Korifeju noriets – jaunas tendences

Bieži runājot ar kultūras jomas ļaudīm par mūzikas tēmu dzirdu visādas versijas, kamdēļ tā saucamā neakadēmiskā mūzika neesot nekas, bet redz klasiskā mūzika, tā ir kultūra un to vajag 100% atbalstīt visos līmeņos. Viens no argumentiem ir – “jums jau nav izglītība”. Viņi saka, ka rokeriem nav izglītība. Tā runā klasiskās mūzikas pārstāvji. Protams ne visi šī žanra pārstāvji tā runā, bet liela daļa. Piebildīšu, ka es nevaru runāt par visiem neakadēmiskās mūzikas pārstāvjiem, bet organizācijā kurā es darbojos “Latvijas Rokmūzikas asociācija” kaut kāds priekšstats par izglītības līmeni mūsu biedru vidū un rokmūzikas spēlētājiem mums ir. Vismaz tas ir jauki, ka šie lielie kultūras korifeji ir atzinuši ka rokmūzika ir neatņemama Latvijas kultūras sastāvdaļa. To pat ir postulējis nu jau atkārtoti ievēlētais kultūras ministrs. Bet diemžēl vēl jo projām ir daži tādi kultūras korifeji, kuri neiedziļinoties citās kultūras jomās otra darbu noniecina un neuzskata par neko īpašu. Piemēram, laiku atpakaļ rokmūziku sauca par izklaidi. Par izklaidi vēl mazliet vēlāk piebildīšu, bet jā visi neakadēmiskie mākslinieki esot izklaide. Vēl bija ģeniāls arguments, aiz ko tad rokmūzika nav kultūra, ka benzīntankos ierakstu diskus pārdod, tad tā mūzika ir bizness un izklaide. Tik spilgtu nostāju un tik seklu izpratni varējām vērot vēl pāris gadus atpakaļ. Šobrīd gudrākie prāti jau ir sapratuši, ka rokmūzika ir tāda pati kultūras nozare, kā jebkura cita joma kultūrā. Ka tāpat kā jebkurai jomai ir vajadzīga gan izglītība, attīstība, piemēri, izaugsme un iespēja attīstībai. Protams vēl ir palikuši senīli kultūras jomas “speciālisti”, kuriem no padomijas laikiem atmiņā ir iesēdies, ka “man pienākas” un nekāda doma par jaunām teorijām un nekāda attīstība un izaugsme šos personāžus nevar ietekmēt. Pat jaunās vēsmas un tendences pasaulē. Pasaulē, jau ilgu laiku kultūra ir savijusies ar ekonomiku cieši un viena otru papildina. Pat ir speciāls ekonomikas virziens – kultūras ekonomika. Tajā aplūko dažādas kultūras jomas un to spēju pastāvēt un attīstīties. Liels svars arī kultūras patēriņam. Latvijā pagaidām kāds nu ir tāds ir tas kultūras patēriņš pie esošā iedzīvotāju skaita. Lielas cerības var likt uz attīstību, profesionalitātes izaugsmi un eksportu. Viennozīmīgi pie esošā iedzīvotāju skaita kultūras jomai ir nepieciešama subsidēšana. Bet tā jau ir dziļāka nozares analīze. Lai saprastu darbības principus, nepietiek tikai paskatīties benzīntankā pārdotos cd un spriest, ka jomā viss ir kārtībā. Pat fotogrāfi rada mākslu fotogrāfijā vai tā būtu smilga kāpās iemūžināta, vai kāds erotisks foto, tāpat ir vēlme darbu publicēt, publikas atzinība, darba vērtības palielināšana u.t.t. var arī beigās darbu pārdot privātās kolekcijās. Vai piemēram muzeju ekspozīcijas. Viena muzeja darbiniece man atklāti pateica, ka rokmūzikas joma ir tīrs bizness un no kultūras tur neesot ne smakas, lūk viņai muzejā ir pilns ar kultūru un nav nekāda komercija. Neatminu kurā muzejā šī persona strādāja, bet nevar uztvert pareizā kultūra vai nepareizā tikai no tā vai man maksā algu kultūras ministrija vai man savi ienākumi jānopelna pašam ar savu radošo darbību. Tas pats muzejs neatkarīgi no juridiskās formas tāpat taču domā par muzeja krājumu uzturēšanu, papildināšanu, tāpat ir kaut kādi plāni apmeklētāju piesaistei, jaunu ekspozīciju veidošanai u.t.t.. Es pat varu teikt tīrs bizness uz valsts rēķina, ja tas muzejs, kādi viņi ir pārsvarā, ir budžeta iestāde, ja mēs spriežam no šīs muzeja darbinieces skatu punkta. Mēs redzam, ka jebkura kultūras joma tomēr ir tendēta uz publiku, publicitāti. Lai to nodrošinātu ar kaut ko ir jāatšķiras, vai jāieinteresē tā publika. Tēlnieki taisa lielas putuplasta lelles kovida laikā pateicībā dakteriem par darbu, citiem sanāk lielisks murālis uz kādas ēkas sienas, citi izdod kādu skaņdarbu, kuru vēlas atskaņot lielākā daļa raidstaciju vai TV u.t.t. . Katrai jomai ir savi pozicionēšanas un popularizēšanas knifi un savi noteikumi. Es vairāk pārzinu mūzikas jomas noteikumus. Procesā nepieciešami daudzi un dažādi nosacījumi. Zināšanas un izglītība, komanda un mēģinājumi, iespēja ierakstīties un labi mūzikas producenti, labi izdevēji un labas mūzikas ierakstu kompānijas, koncerti u.t.t. Viss jādara pareizi un noteiktā secībā un katrs no posmiem nāk lēnām un pakāpeniski. Ir nosacījumi mūziķu grupām, ko primāri skatās lielie pasaules spēlētāji mūzikā un tas ir jāievēro, ja ir vēlme parādīt savu mākslu tālāk, plašāk un skaļāk. Ir pasaulē piemēri, kur ar nelielu atbalstu no valsts rokmūzikas mūziķi ir izgājuši ārpus savas valsts skatuves un spīdējuši pasaules arēnās. Šādi spīdekļi savai valstij atnes daudz lielāku popularitāti un atpazīstamību nekā Latvijas Institūts kopā pa visu pastāvēšanas laiku. Tā ir atpazīstamība un papildus investīcijas valsts ekonomikā. Bet, lai to sāktu saprast tie, kuri sevi dēvē par kultūras cilvēkiem un kuri pieņem lēmumus kultūrpolitikas jomā, nepieciešams vispirms izglītot viņus. Kaut vai sākumā minētais apgalvojums – jums nav izglītības. Pilnīgas muļķības. Piedalījos Jelgavas bērnu un jauniešu rokskolas pusgada audzēkņu eksāmenā. Prieks bija skatīties ka ir jaunā paaudze, ka ir skolēni un ir interese. Jelgavas Melno Cepurīšu Balerijā uz šo eksāmenu skatītāju un atbalstītāju bija sanākuši vairāk kā uz dažu labu pasākumu. Visu cieņu tam ko dara Jelgavas rokskolas pasniedzēji un vadītāji. Jā protams ir problēmas, ka nav iespējas mūsu izglītības iestādēs tā saucamo neakadēmisko mūziku mācīties augstākās skolās, bet es domāju, ka tas ir laika jautājums. Senajiem padomijas korifejiem būs laiks nomainīties un varbūt šo jomu pieskatīs jauni, radoši un uz izaugsmi orientēti kadri. Tāpat šobrīd tapšanas stadijā ir valstiski svarīgs dokuments neakadēmiskās mūzikas stratēģija nākamiem gadiem, kurā visi nepieciešamie attīstības posmi būs minēti.

Kā minēju par to ka klasiskās mūzikas pārstāvji rokmūzikas pārstāvjus sauc par izklaidi. Bet palūkojot pēdējos gadus kultūras patēriņa rādītājus, cilvēku ieradumus un kaut vai paskatoties vien to cik sabiedrība ir iesaistīta vienā vai otrā jomā, atliek secināt, ka neakadēmiskā mūzikas joma ir tas darba zirdziņš, kas ir ekonomiski pamatojamāks un attīstāmāks, kurā ir nepieciešams investēt sākotnējos posmos, nekā klasiskās mūzikas joma. Klasiskās mūzikas jomas patēriņš un interese par to ir tik zema, ka drīz neakadēmiskajai mūzikai būs jāspēj radīt un akumulēt vairāk finanšu līdzekļus, lai tos varētu daļēji novirzīt klasiskās mūzikas uzturēšanai. Tātad loģiski domājot, izklaide var būt tikai tas kas ir jāuztur un jānodrošina esība. Ja šobrīd valsts attīstībā prioritāte un vadmotīvs ir ekonomikas transformācija, tad ieguldīt vajag tādos projektos, kuros var būt pēc iespējas lielāks ekonomiskais pienesums nākotnē, nevis uzturēt gadiem uzturētu jomu, kuras uzturēšanā aiziet vai visi mūzikas jomā valsts budžetā paredzētie finanšu resursi. Tur nav nekāda transformācija. Tā ir vienkārša izplekarēšana, bez kāda ilgtermiņa plāna.

Bet patiesībā šo jomu dalījumu ne es esmu iesācis. Citās valstīs šīs klasiskās un neakadēmiskās mūzikas jomas apvienojas. Tikai ne pie mums. Mēs arī šajā jomā esam atpalikuši par kādiem gadiem 5-7. Bet gan jau ar laiku nākamie menedžeri un jomas speciālisti sapratīs, ka nav jēga ieguldīt spēkus divās frontēs, jo darbības un attīstības principi apmēram ir līdzīgi. Bet pie mums kā jau pie mums. Nav mērķa ir tikai procesu nodrošināšana un satraukums, ka kāds atņems man to kas “man pienākas” un vajadzēs savu eksistenci pierādīt. Visas nozares problēmu pamatā ir finanses. Finanses, kuras piešķirtas procesu nodrošināšanai nevis konkrētu rezultātu sasniegšanai. Bet par finansēm kaut kad nākamajos rakstos. Vēl analizēju pieejamo informāciju, vēl informācija jāpieprasa atbildīgām iestādēm un organizācijām, bet jau šobrīd ar publiski pieejamiem datiem bilde ir vairāk kā interesanta.

Tā kā es ar cieņu un pazemību raugos uz katru, kas ar saviem spēkiem, entuziasmu un talantu mēģina “sisties” kultūras jomas biznesā, pretskatā tiem, kas labi nopakoti ar budžeta līdzekļiem vēl pretendē lielā daudzumā uz papildus finansējumu, kas plānots, kā atbalsts nevalstiskajām organizācijām, pretskatā tiem “ekspertiem”, kuri nodrošina tikai savējos ar labvēlīgiem lēmumiem un papildus finansējumiem bezjēdzīgiem projektiem procesu nodrošināšanai. Bet par to turpinājums sekos.