Ir labi zināmas grupas, ir ne tik labi zināmas grupas, ir noslēpumainas grupas, ir kulta grupas, ir arī šlāgergrupas. Bet katrai grupai apakšā kaut kas slēpjas. Tās vēsture, izaugsme, nākotnes plāni, ambīcijas. Bet arī mūzika, protams. Cik viņi labi spēlē, ko viņi grib pateikt ar savu mūziku. Vai viņi vairāk grib iepatikties cilvēkiem, vai spēlē priekš sevis. No tā visa bieži mēs neko nezinam. Un mums tas arī nerūp. Mēs bieži klausāmies mūziku un pavisam nezinam neko par tiem, kas šo mūziku ir radījuši. Jo viņi bieži dzīvo mūzikai, un pat neaizdomājas, ka kādam var šīs aizkulises būt interesantas.
Jānis Kronbergs: Ko The Bad Tones dara šajās dienās, kad atkal var spēlēt?
Edvards Broders: Mums tātad ir šis te EP, kuru mēs esam jau, patiesībā, pirms gada ierakstījuši, un pabeiguši, un viss jau bija gatavs izlaišanai, bet gaidījām labākus laikus un brīdi, kad to varētu laist ārā. Un tad, paralēli tam mēs rakstām atkal jaunas dziesmas, šobrīd jau izskatās, ka nākamajam albumam, skiču un demo līmenī jau ir dažas dziesmas. Gaidām augustu, kad brauksim uz nometni to visu ierakstīt. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem ar domu nometnes laikā arī veikt ierakstus. Tomēr tās sajūtas, kas rodas tur ir citādākas kā tad, ja atkal pārrakstām nometnes idejas studijā. Tad jau varēs atkal miksēt rudenī, ziemā un visas pārējās ‘post production’ lietas darīt.
J.K: Pastāsti mazliet par šo EP, ko grasaties izdot.
E.B: Nu tas ir tā, es teiktu… Mums ir tāds zīmīgs EP nosaukums – Back Together Forever. Kas ir saistīts ar mūsu grupas vēsturi. Jo mēs, sanāk jau 8, vai pat 9 gadus esam grupa, un, sākumā bijām The Pink Elephant, tad kādā brīdī pārsaucāmies par The Bad Tones, bet visu šo periodu, praktiski, ir bijis tā, ka kāds no mums nav uz vietas…, nu, mēs neesam visi bijuši kopā. Teiksim, uz pirmo albumu, mums basģitārists bija aizbraucis uz gadu spēlēt Dubaijā. Pēc tam mēs visi sākām studēt. Trīs no mums aizbrauca uz Nīderlandi, viens palika Latvijā. Un tad sanāk, sešus gadus tā mēs nodzīvojām. Katrs savā valstī mācoties. Un tā. Tagad, sākot ar šo EP, zīmīgs notikums mums – mēs atkal visi esam atpakaļ Latvijā, un, tā teikt, kopā, un, es teiktu – šis EP ir tāds pirmais, kur mēs izmēģinājām tādu taktiku, ka mēs nevis sarakstām dziesmas pirms tam un no kaut kādas individuāli radušās idejas, atnāk viens un parāda, un tad visiem pārējiem jāiemācās, jāaranžē un jāizdomā savas partijas. Bet šis ir mūsu pirmais EP, kur mēs… ‘nē, meloju, Ezera Skaņas arī bija tāds, kur mēs visi nometnē sanākam kopā un tā ka no nulles sākam veidot materiālu.’ Kaut kā tā. Tāpēc šī relīze būs tāda zīmīga mūsu daiļradē, tā teikt. Un tas dziesmu skanējums – atkal ir kaut kas tāds, varbūt citādāks, varbūt arī nē, bet, katrā ziņā, priekš mums atkal jaunas sajūtas.
J.K: Kā tu definētu savas grupas spēlēšanas stilu? Ko jūs spēlējat? Psihedēlisko roku, vai ko citu?
E.B: Kaut ko līdzīgu, kā tu jau definēji. Ja godīgi, mums ir bijušas ļoti daudz diskusijas par šiem te žanra nosaukumiem – kur mēs paši jūtamies piederīgi. Bet kaut kā vienmēr ir tās domas dalījušās, beigu beigās, mēs nonākam pie tā, ka mēs…, būtu baigi gari katru reizi jāstāsta, ko mēs spēlējam – tāpēc mēs paliekam pie tā – ‘psihedēliskais roks’, kas sevī ietver to mūsu kaut kādu bāzi, pamatu, kas ir 70 to gadu 60 to gadu rokmūzika, un tagad jau ar visādām modernākām ietekmēm tie paši Grizzly Bear, tur – Fleet Foxes, un tā tālāk. Tas ir tāds modernais psihedēliskais roks mūsu izpratnē. Arī līdzīgi kā pirms nu jau 40-50 gadiem, tā ir mūzika, kas ļauj tev ieraudzīt to mūzikas dziļumu ar vijīgām melodijām, kaut kādām transīgākām partijām un, galu galā, iespējams vairāk nomierinošu, ne uzlādējošu efektu. Tā ka mēs laikam pieturamies pie tā paša, lai gan pēdējos gados mēs citreiz arī sakām, ka tas varētu būt arī indie roks, lai arī ko tas nozīmētu. Bet vispār, mēs parasti šo jautājumu atstājam žurnālistu ziņā. Bieži vien, viņi ir daudz gudrāki par mums šajos žanru līkločos. Bet mūsdienās jau vispār tāda sajūta, ka īsti jau neviens vairs nesaka tā: ‘Mēs esam rokmūziķi tikai, vai mēs esam tikai džezs, vai kaut kas.’ Parasti jau tas ir kaut kāds mikslītis, jo tā mūsdienu mūzika…, ja mēs paskatāmies, teiksim, tos pašu 70os gadus, tad tur liela daļa grupu tiešām bija klasisks blūzroks, vai tur kaut kāds cits roks.Tad tagad jau tas viss ir – viena dziesma tāda, otra dziesma pilnīgi kaut kas cits.
J.K: Cik jums ilgi ir instrumentu pieredze? Cik jūs ilgi spēlējat?
E.B: Nu. Mēs visi esam gājuši tādu salīdzinoši akadēmisku ceļu. Sauksim to tā. Kas sākās mums visiem ar bērnu mūzikas skolām, tur katram – kāds nu kuram instruments. Mums bundzinieks Kalvis jau no agra vecuma spēlē vijoli. Spēlēja vijoli. Es savukārt klavieres un saksofonu. Mūsu basģitārists – sitamos instrumentus. Ta kā mums tur tā instrumentu bāze ir diezgan dažāda un plaša. Un tad laika gaitā daži no mums mācījās Doma skolā, džeza nodaļā. Un tad, pēc tam, mēs jau varam teikt, ka visi esam ar Bakalauru mūzikā, kas ir no konservatorijas. Dažiem no Nīderlandes, dažiem no Latvijas. Bet nu jā. Tas sākās diezgan agri – jau bērnībā, principā, ar pirmajām klasēm.
J.K: Kā jums ir ar koncertu dzīvi šobrīd?
E.B: Šobrīd laikam… Šobrīd ir tā, ka mēs… Par cik divi no mums tikai ar septembri ir atgriezušies Latvijā, kamēr te iedzīvojās, atrod dzīvesvietas, darbus utt., tad mēs tā baigi, baigi neskrējām. Plus vēl arī, protams, Covid turpinājās, ta kā nebija iespējas baigi… Un tagad mums bija divi koncerti ar Bēdu Brāļiem kopā, viens bija ‘Sporta Pagalmā’, otrs ‘Noasā’. Forši sviedraini koncerti. Un tagad, manuprāt, ka nākamais plānojās tikai jūnija beigās. Bet ar to koncertu dzīvi, teiksim tā, baigi neskrienam. Neskrienam visur, kur var. Bet tiešām tā izplānojam – lai tas būtu tomēr tāds nozīmīgs notikums. Un pie reizes arī, lai mēs varam patiešām garantēt, ka mēs kvalitatīvi varam pasniegt šo mūsu sarakstīto mūziku. Mēs jau citreiz smejamies, ka tās partijas reizēm izdomā tādas, kuras sākumā pat īsti nemāk nospēlēt un tikai jāsēž, un, kā saka, ‘jākačā’ līdz kamēr mums tas viss izdodas tiešām tādā kvalitātē, ka var parādīt cilvēkiem.
J.K: Bēdu Brāļi – tā ir grupa?
E.B: Jā. Jauna grupa. Viņiem, man liekas, tikai viens albums iznācis, ja nemaldos. Viens. Dzīvais albums. Bet baigi jaudīgi džeki. Noteikti jāredz dzīvajā. Ja bundzinieks nenokāpj no skatuves ar 2 setiem saplēstu vālīšu, tad nav bijis labs koncis.
J.K: Kā jums ir ar atsevišķām dziesmām, vai hītiem? Ar radio atskaņojumiem?
E.B: Nu, es teiktu tā, ka par cik šī mūzika tiešām ir tāda noskaņu mūzika, un tāda, kā lai pasaka… Viņa noteikti nav tāda popsīga, viņa noteikti nav tāda, kā saka angliski ‘in your face’, bet viņa ir tāda, vairāk tiešām, ‘jā’, ko tu apsēdies un baudi. Tad ar tiem radio atskaņojumiem mēs neesam diži izcēlušies. Plus vēl arī Latvijā, manuprāt, tā dziedāšana angļu mēlē mazliet dažiem traucē. Nezinu, kādu iemeslu pēc, bet dažiem ļoti nepatīk un traucē, ka tu nedziedi latviski. Tad arī ar tiem radio atskaņojumiem, nav tā, ka mums kāda dziesma ir izcēlusies ar tādu hita statusu. Bet tas arī nav mūsu baigais tāds pašmērķis kļūt par kaut kādu mega… Nē, ja tas notiks, tad tas notiks organiski. Nav tā, ka mēs baigi skrietu pakaļ kaut kādai modei, vai kaut kā tā un censtos maksimāli, lai mūs… Lai mums kāda dziesma kļūtu par hitu. Mēs pārsvarā radām mūziku sev. Varu apgalvot, ka līdz šim brīdim neesmu nevienu brīdi rakstot domājis, kā šo pārdot un iegūt hita statusu. Bet nu, katrā ziņā, to darbiņu aizsūtīt visiem, un pastāstīt, kas mēs esam mēs izdarām, tad tālāk tas ir, kā saka bumba ir viņu laukuma pusē to akceptēt un skatīties vai tas piestāv viņu radio formātam, tad mēs tur tālāk… Cik nu mēs varam ietekmēt, tik mēs cenšamies. Nav tā, ka mēs kaut kā slēpjamies, vai tur ‘pofig’, kas skanēs, tas skanēs.
J.K: Kas tā ir par nometni, kuru tu minēji, ka jūs tur braucot?
E.B: Tas viss sākās, principā, diezgan nejauši. Nu. Kā jau tas vienmēr ir. Katram ir savas kautkādas privātās lietas, un privātā dzīve, un ir… Esot Rīgā, vienmēr ir tā problēma – savākties visiem, koncentrēties uz mūziku un kaut ko sarakstīt. Mēs nolēmām, manuprāt, vēl Pink Elephant otrā albuma ieraksta laiikos…, nolēmām, ka mums ir jābrauc kaut kur, kur mums šī privātā dzīve nav tik aktīva, un mēs varam vienkārši visiem pateikt: ‘Mēs tagad uz nedēļu, teiksim, tur esam prom.’ Vienvārdsakot neko citu nedarām, kā tikai koncentrējamies uz mūziku. Un, par cik, es un basģitārists nākam no Saldus, tad tur ir skola, kurā mācījāmies – Druvas vidusskola, un no šī te 13, 14 gadu vecuma mums tur izveidojās tāda telpa, kurā mēs varējām mēģināt tajā laikā. Un tā telpa vēljoprojām eksistē. Un tad mēs sākām braukt tur tos pirmos gadus. Un tad gadījās tā, ka mums draugu lokā, un nu jau ģimenes lokā ir Gatis Grīnbergs, kas kādreiz rīkoja tādu festivālu Zvērā. Tas jau vairākus gadus nenotiek, bet šīs te pļavas un šī te vieta vēljoprojām tur ir un viņš tur saimnieko. Un bija tāda…, bija tas viens gads, kad mēs uz to skolu… Negribējās atgriezties, jo tomēr tur skola un tā…, traucēt cilvēkiem, kas tur strādā pa vasaru. Nu tā. Likās tā, ka mēs bišķiņ tādi traucēkļi. Un tad mēs sapratām, ka varbūt varētu tajā Zvērā teritorijā to visu pārnest. Un tā mēs jau, tagad varu samelot, 4 vai 5 gadus vasarās aizbraucam uz nedēļu un vairāk. Tur ir tāda interesanta lieta, ka, par cik tur nav tā domāts dzīvošanai gluži – tur ir tāda lauka virtuve, tad ir tāda ēka, kurai, principā, viena puse ir vaļā, bez sienas. Un tad tā ir tā ēka, kurā mēs uzstādam instrumentus, saliekam mikrofonus, visu aparatūru, ko mums vajag, un tad tas dienas grafiks ir tāds, ka pusi dienas tu gatavo ēst, jo nekādas plīts un tādas lietas tur nav. Viss uz ugunskura. Tāpēc tas aizņem bišķiņ vairāk laika, bet tas arī ir process. Un tad otra puse dienas ir savukārt šajā te mūzikas telpā, kurā mēs strādājam. Un tas labums tam, protams, ir tāds, ka tu vari strādāt jebkurā diennakts laikā, ja tev tā gribēšana ir. Teiksim, tur trijos naktī sarakstīt dziesmu, tad kāpēc nē? Nav nekādi tādi nolikti laiki. Ta kā tas tāds ‘retrīts’ un reizē nometne, varētu tā to saukt.
J.K: Cik jums mūzika šajās dienās spēj ienest naudu?
E.B: Teiksim tā.Tas ir… Pirmāmkārtām mums ir vairāki grupas ‘alter ego’. Viens no tiem ir Sugar Sugar, ar kuru mēs vairāk uzstājamies ‘korporatīvajos’, ballītēs, kāzās, utt. Tas mums ir tāds rokenrola un blūza sastāvs, kas ir tādas mūsu, varētu teikt saknes ar kurām mēs varam arī piecus setus mierīgi ‘nomaukt’. Un tā. Tad tas ir tāds es teiktu… Tur, protams, runa nav par baigo mākslu, bet, drīzāk tiešām naudas pelnīšanu. Protams, mēs to arī izbaudām, jo tas ir vienkārši priekš pašiem forši un jautri, palīdz arī saspēlei savā starpā. Un tad… Bet ar Bad Tones ir tā, ka mēs par to esam… Ir, protams, kaut kāda nauda, kas par to visu ienāk – gan no autortiesībām, gan no vienkārši spēlēm. Bet, principā, manuprāt tā problēma vienmēr ir bijusi ar to, ka Latvijā kaut kā ir iesēdies tas uzskats, ka tu nedrīksti, ta kā, prasīt par daudz. Un tad mēs kaut kā pēdējos gadus cenšamies darīt tā, ka tomēr tas atlikums mums tomēr ir diezgan ļoti plusā. Noteikti ne mīnusā. Sliktākajā gadījumā pa nullēm. Ta kā es… Tas ir mans tāds aicinājums visiem kolēģiem, kas mums ir apkārt – nekautrēties, un, ja tu spēlē grupā, tad prasīt normālu samaksu par to – cik, nezinu, tu prasītu par kādu normālu darbu ar pietiekami adekvātu kvalifikāciju. Tas ir šausmas spēlēt par 200 eiro uz grupu – tur knapi sanāk degvielu atmaksāt. Nemaz nerunājot par instrumentiem, kuri maksā tūkstošus. Un instrumentu kopšana un vēl mēģinājumiem un mēģinājumu telpām. Visu šito. Ta kā… Tur, protams, vienmēr klasiskais arguments ir par to ka: ‘Jā, bet mēs jau neesam populāri. Ar kaut ko jau jāsāk un tā. Kaut ko, kaut ko.’ Bet nu, es uzskatu, ka tas ir, tā ir vienkārši tava cieņa pret tavu darbu, pret tavu… Galu galā arī taviem instrumentiem, utt. Jo tas ir… Es nezinu, cik daudz tev tādu koncertu ir jānospēlē, lai tu vispār nopelnītu kaut vai ģitāras stīgu komplektam. Nu tā. Ta kā ejam uz to, ka tas viss kļūs ar vēl lielāku plus zīmi un es ceru, ka arī organizatori arī pamanīs to, ka cilvēki tomēr nāk uz grupas koncertu nevis skaņinieku tumbu vai skatuves izstādi. Reference uz to, ka bieži vien apskaņošanas personāls saņem vairāk par pašu sastāvu, kas spēlē. Kas nav nekādā ziņā uzbrauciens skaņu režisoriem, kas ir arī mana pamatprofesija. Mēs ar savu mūziku pelnām naudu, bet tas nav šobrīd nevienam no mums galvenais ienākumu avots. Jo ar visu Covid tas, protams… Nebija vispār skaidrs, kas notiks. Bet katrā ziņā mums viss tas plāns tālāk ejošais… Mēs visi esam arī saistīti savos pamatdarbos ar mūziku, piemēram ar mūzikas ierakstiem vai pedagoģiju. Es šobrīd nodarbojos vairāk ar skaņas ierakstiem un pēcapstrādi filmām, komponēju. Pārējie biedri arī ļoti līdzīgi. Ierakstām citus mūziķus, palīdzam kā producenti un aranžētāji. Ta kā mēs tā visi maļamies pa dažādām lietām un vietām, bet viss ir ar tādu domu, ka tas viss ir par un ap mūziku, skaņu. Jā. Par šīm te lietām. Un nākotnē gribētos šo visu kaut kā apvienot vienā lielā mūzikas servisā, kas nodarbojas ar ļoti daudz dažādiem mūzikas un skaņas pakalpojumiem – you come to us, we make sound good.
Leave a Reply
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.