INTERVIJA: Ģitārists Armands Alksnis

Latvijā ir daudz ģitāristu. Cik daudz ir izcilu, cik daudz ir vienreizēju – grūti teikt. Cik daudz vienkārši labu? Cik daudz viduvēju un vāju? Kurš gan būs tiesnesis un vērtētājs? Šodien mēs tiekamies ar ģitāristu, kuru ir pat grūti aprakstīt, lai precīzi raksturotu un nekļūtu banāls, izplūstot slavas dziesmās šim mūziķim. Un tomēr, ja es teiktu – “Viens no visu laiku labākajiem Latvijas ģitāristiem”, tad mūziku vāji pārzinošam cilvēkam, kāds esmu es, tas varbūt būtu piedodams pārspīlējums. Tomēr, ja nu beigās izrādās, ka tas nav pārspīlējums? Ja laiks parāda tā…

Jānis Kronbergs: Kad tu pirmo reizi saprati, ka gribi būt ģitārists, ka iesi šo ceļu?

Armands Alksnis: Ar mūziku bija tā, ka mamma mani aizveda uz klavieru pulciņu un pēc tam uz Stučkas (tagad Aizkraukles) bērnu mūzikas skolu, lai pārbaudītu dzirdi un ritma izjūtu. Izrādījās, ka esmu uzņemts klavieru klasē un, par lielu brīnumu, šo skolu arī pabeidzu, jo paralēli tai bija citas intereses. Zini, kā tas ir, – jaunietis klausās radio un dzird, ka tur bez klavierēm skan arī kaut kas cits. Un, kad izdzirdēju The Beatles skaņas, ko mūsu radio pārraidīja, tas jau likās kaut kas pavisam interesants. Mana mamma bija Skrīveru Zemkopības Institūta kluba vadītāja, un viņa organizēja, lai pie mums brauktu slaveni ansambļi no visas Latvijas, gan no zvejnieku kolhoziem, gan padomju saimniecībām. Viesojās arī Raimonds Pauls ar Rīgas Estrādes Orķestri. Tā man pamazām radās arvien lielāka interese par šo mūziku, un, kad es aizbraucu uz laukiem  pie radiem, mājas bēniņos es atradu akustisko ģitāru ar vairumā pārrautām stīgām. Man tolaik bija kādi 10 gadi. Sāku kaut ko uz esošajām dažām stīgām vienkārši strinkšķināt un mēģināt izvilināt kādu melodiju. Tā man šī interese radās un nepārgāja. Ģitāra bija kā magnēts, kas pievilka ar savu unikālo skaņu. Tā tas viss sākās.

J.K: Tā droši vien bija kaut kāda PSRS ģitāra, kādas tolaik ražoja masveidā.

A.A: Jā, PSRS ražojums. Kāds bija to iegādājies, mazliet paspēlējis un pēc tam pametis.

J.K: Pastāsti, lūdzu, par savām mūziķa gaitām armijā. Vai arī tur tava dzīve bija saistīta ar mūziku?

A.A: Man paveicās, bet nepaveicās tik ļoti, cik es gribēju, jo es vēlējos palikt Latvijā. Rīgā bija štāba orķestris un karavīru ansamblis Zvaigznīte.  Tur spēlēja daudzi zināmi Latvijas mūziķi, kas dienēja armijā. Tobrīd ģitāristu nevajadzēja un mani aizsūtīja uz Kaļiņingradu. Tur es nokļuvu armijas pūtēju orķestrī, iemācījos spēlēt tubu, jo viņiem tajā brīdī vajadzēja kādu, kas pazītu notis basa atslēgā. Orķestrī gatavoja arī vairākas programmas aģitbrigādēm, kas bija nelieli sastāvi, kuriem vajadzēja braukāt pa citiem pulkiem, armijas daļām un uzstāties svētku reizēs un pasākumos. Tad man bija jāspēlē basa ģitāra pēc notīm, jo es taču biju diplomēts kontrabasists. Nedēļas nogalēs vēl bija dejas jāspēlē, un tad es beidzot tiku pie ģitāras. Tur bija labi mūziķi no Lietuvas, Igaunijas, Moldāvijas, Baltkrievijas un Krievijas.

J.K.: Sanāk, ka armijas orķestris dejas spēlēja  kā daļu no sava repertuāra?

A.A: Mums vajadzēja spēlēt  virsnieku namos  jau roka sastāvā – divas ģitāras, taustiņi, bungas, solists.

J.K: Tas viss notika bez armijas uniformas? Jūs spēlējāt privātā apģērbā? Vai tomēr kā militāras vienības pārstāvji?

A.A: Tas viss notika oficiāli un armijas formās. Uz šiem deju vakariem nāca gan zaldāti, praporščiki un virsnieki, gan arī ielas publika. Vajadzēja tikai nopirkt ieejas biļeti. Mums gan par to nemaksāja, tā kā šie klubi guva labus ienākumus uz mūsu rēķina, jo deju zāles vienmēr bija pilnas ar cilvēkiem.

J.K. Kādā rakstā es izlasīju, ka ar Credo tu esi izbraukājis daudzas zemes ar koncertiem, un pat eksotiskās vietās esat bijuši. Vai vari padalīties, kas tās bija par eksotiskām vietām?

A.A: Eksotiskas vietas bijušas vairākas. Visspilgtākās bija Kongo Tautas Republika Āfrikā un Vjetnama. Gana iespaidīgi bija arī Rietumsibīrijā un Ziemeļkaukāzā. Tas notika astoņdesmito gadu vidū.

J.K: Ko tu atceries tieši no Kongo? No šīs valsts, kas atrodas pašā Āfrikas sirdī.

A.A: To organizēja Maskavas un mūsu Kultūras Ministrijas. Latvijai bija jāpārstāv PSRS Kongo kultūras dienās. Tu novembrī Maskavas lidostā novelc ziemas drēbes, drebinādamies iekāp lidmašīnā, bet, galamērķī izkāpjot, jūties kā uz pirts lāvas nokļuvis. Tas lielais karstums un mitrums, kas tur valdīja, bija grūti panesams. Eksotika tur bija it visā, katrā sīkumā, gan cilvēkos, viņu apģērbos, ēdienā, gan dabas skatos, arhitektūrā un uzņemšanā, protams. Labākais bija tas, ka viņiem ātri izplatījās baumas, ka mēs spēlēsim vienu, tur populāru dziesmu. Kāds no Kongo  studentiem mācījās Rīgas Aviācijas Institūtā. Pirms brauciena satikāmies un viņš lēni un skaidri  izrunāja dziesmas vārdus pa zilbēm,  un mūsu solisti pierakstīja to visu ar latviešu burtiem un iekala tekstu no galvas. Grūti aprakstīt tās emocijas un sajūsmas saucienus, ko katru reizi piedzīvojām visā tūrē šīs dziesmas izpildīšanas laikā un pēc tam. Auditorija bija kājās, dziedāja un dejoja līdzi mums. Arī TV operatori, kas filmēja vienu koncertu, filmēšanas laikā dejoja. Viņi bija pārsteigti, ka no otras pasaules malas atbrauc baltie cilvēki un var nospēlēt, un galvenais skaidrā valodā nodziedāt,  kā izrādījās, samērā pikantu dziesmu.

J.K: Un kādas atmiņas no Vjetnamas? No valsts, kurai vēl nesen gāja pāri karš.

A.A: Vjetnamu mēs arī izbraukājām no augšas līdz apakšai, līdz pat Saigonai,  kur Amerikāņi bija savulaik saimniekojuši. Tur koncertus apsargāja miltāristi ar automātiem kaut kādu drošības apsvērumu dēļ, acīmredzot. Vjetnamas augšdaļā, nekas tāds nenotika. Tas bija tā īpatnēji, ka koncertā stāv cilvēki ķiverēs, pilnā ekipējumā un ar automātiem. Bet viss pagāja mierīgi. Mēs bijām jauni, un tas mūs daudz neuztrauca. Ja vajag, lai apsargā – mēs domājām. Koncertu tūre mums bija kopā ar Maskavas cirka, operas un operetes  māksliniekiem, kurus vajadzēja pavadīt instrumentāli. Tas bija laiks, kad mūsu veikalos banānus nevarēja nopirkt, bet tur beksteidžā lielās ledus kannās vienmēr stāvēja atdzesēti banānu un apelsīnu krājumi, kuri ātri noplaka. Cienāti tikām ar dažādiem nacionālajiem ēdieniem, bet ne visus bija iespējams ieēst, organisms tiem pretojās, bet rīsu degvīnam nebija ne vainas.

J.K: Kā sākās Tavas pedagoga gaitas un kas ir galvenais, uz ko tu liec akcentu, kad māci ģitāru bērniem un jauniešiem?

A.A: Viss sākās ar to, ka beidzās aktīvā koncertu dzīve ar Credo un es sapratu, ka vienīgais, ko es varu un gribu darīt, un kas man patīk, ir dalīties ar savu pieredzi – mācīt ģitārspēli citiem. Sākumā biju ģitāristu  pulciņa  vadītājs Liepājā. Tad es nokļuvu Rīgas 100. vidusskolā.  Tā bija pirmā un vienīgā vieta Latvijā, kur tolaik mācīja populāro mūziku, blūzu, roku un džezu, bet, lai turpinātu strādāt, vajadzēja pabeigt pedagoģijas augstskolu, ko arī pabeidzu. Šobrīd esmu Rīgas 45. vidusskolā, kas ir ar mūzikas novirzienu. Mācu jaunākajām klasēm. Palīdzu ielikt bērniem un jauniešiem ģitāras spēles pamatus un viņus ieinteresēt mūzikā. Tas šobrīd ir mans pamata darbs, jo ar aktīvu koncertēšanu pašlaik nenodarbojos. Ir vairāki projekti, bet ikdienā no aktīvas koncertu dzīves esmu atgājis. Kādreiz bija laiks, kad pelnīju un dzīvoju tikai ar to. Tagad man uzstāšanās ir vaļasprieks un svētki.

J.K: Cik daudz tu savā dzīvē esi spēlējis kāzas, balles? Līdzīgus pasākumus, kuros var nopelnīt arī naudu.

A.A: Skolas gados Skrīveros un tuvējās Stučkas rajona pilsētās diezgan bieži to darīju.Kad spēlēju ar Credo pēdējos gadus, ierakstījām vairākus albumus, un mūs bieži aicināja uz  pasākumiem. Ja kāds kaut ko piedāvāja, mēs gandrīz visu ņēmām pretī, bet ar vienu noteikumu, ka citas dziesmas, kas nav Credo, netiks spēlētas. Un, ja ir kādas īpašas prasības, tad meklējiet kādu, kas šīs prasības var un grib izpildīt. Vietai un auditorijas lielumam praktiski nebija nozīmes, jo ar vienādi lielu atdevi spēlējām visur. Kad Credo laiks pagāja, tad mani uzaicināja savā grupā Igo. Arī ar Igo koncerti bija īpaši, jo tie kas gribēja viņu dzirdēt, labi zināja, ka viņš dziedās savu repertuāru.

J K: Respektīvi, ja jums ar Credo vai Igo kāds pienāca klāt un lūdza kaut ko nospēlēt, kas viņam patīk, šis cilvēks  lielākoties saņēma atteikumu?

A.A: Bieži vien, kad kāds Credo prasīja Zīlīti, atjokojām, ka varam nospēlēt Zīlītes aizvietotāju Mikimausi (Disnejlendu), bet Igo joprojām šo dziesmu dzied piedevās uz urrā kopā ar publiku, tā kā man neizdevās no tās izvairīties.

J.K: Bet jums jau ar Credo tāpat bija daudz dziesmu, kas pietiktu daudz “taimiem”, ka nemaz nevajag meklēt citas.

A.A: Tieši tā. Mēs tajā laikā varējām mierīgi nospēlēt vairākas stundas  tikai ar savu mūziku, nekādu kaveru.

J.K: Cik daudz ikdienā tu velti laiku ģitāras treniņam, lai gan varētu šķist, kur nu vairs trenēties, ja spēlē tik labi?

A.A: Man tas darba lauks ir ļoti plašs, jo šajā interneta un datora laikā ir dažādi projektu piedāvājumi, kurus var paveikt sev izdevīgā laikā mājās. Man atsūta kādu demo vai ierakstu, kur viss ir iespēlēts, bet vēl vajadzētu nedaudz ģitāras skaņas, kādu soliņu. Parasti šādiem projektiem piekrītu. Man patīk, ja varu brīvi izpausties, spēlēt to, ko es jūtu. Vai arī tieši otrādi, spēlēt kaut ko neierastu, nebijušu, realizējot kāda autora ieceri un redzējumu. Dažreiz pašam uzrodas kāds jaundarbs savam instrumentālajam projektam ARMANDSOUND. Citreiz piezvana kāds dziedātājs un lūdz kaut ko iespēlēt. Nesen man ir sācies interesants projekts ar ērģelnieci Ilonu Birģeli – ērģeles un elektriskā ģitāra. Idejas autors ir Uģis Prauliņš, kurš uzrakstīja šādam sastāvam vairākdaļīgu darbu “Dialogi”. Bijušas jau divas tūres pa Vidzemes un Kurzemes  vēsturisko ērģeļu vietām, uzstājāmies arī Rīgas Doma baznīcā. Cilvēki ļoti labi uzņēma. Spēlējām gan Prauliņu, gan klasiskās melodijas, gan kādu no maniem instrumentālajiem  skaņdarbiem. Nevar atslābt nevienu brīdi, jo visu laiku ir kādi projekti, kuriem jāgatavojas un ģitāra jāņem rokās.

J.K: Vai tev ir kāds redzējums par sevi pēc 20 gadiem, ja Dievs dos veselību? Vai vēl arvien spēlēsi gitāru?

A.A: Es neesmu domājis, ka tādā un tādā gadā vai vecumā beigšu spēlēt. Ja vien būs piedāvājumi kaut ko darīt un pašam gribēsies, tad jau viss notiks. Ja kādu dienu pavadu bez ģitāras, tad jūtu, ka kaut kā pietrūkst. Ja mēs paskatāmies uz Maestro Raimondu Paulu (nesen spēlējām kopā gan Credo 45. jubilejas koncertā, gan Dzintaru koncertzālē viņa programmā), tad var tikai apbrīnot Maestro spējas. Ik pēc īsa laika viņam ir jauna programma un meistars nenoguris spēlē. To pašu varu teikt par daudziem rietumu mūziķiem, kurus sāku klausīties vēl skolas gados, viņi joprojām ir pieprasīti. Tātad ir uz ko tiekties. Gadiem nav nozīmes, bet mūzikai gan.

Publikācija tapusi ar VKKF atbalstu.