No 2. līdz 20. novembrim Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) pieņem pieteikumus programmā „Profesionālu nevaldības kultūras organizāciju atbalsts“ 2027.–2029. gadam. Rezultāti būs zināmi pēc 18. decembra, un tie noteiks, kuras organizācijas nākamos trīs gadus varēs plānot savu darbu ar drošu pamatfinansējumu.

Šī programma ir īpaša. VKKF lielum lielajā daļā atbalsta atsevišķus projektus – izrādi, grāmatu, festivālu. Nevaldības programma turpretim finansē pašas organizācijas: to biroju, darbiniekus, administrēšanu un starptautiskās dalības maksas. Desmit gados tās apjoms ir pieaudzis gandrīz trīskārtīgi – no 1,05 miljoniem eiro 2017. gadā līdz 2,88 miljoniem 2026. gadā.

Tomēr programmas pamatjēdziens – „nevaldības organizācija“ – nav definēts ne tās nolikumā, ne Latvijas likumos. Latvijas Rokmūzikas asociācijas (LRMA) datu analītiķu komanda, apkopojot publiski pieejamus datus, šajā rakstā aplūko, ko šis jēdziens nozīmē citās Latvijas un Eiropas programmās, kuras organizācijas programmā desmit gados saņēmušas atbalstu un ko par to liecina programmas rezultāti. Programmas problēmas vislabāk redzamas mūzikas jomā, kur katru gadu bez pārtraukuma atbalstu saņem viena un tā pati organizācija – Latvijas Mūzikas informācijas centrs (LMIC), ko dibinājušas valsts institūcijas.

Kas ir nevaldības organizācija un kas to nosaka

Latvijā – forma bez satura

Latvijas tiesību aktos nav vienotas definīcijas, kas noteiktu, kas ir nevaldības jeb nevalstiska organizācija (NVO). Biedrību un nodibinājumu likums nosaka juridisko formu, bet ne to, kas drīkst būt biedrs. Biedrību var dibināt arī valsts iestāde vai valsts kapitālsabiedrība, un no ārpuses tā izskatās tāpat kā cilvēku apvienība.

Saeimas Analītiskais dienests 2023. gada aprīlī, pētot publisko personu dalību biedrībās un nodibinājumos, konstatēja, ka Latvijā nav vienota regulējuma publiskām biedrībām. Vienīgais skaidrais ierobežojums ir pašvaldībām: Pašvaldību likums (79. pants) ļauj tām veidot kopīgas biedrības, bet tad tās nedrīkst dublēt privātā sektora darbību, un pašvaldībām līdz 2023. gada 30. jūnijam bija jāizstājas no neatbilstošām biedrībām. Valsts iestādēm līdzīga ierobežojuma nav.

Ko saka Eiropa

Plašāk atzītais kritēriju kopums ir Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumā CM/Rec(2007)14. Saskaņā ar to NVO ir organizācija, kas ir nevalstiska, izveidota pēc sabiedrības iniciatīvas, bezpeļņas un kas saimniecisko darbību izmanto tikai kā līdzekli sava mērķa sasniegšanai. Galvenais ir pirmais: NVO nav valsts pārvaldes kontrolēta.

Saeimas Analītiskā dienesta apskats rāda, ka citas valstis šo robežu velk dažādi:

ValstsKā nodalīts valsts un pilsoniskās sabiedrības sektors
Portugālepubliskas institūcijas nedrīkst dibināt NVO vai būt tās biedres
LietuvaNVO attīstības likums (2. pants) neatzīst par NVO organizācijas, kurās vairāk nekā trešā daļa biedru ir citas, ne-NVO juridiskas personas
Grieķijapubliskā sektora vienības nedrīkst būt NVO pārvaldes institūcijās (likums 4873/2021)
Rumānijapubliskas iestādes var būt biedres, bet finansēšanas programmās tās var tikt izslēgtas
Spānijapubliskas institūcijas var būt biedres vienlīdzīgi, bet nedrīkst dominēt
Austrijavērtē praksē: kas ir biedri, kas vada, kas izvēlas vadību un vai organizācija galvenokārt atkarīga no valsts naudas

Ko saka citas Latvijas programmas

Latvijā šo robežu jau ir novilkušas tieši finansēšanas programmas. Eiropas Ekonomikas zonas NVO fonda programmā 2009.–2014. gadam atbalstu nevarēja saņemt organizācija, kuras biedru vairākums ir valsts vai pašvaldību institūcijas vai to kapitālsabiedrības. Valsts NVO fonda konkursos prasīta neatkarība no publiskās pārvaldes. 2022. gadā Eiropas fondu atbalsts kultūras organizācijām bija saistīts ar profesionālas radošās organizācijas statusu vai valsts deleģētiem uzdevumiem.

Kultūras jomā ir arī vienīgais likumā noteiktais „profesionālas organizācijas“ statuss. Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums (3. pants) paredz, ka tāda var būt biedrība, kurā apvienojušās vismaz 50 fiziskas personas. Kultūras ministrijas reģistrā (29.09.2025.) ir 17 šādas organizācijas, no tām piecas mūzikas jomā.

Ko saka VKKF

VKKF programmas nosaukumā ir divi apzīmējumi – „profesionāla“ un „nevaldības“. Nolikumā nav definēts neviens. Pieteikties var jebkura VID reģistrēta juridiska persona, kuras statūtos ir ar kultūru saistīta darbība, arī sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Nolikumā nav atsauces ne uz Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumu, ne uz Eiropas Padomes kritērijiem, ne uz NVO fonda praksi. Ko uzskatīt par „nevaldības“ un „profesionālu“, katrā gadījumā izlemj ekspertu komisija, kuras sastāvā bieži nav ne juristu, ne NVO sektora pārstāvju.

Desmit gadi skaitļos

Programma aug

Pēc VKKF oficiālajiem datiem programmas apjoms 2017. gadā bija 1 049 172 eiro 84 projektiem, bet 2026. gadā – 2 875 777 eiro 121 projektam. Publisko rezultātu sarakstos par 2020.–2026. gadu (atsevišķu gadu un nozaru saraksti vietnē nav atrodami) ir 571 piešķīrums 140 organizācijām par kopumu 11,32 miljoniem eiro. Lielākā daļa naudas aizgājusi vizuālajā mākslā (2,46 milj.) un skatuves mākslās (2,41 milj.), mūzikai – 1,14 milj.

Konkurss, kas kļuvis par pastāvīgu finansējumu

53 regulārie saņēmēji 2020–2026 saņēma 71 % NVO programmas naudas
Grafiks: LRMA datu analītiķi, pēc VKKF publicētajiem rezultātiem

Programma praksē darbojas kā pastāvīgs pamatfinansējums nelielam lokam. 53 organizācijas, kas atbalstu saņēma sešus vai septiņus gadus no septiņiem, kopā saņēma 71 % naudas. 26 organizācijas atbalstu saņēma katru gadu bez izņēmuma. Turpretim 30 organizācijas, kuras atbalstu saņēma tikai vienu reizi, kopā saņēma vien 2,6 %. Desmit lielākie saņēmēji saņēma trešo daļu no visa finansējuma.

Paredzamība pati par sevi nav nekas slikts – organizācijām, kas veic ilgstošu darbu, tā ir vajadzīga. Taču šādi programma būtībā tiek sadalīta pastāvīgo saņēmēju starpā, un jaunai organizācijai iekļūt šajā lokā ir grūti.

Juridiskās formas

Lielāko daļu naudas saņēma biedrības (8,63 milj.). Tomēr programmā ir arī organizācijas, kuras par nevaldības grūti nosaukt. Desmit sabiedrības ar ierobežotu atbildību saņēma 600 500 eiro, četras biedrības ar ciešu saikni ar publiskajām iestādēm (piemēram, bibliotēku un muzeju profesionālās biedrības) – 446 212 eiro, septiņi nodibinājumi – 327 340 eiro.

Mūzikas sadaļa: viens un tas pats saraksts

Mūzikas un dejas nozarē programma 2020.–2026. gadā sadalīja 1 135 000 eiro 18 organizācijām. Pieprasījums aug šādi: 2017. gadā 27 pieteicēji lūdza 543 588 eiro un 10 saņēma kopā 101 000 eiro, bet 2026. gadā 22 pieteicēji lūdza 994 597 eiro un 10 saņēma 202 000 eiro. Apmierināti tikai 20 % no pieprasītā.

LMIC un Komponistu savienība katru gadu saņem ap 40 % mūzikas un dejas NVO programmas naudas
Grafiks: LRMA datu analītiķi, pēc VKKF publicētajiem rezultātiem

Katrā no septiņiem gadiem atbalstu saņēma Latvijas Mūzikas informācijas centrs (kopā 240 000 eiro) un Latvijas Komponistu savienība (228 000 eiro). Kopā tās saņēma 41 % no visas nozares programmas naudas, pārējās 16 organizācijas – 59 %. Neviena cita mūzikas organizācija nav saņēmusi atbalstu visus septiņus gadus.

LKS ir īsta biedru organizācija – komponistu savienība, profesionāla radošā organizācija likuma izpratnē. LMIC ir citas dabas: tā biedri ir divas valsts iestādes (JVLMA un Latvijas Nacionālā bibliotēka), viena valsts kapitālsabiedrība („Latvijas Koncerti“) un tā pati Komponistu savienība. Sanāk, ka LKS programmā piedalās divreiz – pati un kā LMIC biedre. Kopš 2026. gada maija abas organizācijas vada viens un tas pats cilvēks.

Arī pārējā saraksta daļā ne visi ir klasiskas biedrības. Četras sabiedrības ar ierobežotu atbildību („Rīgas Doma pārvalde“, „Apvienība Ars Nova“, „Operetes teātris“, „Liepaja Music“) kopā saņēma 262 000 eiro jeb 23 %. Kopā ar LMIC tas nozīmē, ka 44 % mūzikas nevaldības programmas naudas saņēma vai nu komercsabiedrības, vai valsts institūciju izveidota biedrība.

LMIC programmas piešķīrums nav vienīgais. 2024.–2026. gadā tas no VKKF kopā saņēma 301 964 eiro: 110 000 no NVO programmas, 83 495 no programmas „Latvijas mūzika pasaulē“ un 108 469 eiro par 20 projektiem regulārajos konkursos. Salīdzinājumam: biedrība „Latvijas Mūzikas eksports“, kas dara līdzīgu darbu – Latvijas mūzikas popularizēšanu ārvalstīs – 2024.–2026. gadā šajās divās programmās saņēma 50 000 eiro, LMIC – 193 495 eiro, gandrīz četrreiz vairāk. Būtu vērts salīdzināt, ko par šo naudu paveikušas abas organizācijas, taču tas ir jautājums nākamajiem pētījumiem.

Ko programma ir sasniegusi

Uz šo jautājumu no publiskajiem datiem atbildēt nevar. VKKF rezultātu sarakstos ir tikai saņēmēju nosaukumi un summas. Desmit gados, kuros programmā sadalīti vairāk nekā 15 miljoni eiro, nav izdevies atrast neviena publicēta programmas izvērtējuma: ne to, cik organizāciju ar šo atbalstu kļuvušas stabilākas, ne to, cik piesaistījušas citus finanšu avotus, ne to, kā mainījušies to biedru skaits vai pašu ieņēmumi.

Programmai ir divi iespējami mērķi, un tā būtu jāmēra ar atšķirīgiem rādītājiem:

  • ja tā ir attīstības programma, tad pēc trīs gadu cikla organizācijai vajadzētu būt spēcīgākai – ar lielākiem pašu ieņēmumiem, vairāk biedriem, plašāku finansējuma bāzi;
  • ja tā ir pastāvīga pamatfinansējuma programma, tad tas būtu jāsaka atklāti un jānosaka, par kādām funkcijām valsts maksā un kā tās izpilde tiek vērtēta.

Pašreiz programma praksē darbojas pēc otrā modeļa, bet nosaukums un nolikums sola pirmo.

LMIC kā piemērs

LMIC programmā saņem atbalstu katru gadu kopš 2020. gada, tomēr tā finanšu rādītāji nemaz neliecina par lielāku patstāvību. 2023.–2025. gadā dotācijas un granti veidoja 85–92 % no centra ieņēmumiem. Pašu saimnieciskās darbības ieņēmumi 2025. gadā saruka līdz 17 023 eiro, biedru naudas bija nulle. Izdevumi tai pašā laikā auga: atlīdzība divos gados pieauga par 38 %, pārējie izdevumi – par 69 %.

Tātad pat septiņus gadus saņemot nevaldības programmas atbalstu, organizācija nav kļuvusi patstāvīgāka, bet gan vēl vairāk atkarīga no publiskā finansējuma. Tā nav tikai LMIC problēma, bet gan sistēmas īpašība, ja programmā neviens nemaz neprasa parādīt patstāvības pieaugumu.

Neviens neprasa, kam pieder rezultāts

VKKF finansētajos projektos rodas ieraksti, platformas, datubāzes un publikācijas. Publiskā informācijā nav redzams, kā programma regulē tiesības uz šiem rezultātiem un no tiem gūtos ieņēmumus. LMIC gadījumā tas ir īpaši svarīgi, jo centrs ar VKKF atbalstu producē ierakstu sēriju SKANI, bet Kultūras ministrijas līdzdarbības līgums ministrijai piešķir tikai neekskluzīvu licenci informācijas materiāliem.

Secinājumi

  1. Programma ir nevaldības tikai nosaukumā. Ne likums, ne nolikums nenosaka, kas ir nevaldības organizācija. Pieteikties var arī komercsabiedrības un valsts institūciju izveidotas biedrības, un tās arī saņem atbalstu.
  2. Konkurss ir kļuvis par pastāvīgu finansējumu. 53 regulārie saņēmēji saņem 71 % naudas, un jaunpienācējiem iekļūt lokā ir grūti.
  3. Mūzikā koncentrācija ir vēl lielāka. Divas organizācijas katru gadu saņem ap 40 % nozares naudas. Viena no tām – LMIC – ir valsts institūciju izveidota.
  4. Rezultāti netiek mērīti. Nav publicēta programmas izvērtējuma, un LMIC piemērs rāda, ka gadiem ilgs atbalsts var palielināt atkarību, nevis patstāvību.

Priekšlikumi

  • Definēt nevaldības organizāciju. Nolikumā iekļaut neatkarības kritēriju pēc EEZ NVO fonda vai Lietuvas parauga: organizācija, kurā vairāk nekā puse (vai trešā daļa) biedru ir valsts vai pašvaldību institūcijas vai to kapitālsabiedrības, programmā nepiedalās.
  • Definēt „profesionālu“. Atsaukties uz Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumu vai noteikt savā nolikumā skaidrus kritērijus, tostarp attiecībā uz komercsabiedrībām.
  • Saistīt atbalstu ar attīstību. Trīs gadu cikla beigās organizācijai jāparāda mērāmi rezultāti: pašu ieņēmumu, biedru skaita vai citu finansējuma avotu pieaugums. Ja organizācija pilda valsts funkciju, tā jāfinansē ar valsts līgumu, nevis no nevaldības sektoram paredzētās programmas.
  • Ierobežot koncentrāciju. Noteikt maksimālo daļu, ko viena organizācija vai savstarpēji saistītu organizāciju grupa var saņemt vienā nozarē.
  • Publicēt rezultātus. Katru gadu publicēt ne tikai saņēmēju sarakstus, bet arī programmas izvērtējumu, kā arī noteikt tiesību piederību par publisko naudu radītajiem rezultātiem.

2027.–2029. gada konkurss jau ir izsludināts pēc līdzšinējā nolikuma. Tomēr ekspertu komisijai ir iespēja šos jautājumus uzdot jau šobrīd, vērtējot pieteikumus, bet VKKF padomei – tos ietvert nākamā cikla nolikumā.

Lasi arī: Cik nevalstisks ir nevalstiskais sektors? · Trīs no četriem pieteikumiem saņem atteikumu. Tagad VKKF būs jāpaskaidro, kāpēc · Kam vajadzīga Kultūras ministrija?

Metodika un avoti

LRMA datu analītiķu komanda analizēja VKKF vietnē publicētos NVO programmas rezultātu sarakstus 2020.–2026. gadam (571 piešķīrums, 140 organizācijas, 11,32 milj. eiro). Organizāciju nosaukumi saskaņoti, apvienojot vienas organizācijas dažādas rakstu formas. Vietnē nav atrodams 2022. gada vizuālās mākslas saraksts un starpnozaru saraksti, tāpēc kopsummas ir mazākas par oficiālajām. 2026. gada skatuves mākslu lapa, kurā bija valsts kapitālsabiedrību piešķīrumi, izslēgta kā kļūdaini publicēta. Programmas kopapjoms un pieteikumu skaits 2017. un 2026. gadā ņemts no VKKF oficiālajiem datiem. LMIC finanšu dati – no gada pārskatiem Uzņēmumu reģistrā. Dati par 2024.–2026. gada VKKF piešķīrumiem LMIC un tā dibinātājiem – no LRMA 2026. gada novembra analīzes.

Avoti: