INTERVIJA: NAURIS PUNTULIS

Autors: Jānis Kronbergs

Daudz ir bijušas Latvijā grupas, bet tikai dažas ir iemantojušas leģendāru grupu statusu. Kas tur par iemeslu? Cilvēki, kas tajās spēlē, vai mūzika, ko tās rada? Vai viss kopā? Un tomēr, varbūt šeit ir jārok ir dziļāk? Daudzi likteņi, sanākuši kopā un katrs atsevišķi, kas savu dzīvi, iespējams, nesavtīgi ir nolikuši mūzikas altāra priekšā, dodot sev un citiem klusībā nesavtīgu zvērestu, iet šo ceļu līdz galam. Kā kareivis to dara Franču Ārzemju Leģionā, kura viens no solījumiem ir – “The mission is sacred, you carry it out until the end, and if necessary in the field, at the risk of your life”. (“Tev dotā pavēle ir svēta, tu paveic to līdz galam, un ja nepieciešams, uz kara lauka, riskējot ar savu dzīvību”.) Vai nav daudz leģendāru mūziķu, kuri savas karjeras gaitā ir neapzināti sekojuši vienam no šiem Franču Leģiona goda kodeksa punktiem?

J.K: Kā sākās tava sadarbība ar Pērkonu?

N.P: Tolaik es dziedāju kolhoza “Lāčplēsis” ansamblī, Lielvārdē, kopā ar Olgu Rajecku, Valtu Pūci un Alexi. Mums tur bija izteikta jauniešu kompānija, tobrīd mums visiem bija tikai 16 gadu. Tanī laikā bija populāri nevis festivāli, kā tagad, bet “estrādes svētki”. Reiz vienos tādos estrādes svētkos Boriss Rezņiks nolūkoja Olgu, savukārt mani pamanīja brāļi Sējāni. Tad mani iesauca armijā un dziedāju karavīru ansamblī “Zvaigznīte”. Sējāni visu šo laiku mani paturēja redzeslokā. Kad atgriezos no armijas, nāca piedāvājums no Jura Kulakova. Tas bija 1982. gada 4. aprīlis.

J.K: Cik agri tu vispār mūzikai pievērsies? Cits sāk no sešu gadu vecuma, cits pat no trīs…

N.P: Sešu gadu vecumā, bet, ja vēl precīzāk, tad pirmoreiz vecāki mani uzlika uz skatuves trīs gadu vecumā. Es ļoti labi atceros, kā es dziedāju savu pirmo solo trīs gadu vecumā. Bet par sešiem gadiem man ir tāds īpašs stāsts. Es vasaru pavadīju pie vecāsmammas Garciemā, un pie manis ciemos atbrauca tēvs. Man bija dzimšanas diena. Tēvs mani aizveda uz tā laika lielāko veikalu “Bērnu Pasaule” (droši vien vecākiem bija tāda neliela vainas apziņa, ka visu vasaru esmu atstāts pie vecmāmiņas) un teica, ka varu izvēlēties jebko, ko vien vēlos. Mēs staigājām pa “Bērnu Pasauli”, un es vienā no plauktiem pamanīju nelielu bērnu akordeonu – zaļu, ar divpadsmit basiem. Teicu, ka gribu šo. Tēvs tā izbrīnīti paraustīja plecus un nopirka man kāroto akordeonu. Tā tas sākās, bet patiesībā man ar  akordeonu nemaz negāja tik gludi. Mēs dzīvojām laukos, Tiņģerē, kur mūzikas skolas tuvumā nemaz nebija.  Mamma man lika sēdēt stundām ilgi un spēlēt pēc notīm. Man tas ne pārāk patika. Tad es mammai teicu, ka mūzika man ļoti patīk, bet ne jau spēlēt akordeonu un pēc notīm, ka es gribētu kaut ko mūsdienīgāku. Un tad mamma atrada, netālu no ciemata, kur dzīvojām, vienu profesionālu mūziķi, vārdā Aldis Ērciņš, kurš strādāja Valdemārpils kultūras namā. Viņš tolaik izskatījās kā izkāpis no rokoperas “Jesus Christ Superstar” – basenīte kaklā, apspīlētās džinsenēs, maza bārdiņa, gari un lokaini mati līdz elkoņiem. Viņš divas reizes nedēļā brauca pie mums,  puikām, piektklasniekiem, un mācīja mums no pilnīgas nulles apgūt mūzikas instrumentus. Kurš bija izvēlējies bungas, kurš- basu, kurš -ģitāru. Es biju pie taustiņiem un dziedāju. Aldis mums iemācīja tos pašus elementāros mūzikas pamatus. Varbūt es biju muzikāli mazliet apdāvinātāks, nekā pārējie, jo, skatoties, ko māca pārējiem, tādā primitīvā, elementārā līmenī apguvu visus citus instrumentus. Tas vēlāk noderēja, piemēram, spēlējot daudzās kāzas. Ja nu kāds muzikants kāzu laikā iekrita bohēmā, un pēc mičošanas vairs nebija, kas spēlē basu, bungas vai ģitāru, es varēju tādā trīs akordu līmenī aizstāt jebkuru. Tā, spēlējot ballītēs, es arī apguvu vienkāršākos pamatus. Mana muzikanta karjera sākās ļoti, ļoti agri. Pirmais iznāciens bija sestā klasē, bet septītā, astotā klasē katru nedēļas nogali es jau spēlēju ballītēs, mēs jau bijām vienīgie apkaimes muzikanti, kas nodrošināja visas pieaugušo balles ar mūziku. Pēc tam es sāku mācīties mūziķos Kultūras darbinieku tehnikumā, Rīgā. Pirmā nopietnā darba vieta man bija kolhoza “Lāčplēsis” ansamblī. Manu pirmo darba līgumu parakstīja leģendārais kolhoza „Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš.

J.K: Nosauc, lūdzu, tos instrumentus ar kuru palīdzību tu neilgu laiku varētu noturēt cilvēku uzmanību.

N.P: Balss.Tādā absolūti primitīvā, ballītes, kāzu muzikanta līmenī, – akordeons ģitāra, bass, bungas, taustiņi, flauta. Nu jau dažus gadus sava drauga Raimonda Macata ietekmē apgūstu mutes harmonikas.

J.K: Kā tu, personīgi, skaidrotu Pērkona mežonīgo slavu. Kāpēc tas notika?

N.P: Mūsdienās popularitāti palīdz veidot mārketings, bet agrāk to radīja tikai publikas mīlestība. Tā bija abpusēja. Visos laikos, kur valda izlikšanās, liekulība un meli, Pērkons ir bijis īsts un patiess ikvienā vēstījumā. Nekas nav pašmērķīgs, tukšs vai formāls. Pērkons spēj ikvienam dot intelektuālu gara brīvību, domas dziļumu un skaudru atskārsmi par īstajām dzīves vērtībām. Pērkona dalībnieki visi ir ļoti spilgtas personības, izglītoti intelektuāļi. Galveno lomu spēlē Jura Kulakova intelekts, viņa izglītība, gan rokmūzikā, gan akadēmiskajā mūzikā, gan erudītās zināšanas visdažādākajās jomās. Tam ir bijusi milzīga loma Jura radītajos vēstījumos. Zinu, kā Juris komponē skaņdarbus – viņa dzejas izvēle nekad nav pavirša. Nekad nav tā, ka viņam ienāk prātā kāda melodija, kam vajag piedzejot vārdus.  Piemēram, mana hita “Mēs pārtiekam viens no otra” izcilo, pat ģeniālo Vika dzejoli Juris kabatā nēsāja četrus gadus, kamēr radīja tam īsto mūziku. Katrs Pērkona vēstījums ir pārdomāts un izstrādāts līdz sīkām detaļām, kur svarīgs ir pilnīgi viss. Un tas ir daudz vairāk nekā vienkārši labs rokenrols. Tur nav nekādu nejaušību. Tas ir patiešām milzīgs intelektuālais kapitāls. Katrs Pērkona dalībnieks  savā veidā ir ietekmējis un veidojis arī mani kā personu.

J.K: Juris Kulakovs nemaz neatstāj iespaidu, kā vadītājs. Drīzāk –  sapņotāja un izklaidīga cilvēka iespaidu.

N.P: Raugoties uz Juri kā profesionāli, viņam nav raksturīga izklaidība. Juris ir ļoti stingrs un prasīgs, neatstājot vietu muzikālai anarhijai, kā tas dažkārt mēdz būt rokenrolā. Viss ir stingri noteikts, visi Pērkona dalībnieki ir muzikāli izglītoti un lieliski orientējas nošu materiālā. 

J.K: Kāds ir tavs viedoklis par skumjo gadījumu pēc Pērkona koncerta Ogrē, kad tika izdemolēts vilciens.

N.P: Mūsdienās to ir grūti aptvert, ka tevi var sodīt pat par atļaušanos koncerta laikā zālē piecelties kājās un paust savas emocijas. Tā bija cita sistēma, kurā valdīja izlikšanās un meli, bet Pērkons bija īsts. Valmieras teātris par šo notikumu ir radījis lielisku izrādi „Mēs, roks, sekss un PSRS”, manuprāt, tā atbild uz visiem jautājumiem par šo tēmu. Iesaku to noskatīties, īpaši tiem, kuri paši šo laiku nav pieredzējuši.

J.K: “Mēs pārtiekam viens no otra” – ir vienkārši mīlas dziesma?

N.P: Zīmīgi, ka šī dziesma uzvarēja Mikrofona aptaujā 1989. gadā, – laikā, kad sabiedrība bija atmodas viļņa virsotnē, un tas atbalsojās arī tā laika radītajās dziesmās. Bet uzvarēja „vienkārši mīlas dziesma”, kas ļauj ticēt, ka mīlestība ir kas pāri stāvošs it visam.

Akadēmiskajā mūzikā esmu dziedājis daudz mīlas dziesmu, bet šī ir viena no visskaistākajām, ko joprojām dziedu ar ļoti īpašu sajūtu.

J.K: Pametot rokmūziku, vai sāpēja sirds? Vai bija nožēla par aiziešanu? Lai gan operas dziedāšana jau arī ir skatuve.

N.P: Tieši Juris mani mudināja iegūt akadēmisku izglītību, lai kļūtu par profesionālu mūziķi. Un ir tikai loģiski, ka iegūstot mūziķa izglītību, es pievērsos akadēmiskajai mūzikai. Tiesa, mani vairāk saistīja kamermūzika, taču liktenis iegrozīja tā, ka operā nodziedāju 27 sezonas. Atzīstos, kādā brīdī manī radās pretrunas un noliegums pret visu, kas nebija saistīts ar akadēmisko mūziku. Taču pašlaik es jūtos pieaudzis un ar vienlīdz lielu gandarījumu klausos gan operas, gan džezu, gan rokmūziku, piemēram Skyforger vai Ramstein izpildījumā.        

J.K: Nosauc trīs, tavuprāt, visu laiku labākās Pērkona dziesmas, neskaitot „Mēs pārtiekam viens no otra”.

N.P: Pirmo es izvēlos Pērkona tituldziesmu “Pērkons dārd” ar Rūdolfa Blaumaņa tekstu. Mani vienmēr ļoti dziļi uzrunā  “Zaļā dziesma”, kopā ar Ievu dziedot tekstu  “Tik cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī te dzīvosim”, mani pārņem fascinējošas emocijas. Trešā ir „Pie baltas lapas”, Raimonda neatkārtojamajā izpildījumā. Ir grūti nosaukt kaut ko konkrētu… Tur lielākoties visi ir hiti. Labprāt minētu vēl vienu, retāk skanējušu dziesmu „Dzīrotāja atgriešanās” ar Anšlava Eglīša dzeju, Jura mūziku un Raimonda dziedājumu. Īsts sajūtu trio. 

J.K: Skatoties atpakaļ no Pērkona laikiem, vai paliek atmiņā kāds smieklīgs, amizants gadījums?

N.P: Neparasts ir stāsts, kā es nokļuvu Pērkonā. Juris Kulakovs mani uzaicināja uz sarunu konservatorijas kopmītnēs Vecrīgā. Mēs stundām runājām par visdažādākajām tēmām – līdz sekoja uzaicinājums pievienoties Pērkonam. Bet Neparastais šajā stāstā ir tas, ka Juris nekad nebija dzirdējis mani dziedam. Attiecībā uz manām balss spējām viņš uzticējās brāļu Sējānu ieteikumam, bet viņam pašam bija svarīgi mani iepazīt kā cilvēku.  

J.K: Kad tu pirmo reizi sajuti, ka vari dziedāt?

N.P: Kā jau teicu – trīs gadu vecumā uz skatuves dziedāju solo.  Pērn 1. septembrī vēl ministra statusā teicu uzrunu J.Rozentāla mākslas skolā, kur novēlēju topošajiem māksliniekiem, lai viņiem dzīvē izdotos radīt kaut vienu mākslas darbu, kas vienmēr saistītos ar viņa personu. Man dzīvē ir paveicies. Kopā ar Juri šādu mākslas darbu esam radījuši un es ļoti labi apzinos, ka lielai sabiedrības daļai esmu mazāk zināms kā operdziedātājs, ministrs vai deputāts, bet gan tas, kurš dzied “Mēs pārtiekam viens no otra”. Tieši tādēļ esmu gandarīts, ka man šajā dzīves posmā ir iespēja atgriezties Pērkona aktīvajā koncertdzīvē.