika joprojām tiek skatīta kā valodas un identitātes jautājums, nevis kā nozare ar apgrozījumu, darba vietām, nodokļiem un eksportu.

Radio kvota ir vajadzīga. Bet radio kvota nav mūzikas industrijas politika. Tā ir viena skrūve, nevis mašīna.

Populārā mūzika nav “nekas”. Tie ir cilvēki

Dažiem joprojām šķiet, ka profesionālā populārā mūzika ir sīkums blakus lielajiem kultūras notikumiem.

Tad paskatīsimies uz vienu lielumu.

LRMA Rock Radio katalogā šobrīd ir vairāk nekā 2500 dziesmu, kas pārstāv aptuveni 350 Latvijas grupu. Pēc mūsu apkopotās informācijas ap 80 % no tām joprojām aktīvi darbojas.

Katrā grupā vidēji pieci cilvēki. Katram no viņiem — mātes, tēvi, brāļi, māsas, draugi. Lielākajām grupām — fani.

Un tad vēl skaņu inženieri. Gaismotāji. Producenti. Pasākumu organizatori. Klubu un festivālu komandas. Fotogrāfi. Video veidotāji. Ierakstu studijas. Instrumentu tirgotāji.

Un klausītāji. Ļoti daudz klausītāju — tieši to pašu LaIPA un “Radiomonitor” datu, uz kuriem atsaucas arī ministrija.

Tā ir liela cilvēku kopa.

Tā ir arī vēlētāju kopa.

Ar tādu kopu nav gudri rīkoties tā, it kā tā būtu fons publicitātes pasākumam.

Un tagad par to, kas notika klusumā

Latvijas Rokmūzikas asociācija 25. augustā nosūtīja visiem 15. Saeimas vēlēšanās startējošajiem politiskajiem spēkiem jautājumus par kultūrpolitiku, profesionālo populāro mūziku, kultūras ekonomiku un mūzikas eksportu. Atbildes lūdzām līdz 3. septembrim.

Līdz šī raksta tapšanas brīdim Nacionālā apvienība — politiskais spēks, kura pārstāvis šobrīd vada Kultūras ministriju — nav atbildējusi.

Vienā un tajā pašā dienā, 3. septembrī, ministrija publicē paziņojumu par to, cik svarīga ir populārā mūzika. Un uz nozares organizācijas jautājumiem par to pašu populāro mūziku atbildes nav.

Tālejošus secinājumus mēs neizdarām. Mēs to fiksējam. Ja atbilde pienāks vēlāk, publicēsim to tāpat kā visas pārējās.

Bet fakts paliek fakts. Ir partijas, kuras atbildēja. Un ir partijas, kuras vēlētāju jautājumus atstāj bez atbildes.

Ko mēs darīsim tālāk

LRMA Rock Magazine šobrīd gatavo pārskatus par katras partijas atbildēm uz mūsu jautājumiem. Publicēsim tos pa vienam.

Skatīsimies ne tikai to, vai atbildēja. Skatīsimies, vai ir konkrētas idejas. Vai ir izmērāmi mērķi. Vai politiķi atšķir profesionālo populāro mūziku no amatiermākslas. Vai kāds runā par eksportu. Vai kāds saredz saikni starp Kultūras ministriju, Ekonomikas ministriju un LIAA.

Un mēs turpināsim uzdot to pašu jautājumu, ko uzdevām sērijas pirmajā rakstā.

Vai Latvijas mūzika ir tikai kultūra, kas jāsargā, vai arī nozare, kurā ir vērts investēt?

Radio kvota atbild uz jautājuma pirmo pusi — to par kultūru, kas jāsargā. Un labi, ka atbild.

Uz otro pusi — par nozari, kurā ir vērts investēt — atbildes joprojām nav.

Skaļāk. Precīzāk. Un bez liekiem reveransiem.

Turpinājums sekos.