RECENZIJA: 11 kompozīcijas, kurās no „ak69” pa brīžiem cenšas izlauzties smagāks, nepieradināts velniņš

Autors: Ivars Ozoliņš

Sešus gadus pēc sava debijas albuma rokgrupa „ak69” izdod savu otro ierakstu ar nosaukumu „Nepieradināti”. Stilistiski ar debijas albumu „Izlaidums”, grupas skanējums īpaši nav mainījies, tiesa tas palicis daudz „plašāks”, kur ļoti liels nopelns noteikti ir Kārlim Šteinmanim, kura pārziņā tika uzticēta skaņas apstrāde, kā arī agresīvāks. Cik noprotu, tad Kārlis kopā ar grupu un grupas „Art of Keeping Secret” ģitāristu Ritvaru Šreiberu palīdzējis pie dziesmu aranžijām. Neatņemama aranžijas sastāvdaļa ir akustiskā ģitāra, kura sadzirdama lielākajā daļā dziesmu un piešķir šo „plašo” skanējumu.

Albumā iekļautas 11 kompozīcijas, kurās no „ak69” pa brīžiem cenšas izlauzties smagāks, nepieradināts velniņš. Tas sākas ar skaņdarbiem „Pavasaris” un „Ļauj”, ritmiskām, enerģiskām, varētu teikt ļoti raksturīgām, klasiskām „ak69” dziesmām, pēc kurām seko mazliet smagākā stilā ieturēta dziesma „Velvets”, līdz atkal atgriežamies pie albuma galvenā, konceptuālā skanējuma un seko arī citas līdzīgā manierē ieturētas dziesmas, tostarp abi šī albuma priekšvēstneši –  dziesmas „Gaidu vasaru” un „Nepieradināti pieskārieni”.

Vienā brīdi albumā pēc kārtas skan vairākas nedaudz smagākas, agresīvākas dziesmas, un sāk šķist, ka tas ir par daudz, bet to ļoti veiksmīgi atdzesē dziesma „Vēlreiz”, kas atkal ir klasiska „ak69” dziesma. Pēc tās seko diezgan smagā „Beigas nav par to”, kas pēc nosaukuma, tematikas un uzbūves varētu būt ļoti veiksmīga albuma noslēguma dziesma, tomēr tad ieskanas šķiet kaut kas līdzīgs Ainara Mielava „Tu saviļņoji mani”. Tā ir ieraksta pēdējā kompozīcija „Atnāc rīt pēc manas sirds”, kaut kas pilnīgi pretējs visām pārējām dziesmām. Ieskanas klavieres, akustiskā ģitāra un tām pievienojas tikai Oskara balss. Tās laikā aizmirstas pilnīgi viss iepriekš dzirdētais, un šī dziesma rada pilnīgi citu noskaņu, pārdomām pilnu, pēc kuras vēl kādu mirkli gribas pasēdēt klusumā un padomāt. Zīmīgi, ka dziesma beidzas ar vārdiem „aizmirsties un neatcerēties”…

Lai arī liela daļa no albuma dziesmām ir ar agresīviem ievadiem, sarežģītiem, interesantiem ģitāras ”rifiem” un basa gājieniem, visos skaņdarbos ir ļoti melodiski un līdzi dziedami piedziedājumi, kas varētu patikt arī klausītājiem, kuri ikdienā neklausās rokmūziku.

Ja jāizvēlas trīs dziesmas, kuras man vislabāk patika, tad albuma secībā pirmā būtu dziesma ar nosaukumu „Ļauj”, kuras piedziedājumā ieturētās harmonijas, uzbur ļoti negaidītu, neparedzētu pārsteigumu, kurš arī patīkami atrisinās, tā pat kā pati dziesma. Otrā dziesma ir „Vēlreiz”, kura atgādina vienu no grupas populārākajām dziesmām „Pastaiga”, kas zina, varbūt „Vēlreiz” arī ar laiku iegūs līdzīgu statusu. Un trešā ir albuma pēdējā dziesma „Atnāc rīt pēc manas sirds”, par kuru plašāk izteicos jau iepriekš.