Saruna ar grupu “Treeeye”

Autors: Evija Purne

E.P.: Varbūt iesākumā varat pastāstīt, kad un kur jūs satikāties un kā izdomājāt apvienoties, lai varētu kopā radīt mūziku?

Artūrs: Kā viss sākās… Sākās pilnīgi tāpat kā “Nirvana”, “The Rolling Stones” un “U2”, kā draugu sakopojums. Viens pasauca otru, otrs pasauca trešo, trešajam ir brālis vai sieva, bērni – vienu aiz otra “savācām” domubiedrus, kas grib muzicēt un… nu, tur nekas ekstraordinārs un smieklīgs nebija.

E.P.: Tātad jau iepriekš visi bijāt savstarpēji pazīstami?

Artūrs: Lielākoties jā, visi pazīstami. Varbūt es nezināju vienu no cilvēkiem. Zināju vienu draugu, un viņš pasauca arī pārējos draugus.

E.P.: Ko vispār nozīmē grupas nosaukums “Treeeye”? Kā tas atnāca līdz jums?

Artūrs: Sākumā tomēr sākām visu ar mūziku, nevis ar vārdu. Tā teikt, piedzima bērniņš, un pēc tam mēs viņam ielikām vārdu. Tas vārds nāca diezgan ilgi un sarežģīti. Katram bija savi piedāvājumi, bet galu galā ģitārists Jevgēnijs pēkšņi izspļāva vienu sen aizmirstu vārdu, kurā viņš bija gribējis nosaukt citu grupu, kuru gribēja izveidot. Redzi kā, dažas mammas saka tā – pirms piedzimst bērns, tad ir varianti, vai tas būs Artūrs, Sergejs vai Jevgēnijs. Un, kad piedzimst, tad: “Ā! Viņš ir līdzīgs Artūram!” Tas ir tāpat. Vārds tika piemērots mūsu mūzikai. To nevar kaut kā racionalizēt, piemēram, T un R – kaut kur mūsu daiļradē tas ieguļas. Tas kaut kā tā, kā Šlesers teica, ka skaistums nāk no iekšām. Nu jā, faktiski no iekšām tas atnāca.

E.P.: Kā jūs paši raksturotu savu skanējumu?

Artūrs: Tas ir sarežģīti. Esmu skops uz žanru nosaukumiem… kaut kas no popa, roka, panka. Ja drīkst, varam īpašības vārdos?

E.P.: Droši!

Artūrs: Mjā, tas arī ir sarežģīti… Tūlīt… Mūzika ir pozitīva, emocionāla, ekspresīva un mierīga vienā miksā, dinamiska un, es nebaidīšos no šī vārda, draudzīga, jo kaut kā… grūti pateikt, vai mūziku var nosaukt par draugu, bet man patīk, kā tā rodas, kad esam visi kopā – un tas notiek tikai tad, kad esam visi kopā. Mums nav nekādu mājas darbu, neviens no mums mājās negatavojas un speciāli nespēlē. Nu, vārdi top kaut kur lidmašīnās, miegā…

E.P.: Skatījos, ka jūs esat spēlējuši dažādās vietās, festivālos, klubos… Kur un kam jums pašiem labāk patīk spēlēt? Lielākai auditorijai festivālā vai mazākai nelielā klubiņā?

Artūrs: Mēs vēl neesam sastapuši to lielo čupu ar cilvēkiem vai publiku, kā nu to nosaukt. Viss ir relatīvs, bet lielākais mums bija, kad bija sešdesmit septiņi cilvēki uz mūsu koncertu atnākuši. Mums bija viens “partijas uzdevums” festivālā “Summersound” – noturēt publiku, kas nāk no “Bermudu Divstūra”. Mēs tieši bijām tajos vārtos. Ja tā var teikt, tad visi desmit vai piecpadsmit tūkstoši mūs dzirdēja.

E.P.: Kādas bija sajūtas, apzinoties, ka jūs dzird šie desmit piecpadsmit tūkstoši?

Artūrs: Viņi gāja garām, īstenībā. Daži bija apstājušies. Bet tas arī kaut kāds kaifs, pieredze… Personīgi es mēģinu noķert atmosfēru pat tad, ja ir tikai viens cilvēks, un tajā gadījumā bija forši, jo mums bija pretī jūra, smiltis un viena atrakcija, kurā lēkāja meitene. Bija forši – vējš un tā meitene. Nu jā. Bet, atgriežoties pie jautājuma, kur labāk – Glastonberijas festivāls mums vēl priekšā. Varbūt tur mēs sastapsim sešdesmit astoņus cilvēkus, bet tā lielākoties mēs bāžam savu degunu visur, kur var, kur aicina, kur var pieteikties. Vai tas ir atbalsts kādai grupai albuma prezentācijā, vai tas ir festivāls, vai korporatīvais pasākums, kur sēž divi džeki, divdesmit meitenes un ēd karbonādes. Nu jā. Par publiku – esam atvērti visiem.

E.P.: Līdz šim ārpus Latvijas esat paguvuši uzspēlēt Lietuvā. Vai ir plānos censties darīt zināmu savu daiļradi cilvēkiem ārpus mūsu valsts robežām?

Artūrs: Jā, ir plānos. Tieši pavasara sezonā sākām sūtīt savus pieteikumus uz Lietuvu, Igauniju, dažādām vietām. Tur teica: “Jūs esat forši, kruti, labi, skaisti, bet vasara jau ir aizņemta, līdz ar to griezieties pie mums uz rudens pusi.” Nu, tā arī darīsim. Bet jā, bija forši izbraukt, jo bijām draudzīgi piesieti pie tās vietas. Nebija tā, ka nospēlējam koncertu un jādodas mājās barot bērnus un sievu. Patusējām visi kopā, ģimeniski.

E.P.: Mazs kopīgs piedzīvojums…

Artūrs: Jā! Gan pa ceļam, gan tur kopā varējām kādu skaistu vietiņu apskatīt.

E.P.: Drīz būs pagājis gads, kopš iznāca jūsu pirmais albums. Ko esat sadarījuši pa šo laiku? Vai ir gatavs jauns materiāls?

Artūrs: Jā, jā, top, būs. Zini, nav kaut kādu karjeristisku, ambiciozu mērķu, bet, kā iet, tā iet. Kad varētu būt kaut kas dzirdams… Koncertā jauns gabals jau ir, otrs top, trešais arī top. Viņš ir, viņš ir. Varbūt nav vēl uzlikts ciparu veidā un ierakstīts, bet tas īstenībā ir loģisks turpinājums visiem muzikantiem – kaut kā to visu iegrāmatot. Būs, būs, būs, būs. Arī “Radiohead” dziesmu “Creep” jau ar laiku apnīk spēlēt un gribas kaut ko jaunu.

E.P.: Tad tomēr savām dziesmām arī pienāk tā reize, kad apnīk spēlēt?

Artūrs: Zini, ir tādi saldi gabali, saldi momenti vecajās dziesmās, kas nekad neapnīk. Tās kaut kā uzjundī atmiņas, garastāvoklīti paceļ, bet gribās iet uz priekšu, kaut ko jaunu spēlēt.

E.P.: Reiz kādā intervijā teicāt, ka, kad sākāt spēlēt vai pat pirms tam, no tavas puses nāca konkrēts mērķis – spēlēt “Positivus”. Ir kaut kādas vietas vai pasākumi, kur, kaut vai tālā nākotnē, gribētos uzspēlēt?

Artūrs: Tas bija mans bērnības sapnis, jā. Sagribēju “Positivus” uzstāties. Sapnis tā pārvērtās, ka es kā direktors, diktators savācu bandu un arī sapni piepildīju. Super! Kā tur bija gala rezultātā, par to lai vēsture klusē. Bija labi. Nākamais… ļoti labs jautājums īstenībā, jo mērķi virza grupu. Kādi varētu būt pasākumi… Glastonberija… nu, to es jau minēju, bet tur vēl jāpacenšas. Sapnis ir kaut kādi jauni pārdzīvojumi no koncertiem, mēģinājumiem, jo mums ir diezgan plašs spektrs, kur uzstājāmies – gan aukstumā, gan karstumā, sakņu paviljonā, vecās, pamestās ēkās – un zini ko? Tieši tas ir tas, kas dod kaifu.

E.P.: Tātad tas nav konkrēts pasākums vai vieta, bet tieši sajūtas, ko gribat noķert?

Artūrs: Jā, jā, jā. Tas ir tāpat, kā pirmo reizi bērns dabū “Lego” un saka: “Vau, te var uztaisīt gan mašīnu, gan lidmašīnu, gan tēti no klucīšiem!” Vai varbūt, kad atceras to pirmo reizi, kad izmēģināja zemeņu saldējumu… Vairāk noķert no dzīves pārsteigumus. Protams, mēs darām visu, kas mūsu spēkos, lai atrastu tos pārsteigumus, vai dzīve pati mums tos nodrošina. Jā, tomēr vairāk ķeram sajūtas.

E.P.: Vēlu, lai jums izdodas noķert šīs jaunās sajūtas, emocijas, un gaidīsim jaunas skaņas no jums! Paldies, ka daļu mēģinājuma veltījāt sarunai!

Artūrs: Paldies! Čau, čau!