INTERVIJA: Normunds Štefenhagens no grupas Urbix

Jānis Kronbergs: Kad tu pirmo reizi saprati, ka gribi spēlēt mūziku? Ka tas tavs, ka tev tas jādara?

Normunds Štefenhagens: Ģimeniski man Tēvs dziedāja, Mamma arī dziedāja, tās bija latviešu galda dziesmas, bet mūzika mūsu mājās skanēja. Skolas gados es sāku iet korī, tad es kļuvu par panku un metālistu, un protams tad sāka patikt visādi trakie Rietumu ansambļi un arī viens otrs pašmāju. Protams, ka kora dziedāšanu jau nevar salīdzināt ar to rēkšanu, kas vēlāk notika, tā saucamo dziedāšanu, bet uzaicināja tad mani viens otrs no draugiem, kas jau profesionālāk muzicēja un lūdza, lai es pamēģinu parūkt un parēkt, un tā mēs sākām pamazām 80 to gadu vidū. Manā gadījumā.

J. Kā tu izkaidro savu tā laika mežonīgo popularitāti? Huskvarn kā kulta grupas iemantoto statusu. Kamdēļ tavuprāt tas notika?

N. Ir žanri, kam katrā ciklā ir savs popularitātes moments. Vienu gadu cilvēkiem patīk deju mūzika, vienu gadu viņus vairāk interesē roks, indie, vai kāds cits žanrs. Astoņdesmito gadu beigās, ņemot vērā zināmu protestantisma vilni, visā Austrumeiropā, es pieņemu, ka roks bija ļoti populārs un arī metāla mūzika, un dabīgi, ka tas skāra arī Latviju, un mēs (viena no pirmām pašmāju, letiņu thrash-metal grupām) iekritām tieši tajā laikā, kad tam visam bija zināms intereses vilnis, un jauniešus tas interesēja un viņi varēja izpauzties, gan klausoties, gan ģērbjoties, gan tiekoties viens ar otru un veidojot tās subkultūras burbuļus. Mēs varbūt bijām tas smagais roks, ekstremāli smags, bet pie roka tas skaitījās un beigu beigās nav tā, ka visi spēlē vienu līdzīgu roku, un lūk – ir arī metāliskais roks, un mums kaut kā viss iegriezās un tajā virpulī mēs spēlējām arī “Roks Par Neatkarību” 90 jā gadā. Faktiski tas bija pirmais koncerts ar Husquarn, un kāds mūs pamanīja – vai tas bija Harijs Zariņš no Opus Pro, un pateica vienu, otru komplimentu, un arī Olga Rajecka, un tā pamazām, ja tādi cilvēki tev pievērš uzmanību, viņi arī kaut kam mūs iesaka, un tā tas veidojas. Kamēr tu izaudz līdz tādam līmenim, kad tu pats aktīvi darbojies, mēgini, mācies, centies, ej pie skolotājiem, un tad ir kaut kādi rezultāti.

J. Cik lielu lomu priekš tevis spēlēja koncerts par Skrundas Lokatoru? Tam ir tāda maģiska sajūta, kad skaties vecos ierakstus.

N. Kas attiecas uz Skrundas Lokatoru, tad mēs piedalījāmies divos koncertos, tas jau mums izveidojās, kā (maza) tradīcija. Pirmajā mēs bijām vairāk vai mazāk ar metālisko mūziku, mēs tur bijām skaidrā un mēs tur ļoti “kruta” nozāģējām, bet tad mums uznāca tāds elektroniskais periods – 97, 98. gads, tur mēs mazliet atlaidām slūžas, jo mums nebija dzīvais bundzinieks, un es vairs neatceros visas tās peripētijas. Žvingulī nokritu uz skatuves, bet nebija tā, ka es pilnībā atslēdzos. Es tā vairs nekad neesmu darījis, jo, godīgi runājot, metāliskajā mūzikā, apreibinoties, ir ļoti grūti sekot līdzi tam, ko spēlēt, vai dziedāt, tur ir tik daudz sarežģīti rifi, tempi un ātruma maiņas, ka principā tas ir diezgan nereāli. Tur ir jābūt ļoti augstas raudzes māksliniekam, kas varētu zināmā žvingulī vai skurbonī, kaut ko labu darīt, lai tas cilvēkiem vēl patiktu.

J. Vai grupa Urbix tālāk ies tik pat neatlaidīgi kā savulaik Huskvarn? Mēģinās sasniegt, ko līdzīgu? Vai arī gadiem ejot plāni vairs nav tik nopietni?

N. Principā tas bija tāds īpatnējs moments, kā jau bieži notiek dzīvē – sakritības. Tad, kad mēs sapratām, ka mums ar Huskvarn pietiek spēlēt, jo jau ir 25 gadu stāžs, un jutām, ka tālāk vairs īsti labi nesanāks iepriecināt cilvēkus, tad labāk godam, beigt – tad, Latvijā pazīstams skaņu operators Tālis Timrots un Uģis Treide no folkkopas Vilki, mūs uzrunāja, jo Vilki tajā brīdī kaldināja savu albūmu “Cīņai Sveiks”, un tur viņi bija piesaistījuši dažādus Latvijas roka un metāla māksliniekus – Jāni Bukumu, Skyforger un vēl citus, un katrs izpildīja vienu karavīru dziesmu savā smagā roka versijā. Un mēs arī uztaisījām vienu no šiem gabaliem, un gan mums pašiem tas, gan cilvēkiem patika. Un tur bija dažāda gada gājuma Huskvarnieši, jo mēs caur mūsu 25 gadu vēsturi kopā esam bijuši 25 cilvēki. Bija no kā atlasīt cilvēkus, kurus tas interesē. Bija gan cilvēki no vecākās paaudzes, gan no vidējās. Un tad mēs domājam, ko darīt tālāk. Bija tā viena dziesma, atkal bija āķis lūpā, īsti tā kā Huskvarn vairs nē – pamēģināsim kaut ko par karavīru līniju. Meklējām, meklējām, tad pie mums atnāca Agris Siksna, kas arī vienu brīdi pie mums darbojās. Un kaut kā aizrakāmies līdz latviešu strēlnieku tēmai. Tad nolēmām, ka vajag uztaisīt pilnasinīgu albumu, godinot latviešu streļķus. Sakrita tieši tobrīd – Latvijai 100, Bermontiāde, un viss strēlniecības periods, un mums likās baigi forši, ja mēs uztaisītu to visu savā versijā. Un, ja tu man jautā, ko mēs darīsim tālāk, tad tieši šis albums sakrita ar pandēmiju Latvijā, pasaulē un pēc albuma izdošanas, bijām spiesti, tāpat kā lielākā daļa mākslinieku, vienkārši klusēt, mazliet pauzēt. Vēl šobrīd, pēc “Laika Dzelon’drātīs” albuma izdošanas mēs neesam nospēlējuši nevienu koncertu. Mēs ļoti ceram, ka šogad būs vismaz “Zobens un Lemes”, tad mēs to visu atrādīsim. Gribās šo programmu atrādīt cilvēkiem. Mums tā liekas forša un citiem arī patīk. Mēs uztaisītu dažus koncertus ar šo programmu, un tad varētu iet tālāk, jo neesam jau mēs paši nekādi baigie karavīri, bet mūziķi, kas pamatā mīl rock. Un ir mums ideja paņemt vēlāk kaut ko citu. Tajā momentā mēs runājām par strēlniekiem, bet tā kā mēs esam rokeri ar stāžu, latviešiem ir gana daudz visādu domu un mītu, par kuriem varētu dziedāt, tos apdziedāt, un tamlīdzīgi. Katrā ziņā mēs nedomājam apstāties pie militārās, vai karavīru tēmas, domājam ar laiku darīt ko citu, bet tomēr pirms visa tā, gribētos šo repertuāru mazliet kaut dažos koncertos nospēlēt, atrādīt, kā mēdz teikt.

J. Es arī lasīju, ka jums bija programma par vecajām Latvijas roka dziesmām. Par to, kas līdz šim izcils radīts Latvijā.

N. Tas bija mūsu bundzinieka, Urbix bundzinieka, viņš arī Huskvarnā ik pa laikam spēlēja, Jura Šenberga projekts “Caurvējš”, un ideja šim Caurvējam bija latviešu roka zelta fondu spēlēt tādā smagnējākā versijā. Tanī posmā, kad mēs domājām, ko darīt ar Urbix, un bija tikai viena dziesma un kaut kas no tā Caurvēja, mēs tā arī darījām – spēlējām šīs kaverversijas savā izpratnē, līdz mēs tikām līdz strēlniecības tēmai.

J. Nosauc, lūdzu, vienu vai divus visspilgtāk tev atmiņā palikušos momentus no Huskvarn 25 gadu ilgās metāla un roka skatuves dzīves? Vai ir kaut kas spilgts palicis atmiņā?

N. Man viņi ir vairāki, šādi momenti. Droši vien pirmais ir tas koncerts “Roks Par Neatkarību”. Tomēr tā bija debija, tās bija jaunas emocijas, tā bija pirmā atrādīšanās lielai publikai, tur bija profesionāļi, tur bija skatītāji, tas ir viens, kas ļoti ir iekritis atmiņā. Un otrs ir kas cits. Mums atnāca sēru ziņa, par vienu draugu no tā laika metālistiem, Cēsu aktīvistiem, ka viņš ir devies tai saulē. Es arī atceros ļoti labi šos Cēsu laikus, jo šī Cēsu komūna arī bija kaut kas ļoti īpatnējs. Mēs pie viņiem braucām un organizējām festivālus, kas tajā laikā saucās “Roks Cēsīm”. Kādus trīs gadus pēc kārtas tas notika. Monro arī piedalījās tajā laikā, Nulles Cikls, Huskvarn un citi. Tas arī bija kaut kas ļoti īpatnējs, jo kā jau es teicu, mēs esam bijuši diezgan daudz dalībnieku cauri šiem 25 gadiem – tur jau paaudzes mainījās, un katrā paaudzē bija kāds koncerts, kas palika atmiņā. Ir grūti izdalīt ko ļoti īpašu, vienīgi varu teikt to, ka īpaši pēdējos Huskvarn gados, mēs ar čaļiem sev noteicām, ka jāspēlē uz pilnu klapi, cik labi vien var, jo nekad jau nevar zināt, vai šis koncerts nebūs pēdējais. Un tas “Galā” koncerts manuprāt arī bija varen labs – ar emocijām, ar dažādu paaudžu faniem, un mēs izpaudāmies tur divu stundu garumā “Melnajā Piektdienā” Rīgā 2015. gadā.