INTERVIJA: Ģitārists Harijs Ijabs no postroka grupas NOSTRA

Edīte Piafa dziedāja uz ielas pilnīgi ‘akapella’ bez kāda mūzikas instrumenta pavadības. Grūti tagad iedomāties dziedātāju tunelī, pilnīgi operējošu tikai ar balsi. Tāpat grūti iedomāties grupu bez vokālista, pie tam, kuram ir pieejams mikrofons. Mūziķiem, kas tikai spēlē, bez dziedātāja, noteikti ir jāprot spēlēt. Kur beidzas, mūzika, un, kur sākas aizspriedumi? Kamdēļ grupai obligāti jābūt vokālistam? Un, ja nu man nepatīk, kā viņš dzied? Un, ja nu viņa balss tembrs man ir nepatīkams?

Jānis Kronbergs: Ko grupa Nostra dara šajos mēreni grūtajos laikos?

Harijs Ijabs: Jā. Nu, mēs šobrīd aktīvi kampjam visu, ko mēs varam sakampt. Ar cerībām, protams, ka viss turpināsies gludāk. Mēs runājam koncertus, spēlējam koncertus. Šajā pavasarī jau četri ir nospēlēti. Principā, nākošais tagad plānojās arī ‘Kokaru Zālē’ Mežaparkā 9. jūlijā. Tā kā tas arī ir liels prieks, ka mēs esam uz tādu uzaicināti. Un paralēli tad rakstam albumu jaunu. Kopā tagad jau gadu pusotru tā lēnām, lēnā garā. Un ejam uz mēģinājumiem regulāri. Tur mēs neesam apstājušies nevienu brīdi. Divi mēģi nedēļā vismaz notiek.

J.K: Kā jūsu grupā notiek koncertu organizēšana? Kā ar šo procesu?

H.I: Nu tā laikam mums kā neatkarīgai grupai, godīgi sakot, grupai bez menedžmenta, bez sava zīmola, ir tāda sāpe. Jo, principā, tā caur pazīšanos ar citām grupām, var uzspēlēt. Pieaicina mūs, iesaka mūs kādam organizētājam. Kāda organizētājs mums uzraksta. Mēs paši esam diezgan kusli šajā aspektā. Ko pēdējā laikā mēs esam arī pacēluši gaismā. ‘Veči, davai, saņemamies! Nesēžam ar to sveci zem pūra. Varbūt paši arī dzīvāk uzrunājam tos organizētajus.’ Jo nav tas tik viegli, ja nav tāda, teiksim, menedžmenta aiz muguras, kas mums diemžēl nav.

J.K: Ar ko atšķiras, tavuprāt, instrumentālas, jūsu stila mūzikas koncerts, no parastas rokmūzikas koncerta ar vokālistu?

H.I: Es teiktu priekšnesuma ziņā. Par cik mums nav tā saucamā frontmena, kas vienkārši cilvēkiem to uzmanību uztur kaut kā, to kurbuli, tad uz mums pašiem ir tā atbildība noturēt to enerģijas līmeni. Koncertā jūtam, ka uz mums skatās, mūs klausās intensīvi. Jo tas ir tas mūsu formāts, līdz ar to arī ir tā kā jāiespringst bišķiņ. Jo mēs esam tā kā uz delnas, teiksim tā. Visu laiku. Un tā ideja jau ir tāda – mēs to cilvēku varbūt ne tik ļoti tiešā veidā uzrunājam –drīzāk mēs viņam sniedzam iespēju introspekcijai, doties nedaudz savā domu ceļojumā. Principā, pavadām viņu, kamēr viņš klausās mūsu mūziku.

J.K: Vai tas nozīmē, ka koncerta laikā vispār nekas netiek runāts? Tikai mūzika?

H.I: Nē. Man patīk parunāt ar publiku. Starp dziesmām. Man patīk pateikt cilvēkiem kāda ir tā doma aiz dažām dziesmām. Piemēram, par šo gabalu es pasaku, ka mēs to uzrakstījām, iedvesmojoties, piemēram, no kāda konkrēta notikuma, vai konkrētas filmas, vai kāda cita mākslas, sabiedrības, vai dabas procesa. Tomēr nedaudz vajag veidot to saikni ar cilvēkiem, jo citādi tas var palikt bezpersoniski.

J.K: Kā mūziķim rodas melodija? Vai kaut kas galvā skan? Vai arī viss sākās no viena ģitāras rifa.

H.I: Vairāk vai mazāk, tā arī ir – no viena ģitāras rifa. Es, protams, ļoti apskaužu tos cilvēkus, kuriem kosmoss kaut ko pa taisno iedod. Tikai pieraksti, vai ne? Cepuri nost tādu priekšā. Bet diemžēl, mēs esam no tiem parastajiem. Tu piesēdies, un tu spēlē, tu spēlē stundu, spēlē divas, un kaut kas tajā procesā rodas. Nu vienkārši improvizējot, var teikt. Un kaut kas no tā iepatīkas. Kaut ko no tā tu pieraksti, kaut ko no tā tu izpušķo. Tad savij virknītē, parādi biedriem. Viņiem patīk – OK – mēģī paspēlējam. Katrs pieliek savu artavu. Un tā pamazām tie albumi arī top. Bet, lai atbildētu uz jautājumu – ja nepiesēdīsies un nedarīsi, tad nekas arī neatnāks.

J.K: Parastām roka dziesmā ir pantiņš, piedziedājums. Varbūt ‘bridge’ pa vidu. Kā ir ar jūsu melodijām?

H.I: Es teiktu, ka ir dažas dziesmas arī tādā tradicionālā virzienā. Kāds no rifiem iepatīkas, un tad tu viņu atkārto, ieliec kā piedziedājumu divreiz dziesmā. Bet tas, kā tu nonāc līdz tam piedziedājumam, pilnībā atšķiras. Mūsu dziesmu struktūra varbūt iet nedaudz paralēli ar filmām, ar literatūru, ar tādu stāsta progresiju. Ievads, iztirzājums, kulminācija, nobeigums. Īpaši neliekam akcentu uz pantiem un piedziedājumiem. Darām tā, lai pašiem ir interesanti. Es jau nesaku, ka citām grupām nav interesanti tur spēlēt foršus pantus un piedziedājumus, bet mums ir tā, ka sāc punktā A un nonāc punktā B. Pārsvarā neatgriežoties atpakaļ. Vistiešākā paralēle varētu būt kino, vai literatūra.

J.K: Respektīvi melodija visu laiku virzās uz priekšu?

H.I: Jā, tieši tā. Un kādu to atmosfēru gribās uzburt – ka prātā ir kāda šausmu filma, vai kaut kas tāds, to arī apmēram ar tādām… Te būs, piemēram, mirklis, kad galvenais varonis iet pagrabā pa trepēm lejā. Un te būs tālāk nākamais mirklis, kad kaut kas tur lec virsū. Vienkāršos vārdos pasniedzot ir tā, ka tu iztēlojies to stāstu, un tad izdomā, kā to pārvērst skaņā.

J.K: Vai nav bijis tā, ka kāds jūsu melodiju gribētu izvēlēties kādā filmā par ‘soundtreku’?

H.I: Tas jau ir tāds, teiksim, šī žanra grupas ‘Svētais Grāls.’ Kad tu sāc tāda veida projektos piedalīties, sadarboties ar režisoriem, vai, pieņemsim, to pašu videospēļu izstrādātājiem un taisi celiņus. Mums ir bijuši pāris cilvēku… – man liekas bija dejas priekšnesumu video, kur mums lūdza atļauju, bija video – bija dokumentākā filma par jūras piesārņošanu, ja nemaldos. Bet tas tādā entuziastu līmenī tika darīts. Bet teiksim tā, ka tas arī ir viens no tādiem ne gluži varbūt mērķiem, bet tādiem, jā, ‘Svētajiem Grāliem’, uz kuriem mūsu tipa grupas mēdz tiekties. Par cik mums tas “naratīvs” jau ir tajā mūzikā, kā tu teici, tad var apvienot to ar īstu, taustāmu – ar vizuālo mēdiju – savienot kopā.

J.K: Tad jātaisa pēc iespējas jaunas dziesmas, jālaiž apritē un jācer, ka kāds to pamanīs? Cik aktīvi jūs paši piedāvājat savu produktu? Kur ir tā robeža māksliniekam?

H.I: To robežu ir tā grūti definēt. Mēs esam noteikti tajā grāvī, kurā, principā, mēs vispār kautrējamies. Ko tad mēs tur uzbāzīsimies? Darīsim savu lietu. Arī izliksim kaut kur ārā. Tad, ja kādam interesēs, viņš varbūt parunāsies. Bet noteikti, noteikti, tas nav tas pareizākais ceļš, ja tu tiešām gribi to savu sapni, vai mērķi sasniegt… Tāpēc es iepriekš teicu… Tā mums tāda sāpe un vieta uzlabojumiem. Visiem gribās taisīt mūziku, taisīt mākslu, bet nevienam negribās viņu pārdot.

J.K: Vai ir pasaulē tādas jūsu tipa grupas, kuras reāli ir iekarojušas to jomu, par kuru tu te stāstīji?

H.I: Jā, jā. Man liekas, ka dažas liela mēroga grupas, ko es varētu nosaukt, cik nu tas salīdzinājums ir aktuāls – Sigur Ros, kas arī ir savā žanrā post roks, atmosfēriskā mūzika. Un tad ir Explosions in the Sky, kas arī aktīvi to dara. Un, ja ieiet Spotify, tad var redzēt, ka daļa no viņu repertuāra ir vienkārši filmu ‘soundtreki.’ Mogwai, ja nemaldos dara to pašu. Tās ir arī grupas, kas ir arī uz skatuves ļoti veiksmīgi. Tās ir grupas, kas ir leģendas šajā žanrā. Tāpēc tas varbūt nāk pēc tam. Tu sasniedz to savu statusu uz skatuves, un tikai tad tu dabūsi tos pārējos lielos piedāvājumus.

J.K: Tad būtībā dzīvā uzstāšanās ir, un paliek ļoti svarīga?

H.I: Es tā domāju. Tīri tāpēc, ka tas ir tas veids, kā tu tiešām sasniedz tos cilvēkus. Lielākā daļa no tādām muzikālām izdevībām mums ir bijusi, kad kāds mūs ir dzirdējis, redzējis koncertā. Un pēc tam mūs ir uzrunājis. Tas dzīvais šovs jau arī ir drusciņ kaut kas cits, nav gluži tas pats, ko albumā dzird. Tur tā mūsu mūzika arī visvairāk atdzīvojas.