INTERVIJA: Elīza Daine no grupas PURPLE NEGATIVE

Jānis Kronbergs. Ko “Purple Negative” dara šajā dīvainajā laikā?

Elīza Daine. Jā. Šajā laikā mēs turpinām mēgināt, bet vairāk rakstam jaunas dziesmas, pabeidzam visādas iesāktas idejas un arī kaut ko ierakstam, lai neietu vējā laiks.

J. Kā jums notiek dziesmu rakstīšanas process? Pastāsti lūdzu kaut ko vairāk.

E. Katru reizi mums ir nedaudz citādāka pieeja, tas ir atkarīgs no pašas dziesmas, bet vārdus vienmēr rakstu es, un mūziku mēs rakstam visi kopāk, un bieži vien tas sākās tā, ka man ir kaut kāda dziesmas ideja – viens pantiņš, vai viens piedziedājums, un tad es parādu to grupas biedriem, un mēs kopā uz vietas to dziesmu papildinam un rakstam. Citreiz ir vienkārši tā, ka mēs uz vietas spēlējam kaut ko – tāpat vien, prieka pēc, improvizējam, un tad rodas kāda laba ideja, kuru mēs pēc tam izvēlamies attīstīt tālāk.

J. Tu arī kādreiz nāc arī ar mūzikas akordu piedāvājumu, ne tikai ar teksu, vārdiem?

E. Jā, es nāku arī ar mūziku, jo es spēlēju ritma ģitāru, un tad es mājās kaut ko spēlējot izdomāju un parādu citiem. Dažreiz kādam citam ir kāda ideja, varbūt ģitāras rifs, un tad mēs to papildinam.

J. Kāda ir tava ģitāras spēles pieredze, ka tu vari gan dziedāt, gan ritma ģitāru spēlēt uz skatuves?

E. Es spēlēju ļoti ilgi, tā ka man ir kauns teikt, jo es pilnīgi noteikti nespēlēju tik labi, cik es ilgi spēlēju. Es sāku mācīties ģitāras spēli, kad man bija 14 gadi, spēlēju akustisko ģitāru pie privātskolotāja, iemācījos pamatus, un daudz mājās spēlēju, spēlēju vienkārši visādas “cover versijas” dziesmām, dziedāju un rakstīju dziesmas, jā, un tā arī turpinu tagad ar grupu spēlējot.

J. Vai tavuprāt ir liela atšķirība spēlēt elektrisko vai akustisko ģitāru?

E. Jā es domāju, ka ļoti liela. Dziesma, kurā tu spēlē akustisko ģitāru, ir pilnīgi citāda dziesma, nekā tā, kur tu spēlē elektrisko. Tur ir visi tie efekta pedāļi jāņem palīgā, un elektriskai ģitārai ir jādomā, kāds ir tonis un kāda ir skaņa, akustiskajai ģitārai nav – un arī spēlēšanas veids atšķirās.

J. Ko nozīmē “indie”, ko nozīmē “alternatīvā” mūzika? Izskaidro šos terminus.

E. Mēs sevi definējam kā “indie” roka grupu un arī kā “alternatīvā” roka grupu. Kā jau jūs pareizi droši vien teicāt – “alternatīvais roks” nācis no “Nirvana”, vai “grundge,” grupām, bet tas ir plašs jēdziens. Arī “indie” roks ir plašs jēdziens, drīzāk varētu teikt, ka tas ir viss, kas nav piemēram, “funk” roks, vai klasiskais roks, vai melodiskais, vai citi konkrēti subžanri.

J. Pats “indie”, tas ir kaut kas ar Indiju saistīts? Ko nozīmē šis vārds?

E. Tas nav lielais, “populārais”, popmūzika, kas skan pa radio. Tāpēc “indie”. Tas ir kā “underground”.

J. Apraksti, Elīza, vienu jūsu koncertu. Kā tas notiek? Ko dara publika, kamēr spēlējat?

E. Parasts koncerts būtu kādas 40 minūtes līdz stundai ilgs. Tas ir atkarīgs no tā, vai nu pēc mums spēlē kāda cita grupa, vai tas ir kaut kāds savs koncerts, vai festivāls, vai ir noteikts laiks, cik jāspēlē. Un, kas attiecas uz publiku – citreiz viņi dejo līdzi, krata galvas, citreiz vienkārši stāv un klausās.

J. Vai koncerts – tas ir strikti “setlist”, vai ir iespējamas izmaiņas, improvizācijas? Kaut kādas izmaiņas koncerta laikā?

E. Jā, mums parasti ir “setlist”, bet man liekas, ka ir bijis tā, ka koncerta vidū mēs izdomājām, kaut ko pēkšņi pamanīt, tas ir gadījumā, ja mēs spēlējam kaut kādā pasākumā vai festivālā, un mēs skatāmies pulkstenī un saprotam, ka vairs nav laika, vai arī, ja citreiz prasa beigās “vēl vienu”, tad mēs nospēlējam kādu dziesmu, ko esam izplānojuši pirms tam, ka mēs nospēlēsim, gadījumā, ja kāds prasa “vēl vienu”.

J. Cik būtiska ir komunikācija ar saviem faniem? Uzturēt ar viņiem kontaktu?

E. Es domāju, ka tas ir būtiski, un mēs daudz arī “poustojam” lietas sociālajos tīklos, it īpaši “Instagram”, jo tur šķiet, ka vairāk cilvēki uzturās, lai komunicētu ar viņiem, jo “Facebook” bieži tos “poustus” nevar pamanīt, un bieži vien ir tā, ka tie, kas mums seko, nekomunicē ar mums atpakaļ, jo mēs ieliekam, ka re kur, mums tur koncerts, pāris cilvēku “nolaiko”, bet neviens neko nesaka, neprasa, nejautā, tā, ka tu nezini, vai kāds vispār būs uz to koncertu, bet koncertā var redzēt, ka bieži vien ir ļoti daudz cilvēku, tāpēc tā grūti saprast par to komunikāciju sociālajos tīklos.

J. Alternatīvā mūzika bieži asociējas ar narkotikām un alkoholu. Vai zālēs, kur jūs spēlējat ir daudz šādu cilvēku? Intoksikētu?

E. Jā protams, bet es nezinu, cik daudz tā ir mūsu ietekme, kā tas, ka mēs vienkārši esam pagadījušies tādā vietā spēlēt, jo tie mēdz būt arī ne tieši mūsu pasākumi, bet kaut kur, kur mēs esam uzaicināti.

J. Parunāsim par jūsu nākotnes plāniem. Vai ir vēlme kaut kur iespraukties? Lai jūs izdzird kāda liela ierakstu kompānija?

E. Īsti nevar teikt, ka tie būtu tādi plāni, drīzāk mūziķim vienmēr ir sapnis, kurš visticamāk parasti paliek nepiepildīts, bet mums nav tāda plāna – jā, šādi notiks. Mēs sapņojam par kaut ko tādu, bet domājam reālstiskos soļos – piemēram, tagad mums ir plāns ierakstīt šai dziesmai bungas, kad ierakstīsim bungas, pārējo dziesmu ierakstīt, kad pabeigsim šito, ierakstīsim albumu. Piemēram, 16 vai 17 gados, kad tu spēlē ģitāru, un vēl esi bišķiņ jaunāks, tad šķiet, ka jā – viss notiks, ka ir lielie plāni bet kādu laiku to darot, tu saproti, ka realitāte ir citādāka un ir jāizvēlas plāns “B” dzīvē. To jau nevar tā izplānot.

J. Kas jums organizē koncertus? Es paskatījos, ka jūs esat gana spēlējuši. Pieredze ir.

E. Es darbojos vairāk arī kā grupas menedžeris. Sarunāju koncertus un izplānoju, un dažreiz ir tā, ka mēs izdomājam, ka mēs neesam kādu laiku spēlējuši, un mēs izdomājam, kur mēs gribam spēlēt, un es laikam tā kā vairāk saorganizēju to, vai citreiz mēs uzaicinām kādu savu draugu grupu, kas kopā ar mums spēlēs, citreiz kāda draugu grupa uzaicina mūs ar viņiem spēlēt. Citreiz kāds cilvēks uzaicina mūs uz kādu pasākumu, kuru pat nebijām gaidījuši, ka būsim uzaicināti, un jā, kaut kā tā…

J. Vai tas ir iespējams izplānot, kur spēlēt, ka tevi tūlīt ņems tur spēlēt? Būt drošam par to?

E. Ne vienmēr. Ir tādas vietas, kur ir diezgan sarežģīti uzorganizēt koncertu, jo viņiem ir varbūt kaut kādi sarežģītāki noteikumi – piemēram, uz vietas nav pilnīgi nekāda aparatūra, dažreiz viņi ir ļoti ilgi aizņemti, tā, ka tur ir bez maz vai pusgads uz priekšu jāsarunā, un vēl ir kaut kādas lietas, kuras ir grūti saorganizēt ar vietām, bet ir arī vietas, kur ir ļoti, ļoti viegli – dažiem klubiem vienkārši vajag uzrakstīt: – Hei, mēs gribam spēlēt? – Un tad var spēlēt. Pieņemsim, tajos klubos, kuros ir aparatūra, kur regulāri notiek koncerti, tur ir pavisam viegli, ir tikai jāsazinās, un viņi pasaka – jā, mēs varam spēlēt, re, kur datumi, un viss pārējais ir vienkārši.

J. Jūs daudz esat spēlējuši “dzīvajā”? Tieši dzīvos koncertus?

E. Jā, diezgan daudz.

J. Vai pagurstat kādreiz, nav tā, ka šķiet par daudz? Nu, gan pietiks!

E. Īstenībā, man liekas, ka tā ir tā lieta no kā, es vismaz, nekad nepagurstu. No koncertiem, man liekas, ka mēs nepagurstam, mēs varam pagurt no citādākām lietām – nezinu, mēģinājumiem, no kaut kādas plānošanas, bet koncerti ir tā lieta, kura laikā šķiet, ka bija vērts to darīt.

J. Cik bieži jūs mēģinat? Cik bieži jums ir mēģinājumi?

E. Vienreiz, vai divreiz nedēļā. Šobrīd mēs satiekamies divreiz nedēļā, mēs arī ierakstam “demo” un rakstam dziesmas.

J. Vai jums arī jauns albums ir plānots? Tagad vai vēlāk?

E. Jā, tāds arī ir plāns, kaut kad to izdarīt, un mēs esam pagaidām vēl šī ceļa sākumā.

J. Cik būtiski šajos laikos ir izdot albumu? Šo seno rokmūziķa dzīves sastāvdaļu?

E. Man liekas, ka visbiežāk maza līmeņa mākslinieki, nevis super, super, “A-listes” mākslinieki, “indie” grupas vairs nepelna ar ierakstiem internetā. Jā, no vienas puses, jau it kā to albumu cilvēki nepērk, bet no otras puses, tas ir vislabākais, kā parādīt, kas ir tā mūzika. Popmūzikā ir citādāk. Popmūzikā vissvarīgāk ir izdot singlu ar video – singls, singls, singls, video, video, video, un kaut kā tādā grupu mūzikā, rokmūzikā, vēl arvien albums ir būtisks, tāpēc, ja tie cilvēki, kas klausās to mūziku, viņi grib klausīties albumu kā stāstu no sākuma līdz beigām, viņi patiešām grib klausīties mūziku, nevis uzslēgt kaut ko fonā, mašīnā, ber viņi grib iedziļināties tajā. Tadēļ es uzskatu, ka tas vēl arvien ir svarīgi, tāpēc, ka tam ir pieprasījums. Un protams to albumam ar var taisīt klāt – singlus, izlaist un video, un ieinteresēt plašāku publiku, bet pats albums, manuprāt, vēl arvien ir aktuāla lieta.

J. Vai ir kaut kādas atsauksmes bijušas no ārzemniekiem par jūsu mūziku? No aizrobežas?

E. Jā, ik pa laikam kaut kas ir bijis, un es ne vienmēr zinu, kā viņi mūs atrod, gan “Youtube” komentāros, vai arī skatoties “sociālajos tīklos”, “Instagram” vai arī “Spotify”, paskatoties tos datos, no kurām valstīm cilvēki seko – daudzi seko no Amerikas Savienotajām Valstīm, no Lielbritānijas, un arī no dažām Eiropas valstīm. Es nezinu, kā un kāpēc, tas varbūt ir arī iemesls, kāpēc mēs “Instagram” dažreiz rakstam angliski, tomēr daļa sekotāju ir ārzemnieki. Mēs esam bijuši tikai Lietuvā ārpus Latvijas, bet jā…

J. Jūs dziedat angliski, bet kā tad latviešu valoda? Nedomājat dziedāt savā mātes valodā?

E. Es zinu, ka Latvijā ir tā, ka cilvēkiem, man liekas, tieši vecākiem cilvēkiem, tiem, kas arī organizē tos pasākumus, tiem, kas strādā radio un izvēlas, kuras dziesmas būs radio, viņiem vajag latviski, un tas ir tikai tāpēc, ka viņi nesaprot angļu valodu, bet tā nav mana problēma, ka veci cilvēki nesaprot angļu valodu. Bet jaunieši saprot angļu valodu, un man liekas, ka jauniešiem nav tas varbūt tik svarīgi. Protams, es esmu redzējusi, ka ir kaut kādas latviešu dziesmas, un tam tomēr ir vairāk saikne ar to valodu, tās emocijas šķiet, ka var izjust kaut kā spilgtāk. Man patīk dziesmas latviešu valodā, bet es arī neiebilstu pret latviešu grupām, kas raksta angļu valodā, un mēs rakstam angļu valodā, un droši vien pie tā arī paliksim kādu laiku.

Raksts tapis ar VKKF atbalstu.