INTERVIJA: Kristers Rudzītis – grupas SUB SCRIPTUM vokālists

Kur beidzās popmūzika, un sākas rokmūzika? Kur ir šī smalkā pāreja? Kas vispār nosaka, kādu žanru spēlē grupa? Pati grupa, vai apkārtējie? Un vai tas ir tik svarīgi? Vai svarīgāka nav mūzikas dvēsele? Sāpe, kuru grib izteikt grupa?

Jānis Kronbergs: Ko Sub Scriptum dara šajā jocīgajā laikā, kad Covid mums ir devis nelielu atelpu?

Kristers Rudzītis: Jā. Mums vasara ir, patiesībā, ļoti forša. Mēs katru nedēļu esam kaut kur redzami. Te Latvijā. Pieņemsim, 23. jūlijā, mēs būsim Siguldā. Tad arī mēs būsim lielākā pasākumā Summer Sound. Kas ir 29. jūlijā. Un tad jau nāk augusts. Tad mēs būsim angārā Tu Jau Zini Kur. Tas laikam izskatās arī vienīgais koncerts, kurš būs Rīgā. Pārējie būs bišķiņ ārpus Rīgas. Arī radoša mums ir vasara. Mūsu kabatā ir singls ar ukraiņu mākslinieci Anastasiju Vasilenko, kas iekarojis Ukraiņu Radio stacijas.Tagad mēs strādājam pie jaunas dziesmas un videoklipa, un paralēli būs  arī sadarbība ar grupu, kas spēlē tādu smagāku mūziku. Ar grupu Inspo. Tad tāds – ļoti darbīgs laiks.

J.K: Pastāsti par mūzikas vidi Madonā, lūdzu.

K.R: No Madonas vispār nāk ļoti labi mūziķi. Kā mēs zinam – Buiķis, kurš spēlē Very Cool People bungas. Mums ir ļoti labs orķestris, kuru vada Arturs Kloppe ar pirmo pakāpi.Mums ir vēl vijoles orķestris, kur Mārtiņš Bergs ir diriģents. Mēs esam tādi ļoti muzikāli – manuprāt tāpēc, ka mums ir Mūzikas Skola un Mākslas Skola. Jau Vēsturiski – Sinepes Un Medus – lielais festivāls, kas, manuprāt, ļoti motivējis mūziķus veidot dažādas muzikālas grupas un sadarbības. Arī viena no jaunajām grupām, kas man pašam ļoti patīk, ir Midnight Projects, kur arī ir galvenais solists, kurš ir madonietis kā arī vārda brālis! Izpilda  rokmūziku.

J.K: Kā tu aprakstītu mūzikas stilu, kuru jūs spēlējat?

K.R: Ar mums ir interesanti.. Es uzskatu, ka, citreiz, kad rodas dziesma, tā dziesma pati rodas tāda kāda viņa ir. Tavos paša spēkos vairs nav iespējams to ielikt rāmī . Mēs jau smejamies, ka mēs varētu ieņemt tādu lomu, kā alternatīvā popmūzika. Protams, tīra popmūzika tā nav. Koncertos mēs spēlējam kā rokgrupa pārveidojot dziesmas un skanējumu. Radošajā procesa beigu līmenī mēs skatāmies uz kuru pusi sveras mūsu dziesmas. Citreiz tās sanāk komercionālākas, citreiz nē. Un varbūt no mums paspīd arī Laika Suņa piesitiens. Mūsu pirmsākumu  producents – Arnis Račinskis.  Mūs citreiz sauc par rokgrupu, citreiz mūs sauc par indie pop grupu. Tad mēs paši sevi, laikam saucam par alternatīvo popmūziku.

J.K: Ieklausities jūsos, man palika sajūta, ka jūs galīgi neizslēdzat sevi no ‘meinstrīma’. Kā Sub Scriptum spēj ielauzties Latvijas radio vidē?

K.R: Manuprāt, tas ir atkarīgs no dziesmām arī Manskin skan radio, lai gan starp visiem popmūziķiem viņi ir pilnīgi citādāki. Mums ir sajūta, ka mums citreiz vajag arī dziesmas dot “ārpasaulei”. Kam viņi var padziedāt līdzi, vai padungot. Un to vislabāk var pārbaudīt tādā veidā. Mums taču ir vecāki – mums ir Mammas, Tēti un Vecmammas. Un, ja tu savā alternatīvajā stilā uztaisi kaut ko tādu, kas viņus, pieņemsim, paķer, tu saproti, ka esi paņēmis kaut kādu plašāku auditoriju. Varbūt sev pat nezinot. Ļoti labs piemērs ir grupa Foo Fighters. Mēs visi zinam, kādi ir viņiem koncerti, un kādu mūziku viņi spēlē. Bet komerciāli, viņi skan radio stacijās. Visvairāk. Viņi ir pelnošākā rokgrupa no radio. Un, kā Deivs Grols teica: ‘Ja tev citreiz piedziedājums skan ļoti ‘kečīgi’, kapēc lai tu nesāktu ar piedziedājumu?’ Jā. Tā, principā. Mums nav tā, ka mēs baigi uz to tendējam, bet mums tas sanāk dabīgi. Mēs skanam radio stacijās, un mums arī pašiem tas patīk. Pie tam, cilvēkiem arī patīk – gan koncertu, gan radio Sub Scriptum.

J.K: Kā tev šķiet, kura no jūsu sarakstītajām dziesmām ir bijusi visveiksmīgākā līdz šim?

K.R: Dziesma ’21.gadsimta mode’. Ko, ja mēs nenospēlējam koncertā cilvēki var palikt neapmierināti. Mēs citreiz viņu ieliekam beigās.. Noejam nost no skatuves, un fani jau saprot, ka ‘nē’ – šitais nebūs tāds koncerts, kad viņu nenospēlēs. Un to jau arī viegli var pateikt pēc reitingiem. Bet ir arī dziesmas, kas, pieņemsim, nav tik komerciālas, bet cilvēki viņas, pieņemsim, novērtē koncertos. Viņas tieši labi skan končos. Pieņemsim ir dziesma ‘Uz pauzes’, par kuru arī kritiķi ir izteikušies, ka viņiem liekas, ka tā ir viena no labākajām albuma dziesmām. Ja neskatās pārējos reitingus un visu. Tur, es teiktu, ir ļoti liela atšķirība, vai tas gabals ir koncerta, vai tas ir radio, vai tas ir Spotify.  Tā primāri – jā. Mūs asociē ar ’21. gadsimta modi’, jo tas ir tāds mūsu albuma sauklis. Un dziesmu, ar ko mēs vispār, kā Sub Scriptum, palikām atpazīstami Latvijā.

J.K: Vai Sub Scriptum var nopelnīt ar mūziku?

K.R: Primāri esam, kā koncertgrupa. Bet mums ir piedāvātas gan kāzas, gan dzimšanas dienas. Bet ir ļoti forši, ka tie cilvēki mūs jau aicina ar Sub Scriptum bagāžu. Ja mēs tur spēlējam, tad, protams, ir kāds mākslinieks, kurš spētu nospēlēt tādu ballīti, kur visi var padejot un tā. Bet, jā. Mēs esam spēlējuši kāzas gan, kā Sub Scriptum, gan es, kā solists uzaicināts uz atsevišķām dziesmām. Pieņemsim, ir dziesmas ‘Viegli ievainots’ un ‘Kā mīlasstāstā’, kur cilvēki uzreiz asociē ar tādu, kā mīlnieku dziesmu, utt.  Lai gan, klausoties īsto versiju, viņa ir diezgan alternatīva priekš kāzām. Bet, nu. Ir arī alternatīvi cilvēki, kas precas. Mēs jau vienreiz arī smējāmies, ka nu – ja, ne kāzu mūzika, ka mēs drusciņ smagi – varbūt tur tendēti uz kaut kādām šķiršanās ballītēm. Jaunu nišu paņemt.

J.K: Vai tu pats ģitāru spēlē klāt, dziedot?

K.R: Visās dziesmās – nē. Principā,  uzstājoties ir arī gabali, kur es esmu arī bez ģitāras. Jo, ne vienmēr ir vajadzīga tā otra ģitāra. Un, pie tam, ir mazliet vieglāk komunicēt ar publiku, ja ik pa brīdim paraujies prom no tā statīva.

J.K: Vai no nospēlētajiem koncertiem ir bijuši kādi, kas īpaši palikuši atmiņā?

K.R: Nu, man ir iedūries atmiņā tāds koncerts, kas mums pašiem bija, kā liels sasniegums. Mēs laikam, esam tā grupa, kas, nevis vadās par cilvēku daudzumu, bet pēc emocijām. Mēs pirms diviem gadiem taisījām labdarības tūri pa bērnunamiem. Un mēs bijām ‘Ozoli’ bērnunamā. Mēs prezentējām savu jauno singlu ‘Viegli Ievainots’. Vienkārši spēlējām arī dziesmas. Arī Ziemassvētku dziesmas. Un pēc tam bērniem mācījām spēlēt instrumentus. Un te nu beidzas koncerts. Pie manis pienāk viens puisītis no bērnunama. Viņam rokās ir rožu kronis. Un viņš saka: ‘Šis rožu kronis mani ir turējis no sliktām lietām. Un, tā kā tu man esi devis tik pozitīvas emocijas, ka mani uzlādēji – es gribu viņu uzdāvināt tev.’ Nu, es nevarēju pieņemt, protams. Bet man nācās. Un man tas rožu kronis stāv mājās, un tas man liek atcerēties, ka nu – tās īstās emocijas ir tas, kad tevi arī notur pie mūzikas, un notur to darīt. Un tas ir tas, kas man palicis prātā visvairāk, laikam.