Latvijas Punk skatuves ilgdzīvotāji “V.I.P.P Basbočka”

Autors: Evija Purne

V.I.P.P., jeb Vokāli Instrumentālais Pankroka Pulciņš „Basbočka” savu darbību uzsāka 2008.gadā. Grupa ir piedzīvojusi vairākas sastāva maiņas un sarunas laikā puiši atklāj, ka nesen ir atkal pārgājuši uz kvartetu, jo Jurim, Gatim un Kristapam nu ir pievienojies arī Jānis. Šovasar klajā nāca viņu mini albums „Nepārāk Daudz”, kā arī video vienai no tajā esošajām dziesmām – „Pārāk Daudz”.

Ar ko pašlaik nodarbojaties mēģinājumos?

Juris: Tā kā sastāvā ir parādījies Jānis, tad Gatis, kurš pirms tam pildīja basģitārista pienākumus, ir atgriezies atpakaļ pie sava sirds instrumenta, kas ir ģitāra un tagad mēs mācamies tās pašas dziesmas visas no jauna. Ir arī jaunumi, tā kā strādājam arī pie jauniem materiāliem.

Kurš no jums ir tas galvenais vārdu un mūzikas autors?

Juris: Lai Jānis atbild uz šo jautājumu.
Jānis: Galvenais nav galvenais.
Juris: Galvenais, nu… es tagad pateikšu un pēc tam mani sitīs, bet Juris ir galvenais.

Kur Juris ķer iedvesmu dziesmām?

Juris: Viņas kaut kā rodas, es nezinu, no visām situācijām, no tukšuma. Dažreiz sanāk tā, ka Gatis uzsāk kaut kādu motīvu, kā, piemēram, dziesmai no pēdējā albūma „Galvenais nav galvenais”. Viņš sāka spēlēt un es sāku kaut ko murmināt pa virsu. To visu mēs ierakstījām diktafonā un es sapratu, par ko ir jādzied tā dziesma. Bet tā viņas no ikdienas rodās. Mums ir tādas sadzīves dziesmas.

Skatījos, ka jums nākamgad ir jau apaļa jubileja – varēsiet atzīmēt savu desmit gadu pastāvēšanu.

Juris: Jā, pēc idejas tie būs desmit gadi no pirmā koncerta, kas, simboliski, notika kluba Depo organizētajā „20 minūtes slavas”, no kurienes arī sākas daudzu grupu ceļš. Nezinu, puiši, varbūt mums vajadzētu kaut ko sarīkot tam par godu?
Gatis: Jā!
Juris: Pārējie arī pieklājīgi māj ar galvu.

Tātad – ballīte būs?

Juris: Es domāju, ka jā. Mums tikai jānoskaidro precīzi, kāds bija tas datums.

Pa šiem desmit gadiem jums ir bijuši arī tukšie posmi, kad grupas darbība bijusi pārtraukta, tad atkal atsākta, mainījušies dalībnieki… kas kopumā ir mainījies? Kādi jūs bijāt pirms 10 gadiem un kādi esat tagad?

Juris: Nu, es nezinu. Es te atradu ierakstus, kas bija filmēti mēģinājumos un koncertos. Man liekas, ka mēs skanam un esam tādi paši, bet labāk gan to visu tikai kā video materiālu izmantot. Protams, ir cēlies līmenis, bet, kas ir mainījies… Gatis bija pievienojies arī iepriekšējā posmā, Jānis ir tagad pavisam jauns mūsu grupā – mēs viņu no Jūdas Grašiem aizņēmāmies, nozagām. Viņš piekrita un Jūdas Graši arī neiebilst, tā kā viss ir godīgi. Kristaps, bundzinieks, pirms tam nekad pankroku nebija spēlējis. Principā maļam pa to pašu taciņu, tikai citādākiem soļiem.

Šo gadu laikā jums ir izdoti divi mini albumi un katrā ir četras dziesmas, bet īpašumā ir krietni lielāks dziesmu skaits. Ar ko tieši šīs dziesmas izpelnījušās savu iekļūšanu albumā?

Juris: Nu, mēs pie šiem pēdējiem diviem albumiņiem pieķērāmies tieši tādēļ, lai varam to visu kompakti izdarīt. Lielākam darbam vajag vairāk laika, bet visi strādā, ir aizņemti. Tad nu izvērtējām savas iespējas, lai nebūtu tā, ka tas kļūst par kaut kādu mokošu procesu. Taču, nav taisnība, ka ir tikai divi albumi. Mēs tagad esam sākuši celt augšā albumu no 2008. gada, kurš saucās „Paldies, Gati” un viņš drīz parādīsies arī vippbasbocka.bandcamp.com. Protams, kāds viņš tur ir, tāds viņš tur ir. Tur gan ir piecas dziesmas. Tad ir vēl viens albums Disko Bardaks, kurā ir arī tā slavenā dziesma Madara. Es vismaz tā domāju, ka slavenā. Arī tajā ir piecas dziesmas un arī tas būs mājaslapā ievietotas, tā kā no ierakstītā tuvojamies jau divdesmitniekam. Dziesmu gan ir krietni vairāk un ļoti sāp galva, izvēloties, ko tagad darīt, ko celt augšā un, ko braukt rakstīt.

Skatījos, ka esat pamanījušies iekļūt Lielbritānijas radio viļņos. Kā jums tas izdevās?

Juris: Šeit mums nav nekāda nopelna. Ja, piemēram, kaut kur citur paši par sevīm rakstījām kaut kādas recenzijas, tad Lielbritānijā tieši no bandcamp.com nezinu, kāpēc un kā, bet mūs izķēra. Tas tā spontāni notika. Vienkārši atnāca e-pasts, ka mūsu dziesmu nu var arī tur noklausīties. Nosūtīju arī skaidrojumu, kā pareizi izrunā grupas nosaukumu un par ko vispār ir tā dziesma. Esam raidījuma pašā sākumā un ikviens, kuram ir vēlēšanās, var paklausīties un pasmieties.

Pēdējā albumā ir dziesma arī itāļu valodā. Varbūt jāapsver iespējas izlausties arī ārzemju mūzikas tirgū?

Juris: Dziesma itāļu valodā ir veltīta manas māsas dēlam. Mana māsa dzīvo Itālijā un viņš visu bērnību tā arī bļāva – „Voglio la Mamma”, kas nozīmē – gribu mammu. Tad es, viņu ķircinot, ar māsas palīdzību uzrakstīju to dziesmu. Tur gan nav gramatiski viss pareizi, kā būtu jābūt itāļu valodā, jo tur visur būtu jābūt artikuliem. Šobrīd mazajam ir jau divpadsmit gadi un viņš par to dziesmu ironiski pasmejās, neapvainojas. Man gribētos uzrakstīt dziesmu „Rammstein” stilistikā, piemēram, par meitenīti, kura lasa odziņas mežā, un izpildīt to tādā brutālā manierē. Vai arī līdzīgā noskaņā dziesmu par kārtridžu pildīšanu, jo esmu strādājis tādā jomā. Vispirms jāatrod vācu valodas eksperts, jo no mums neviens nezina vācu valodu. Mēs jau ceram kaut kur arī izbraukt, bet to redzēs.

Kādi plāni tuvākai un tālākai nākotnei?

Juris: Noteikti ir uz septembra beigām jāsarīko pirmais koncertiņš. Jānotestē Jānis karā. Treniņos viņš ir labs un viņam jau ir pieredze, līdz ar to viņš jau visu zina. Sāksim ar koncertiem. Es negribu teikt visus tos plānus, jo parasti, ja tos pasaka, tie nepiepildās. Vairākas reizes tā jau ir bijis un tad pašam sanāk pārdzīvot. Katrā ziņā – plāni ir. Galvenais tagad ir atsākt koncertēt. Principā esam jau gatavi, dziesmas esam iemācījušies, šobrīd slīpējam un ceram, ka atsāksim to visu ar pirmo koncertu Leningrad. Ar Herbertu jau ir runāts, taču precīzi vēl neesam vienojušies, līdz ar to, diemžēl, konkrētu laiku nevaram pateikt.

Lai jums izdodas saspēlēties un ar jaunu sparu atgriesties aktīvajā koncertdzīvē! Paldies, ka atradāt laiku sarunai! Veiksmi darbā!

Juris: Paldies, čau!