Mēs uzdevām divpadsmit jautājumus visiem politiskajiem spēkiem, kas startē 15. Saeimas vēlēšanās. Atbildēja četri: “Latvija pirmajā vietā”, “Mēs mainām noteikumus”, “Austošā Saule Latvijai” un Apvienotais Saraksts. Katru atbildi mēs izlasījām un izanalizējām atsevišķi. Tagad tās ir vienuviet.
Vispirms divi skaitļi, kas raksturo visu aptauju. Konkrētu mērķu ar procentu un gadu visās četrās atbildēs kopā ir tieši viens. Naudas summu tur nav nevienas.
Viņi ir vienisprātis biežāk, nekā domā paši
To mēs negaidījām. Četri politiskie spēki ar ļoti atšķirīgu ideoloģiju — no valsts atbalsta piekritējiem līdz atklāti labējiem tirgus aizstāvjiem — sakrīt piecos punktos no divpadsmit.
Kultūras ekonomikas dati. Visi četri atbalsta regulāru un neatkarīgu nozares ekonomiskās ietekmes izpēti, profesionālo populāro mūziku izdalot atsevišķi. Trīs sola pastāvīgu monitoringa sistēmu. Ceturtais to atbalsta ar nosacījumu, ka izmanto jau esošos CSP, VID, LIAA un ministrijas datus, nevis veido jaunu iestādi.
Mūzikas eksports nav tikai Kultūras ministrijas lieta. Visi četri piekrīt, ka vajadzīga sadarbība ar Ekonomikas ministriju un LIAA, un visi četri piekrīt, ka eksporta finansējums jāsaista ar izmērāmiem rezultātiem.
Pašvaldību bezmaksas pasākumi kropļo tirgu. Visi četri to atzīst. Neviens neatbild ar “kultūrai jābūt pieejamai” un punkts. Divi lieto tiešus terminus — konkurences neitralitāte, reāla konkurences problēma.
Kultūras ministrijas un deleģējumu izvērtējums. Visi četri atbalsta funkciju, finansējuma un valsts pārvaldes uzdevumu izvērtējumu un piekrīt, ka ilgstoši deleģējumi periodiski jāpārskata.
VKKF. Visi četri ir gatavi izvērtēt kultūras finansēšanas sistēmu, tostarp VKKF. Divi atsevišķi uzsver, ka mērķim nav jābūt VKKF vājināšanai vai politiskās kontroles palielināšanai.
Praktiski tas nozīmē, ka šie pieci punkti vairs nav nozares vēlme. Tie ir starppartiju kopsaucējs. Lai kāda koalīcija veidotos pēc vēlēšanām, tajā gandrīz noteikti būs kāds, kurš to jau ir uzrakstījis. Tāpēc turpmāk mēs uz tiem atsauksimies nevis kā uz LRMA prasību, bet kā uz to, ko partijas apsolījušas pašas.
Par galveno viņi nesatiekas
Tagad tur, kur atbildes izklīst.
Vai valstij vispār jāattīsta nozare? Trīs saka jā. “Latvija pirmajā vietā” atbalsta ilgtermiņa politiku, kas aptver visu nozari — no autora līdz eksportam. “Austošā Saule Latvijai” sola stratēģiju un izglītības programmu. Apvienotais Saraksts piedāvā mērķētas attīstības un eksporta programmas un finanšu instrumentus maziem un vidējiem radošo industriju uzņēmumiem.
“Mēs mainām noteikumus” saka nē. Tie ir pret konkrētu industriju attīstības programmām, jo uzskata tās par jaukšanos tirgū, un raksta, ka valsts līmeņa populārās mūzikas attīstību nodrošināt nav valsts funkcija. Tas ir pateikts skaidri un godīgi, bet tas ir nē.
Vai valsts maksās par funkcijām, ko pati ar likumu ir uzlikusi? Šeit atbildes ir četras un visas dažādas.
Apvienotais Saraksts vienīgais nosauca instrumentu — daudzgadu, prognozējamu kapacitātes finansējuma modeli ar objektīviem kritērijiem, kas nenomaina projektu konkursus. “Latvija pirmajā vietā” atbild jā, bet tikai tur, kur ir konkrētas deleģētas funkcijas, un ne automātiski. “Austošā Saule Latvijai” skatīs to nevalstisko organizāciju finansējuma kontekstā un paralēli attīstīs mecenātismu un nodokļu atvieglojumus ziedotājiem. “Mēs mainām noteikumus” atbild, ka, ja valsts uzliek pienākumu, tai jāfinansē, bet dažos gadījumos pareizāk būtu pienākumu vienkārši atcelt.
Vai Kultūras ministrijai jāpaliek? Divi no četriem to apšauba. “Mēs mainām noteikumus” plāno viena sasaukuma laikā apvienot Izglītības un zinātnes ministriju ar Kultūras ministriju. “Austošā Saule Latvijai” izvērtēs šādu iespēju. Pārējie divi to nepiemin.
Nozarei tas nav abstrakts jautājums. Ja jomu, kuras attīstības dokuments jau šodien guļ bez uzraudzības ziņojuma, pārvaldītu struktūra, kurā izglītība ir daudzkārt lielāka gan naudā, gan politiskajā svarā, tad runa nav par ēkas nosaukumu. Runa ir par to, kurš vispār atbild.
Radio kvota gandrīz nevienu neinteresē
Šis pārsteidza visvairāk.
Šobrīd Latvijā ir tikai viens mūzikas jautājums, kas reāli atrodas uz likumdevēja galda — Latvijā radītas mūzikas minimālais īpatsvars radio ēterā. Kultūras ministrija virza grozījumus, notiek diskusija, ir dati.
No četriem atbildētājiem to piemin viens. “Austošā Saule Latvijai” sola panākt, lai 2030. gadā Latvijas mūzikas īpatsvars komercradio ēterā pārsniegtu 30 %.
Te jābūt godīgiem uz abām pusēm. Mēs par radio kvotām savā vēstulē tieši nejautājām — mūsu divpadsmit jautājumi bija par nozares ekonomiku. Tāpēc pārējo trīs klusēšana formāli nav neatbildēšana. Bet, ja politisks spēks raksta nozarei atbildi par to, kas nozarei šobrīd svarīgs, un neuzskata par vajadzīgu pieminēt vienīgo aktuālo likumprojektu savā jomā, tas kaut ko pasaka par prioritāšu sarakstu.
Un vēl. Tie 30 % nav ASL priekšlikums. Tas ir precīzi tas skaitlis, ko jau piedāvā valdība.
Mūsu nostāja paliek nemainīga. Iespēja noteikt 30 % bija pirms desmit gadiem, un tā netika izmantota. Nokavējumu neizlabo ar to pašu skaitli. LRMA prasība ir 40 % līdz 2030. gadam un pirmais slieksnis ātrāk nekā 2028. gadā.
Vērtējums katram
“Latvija pirmajā vietā” — vispilnīgākā un profesionāli visprecīzākā atbilde. Atbildēts zem katra jautājuma, un tekstā redzams, ka autors nozari pārzina. Bet visi trīs izmērāmie rezultāti ir procesi: izveidots mehānisms, publicēts pārskats, veikts izvērtējums. Labākā izpratne, vājākās saistības.
“Mēs mainām noteikumus” — vājākā atbilde nozarei un godīgākā atbilde vēlētājam. Skaidra vērtību sistēma, argumentēts nē un atklāta atzīšanās, ka kultūrpolitika nav to prioritāte un Kultūras ministriju tie nepretendēs vadīt. Divās vietās — pašvaldību bezmaksas pasākumi un finansējums likumā uzliktajām funkcijām — sakrīt ar LRMA asāk nekā pārējie.
“Austošā Saule Latvijai” — vienīgā atbilde ar skaitli, gadu un pārbaudāmu uzdevumu. Viens no trim solījumiem, mūzikas izglītība, kas gatavo arī menedžerus, skar tieši to vietu, kur Latvijas grupas apstājas. Bet radio mērķis ir valdības jau piedāvātais, un jauna stratēģija tiek solīta, nepasakot neko par pašreizējo.
Apvienotais Saraksts — vienīgais, kurš atbildēja ar priekšlikumu satikties, un vienīgais, kurš nosauca konkrētu finansēšanas instrumentu, kas nozarei vajadzīgs jau šodien. Administratīvi vispilnīgākā atbilde, un tieši tāpēc arī pārbaudāma tikai pēc pirmās atskaites.
Ko prasa LRMA
Šī ir daļa, kurā mēs runājam savā vārdā. Neatkarīgi no tā, kāda koalīcija veidosies, šie astoņi punkti ir tas, ko prasīsim un pēc kā mērīsim.
- 40 % Latvijā radītas mūzikas radio ēterā līdz 2030. gadam, ar pirmo slieksni agrāk nekā 2028. gadā.
- Publicēts uzraudzības ziņojums par Populārās mūzikas stratēģiju 2024.–2027. gadam, pirms tiek rakstīta nākamā. Ja nav izpildīts nekas, tā ir vissvarīgākā informācija, kāda jaunajam dokumentam var būt.
- Ikgadējs publisks kultūras ekonomikas pārskats, kurā profesionālā populārā mūzika izdalīta atsevišķi. Ar datumu un atbildīgo iestādi, nevis ar nodomu.
- Mūzikas eksporta programma ar Kultūras ministrijas, Ekonomikas ministrijas un LIAA līdzdalību un ar budžeta sadaļu. Koordinācijas mehānisms bez naudas ir sanāksmju grafiks.
- Daudzgadu kapacitātes finansējums profesionālajām radošajām organizācijām. Valsts maksā par tām funkcijām, ko pati ar likumu ir uzlikusi, vai arī atceļ prasību. Trešā varianta — prasīt un nemaksāt — vairs nav.
- Valsts mēroga izvērtējums par publiski finansēto bezmaksas pasākumu ietekmi uz tirgu un vadlīnijas pašvaldībām, tostarp par taisnīgu atlīdzību profesionāļiem. Publiskā nauda nedrīkst finansēt praksi, kurā vienīgais, kam nemaksā, ir mūziķis.
- Publiski pieejams saraksts ar to, kurš, kādā statusā un ar kādu mandātu pārstāv profesionālo populāro mūziku sarunās ar valsti. To mēs prasījām jau iepriekš, un atbildes joprojām nav.
- Mūzikas izglītība, kas gatavo ne tikai izpildītājus, bet arī menedžerus, aģentus un producentus. Latvijā ir, kur iemācīties spēlēt. Nav, kur iemācīties nozari.
Un viena lieta arī mums pašiem
Nobeigumā tas pats, ko rakstījām sērijas trešajā rakstā, jo tas nav mainījies.
Neviens nevienam neko nav parādā. Ja nozare prasa naudu, tai jāspēj pateikt, ko par to iegūs sabiedrība un valsts. Ar skaitļiem, nevis ar sajūtu, ka mums pienākas. Kultūras ekonomikas dati, kurus prasām no valsts, būs arī tie, pēc kuriem mērīs mūs pašus. Tā tam arī jābūt.
Bet tikpat skaidri: nozare, kas rada apgrozījumu, darba vietas, nodokļus un eksportu, nav pasākuma fons. Vairāk nekā 2500 dziesmu, aptuveni 350 grupu un visi cilvēki ap tām nav statistikas kļūda. Tā ir arī vēlētāju kopa.
Kas notiks tālāk
Sērija ar šo rakstu nebeidzas.
Pēc vēlēšanām mēs izņemsim šos četrus dokumentus no atvilktnes un publicēsim vienu tabulu: kas ko solīja un kas no tā izdarīts. Katru gadu.
Tas nav drauds. Tā ir vienkārši žurnālistika, kas nebeidzas vēlēšanu dienā.
Un tiem deviņiem, kuri neatbildēja, vieta tajā tabulā arī būs. Tukša.
Skaļāk. Precīzāk. Un bez liekiem reveransiem.
