
Autors Aldis Pūtelis. LRMA ārštata žurnālists
Man pajautāja, vai varot nointervēt grupu “Bad Habits”. Par ko gan ne?! Neko daudz vairāk nejautāju, jo bezgalplašais internets taču man visu pastāstīs. Tak nekā. Izlobu, ka grupa pastāv kādus četrus gadus, ka tajā ir trīs puiši, kas tikko izlaiduši pasaulē pirmo plati (arī maza un spīdīga tā tomēr ir plate!). Atrodu kādus dažus koncertierakstus. Viss. Pārējais nu būs jāgūst pašam. Nu, neko.
Tikties paredzēts Dailes teātra “aizoderē” – skaņu studijā teātra darbinieku pusē. Bet tieši tajā dienā teātrī pirmoreiz rāda Ziemassvētku koncertu, un mākslas gribētāji plūst straumēm – arī pa darbinieku puses durvīm. Tak tomēr trīs jaunekļi ar mūzikas instrumentiem šajā pūlī ir uzreiz pamanāmi. Sakliedzamies, satiekamies, pārliecinām sardzi un ejam iekšā. Sasēžamies, nolieku diktofonu, izvelku fotoaparātu.
Un tālāk – vismaz pēc ieraksta – bija tā.
Normans: … smieklīgi, jo kurā relīzē bija ierakstīts, ka es vijoli spēlēju!
Es: Tieši tādēļ jau es tā apjautājos – daudz kas ir redzēts, bet gribēju saprast: kā to var?! Katrā kājā pedālis un tad rokā vijole?
Normans: Es pats gribētu saprast – es nezinu! – kā es to varētu izdarīt! Bet es nespēlēju vijoli, es bungas spēlēju. Mums vijolnieks ir piespēlējis ik pa laikam.
Es: Vispirms: kā ir “Bad Habit” vai “Bad Habits”? Viens vai daudzi?
BH [vienā balsī]: Daudzi!
Es: Vai jūs zināt, ka šādi nosaukumi ir pasaulē vēl kādam pulciņam visādu muzikantu?
Normans: Mums bija un mums mazliet vēl ir arī problēmas ar to. Bet nu jau viss atrisinās. Jo ir Spotify, kur visi mūziku klausās [Ahā! Laikam taču pieņēma, ka es par tādu nebūšu dzirdējis. Ak, vai… pats sev neviens nešķiet tik vecs.], un tur mēs esam salikti ar vairākām grupām it kā kopā – vai ar vienu vai ar divām. Sākumā mums tur bija vēl citu grupu dziesmas klāt pieliktas, vai mūs pielika klāt citai grupai, citiem “Bad Habits”.
Mārtiņš: Bet tagad to problēmu jau sāk risināt, saliek visu pa plauktiņiem.
Es: Bet kāpēc “Bad Habits” un nevis “Kaitīgie Ieradumi”?
Mārtiņš: Nu, mēs tēmējam uz to ārzemju tirgu..!
Es: Un kā jums tur veicas?
Mārtiņš: Baltijas valstīs jau kaut kas notiek, mūs aicina. Pagājušajā nedēļā mēs bijām aizbraukuši trīsdienniekā uz Klaipēdu, Viļņu, Kauņu. Tur ļoti silti uzņēma. Nedēļu pēc tam uz Tallinu – divas dienas.
Normans: Bišķīt pabraukājām…
Mārtiņš: Vai ne?! Cauri visai Lietuvai. Ļoti, ļoti forši bija.
Es: Tā saprotu, ka tagad jums ir vairāk nekā tikai deviņas dziesmas?
Normans: Desmit! Vienpadsmit nu jau!!
Mārtiņš: Ir jau tādas, kas vēl ir jāraksta iekšā, bet nu… neesam ķērušies klāt. Mēģinājumu kā tādu mums nav, bet – vajag.
Es: Tad jāspēlē uz skatuves… Bieži!
Normans: Jaunas dziesmas uzreiz spēlējam – kā būs, tā būs.
Mārtiņš: Tagad tā filma, kas kino – “Jaungada taksometrs” – tai mēs uzrakstījām nedēļas laikā dziesmu. Tad menedžere pateica, ka vajag Eirovīzijai dziesmu uzrakstīt, uzrakstījām.

Es: Un kā?
Mārtiņš: Nu, baigi cerīgi – pusfinālā esam. Tikām starp 30 dziesmām. Aizvakar bijām Latvijas Televīzijā iefilmēt, tur arī žūrijas loceklis teica, ka ļoti cerīgi, ka tajā dienā mēs favorīti bijām. Ar pirmo mēģinājumu – citiem tur vairāku gadu pieredze!
Normans: Jā, mēs pirmo reizi, es nekad ne ar vienu citu grupu neesmu iesniedzis Eirovīzijā dziesmu. Mēs arī netaisījām speciālu formātu, mēs taisījām dziesmu, kas mums patīk pašiem, kuru gribētu spēlēt.
Es: Kāpēc jūs spēlējat tā, kā spēlējat? Kāpēc – tieši tā? Recenzijā par jūs plati izlasīju: viss baigi forši, bet nevar saprast, kur tas iederas!
Mārtiņš: M-m…
Normans: Jā, mēs arī, tad, kad tās dziesmas visas tapa, klausījāmies un sapratām, ka tur ir tāds mikslis pilnīgs. Bet man tas liekas interesanti. Būtu taču garlaicīgi spēlēt vienu un to pašu visu laiku.
Es: Kā jūs nonācāt līdz tam, kā jūs tagad skanat?
Mārtiņš: Mmmmm…
Es: Piecpadsmitais gads jums tas sākums. Tad jūs skanējāt jau tāpat vai vēl grozījāties un meklējāt?
Mārtiņš: Jā, piecpadsmitais gads. Tad mūs saveda kopā. Es skanēju jau – es viens. Man jau bija tas skanējums aptuveni, man jau galvā bija tas, kā es gribu, lai es izklausītos.
Es: Un šie vienkārši…?
Mārtiņš: Šie pievienojās un tad tas skanējums kļuva vēl izteiktāks!
Normans: Kaut kā tas laika gaitā pats no sevis izveidojās! Tas nav tā, ka mēs būtu ļoti domājuši par to, kā mēs gribam skanēt. Tā dabiskāk.
Es: Vai ir kaut kas tāds, ko jūs visi kopīgi klausāties, kas jums trakoti patīk? No citiem?
Mārtiņš: Ha-hā!
Kristaps: Man visgrūtāk runāt, man pēdējā laikā, ko visvairāk klausos, tā arī sanāk – “Bad Habits”. Man ir jāiemācās, jo es pievienojos pirms ļoti neilga laika, tāpēc to ir tagad jāsāk apgūt.
Mārtiņš: Kristaps tagad ir pilnvērtīgs bandas loceklis. Jauniņais.
Normans: Kristaps piedalījies arī pie pēdējām divām dziesmām, ko mēs esam rakstījuši.
Es: Tad viņš tagad tas bass?
Kristaps: Pirmām kārtām…
Es: Labi, skaidrs, bet ko vēl klausās?
Normans: Es ļoti dažādu mūziku klausos, tagad “Coldplay” jauno albumu klausos.
Kristaps: Jā, to es arī klausos..
Normans: Tas ir mans pēdējā laika favorīts.
Mārtiņš: Man atkal visi vecie gabali: Dilans, Kešs un Springstīns, Toms Veits…
Es: Valmieras koncertā laikam, kad izdzirdēju jūsu kaverversiju “Highway to Hell” …
Mārtiņš: Tu tur biji?
Es: Nu, nē, es tur biju tikai virtuāli, jo visu tagad var kaut kur apskatīties, raugi…
Normans: Ā! Es nemaz nezināju!
Es: …bet man jūsējā atgādināja tādu grupu, kas saucas “Steve’n’Seagulls”.
Vispār jau par žanrisko piederību lai spriež kritiķi – viņiem par to naudu maksā, taču, manuprāt, tā no malas klausoties, Beal Street jūs varētu justies kā mājās.
Normans: Mums jau visas tādas nav, tieši tā dziesma, tā kaverversija ir ļoti izteikti tajā stilā.
Mārtiņš: Bet tā mums tāda blūzīgāka tā skaņa.
Normans: Tikko mums bija intervija … Radio Tev?
Mārtiņš: Un Radio Tev par mums pateica viedokli Sony Records pārstāve Latvijā, ka… kā viņa teica… ka Latvijā viņa nezina, kādā plauktiņā mūsu stilu ielikt, kur mēs iederamies, bet, ja mūsu mērķis ir tāds, ka mēs tēmējam uz ārzemēm…
Normans: Viņa par Ameriku tieši…
Mārtiņš: ..ja mēs nonāksim Tenesijā, ar ko mēs varēsim konkurēt?
Normans: Vai mēs varēsim konkurēt? Nu, tā.
Es: Man jau nu liekas, ka jūs drusku tālāk uz dienvidiem iederaties – Memfisā.
Normans: Nu, mēs neesam tur bijuši… pagaidām.
Es: Lūk! To vēl vajag izdarīt!
Mārtiņš: Kas nākotnē notiks to grūti paredzēt, bet mēs vienkārši gribam spēlēt to mūziku, kas mums patīk.
Es: Vai tas jums ir arī darbs?
Mārtiņš: Ja! Pilnvērtīgs!
Es: Un kaut kā varat arī izdzīvot?
Mārtiņš: Knapi!
Normans: Nu, katrs vēl, protams, kaut ko citu arī dara.
Es: Kā jūs šādā pulciņā satikāties, kā tas notika?
Mārtiņš: Mūs iepazīstināja kopīgs draugs no Nacionālā teātra, jo viņam likās jau sākotnēji, ka mums varētu saskanēt.
Normans: Sākumā Jānis pievienojās…
Mārtiņš: Jā, sākumā ar Jāni saveda kopā, un pēc tam ar Normanu.
Jānis: Es teātrī strādāju, un Aivars bija mans kolēģis un Mārtiņš bija atnācis ierakstīties vienureiz uz teātri, un tad viņš bija sajutis, ka kaut kas varētu iznākt. Es nekad neko tādu vēl nebiju darījis.
Mārtiņš: Jā, jā…!
Jānis: Es viņam uzstāju, ka bungas vajag, būtu taču forši, bet ka pietrūkst ritms…Diezgan ātri izpaudās tās manas idejas. Bija vajadzīgs džeks, kurš būtu baigi iederīgs un kurš varētu to visu izdarīt. Un es biju domājis Normi tieši…
Mārtiņš: Nu, tad “Great White Night” un “Blame it on Me”…
Es: Ā! Abas slavenās dziesmas, par kurām albuma recenzijā bija teikts, ka vajadzēja likt pretējā secībā.
Normans: Ak, tā?!
Mārtiņš: Nu, jā. Mums jau bija domāts, ka albumā būs tāds kā ievadiņš. Bet viedokļi jau vienmēr atšķirsies.
Normans: Visiem jau nekad nevar izdabāt.
Mārtiņš: Kā ir ar kritiķiem? Vai ir kādreiz arī tā, ka viņi nekritizē?
Es: Bet par ko tad viņiem naudu maksā, cilvēki! Ko tad viņi citu var darīt?
Mārtiņš: Bija tā. Tagad “Supernovā” mēs nofilmējamies, pabeidzam dziesmu, un mums no žūrijas prasa: ”Kas jums ir producents?”
BH: Paši!
Jānis: Bet kurš visilgāk pie pults sēdēja?
Normans: Laikam nesaprot, ka, ja grupa taisa dziesmu, tad grupa taisa dziesmu. Nu, lielākoties tā vienmēr ir.
Es: Ir jau tā, ka grupa taisa dziesmu, bet kāds pēc tam piesēžas un sariktē tā, kā viņam iznāk…
Normans: Tā arī ir…
Es: …par to grupās bieži vien lielais skandāls.
Mārtiņš: Nu, ja kaut kas neaizgāja, tad vainīgs tas, kurš taisījis! Bet šajā gadījumā mēs visi… tad arī uzņemsimies vainu!
Es: Tas ir šausmīgi labi!
Es: Bet visu rakstāt taču paši?
Mārtiņš: Jā! Vārdus rakstu es, par mūziku saliekam galvas kopā.
Es: Un melodiju?
Jānis, Normans: Mārtiņš! Tas tā ļoti dabīgi…
Es: Un harmonijas jūs viņam pēc tam…?
Jānis: Saliekam.
Mārtiņš: Mūsu producenti…
Jānis: Ir jau forši. Viņš raksta to dziesmu, kādā brīdī ir jau uzrakstījis tādu noteiktu ritmisku zīmējumu, un tā melodija arī jau ir, tad būtu baigi nedabīgi to visu lauzt, tad labāk ir izmainīt harmoniju nekā melodiju.
Mārtiņš: Viens piemērs laikam ir ar filmas dziesmu, kad tika uzrakstīts vispirms pavadījums…
Normans: Jā, bija otrādi.
Mārtiņš: …un tad bija daudz grūtāk. Es biju aizbraucis atvaļinājumā, un Ieva – grupas menedžere – zvana, ka nākamnedēļ vajag dziesmu kinofilmai.
Normans: Mēs tā: “OK!”
Mārtiņš: Es atgriežos no atvaļinājuma – puiši jau uzrakstījuši ir meldiņu, un man vajadzēja sākt vārdus domāt pie tā meldiņa. Ļoti grūti!
Es: Bet viņi jau zināja, par ko tai dziesmai jābūt?
Mārtiņš: Bija vairākas norādes no režisora.
Jānis: Un tad pēc tam to samainīja.
Normans: Jā, ka vajag pilnīgi kaut ko citu.
Jānis: Tāpēc mums vajadzēja vairāk laika. Sākumā teica, ka nevajag par svētkiem un nevajag par mīlestību, tad pēc tam bija pilnīgi otrādi: vajag par svētkiem un mīlestību.
Normans: Un galvenais: lipīgu un prātā paliekošu!
Mārtiņš: Nebija viegli, bet izdarījām!
Normans: Kaut kas jau sanāca!
Es: Jūs tā ikdienā arī kopā kuļaties, vai dara katrs kaut ko savu un sanāk kopā tikai uz mūziku?
Mārtiņš: Nu, mēs kādas četras, trīs reizes nedēļā spēlējam.
Normans: Mēs bieži esam kopā.
Mārtiņš: Mēs redzamies biežāk nekā redzam savas draudzenes mājās.
BH: Noteikti!
Es: Tātad jums tik labi saskan, ka tas viss tikai uz labu?
Normans: Nav bijis tā, ka viņi man apniktu!
Jānis: Zini, kas, manuprāt, tas foršākais? Pēc pirmajiem braucieniem, kad mēs esam vienā mašīnā kopā, ejam pusdienas kopā, mēs pārsvarā visu to laiku arī pavadām kopā, nevis kaut kā baigi nošķiramies. Un pēc tā man likās, ka baigi labi var pateikt, ka ir forši.
Mārtiņš: Jā, tas ļoti saliedē. Tāpēc jau pieminēju, ka mēs pagājšmēnesi uz Klaipēdu, Viļņu un Kauņu braucām. Tas bija foršs brauciens.
Mārtiņš: Tu nospēlē Klaipēdā – ir forši. Tad nākamā diena ir Viļņā, un ir vēl labāk. Un tad atpakaļ uz Kauņu.
Jānis: Un tur ir vēl labāk!
Mārtiņš: Un negribas mājās braukt!
Normans: Jā, varētu būt viena diena brīva, un tad brauc vēl kaut kur. Es gribētu aizbraukt vismaz mēnesi tādā tūrītē.
Es: Un kā draudzenes? Neskauž pārējos, ka ar tiem biežāk nekā ar viņām?
Mārtiņš: Skauž jau… Kāds kuru dienu tas garastāvoklis mājās… Es arī viņu ļoti labi saprotu – es tik reti esmu mājās.
Jānis: Bet tas jau tomēr ir darbiņš, tā nav tikai izklaidēšanās. Tāpēc arī tāda attieksme. Mēs kaut kur braucam kā uz darbu, tad arī viņām jau tā attieksme ir tāda.
Normans: Man diska prezentācijā… laikam… kādas pateica, ka mana draudzene ir bungas.
Es: Nu, šie trīs var aiziet mājās un kaut ko smuku uzspēlēt. Bet tu – vienīgi kaut ko smuki uzbungot…
Nu, viņi jau vispār var paspēlēt, kur grib. Bet kur tu kā buņģieris mēģini? Rokas tak nevar netrenēt?
Normans: Man ir mājās, practice pad, bez trokšņa, var pat pedāli pielikt klāt. Šķīvjus izgriezu no kartona kastēm.
Jānis: Mēs esam jau pieraduši pie tā…
Normans: Atceros, kā pirmsākumos, kad es spēlēju. Taisīju bungas no kartona kastēm.
Mārtiņš: Spaiņi nebija?
Normans: Spaiņi, viss kas. Vālītes ir, spēlē, kā sanāk.
Jānis: Kā tu pie pirmajām vālītēm tiki?
Normans: Ō, labs jautājums… es nopirku! Bet viņas man vēl ir! Saplīsušas, protams. Bet es viņas noliku tādā vietā dzīvoklī…
Jānis: Bet kur tu nopirki pirmās vālītes?
Normans: Madonā bija mūzikas veikals. Vairs nav – ļoti sen bija. Es videnē mācījos, tas ir – oi! – pirms desmit gadiem!
Jānis: Vairāk…
Normans: Jā, vairāk. Tad bija. Bet tikai kādus divus gadus arī pastāvēja.
Mārtiņš: Madonā jau mūziķu nav…
Es: Visi atnākuši uz Rīgu.
Normans: Bet tā arī bija. Kad es sāku spēlēt, daudzi mūziķi, kas bija jau gados, teica, ka mēs esam uztaisījuši grupu pēc 20 gadu pārtraukuma Madonā. Nu, vismaz 15.
Mārtiņš: Mēs tur nesen spēlējām.
Normans: Jā, es pirmoreiz Madonas kultūras namā spēlēju.
Mārtiņš: Es arī!
Es: Ja man godīgi jāsaka, kad pieminēja jūsu nosaukumu, es sameklēju, atradu kaut ko, bet nekur to nosaukumu agrāk nebiju pamanījis.
Mārtiņš: Mums vēl daudz darba priekšā. Mēs taisījām pirmo albumu, mūs jau brīdināja: lai Latvijā kaut kur izsistos, tev jāuztaisa vismaz trīs albumi.
Es: Un tad ar to albumu ir jābrauc koncertos, visiem jārāda…
Mārtiņš: Bet kurš nāks uz tiem koncertiem, ja mūs vēl neviens īsti nezina? Man jau šķiet, ka vēl par agru; jāpiedalās tai pašā “Supernovā” un jāliek par sevi manīt šur un tur. Un tad tā visa publicitāte pamazām.
Es: Vai ir kāds no Latvijas mūziķiem, kas jums tā vairāk patīk?
Normans: Man “Instrumenti” patīk. Haralds Sīmanis. Starp citu, viņš nav no Madonas gala?
Mārtiņš: Man no viņa mīļākā dziesma ir “Māls”… Kristap, kas tev mīļākais?
Mārtiņš: Kristapam vienīgajam ir sieva…
Es: Nu, tāds kārtīgs arī izskatās. Bet viņam vienīgajam nav arī cepures!
Kristaps: Jā, nav līdzi šodien. Man arī citādi ar to mūziku, jo es visu dzīvi esmu centies ar viņu būt kopā, ar mūzikas skolām un tādā garā. Bet pagriezies viss tā, ka mūzika man ir tāda ļoti, ļoti tuva sirdslieta. Es to nesaucu par darbu, man tas ir laiks, kad es varu attīrīties un uzlādēties. Bet man laikam nav tāda mīļākā grupa. Un tāpēc arī, kad mēs pirms tam runājām par žanriem – lai žanrs paliek cilvēkiem, kas to analizē; es klausos visu, ko dzirdu. Nebūs tā, ka es teikšu, ka man kaut kas tiešām nepatīk. Man patīk klausīties un arī mācīties. Nu, jā; bet tie paši pieminētie “Instrumenti” – kad es studēju, es tieši praksē gāju pie viņu menedžmenta. Bija interesanti paskatīties to visu, kas tur notiek. Daudz ko foršu var dzirdēt.
Es: Re, izrādās Kristaps jāsūta pa priekšu, lai visu kārto! Īsto lietu mācījies.
Mārtiņš: Viņš vēl tik daudz nekad nebija runājis.
Kristaps: Tā nu man sanāca. Es sākumā mācījos spēlēt, bet vēlāk, tad es gribēju iemācīties to visu mūziku no otras puses, tieši no…
Es: Ko tieši mācījies spēlēt?
Kristaps: Pēc papīriem es esmu klarnetists un saksofonists.
Es: Un tagad nepūš vairs neko?
Kristaps: Normans stāstīja par vālītēm… Es atceros, ka man bija klases biedrs, kurš nopirka ģitāru, un es sapratu, ka ģitāru es tiešām negribu. Gribu kaut ko tādu, bet tikai ne ģitāru. Un tad es nopirku… ar vecmāmiņu aizgāju nopirkt pirmo basu – pretī skolai, vienīgo kreiļu basu, ko varēja atrast. Jo man tāds šķietams defekts ir.
Kristaps: Nopirku un noliku mājās stūrī. Pagāja gadi kādi divi, trīs, un tad man jau nākamais klases biedrs piedāvāja spēlēt vienā apvienībā. Viņš prasīja, vai spēlēju basu, un es teicu: “Jā, man ir!” Un tad es arī sāku – pa lielam, jo tad es sāku mācīties. Tad es arī sāku to instrumentu iepazīt. Nu, jā, bet pēc papīriem es kaut ko citu darīju. Bet tagad nav iznācis.
Es: Un pārējie kolēģi? Tāpat vien paņēma un sāka skanēt?
Normans: Tāpat vien… mani vispār pierunāja spēlēt bungas. Man draugs bija aizbraucis uz Itāliju, atbrauca atpakaļ – saka, ka gribot spēlēt basu, redzējis, kā uz ielas viens čalis spēlējis basģitāru. Ieraudzīja, atbrauca un viss – viņam vajag basģitāru. Viņam brālēns jau sen gribēja ģitāru mācīties. Viņam doma: jātaisa grupa, bet vajag bundzinieku. Un viņi prasīja man, vai es negribu bungas pamēģināt. Es: “Nē!” Es ar mūziku vispār nekā neesmu saistīts, nekad neko neesmu darījis. Mani kaut kā pierunāja vienreiz aiziet pamēģināt. Aizgāju, pamēģināju. Tagad vienīgais no tiem trijiem, kas kaut ko vēl dara ar mūziku.
Un tad mūsu laiks arī bija aizskrējis. Nofotografējāmies, gājām katrs savu ceļu. Tikai labu gabaliņu pagājis, attapos, ka nepajautāju KĀPĒC viņi visi kopā saucas par tiem “kaitīgajiem ieradumiem”. Bet tas varbūt arī nav svarīgi. Tāpat kā tas, vai viņus saprastu Eiropa un vai viņi spētu ar kādu konkurēt Tenesijas štatā.
Svarīgi ir tas: vai kāds spēj ar viņiem konkurēt šajā zemes gabalā no Narvas līdz Jurbarkai?
Leave a Reply
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.