Spēlēt mūziku hobija līmenī, vai spēlēt visu dzīvi? Arī to var darīt hobija līmenī. Galu galā – kāda starpība, galvenais spēlēt? Un vai pat tas ir galvenais? Bet ir starp grupām grupas, kas ienantojušas Kulta grupu statusu. Mazu leģendu statusu. Vai viņas spēlē hobijam, vai sev? Vai vienkārši spēlē, neaizdomājoties, kam? Vai kā iesākās slavenā Holivudas filma ‘Rudens Leģendas’: ‘Daži cilvēki dzird savas iekšējās balsis ļoti skaidri un izteikti, un dara, ko tās saka tiem. Tādi cilvēki sajūk prāta, vai kļūst par leģendām.’ Vai tas būtu teikts arī par šādām leģendārajām grupām?
Jānis Kronbergs: Kas grupas Zig Zag dzīvē notiek šodien, un kā jūs tikāt cauri tam baismīgajam laikam divu gadu garumā?
Juris Lasinskis: Nu. Teikšu godīgi. Principā, nav noslēpums, ka mums šo…, nākošnedēļ 27. jā, Noasā būs jaunā albuma prezentācija. Bet tas tika jau izdarīts, principā, gandrīz, gandrīz jau izdarīts 19 jā gadā, pirms pandēmijas. Mums jau gandrīz tas viss bija gatavs, un tad mēs bijām domājuši to darīt, bet tad sākās tā pandēmija. Un tad… Ar visādiem tiem uzplaukumiem, atbrīvojumiem, un atkal aizliegumiem, un viss kaukas… Un mēs sapratām – visi sāka laist albumus, un visi… Un mēs sapratām, ka mums nav jēgas tur kaut ko darīt un laist. Tas ir tā kā iemest akā tur iekšā. Bezjēdzīgi. Jo visi sāka laist ārā, un arī neko nevarēja darīt. Nu… Un, principā, mēs divus gadus lāga arī neko nedarījām. Nu, tādu – principā, mūzikālu. Tur bija kādi pāris koncerti kaut kad, kad tikko nu kaut kā… Kad bija tie nu atvieglojumi. Kaut kādi tur bija tos mēnešus pāris. Un tur atkal mēs kaut kādus pāris koncertus uzspēlējām. Un tad atkal klusums, jo mūsu mēģinājumu telpas ir vienā tur pagrabā – skolā. Un tur mūs ar visiem šitiem aizliegumiem nelaida iekšā. Tā ka mūsu mēģinājumi arī nekādi nesanāca, nekādas tādas lietas. Un ta kā, principā, mēs baigi klusējām. Un tagad, kad viss te tagad ir beidzies… Nu. Nosacīti, ja? Jāsaka beidzies. Es tā arī nesaprotu, vai tā pandēmija ir beigusies, vai nav. Gan jau, ka nav vēl beigusies. Bet nu tagad citas lietas prātā. Un neviens par to nerunā vairāk. Un mēs tā kā nu tad sasparojāmies. Kaut gan mēs savās mēģu telpās tāpat netiekam iekšā. Bet tad ir tāds – kur izīrē telpiņas, tur… Par stundiņu un tā, kur mēģina daudzas grupas. Un kaut kas tur vēl. Tad mēs tagad sasparojušies uz to, ka nu, ka tas albums jāizlaiž. Tad mēs tur tagad tā ik pa brīdim uzmēģinam. Tās visas dziesmas jau ir aizmirsušās, bet vajag kaut kā to formu uzņemt bišķiņ. Nu tā. Vairāk arī nekas nav noticies. Nu tā kā, nu tāds.
J.K: Kā tu izskaidro grupas Zig Zag ilglaicbu? Jūs tik ilgi pastāvat. Kas te par noslēpumu?
J.L: Mums sistēma ir tāda, ka īstie cilvēki ir sanākuši. Tas pats, pats, pats izskaidrojamākais ir. Jo ne jau velti mums arī tā ir – mums prasa: ‘Kāpēc mēs tur tagad – mēs tagad trijatā esam?’ Protams, mums apakšas ir uztaisītas tagad moderni, un arī kaut kādas sintezatoru lietas, un viss tas mums ir. Tā ka, kompjūterā tās apakšas, ja? Visi citi prasa, kapēc mēs… Redzi, mēs jau varētu arī… Nav jau tā, ka mēs speciāli gribam trijatā būt. Teiksim, tā kā tur Muse, vai sazin tur – Green Day. Bet, ja mēs varētu, mēs, protams, pieņemtu tur labu sintezatoristu un vēl kādu ģitāristu, visu. Orķestri jau var uztaisīt – kaut vai desmit cilvēkus. Bet tas jau ir… Mums jau nav tāds komercprojekts, kur zin kā, nu tā, baigo naudu pelna. Otrkārt, kā pareizi tu teici – nu tie īstie cilvēki jau nav, kā saka. Nu viņi jau – tie, kas gribētu un būtu, viņi tad jau arī mums tur būtu. Bet pagaidām ta kā nav nu. To tā paņemt… Tagad jau tas ir – ne jau modē… Kad spēlē desmit sastāvos, un zin kā tur vēl. Ja grib naudu pelnīt. Jo mēs neesam naudas pelnītāju grupa tomēr. Diemžēl. Un tāpēc tā. Un tas ilgpastāvēšanas laiks – nu jā – mīlestība uz to mūziku, ko mēs daram un viss… Un varbūt arī ta kā, nu es nezinu… Mēs vienreiz arī ar Uldi runājām: ‘A, ko citu darīt?’ Var jau mest to plinti krūmos. Pietiek varbūt. Zin kā. Ko tad tur vairs? Bet a ko darīt? A ko darīt? Nu, ko? Mēs neesam nekādi makšķernieki, vai tur mednieki, kaut ko. Citi iet uz svaru zāli – tur kačāties. Ko nu? Nu mēs sanākam vienreiz… Ta kā vecie iet tur hokeju spēlēt. Zin kā. Vai kaut ko. Viņi ar nebrauc ar domu tur ‘NHL,’ spēlēt. Bet iet tāpēc, ka to visu mūžu ir darījuši. A ko tad pamest? Vienreiz, divreiz nedēļā mēs satiekamies, uzspēlējam. Un galu galā, ja mums vēl kaut kas jauns rodās, un mēs varam kaut ko jaunu darīt, un kāds to klausās vēl, tad kāpēc gan nē nu?
J.K: Pastāsti lūdzu par tikko iznākušā albuma dziesmām. Par kopējo sajūtu? Kāds viņš ir?
J.L: Nu, no iepriekšējiem albumiem, varbūt tas bišķiņ… Pat no iepriekšējiem… Mēs parasti, kaut kad… Citi pārmet, citi neko, bet citi: ‘Kāpēc? Vai! Tās dziesmas, kas jau agrāk ir bijušas, tās atkal albumā ieliktas?’ Viņi nesaprot to, ka tas nav kā ‘treks’, atsevišķs. Tas ir kā bonusa ‘treks’, un nu vienkārši… Tas ir tāpat kā… grūti pateikt… Viņa skanēja 90 os gados tā dziesma. Tagad viņa skan pavisam savādāk – mēs izpildam. Un mums gribās, lai viņa iekšā ir. Nu tanī skanējumā žēl viņu kaut kā pamest. Un tāpēc mēs to ierakstam un ieliekam. Vienkārši žēl tās dziesmas palaist projām. Tie, kas jaunāki klausās, kas nav dzirdējuši veco viņi: ‘Ā. Un tā vecā skaņa ar ir šitā. Ā.’ Nu tas ir tāpat kā, es nezinu – Bahu izspilda arī, pirms 100 gadiem citādi izpildīja, un tagad to orķestris apmēram jau tā pat izpilda tik un tā. Bet skanējums jau ir savādāks. Tā nu. Es tā muļķīgi tagad pateicu par to Bahu. Bet nu apmēram. Vienkārši, ja tā skaņa ir savādāka kļuvusi tai dziesmai, mums ir žēl vienkārši viņu nu, kā saka, pamest. Vienkārši gribās viņu ierakstīt, lai viņa paliek – vot tādā skanējumā. Bet tas nav speciāli. Vienkārši, kā bonusa ‘treks’. Tas nav: ‘Vot. Mums nav dziesmu un tagad mēs tūlīt…’ Tas ir par tiem veciem. Šis albums ir…, ar to atšķirsies, ka…, nu vai nu atšķirsies?… Bet ar 12 pilnīgi jaunām, svaigām dziesmām. Nu svaigas neteiksim, jo es saku, ka 19 jā gadā viņš jau gandrīz mums bija gatavs. Bet no vienas puses labi, ka tā pandēmija, jo mēs tad vēl kaut kādas divas, vai trīs dziesmas tur pielikām klāt. Nu kā saka, sagatavojām. Bet šeit ir pilnīgi jaunas dziesmas, kas nav skanējušas. Nu pa radio tur kaut kādas divas ir – tai Radio Nabā, skanējušas. Bet tā, principā, nekur viņas nav skanējušas, nekur viņas nav dzirdētas. Tā kā pilnīgi svaigs albums. Svaigs, jā. Priekš klausītājiem.
J.K: Ir taču bijuši gadījumi, kad esat mēģinājuši ar mūziku nopelnīt naudu? Bez tā taču nevar?
J.L: Ir bijis. Mēs esam spēlējuši, bet teikšu godīgi, tas ir ļoti, ļoti reti. Jo mēs…, tā mūzika mums tomēr ir tāda… Mēs tā baigi… Vot kāzas bija patiešām… Nē. Ne kāzas. Ko es te muldu? Kāzas. Kāzas arī laikam ir bijušas. Bet. Tas vienu reizi laikam bija. Bet jubileja bija. Sievai ļoti patika mūsu mūzika un viss, un vīrs uzdāvināja dāvanu. Un tur mēs atbraucām – tur vecmāmiņa, vectētiņš tur, viss, viss. Un mēs spēlējām savu programmu apmēram tur. Un viss bija jautri. Nebija daudz cilvēki – kādi 20, 15 tur. Plus mīnus. Un, un… Bet tā – nu jautri. Bija jā. Nospēlējām. Visi bija priecīgi. Viss bija kārtībā. Bet nu tā mūs baigi neaicina, jo mēs jau nu – kur tad kāzas?… Mēs jau nespēlējam tādu citu repertuāru. Ar savu tur vairāk vai mazāk. Ir… Mēs varam kaut ko tur sagatavot – vienu vai tur dziesmu, vai divas. Bet ne jau tā ka mēs tur esam un spēlējam… Ir pasūtījumi, ka es viens pats no Zig Zaga. Ta kā nevar visu orķestri tur noīrēt. Bijis, ka arī vienai meitenei, sievai, tur draudzenei patīk tas Zig Zag, dziesma kaut kāda. Man bija tur jāiekāpj autobusā – tur pir Bibliotēkas. Tas svētku autobuss tāds. Tur ir divstāvīgs. Iekāp iekšā,- tad es nospēlēju divas dziesmas, un nākamā pieturā izkāpu ārā. Vot un viss. Bet tas tā kā tāds pārsteigums. Nē nu ir jau, bija, bet, principā, tas ir ļoti maz. Nu nav, nav. Principā tā jau mūs nekur neaicina tādos lielos pasākumos. Nu es domāju kāzas un tādas lietas.
J.K: Kā ir ar citām radio stacijām bez Radio Naba? Kā viņas atskaņo jūsu dziesmas? Vai ir kāda pretīmnākšana?
J.L: Nu principā, citur varētu teikt, mēs gandrīz neskanam. Es nezinu, kādi viņiem tie kritēriji, kas un ko. Nu, bet viņiem ‘tipa’ tas nav formāts un ko… Cik mēs esam sūtījuši un tās dziesmas… Pa SWH… Tas ir loģiski, tā ir komercstacija. Tur viņi, tur… Mums ir vairāk, vai mazāk tur – tad, kad bija tas Man ir silts, tur tāds un tā. Tad gāja viņš tad viņiem tur. Tā kā bišku gāja. Bet tā, principā, Zig Zag, man liekas vispār tur nav. Neskan. Pa Radio 2 – nu nezinu. Tur arī. Es… Tā jocīgi. Lai gan Radio 2 Uldis tur kaut kādu interviju, man liekas, kaut kad tur dos. Viņš teica man. Nu tur jau… Tad, kad vēl Gvido laiki, Gvido, kad tur strādāja nu, it kā jau varēja tur kaut ko laist. Bet man liekas, ka tur ar nekas daudz nav skanējis. Nē. Es neesmu dzirdējis, katrā gadījumā. Un Radio 1, tur viņi tā kā arī it kā ‘jā’, bet tur viņi kaut kādas jaunākās, jaunos tur… Principā, mums ir švaki ar mūsu… Tāpēc arī, tāpēc problēmas varbūt ir es nezinu… Varbūt… Mums jau liekas, ka dziesmas nav sliktas, bet nu… Tas jau viņiem jāspriež. Ta kā, principā, Nabā vairāk tas, kas ir skanējis. Pārējās radio stacijas ta kā bišku ta kā – nē. Nu tur es zinu, ka kaut kādā tur Latgales Radio kaut kas ir kādreiz skanējis. Tad tur saticis esmu, un viņi man prasa, kad tur kas jauns būs, un ko tur. Nu nezinu. Bet nu principā radio – radio mūs bišķu ta kā – nē. Kaut kā – nezinu kāpēc? Nu redzēs – tagad jauno albumu izlaidīs, varbūt kaut kas mainīsies varbūt. Nezinu.
J.K: Vienreiz Latvijas Televīzijā es redzēju tevi ar vienreizēju, komisku dejotāju aizmugurē. Vai tā bija Ratiņa Aptauja, vai kas cits, neatceros. Kas tas bija par pasākumu?
J.L: Bet es riktīgi nezinu, kas tā par dziesmu, kuru tu domā. Mēs tikai divatā bijām?
J.K: Tikai divatā. Tu un viņš.
J.L: Ā. Nu jā. Tā varētu būt dziesma… Nebija tā, ka dzied par pavasari?
J.K: Iespējams. Es neatceros.
J.L: Jā. Nu. Visticamāk es saprotu par, ko tu runā. Nu tas jau projekts… Bet tas ir tā kā otrs projekts. Šeit nav… Ta kā daudz te baigi negribu kaut ko reklamēt, vai stāstīt. Nu tas ir par Zig Zagu tomēr. Ē. Tas ir Rīgas Viļņi. Nu tāds blakus projekts, kas arī ir tikpat vecs. Viņš arī ir vecs. Tas ir, viņš ir no 90. kaut kāda otrā gada ir. Apmēram. Tur arī sastāvi mainījušies, ir. Tur ir arī Uldis ir spēlējis arī. Starp citu Timoško – nu no Zig Zaga. Viņš tur ir spēlējis pašos sākumos. Tur tāds galvenais vadītājs, kas to visu organizēja – tas bija Juris Riekstiņš no K.Remonta. Ir. Nu ta kā mēs tur visi… Un, un… Nu labi, sīkums par to. Bet tas ir Andris Brečs – tas, kas tur danco aizmugurē. Tas ir arī solists, viņš ir K.Remontā pirms Linužs dziedāja. Tad tur viņš dziedāja arī K.Remontā. Viņš ir dziedājis. Jā, jā, jā – tas ir Andris Brečiņš.
Tas ir arī tāds atraktīvs. Viņš ir aktieru kursus… Šito te… Vopšem aktieris viņš ir. Izbijušais. Ta kā tādas lietas. Jā. Nu. Ta kā tā. Tas ir par to. Nu ko es tev daudz tur stastīšu? Tas ir atkal atsevišķs stāsts par Rīgas Viļņiem.
J.K: Vēl par Rīgas Viļņiem dusku. Dziesma Šubi Dubā. (Īstais nosaukums ‘Tu esi tik jauka.’) Savulaik man viņa ļoti iepatikās. Ko tu vari pastāstīt par to?
J.L: Viņu ir… Juris Riekstiņš ir ta kā autors viņai. Nu protams mēs tur kopā daudz ko domājām, bet nu ta kā oficiāli ‘jā’, viņš ir – Juris Riekstiņš ir dziesmas autors un teksta autors. Jā un tad mēs, ta kā tai jaunības dullumā tur… Tas arī tas pirmais bija, kas mums tur aizgāja. Tad mēs tur visādās aptaujās… No tās mūs tur arī pazina. Kad sākās arī tā pirmā programma, (aut.pieb. Vai Juris domāja Prognozi?) tāda arī. Mēs bijām tais laikos – sākās arī Labvēlīgais Tips. Mēs apmēram tur vienā brīdī. Un, principā, tā kā Labvēlīgais Tips, tā arī Rīgas Viļņi, principā, tas projekts bija sataisīts… Nu domāts vairāk, mazāk tāds… Nu. Tāds īslaicīgs viņš bija domāts. Uz Bildēm. Uz Bilžu pasākumu. Ta kā nu. Mēs rudenīgā dienā visi savācāmies tur, un domājām: ‘Kapēc ne?’ Un mums tur bija Rīgas Viļņi un piedejotāji bija. Meitenes bija. Saucās… Rīgas Viļņi un Jūras Vārti, vai kaut kas tamlīdzīgs. Kaut kāda bija tur. He. Nu tur trīs meitenes. Tās tur… Es visas neatceros, bet populāras ļoti tagad mākslinieces. Tad viņas visa bija… Jo tur Jurģis Krāsons arī vēl dziedāja. Un tad tas viss kurss. Un mēs tur pa Mākslas Akadēmiju dzīvojāmies. Un tagad tur visas lielas mākslinieces un profesori. Un tagad viss, tagad jau izauguši viņi. Ta kā viss tur tā. Un tā Šubi Dubi bija viens no pirmajiem hītiem uztaisīta, un tā viņa aizgāja. Jā, jā. Nu. Ta kā tā.
J.K: No pēdējā albuma, kas tagad iznāk vai tev ir kāda ļoti mīļa dziesma, kas tev vislabāk patīk? Katram ir. Varbūt es kļūdos.
J.L: Nē. Nu noteikti, ka tu nekļūdies. Kaut gan katreiz jau ir tā kā… Tur grūti ta kā izcelt kādu vienu dziesmu. Pat nezinu. Mana mīļākā dziesma? Mīļākā dziesma. Kura tur varētu būt mīļākā? Nu… Nu tu redzi. Ir jau tā, ka… Bāc. Nu kā lai to pasaka? Ir jau mums… Principā, viņš ir tāds… Varbūt nebūs tāds… Ne jau par to grūvīgumu. Bet gribās teikt kā Dambis teica – ‘Viņš tāds melanholisks.’ Nu jā. Mums ir ļoti daudz tādas nu mierīgas dziesmas. Nu varbūt tas, viņš saka: ‘Tas uz vecumu.’ Nē nu nav uz vecumu. Tas ir… Nav arī speciāli. Tā tas gadījās. Jo man visādas pāris dziesmas… Man uz tām lēnākām citreiz velk. Un tad es atnesu, un tad viņas ieliek. Vot tur tās ātrākās, tad mēs tur kopā taisam tur. Un, un tā. Ir grūti pateikt. Man teiksim… Vienu man grūti izcelt. Vismaz ir kaut kādas divas, trīs. Kas ir… Kas patīk. Ta kā es nezinu, vai obligāti viņas jāsauc.
J.K: Kā tu skaties Zig Zag nākotnē? Vai varbūt dzīvojat tikai šodienai? Vai ir kādi noteikti plāni?
J.L: Nu. Vīzija ir tāda, ka… Varētu pat teikt: ‘Jā. Varbūt šodienai dzīvojam.’ Mēs vairāk, mazāk apzināmies, ka mēs esam tādā dziļā bedrē. No turienes mēs nezin vai kādreiz… Grūti būs tikt āra, vai kā nebūs. Nu. Mums ir tā, ka nu… Mēs esam vairāk vai mazāk tādi piemirsti, un tādi nu… Ne jau par to, ka mēs sūdzamies. Ka vienkārši ir… Mēs redzam par to pašu variantu, kā uz koncertiem. Nu nenāk vairāk uz koncertiem. Un, ja nāk, tad nāk, protams, mūsu gada gājuma, kas atcerās kaut kādas vecās dziesmas un tā. Bet nu… Jaunu publiku piesaistīt ir ļoti grūti, un… Mums tas tāpēc, ka mums saka – dēļ tā albuma izlaišanām, un viss kaut kas. Nu problēmas bija tur. Ar reklāmām un kā saka – popularizēšanu. Protams daudz kur paši vainīgi, bet nu tas tā. Vienkārši… Vīzija tāda, ka kaut kā mēģināt atgriezt to – kaut cik to apmeklētību, publikas apmeklētību. Kaut kā. Lai nāk. Un tā nu. Ko… Kam ta lai mēs spēlējam? Paši sev jau arī… Ko tad? Nu tad? Nav jau, ja nē… Kaut gan nu arī – tie, kas atnāk, nu atnāk. Arī tiem ir prieks spēlēt, bet gribētos jau, lai mūs atcerās kaut kā. Laii nāk bišķi vairāk. Nu. Tie cilvēki. Pēc pēdējiem koncertiem – ir tā kā ir. Zin kā liekās – kaut kas nav riktīgi. Nu redzēs nu. Cerams, ka ar šito albumu varbūt kaut kas mainīsies. Nu tā ir tā vīzija. Atgriezties tomēr bišķīt tai apritē – nu. Tā kaut kā. Tur.
J.K: Kā jūs vieni un tie paši cilvēki spējat tik ilgi sadzīvot kopā? Jūs vēl arvien esat kopā. Saka, ka Prāta Vētra visi esot lieli draugi.
J.L: Nu jā. Visādi tur ir bijis. Un, protams, ka tā ne bez strīdiem, ne bez kašķiem, ne bez viskautkā. Bet varbūt mums ir bišķi… Es nezinu kā tas ir mums bijis, jo mēs… Agrāk jau, protams, 90 jos, kad bija daudz koncertu – tad braukājām pat uz ārzemēm. Tur blakus, uz Lietuvām, Igaunijām. Tās tūres varbūt nebija tik lielas. Es nezinu, kā tur Prāta Vētrai tūrēs iet. Arī. Nezinu. Ja braukā pa tām tūrēm, tur arī viens otru gribētu nošaut. Nezinu, kā tur draugi varētu palikt. Bet nu mēs arī. Agrāk varbūt mēs čupojāmies un tā darījāmies. Tagad ar vecumu vairāk vai mazāk visiem tomēr ir ģimenes un tā. Mēs tā kā vairāk norobežojamies. Jā, mēs koncentrējamies vairāk uz to mūziku. Kaut kā tā. Nu. Sanākam mēģī, parunājamies. Nu protams, ne jau tā, ka tikai tur. Sazvanamies jau arī. Bet nav ta kā mēs tur baigi čupotos. Vai, ka mēs katru dienu kopā un ko. Tas bija agrāk. Agrākie laiki. Bet tad tas bija jādara. Tad savādāk nevarēja. Tad bija izpriecas un viss. Bet tagad. Nu. Savādāk. Es nezinu to formulu. Nu jā. Vajag kaut kā mērenībā visā būt. Ja jūt, ka kaut kāda problēma sākās, paņem bišķi pauzi tur. Nomierinās. Un dara atkal darbu tālāk. Nu. Nu viss. Ta kā nu tā nu. Un galu galā, ja vairāk nepatīk – nu tad: ‘Sorry. Tad škiramies, kā draugi.’ Miers un Dievs. Bet parasti jau līdz tam… Ja aiziet, saka: ‘Ievelk dziļāk elpu, un pasaka: ‘Nu, ko? Nu ko tālāk?” Nu, neko. Labi. Davai, turpinam. Un viss ir ‘čau’, viss kārtībā. Aizmirstās. Ta kā tā. Jā. Un mēs jau galu galā esam te pagaidām palikuši esam trijatā. Ta kā… Trijatā jau vieglāk. Zin kā. Ja tur tas liels orķestris ir, tad katram savs… Katram, kā saka, savs raksturs, sava šitas te – zvaigžņu statuss gribās būt, vai kā tur zin. Nu un kā, un tad… Lai gan mums nekad mūžā nav bijis grupā šitas te – sadalīšana. Tu tagad esi kaut kāda zvaigzne, vai kas tur. Un nezin kas. Visi ir kopā, un tā. Nu protams, ta kā es tur pie mikrofona un kas, tad man tur jārunā un… Nosacīti es ‘frontman’ esmu, vai kaut kā. Nu ta kā priekšā, nu tad man, loģiski, ir… Nevis tur – Uldis aiz bungām kaut ko sāks runāt. Neviens viņu neredz. Apmēram. Un kas tur runā. Nu loģiski, ka man priekšā. Nu, bet Māriņš mums basists, tas atkal ir tāds Miera Mika. Tas starp citu ir jaunā albuma… Visu cieņu viņam. Jo viņš ir… Mēa jau ierakstījām to visu vairāk vai mazāk, nosacīti, nu nosacīti, mūsu studijā. Nu ta kā tā mūsu studia ir apmēram kompjūterus atnes tai mēģu telpā, tai skolā, tur, kur mēs tajā pagrabā, tur. Mēs, starp citu, no Lingas, no Melnā, nu jau aizsaulē aizgājušā, labu mikrofonu nopirkām. Nu balss mikrofonu, ierakstam. Un Uldis tur uztaisīja no kaut kādiem štiem te matračiem – tādu būdiņu. Un tad tur, es iedziedāju to balsi. Un tad kaut kādu ģitāru un visu. Un apakšu, pārējo visu – tur Māriņš mājās, tur kompjūterī, un viss. Ta kā nu viņš tur daudz ņēmās, nu. Tas ar viņam. Kaut gan ‘Ēzelītis I-ā’ viņš ar rakstīja, bet mazāk. Tagad jau viņam labāk. Pieredze. Kā viņš tur ņēmās, darījās, un kā dulls! Viņš jau tāds… Tāpēc intervijās, vai kur, viņš nav. Viņš tāds kluss. Bet viņš ir ļoti liela darba darītājs. Tas ir baigais darba rūķis. Nu vot tā. Ta kā tā. Mēs katrs ar savu raksturiņu, katrs ar savu, kā saka… Man tur… Es, kad tur daros, man jau tur smejās: ‘Nu, tu jau mākslinieks.’ Kaut ko zin darās. Kaut kā tā.
Leave a Reply
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.