Lenijs: “…jo mīlestība ir naiva, tā neskatās ne uz ko”

Autors: Jānis Blumbergs (www.infotop.lv)

Ar Leniju pirmoreiz tikāmies pagājušā gada jūnijā. Tad viņš apsolīja (šeit), ka rokgrupai “Wake Up” iznāks pirmais  albums. Tas ir noticis. Ir apritējis gads, mēs sekojām Lenija daiļradei, un viņš nepievīla. Tāpēc jauno censoni aicinājām uz sarunu vēlreiz. “Ja mūzika rada emocijas, tad darbs ir izdarīts.”

Lenijs. Mūzika ir mūzika – un ir cilvēciskais faktors. Šo abus divus apvienot bieži vien ir grūti. Man tā ir sirdslieta. Tas ir kaut kā nedaudz citādi nekā lieta, par ko tev maksā. Kad tev par kaut ko maksā, tad ir tā, ka cilvēks pielāgojas visam, ja vajag, bet man ir paveicies, man maksā – es spēlēju mūziku, es spēlēju rock’n’roll, es spēlēju blūzu restorānos, bāros, arī lielākos koncertos un citur. Man par to maksā naudu, un paldies Dievam par to, ka man nav vajadzība strādāt zem kāda, ka es varu darīt lietu, kas man ir mīļa, un kam, šķiet, es esmu radīts. Jo Dievs mani radīja, un par to man maksā. Un tā nu es esmu.

Jānis Blumbergs. Citiem vārdiem – tu esi laimīgs, ka virs tevis nav neviena ierakstu producenta vai firmas, kas varētu pateikt: spēlē to un to, dari tā un tā!?

– Nē, es nevarētu tā teikt, jo arī šīm tevis nosauktajām lietām ir savs pluss,– ja tev pasaka, lai izdari tā un izdari šitā, ne vienmēr tā ir slikta lieta. Es pat nebūtu pret, lai kāds man parāda, uz kuru pusi jāiet un kas jādara, kā labāk. Es noteikti nebūtu pret to visu, bet tam tomēr ir jābūt cilvēcības robežās. Ja man tagad liek kaut kādu skaitīkli skaitīt un kaut kādu vājprātīgu, man nesaprotamu mūziku spēlēt, nu, dabiski, ka tāpēc, jā – paldies Dievam, bet pašreiz es daru to, kas man patīk un esmu apmierināts. Ļoti ceru, ka arī klausītāji. Nu, un tagad ir tā: pagājis pusgads, un esmu pieķēries tai dziesmai, par kuru mēs runājām iepriekš. Uzskatu, ka darbs ir izdevies – un tas ir izdodams. Jau pirms kāda laika teicu, ka “Wake Up I” disku bez šīs dziesmas es negribu izdot. Dziesma ir par mīlestību, par attiecībām. Manā gadījumā tā bija mīlestība – un tā joprojām ir. Būtībā tā jau ir jebkam, jo mīlestība ir mīlestība. Mīlēt var cilvēks cilvēku. Mīlestība nevienu nedala, es domāju, saprāta robežās. Ja mūzika rada kaut kādas emocijas – labas, sliktas, tad darbs ir izdarīts.

– Vai tiešām ir tā, ka šī dziesma ir radīta tavai pirmajai meitenei, tavai pirmajai mīlestībai!

– Jā, es tikos ar meiteni, man bija 15 gadu. Mēs sākām draudzēties – nu, kas gan var būt piecpadsmit gadu vecumā?

– Cik tev tagad gadu?

– Vēl tik pat daudz ir pagājis! Nu, protams, 14 vai 15 gadu vecumā tā draudzēšanās puikām un meitenēm ir tāda, kāda tā ir. Nu, nezinu, kā to izstāstīt. Kad cilvēki kļūst pieauguši, uz lietām skatās citādi.

– Es tevi ļoti labi saprotu…

– Toreiz man tā meitene ļoti patika, un es sēdēju Purvciemā uz ielas, man bija līdzi mana akustiskā ģitāra, vienkārši sāku piemeklēt un spēlēt uz akordiem, kaut ko māžojos un izdomāju, ka var uztaisīt šādu dziesmu. Tā bija tāda naiva, un arī tagad uzskatu, ka tā ir naiva dziesma, jo mīlestība ir naiva, tā neskatās ne uz ko.

– Negribu piekrist. Ja tu varēji sacerēt dziesmu tik vienkārši, skaistiem vārdiem, dziesmu, kas aizkustina dvēseli un prātu, tad vien šķiet, ka tai meitenei kaut kas jāsaprot.

– Iespējams, bet toreiz man likās, ka ir jāuztaisa šī naivā dziesma, kas beigu beigās ir tapusi pēc piecpadsmit gadiem, un tas ir vēl naivāk.

– Tu mani atvaino – naiva dziesma ar ietekmi no “Led Zeppelin” un “Deep Purple”, kā arī “Rainbow” balādēm un beigās ar ievirzi uz “Uriah Heep” – tā ir naiva dziesma? Man nu gan tā nešķiet! Kurš tad Latvijā var sacerēt šādu klasiskā roka balādi ar vienkāršiem un skaistiem vārdiem: “Let me call, to see You’r world/ Please don’t cry, let me just fly/ Let me feel, to feel for You/ Please don’t cry, let me just fly…/ Just fly!!!/ Let me feel, to feel for You/ Please don’t cry, let me just fly…/ Just fly away!!!”[Ļauj man Tev piezvanīt, lai ieskatītos Tavā pasaulē/ Lūdzu neraudi, ļauj man man pacelties spārnos/ Liec man just, liec man just /Tevis dēļ/ Lūdzu, neraudi, ļauj man pacelties spārnos… Aizlidot!!!/ Liec man just, liec man just Tevis dēļ/ Lūdzu, neraudi, ļauj man pacelties spārnos… Aizlidot!!!].

– Nu, tās ir manas ietekmes. Klausoties šo dziesmu, var dzirdēt, kāpēc un kāda tā ir. Jo šī mūzikas bagāža ir tā, uz kuras esmu audzis. Tas naivums ir ar cerību, ka mīlestība ir, ka es esmu šeit un gaidīšu vienmēr.

– Bet vai tad tas, ko tu tagad saki, nav tāda nobrieduša roka veča spriešana?

– Jā, nu pirms piecpadsmit gadiem es tā, iespējams, arī nebūtu pateicis. Tieši šā iemesla dēļ es saku, kā man šķiet tagad. Atceros kā bija toreiz. Nu, bērns, puika. Bet tagad, šajā brīdī tik daudz, cik mēs mākam un varam izdarīt, tik arī ir.

– Vai tā meitene ir dzirdējusi šo dziesmu tagad?

– Nē, mēs esam tikušies, bet viņa to dzirdēja tādu, kāda tā bija tad, sākumā. Tagad nav dzirdējusi.

– Nu lai paklausās! Katrā ziņā “Wake Up II” albumam novēlu vēl lielāku briedumu un aizkustinājumu!