Katrs spēlē savādāk. Katram ir savs mūzikas stils. Sava izjūta. Kā tā rodas? Laikam nāk no dvēseles dzīlēm. No savas izpratnes par mūziku. No saviem pārdzīvojumiem. No savām sāpēm. No savas pieredzes. No visa tā.
Jānis Kronbergs: Kā jūsu grupa pārlaida vasaru? Kāda ir kopējā sajūta?
Raitis Kalniņš: Ļoti laba. Var, mazliet var – zini kā, atvilkt elpu, un kaut ko darīt. Kaut kur parādīties. Bišķiņ uzspēlēt. Mums redzi – ierakstījām jaunu albumu – varam mazliet parādīties. Ļoti forši tas ir.
J.K: Kā jūs jūtaties, būdami šādas alternatīvās mūzikas pārstāvji? Kā jūs iekļaujaties kopējā Latvijas rokmūzikas vidē?
R.K: Zini kā – visam ir sava vieta un savs lauciņš un visam ir savs laiks. Tā ka es uzskatu, ka mēs jūtamies pat labi. Ja Tu zini savu mērķi, tad atliek tikai uz to iet un nekad neapstāties.
J.K: Kā jūsu koncerti tiek menedžēti?
R.K: Mums ir visādi. Ir reizes, protams, kad kāds piedāvā. Ir reizes, kad mēs paši organizējam – kā šajā gadījumā, kas būs 17.septembrī. Mums ir arī, pieņemsim, vietas, kur mēs esam vairākkārt bijuši, un, kur mēs varam regulāri, katru gadu aizbraukt. Tā kā nu tā – visādi.
J.K: Kā jums mijās latviešu un angļu mēles jūsu mūzikā?
R.K: Mums ir tikai angļu mēle.
J.K: Vai tev neliekas, ka tikai dziedot angļu mēlē, tas ir neliels traucējums – vismaz priekš Latvijas tirgus?
R.K: Zini – kā jau es teicu iepriekš – visam ir sava vieta, un visam ir savs lauciņš. Nē. Nav tik traki. Ja tu zini, ko tu gribi un, ja tu zini uz ko tu ej, tad tas nevienā brīdī netraucē. Jo visai mūzikai atrodas sava auditorija.
J.K: Kā ir spēlēt trijatā? Vai nav par grūtu?
R.K: Tā ir tāda gaumes lieta. Un arī atkarīgs – ko tā mūzika pieprasa. Mēs esam jau no paša sākuma trijatā spēlējuši. Un mums patīk trijatā spēlēt. Pirmkār – nav nevienam, kā saka, kur paslēpties. Visiem ir jādara savs darbs līdz galam. Zini kā. Mums patīk tas ‘trio’ uzstādījums. Redzēs. Zini. Laiks jau rādīs. Varbūt kādreiz arī kaut kas savādāk būs. Daudzi, es zinu, dara arī tā – ka albumus, pieņemsim, kad taisa, saaicina visādus mūziķus. Dzīvajā tāpat spēlē, pieņemsim, trijatā. Visādi. Nākotnē – laiks rādīs. Varbūt kaut kas arī pamainīsies, kādreiz.
J.K: Vai jums kādreiz ir bijusi vēlme iekarot ārzemes? Noslēgt līgumu ar kādu ārzemju ierakstu kompāniju?
R.K: Grūti man būs atbildēt tagad par tādiem ‘rekord dīliem’. Bet noteikti, ka mēs tiecamies uz ārpus… Notekti visu laiku to cenšamies darīt. Mazliet varu pačukstēt – kaut kad, uz nākošo gadu, mazliet izbrauksim pa Eiropu. Tā kā, protams – jā. Ir tāda vēlme kaut kur tālāk iet.
J.K: Apraksti, lūdzu, Raiti, vienu vidusmēra jūsu grupas koncertu.
R.K: Pārsvarā tā ir viena daļa. Ja nav kaut kādi atsevišķi gadījumi. Bet… Viena daļa. Kā kuru reizi. Kādreiz tā ir stunda. Kādreiz – pusotra stunda. Apmēram – kaut kā tā. Skaļi un ne tik skaļi dažkārt. Un ļoti enerģiski, kā teikt. Diezgan intensīva tā pusotra srunda – tā varētu teikt.
J.K: Ko tu vari tekt par jūsu grupas fanu bāzi? Kādi ir jūsu fani?
R.K: Zini – baigi dažādi, es tā uzskatu. Nē, protams, ir tādi ilgstošāki, kas vienmēr mūs atbalsta. Nāk uz koncertiem, utt. Tie laikam tādi tuvāki, kā visām grupām. Ir savi. Bet es tektu, ka ļoti dažādi. Mēs, ja aizbraucam uz kādu nepazīstamu vietu – tur visādi – gan jaunieši, gan ne tik jaunieši. Baigi dažādi, es tev teikšu. Mums, pieņemsim, vienreiz Lietuvā piedāvāja pēc koncerta bērēs spēlēt. Tā kā, nu, visādi.
J.K: Kuras jūs uzskatat par savām veiksmīgākajām dziesmām?
R.K: Pagaidām, es tā īsti nevarētu nodalīt. Ir, protams, kaut kādas dziesmas, kuras pašiem vairāk patīk. Spēlēt un tā, bet tā teikt, ka tagad šitā ir tā viena, vai divas – tā īsti nevarēšu pateikt šobrīd. Ir tāda dziesma ar nosaukumu – ‘’Crowns and Ceilings’’. Dziesma no pirmsākumiem. Tie kuri mūs zin, noteikti zin šo dziesmu. Ir visādi koncerti, labāki, sliktāki utt., bet tad kad sākam spēlēt šo dziesmu, tad nav iespējams justies slikti, tad arī slikts koncerts pārvēršas milzīgā, trakā, pozitīvā enerģijā.
Leave a Reply
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.