„Austošā Saule Latvijai”: trīs solījumi ar skaitļiem, un viens no tiem ir par zemu

Trešā atbilde ir vienīgā, kurā parādās jautājums, ko mēs nemaz neuzdevām.

Radio kvota.

Mūsu divpadsmit jautājumi bija par nozares ekonomiku, eksportu, datiem, deleģējumiem un finansējuma modeli. Kvotas šobrīd virza Kultūras ministrija, un tas ir atsevišķs process. “Austošā Saule Latvijai” to piemin divreiz, pati no sevis.

Atbildi 3. septembrī iesniedza partijas valdes priekšsēdētājs Raivis Zeltīts. Turpmāk rakstā partiju saīsināsim ASL — tā to sauc arī pati savā atbildē.

Kas šajā atbildē ir konkrēts

Mūsu divpadsmitais jautājums bija par trim izmērāmiem rezultātiem līdz nākamās Saeimas pilnvaru beigām. ASL atbild uz to konkrētāk nekā jebkurš cits.

Pirmais: panākt, lai Latvijā radītas mūzikas īpatsvars komercradio ēterā 2030. gadā pārsniegtu 30 %.

Otrais: izveidot jaunu mūzikas izglītības programmu, salāgotu ar darba tirgus realitāti, kas gatavo ne tikai izpildītājus, bet arī menedžerus, un paredzēt tai resursus.

Trešais: kopā ar popmūzikas jomas organizācijām izstrādāt Populārās mūzikas stratēģiju 2028.–2031. gadam, tajā definējot mērķus un kritērijus, pēc kuriem var pārbaudīt, vai mērķi sasniegti.

Atsevišķi, atbildot uz jautājumu par datiem, ASL sola līdz pilnvaru beigām izveidot vienotu Latvijas mūzikas industrijas statistikas sistēmu un ikgadēju mūzikas ekonomikas pārskatu, kurā redzams nozares apgrozījums, pievienotā vērtība, nodarbinātība, eksports un autortiesību ieņēmumi.

Tas ir vairāk konkrētības nekā pārējās trijās atbildēs kopā. Un tagad — kritika.

Pirmais solījums ir par zemu

Trīsdesmit procenti 2030. gadā nav ASL priekšlikums. Tas ir precīzi tas, ko šobrīd savā likumprojektā piedāvā Kultūras ministrija.

Tātad šis izmērāmais rezultāts nozīmē: mēs atbalstīsim to, kas jau tāpat ir uz galda. Slikti tas nav — publiski pierakstīts atbalsts ir labāk nekā klusēšana, un vēlēšanu gadā tas nav pašsaprotami.

Bet LRMA nostāja ir cita, un mēs to atkārtosim tik reižu, cik vajadzēs. Iespēja noteikt 30 % bija jau pirms desmit gadiem, un tā netika izmantota. Ja desmit gadi ir zaudēti, tad nokavējumu neizlabo ar to pašu skaitli, kas bija aktuāls tolaik.

LRMA prasība ir 40 % līdz 2030. gadam, un pirmajam slieksnim jāiestājas ātrāk nekā 2028. gadā. Tieši 40 % ir Islandē — valstī, kurā iedzīvotāju ir mazāk nekā Rīgā.

Tāpēc mūsu atbilde uz šo punktu ir: pierakstīts, paldies, bet tas ir zemākais pieņemamais slieksnis, nevis mērķis.

Otrais solījums ir tas, par ko neviens cits nerunā

Mūzikas izglītības programma, kas gatavo ne tikai izpildītājus, bet arī menedžerus.

Šis punkts trāpa tieši tur, kur sāp. Latvijā ir, kur iemācīties spēlēt. Latvijā gandrīz nav, kur iemācīties nozari — līgumus, autortiesības, turnejas loģistiku, sarunas ar ārvalstu aģentiem, festivālu tirgu, izdevniecības darbu un budžetu, kas nesabrūk pēc pirmā atceltā koncerta.

Tieši tāpēc labas grupas Latvijā apstājas pie robežas. Nevis tāpēc, ka slikti spēlē.

Ja šo programmu tiešām izveidotu ar naudu, nevis ar deklarāciju, tas būtu viens no retajiem lēmumiem, kas nozarē kaut ko izmainītu pēc būtības. Mēs to pierakstām un pieprasīsim atskaiti.

Trešais solījums ir labs, bet vienlaikus brīdinājums

Jauna Populārās mūzikas stratēģija 2028.–2031. gadam, izstrādāta kopā ar nozares organizācijām, ar kritērijiem, pēc kuriem var pārbaudīt izpildi. Uz papīra — tieši tas, ko nozare vēlas.

Bet paskatīsimies, kas te patiesībā ir pateikts.

Latvijā jau ir Populārās mūzikas stratēģija 2024.–2027. gadam. To apstiprināja 2024. gada 29. aprīlī, pie tās strādāja četrus gadus, un, kā rakstījām iepriekšējā rakstā, tai publiski nav ne ieviešanas plāna, ne uzraudzības ziņojuma, ne progresa pārskata.

Solījums uzrakstīt nākamo stratēģiju, nepasakot ne vārda par to, kas notika ar iepriekšējo, nozīmē vienu no divām lietām. Vai nu jaunā būs labāka, vai arī plauktā būs divi dokumenti, nevis viens.

Tāpēc LRMA prasība ir vienkārša, un mēs to adresējam visiem, ne tikai ASL: pirms rakstīt stratēģiju 2028.–2031. gadam, publicējiet izvērtējumu par stratēģiju 2024.–2027. gadam. Ja izrādās, ka no tās nav izpildīts nekas, tā ir vissvarīgākā informācija, kas jaunajam dokumentam vispār var būt.

Vietas, kur redzams, ka autors lasījis likumu

Atbildē ir vairākas detaļas, kuras vispārīgā tekstā neparādās.

Par radošo organizāciju likumu. ASL ierosina pārskatīt mehānisko prasību par vismaz 50 biedriem radošajā organizācijā, papildināt likumā noteikto radošo jomu sarakstu, ieviest multidisciplināra radošā profesionāļa statusu un pielāgot likumu starptautiskai darbībai.

LRMA šī 50 biedru robeža neskar, mūsu ir vairāk nekā 200. Bet ir profesionālas jomas, kurās Latvijā tik daudz cilvēku vienkārši nav, un tur šī prasība ir šķērslis, nevis kvalitātes kritērijs.

Par nodokļiem. ASL uzskata, ka autoratlīdzību saņēmējiem jābūt iespējai maksāt nodokļus, nereģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējiem. Tas ir tūkstošiem cilvēku ikdiena — tie, kas ar mūziku pelna neregulāri un kam administratīvais slogs bieži izmaksā vairāk nekā pati autoratlīdzība.

Par mecenātismu. ASL grib grozīt normatīvos aktus, lai mazinātu birokrātiju ziedotājiem un padarītu nodokļu atvieglojumus elastīgākus. Loģika ir skaidra: valsts nauda nedrīkst būt vienīgais nevalstiskās organizācijas ienākumu avots, jo tad tā vairs nav nevalstiska. Ar to var strādāt, ja privātās naudas ceļš tiešām tiek atvieglots, nevis tikai pieminēts.

Par repertuāru. ASL programmas 62. punkts paredz noteikt minimālo procentu valsts dotēto kultūras iestāžu repertuāros pašmāju mūsdienu autoru darbiem. Par to publiskajā diskusijā nerunā gandrīz nemaz, bet pēc būtības tā ir tā pati kvotu loģika, kas radio, tikai attiecināta uz valsts naudu, kas jau šodien tiek izlietota koncertzālēs un teātros.

Kur atbilde ir vājāka

Forma. Atšķirībā no “Latvija pirmajā vietā”, ASL atbilde ir viens plūstošs teksts, nevis atbilde zem katra jautājuma. Vienā vietā ir norāde skatīt atbildi uz pirmo jautājumu. Daļa mūsu jautājumu, īpaši par privāto producentu tirgu, saņem atzīmi “piekrītam”, bet ne risinājumu.

Nauda. Tāpat kā pārējiem — nav nevienas summas, neviena budžeta gada, neviena avota. Mūzikas izglītības programmai solīti atbilstoši resursi, bet cik, nav pateikts.

Divas lietas atsevišķi

Pirmā. ASL raksta, ka izvērtēs iespēju apvienot Kultūras ministriju ar Izglītības un zinātnes ministriju. Tāds pats priekšlikums, tikai stingrākā formā, ir arī “Mēs mainām noteikumus”. Tātad divi no četriem spēkiem, kas vispār atbildēja nozares organizācijai, apsver Kultūras ministrijas apvienošanu — vienam tas ir izvērtējams variants, otram plāns. Nozarei to ir vērts zināt neatkarīgi no tā, ko katrs par to domā.

Otrā. Atbildē ir asa politiska daļa par to, ka no valsts budžeta tiekot uzturēta ekosistēma, kurā varai pietuvinātie paši sev raksta nolikumus, un ka ASL likvidēšot Sabiedrības integrācijas fondu, tā vietā veidojot Nacionālās saliedētības fondu. Tas ir ārpus mūsu jomas, un LRMA par to nostāju nepauž.

Bet blakus stāv apgalvojums, kas skar mūs tieši. ASL atsaucas uz Latvijas Kultūras akadēmijas pētījumu, saskaņā ar kuru likvidēto nevalstisko kultūras organizāciju vidū visvairāk ir tieši kopienu, kultūrvēsturiskā mantojuma, mūzikas un starptautiskās sadarbības organizācijas. Ja tas tā ir, tad tas ir mūsu jautājums, un uz to būs vērts atgriezties atsevišķi.

Vērtējums

Šī ir vienīgā atbilde, kurā ir skaitlis, gads un pārbaudāms uzdevums. Trīs solījumi formulēti tā, ka pēc četriem gadiem varēs pateikt “izdarīts” vai “nav izdarīts”. Tieši to mēs prasījām, un tas ir vairāk, nekā gaidījām.

Bet pirmais no tiem tikai atkārto valdības jau iesniegto skaitli, un trešais sola jaunu stratēģiju, nepasakot neko par pašreizējo.

Mūsu vērtējums: konkrētākā atbilde no četrām un tā, kuras izpildi būs visvieglāk pārbaudīt. Ar nosacījumu, ka 30 % ir sākums, nevis finišs.

Nākamajā rakstā — Apvienotais Saraksts. Vienīgais spēks, kurš uz mūsu vēstuli atbildēja ar priekšlikumu satikties.

Skaļāk. Precīzāk. Un bez liekiem reveransiem.

Turpinājums sekos.