Jānis Kronbergs. Kā tu nosauktu, Jāni to mūzikas stilu, ko tu spēlē un, ko mēs varam dzirdēt tavā mūzikā?
Jānis Irbe. Es domāju, ka tas ir post panka roks ar un iespējams ar indie pieskaņu.
J.K. Tu uzstājies ar skatuves vārdu Jānis Irbe, bet koncertos tev taču ir arī komanda. Kas ir tava komanda?
J.I. Koncertos mēs spēlējam trijatā. Ģitāru spēlē Jānis Dubavs, viņš spēlē elektrisko ģitāru, un taustiņus spēlē Patriss Valdemārs.
J.K. Tu kā mūziķis būdams, – kas ir tava koncertu auditorija un vietas – klubi, kāzas, stadioni, dejas, vai kas cits?
J.I. Mēs pašreiz vairāk esam spēlējuši Rīgas klubos, man patīk tā klubu noskaņa, un tā klubu auditorija pašreiz ir viena no mērķauditorijām. Un ne tikai. Tiklīdz būs kāda iespēja, mēs labprāt uzspēlēsim arī ārpus Rīgas. Tā nav, ka tikai uz Rīgu mēs esam tendēti.
J.K. Kad jūs spēlējat uz skatuves, kādus cilvēkus jūs vairāk redzat publikā – jaunus, vecus vai vidējos gados?
Ko viņi pārsvarā dara, kad spelējat – dejo vai vienkārši stāv un klausās?
J.I. Patiesībā, vienā no pēdējiem koncertiem bārā “Republika”, cilvēki tiešām dejoja. Arī koncertā “Tallinas Kvartālā”, vecāki cilvēki un arī jauni cilvēki dejoja pie mūsu mūzikas, tā ka nevar teikt, ka mūsu mūzika ir vērsta tikai uz vienu vecumu vai vieni mērķauditoriju. Ir novērots, ka dejo pie mūsu mūzikas dažāda vecuma cilvēki.
J.K. Kas jums rada dziesmas? Tu to dari viens vai grupas dalībnieki nāk talkā?
J I. Mēs strādājam dažādi. Par cik es pozicionējos ar savu vārdu un uzvārdu, lielākā daļa dziesmu ir manis radītas, es netikai sarakstu, bet arī ierakstu un menedžēju, bet starp tām ir arī jauna Jāņa Dubava dziesma “Dekorācija”, kuru patreiz var dzirdēt mūsu koncertos. Kas attiecas uz pirmo albumu, 2019. gada albumu “Kas aizņēmis mūsu prātus”, tajā daudz ģitāras partijas ir iespēlējis arī Jānis Dubavs, jo viņš arī ir piedalījies dziesmu aranžēšanā, ierakstīšanā un producēšanā. Un dziesmā “Daudz pamestas domas” taustiņus iespēlēja Patriss Valdemārs, tā kā tas ir arī viņa darbs. Kas attiecas uz jaunāko relīzi, tad tas ir mans solodarbs kā izpildītājam, bet ne gluži viss kā komponistam, jo “Kad tukši vārdi” 1. daļai mūzikas autors ir arī Andris Rozenbergs ar kuru reiz spēlējām kopā, tā sākotnēji bija viņa ideja, kuru es aranžēju savā stilā, sarakstīju vēl klāt balss, ģitāru u.c. partijas. Šo jauno ierakstu es nepozicionēju kā EP, tas ir singls ar papildus dziesmām. Ja mēs skatāmies vēsturē, tad astoņdesmitajos gados, un netikai, uz radio izsūtīja mazās singla platītes, kurām vienā pusē bija tituldziesma un otrā pusē tā sauktais B puses skaņdarbs, šis man ir līdzīgs izdevums.
J.K. Cik viegli, Jāni, ir panākt lai tevis radītā dziesma skanētu Latvijas radiostacijās. Cik viegli ir to izdarīt?
J I. Es uz to īpaši nekoncentrējos, bet es domāju, ka Latvijas radio stacijās nav viegli dabūt savu dziesmu, lai tā skanētu rotācijā. Tādu mūziku, kādu mēs paši vēlētos. Es domāju, ka vairāk vai mazāk to nosaka Pasaules tendences, kāda mūzika tiek atskaņota Latvijas radiostacijās. Kopumā. Raugoties lielā apmērā. Protams, ir arī ļoti labi izņēmumi, piemēram, “Radio Naba”, kuram ir pavisam savādāks formāts, viņi savādāk uz to skatās, un arī A/S Radio SWH stacijas skatās dziļāk un atskaņo arī mazāk populārus mūzikas žanrus. Es gribētu, lai Latvijā būtu vairāk radio staciju, kas spēlētu rokmūziku un tai līdzīgos žanrus.
J.K. Kur tu, Jāni, redzi sevi pēc 20 vai 30 gadiem. Vai tu vēl arvien redzi sevi spēlējam?
J.I. Es jau patiesībā no piecu gadu vecuma esmu mūzikā, un es domāju, ka nekas arī nevar mani izvilkt ārā no mūzikas. Es domāju, ka tas, kas ir ielikts tevī bērnībā, atstāj lielu iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Tas kaut kur nosežās un tas pa kaut kādām cilvēka šūniņām arī spraucās ārā, un līdz ar to priekš manis tas ir ne tikai hobijs, bet arī dzīve. Es ikdienā dzīvoju ar tām dziesmām, es viņas izdzīvoju un arī nemitīgi klausos tās, lai saprastu, kur tur vēl kaut ko vajag pielabot, vai mainīt. Tā ka, ja nekas šausmīgs nenotiks, tad es domāju, ka vēl pēc 20 gadiem es arī ar to nodarbošos.
J.K. Pēdējais jautājums, Jāni. Jauns muzikants sāk šo ceļu. Tētis viņam ir nopircis ģitāru. Skarbo muzikanta ceļu. Vai tu ieteiktu viņam to darīt?
J.I. Es iesaku, jo mūzika ir dziednieciska, tā dod spēku izturēt grūtus brīžus. Ceļi var būt dažādi. Manuprāt, nevajag uz mūziku vienmēr skatīties kā uz biznesu, ar tādu domu nevajadzētu sākt. Es domāju, ka vajag vienkārši darīt to, kas tev patīk un pilnveidoties. Ja patīk spēlēt ģitāru un, ja patīk rakstīt dziesmas, tad viņas vajag rakstīt, un pamazām viss tas veidosies dzīvē. Darbs pie darbiņa – no sākuma viena dziesma, tad divas dziesmas, un tā – pamazām. Bet uzreiz jau viss gan nenāk, jo viss tomēr ir laika jautājums, jābūt pacietīgam.
Publikācija tapusi ar VKKF atbalstu.
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.