INTERVIJA: Dziedātājs un ģitārists Ints Ķergalvis no grupas ORANŽĀS BRĪVDIENAS

Ir grupas, kurās ir tikai trīs dalībnieki. Ir grupas, kurās to ir vairāk. Agrāk, kad spēlēja Paganīni, viņu pavadīja vesels orķestris. Pāris muzikanti spēlēja tikai tirgū. Pat kāzās bija nepieciešami vairāk muzikantu, lai radītu pietiekamu troksni dejām. Jo nebija elektrības. Tagad, ja ir elektrība, var spēlēt pat viens. Un ja vēl ir mikrofons… Mūzikas labās dienas ir palikušas pagātnē.

Jānis Kronbergs: Kā jūs sadzīvojiet tik daudz cilvēku kopā? Vai nav grūti? Jūs grupā esat prāvs pulks.

Ints Ķergalvis: Nu…, tas ir izaicinājums katru dienu, katru mēģinājumu. Tur neko nevar darīt. Mēs noteikti, kaut kādā ziņā esam domu biedri, bet vienlaicīgi mēs esam ļoti dažādi. Mums sastāvs ir mainījies – mēs, kad skaitījām, mums kaut kas tuvu piecdesmit cilvēkiem ir paspēlējuši pa divdesmit gadiem. Bet tas ir tā. Šobrīd ir tāds diezgan labs kodols izveidojies. Ik pa laikam kāds saprot, ka, teiksim, ir desmit gadi nospēlēti, un, ka pietiek. Viss notiek pietiekami solīdi, un cilvēki parasti laicīgi paziņo – piemēram, ģitārists, kad mums gāja prom pirms diviem gadiem – sanāca, jā, kas mums bija ļoti ilgi spēlējis, kas tieši to smagumu mums deva pirms tam. Un viņš pats paziņoja jau pavasarī (viņš vēl nospēlēja visu vasaru), ka viņš vienkārši iet prom, un, ka viņš grib varbūt kaut ko pamainīt dzīvē. Viņam uz šo brīdi pietiek. Un viss skaidrs. Mēs nolēmām, ka turpinām spēlēt ar vienu ģitāristu. Pēc gada sapratām, ka vajag tomēr to otru, un nu mēs esam atraduši vietā ļoti foršu džeku, kas ir ļoti aktīvi iesaistījies un spēlē. Marts Sildniks no FonoKluba Cēsīs.

J.K: Kā Oranžās Brīvdienas pārdzīvoja šo laiku, ko neviens nevarēja paredzēt?

I.Ķ: Mums iet vaļā koncerti, viss aktīvi notiek. Mums milzīgs prieks par to. Mums bija pagājušā nogalē trīs koncerti, mēs atzīmējām jubileju. Bija Ukrainas atbalsta koncerts, ko mēs paši rīkojām. Un visādas citas lietas. Mums ir cauri, tā ka šobrīd mēs aktīvi spēlējam, strādājam studijā, viss notiek. Bet, nu jā, tas laiks bija diezgan skarbs. Mums tieši iekrita, kad tā pandēmija sākās (mums martā ir jubileja), mums bija jau sarunāts tas lielais (mēs katru gadu rīkojam viņu Liepājā Fontaine Palace klubā) mums bija sarunāts lielais divstāvīgais autobuss, astoņdesmit cilvēkiem, kur mēs parasti visus draugus ņemam līdzi no Rīgas, kas grib braukt. Tad daudzi vēl brauc ar savām mašīnām parasti. Tur ir pārbāsts, nezinu cik tie cilvēki tur ir. Un viss ir super. Un viss tas notika tā, ka tieši tajā nedēļā, kad bija jābūt pasākumam, visu aizklapēja ciet. Protams, mēs bijām uz tādas kārtīgas pauzes. Un tajā brīdī neviens arī neiedomājās, ka tā pauze ievilksies, tā kā viņa ievilkās. Un, teiksim, ziemā, viss var teikt bija apstājies. Jo viens ir pat, ja mēs gribētu spēlēt, astoņiem kaut kur savākties, kad visādi ierobežojumi… Pat, ja tu gribētu pārkāpt, pa lielam, tas nebija īsti iespējams. Nu kaut vai lai paši sevi pasargātu. Nu un tad mēs cik varējām, tikko kaut kādi ierobežojumi bija atcelti, mēs vismaz mēģinājām. Kaut ko taisījām, kaut ko darījāmies. Bet nu, līdz šim brīdim, izdzīvojuši esam, neviens dēļ pandēmijas, teiksim, pametis ansambli nav. Tas ir forši.

J.K: Kā tev šķiet, Latvijas publika jūs saprot? Kur jūs plānojat ielauzties?

I.Ķ: Kaut kā tā ir iegājies, ka mēs esam iesākuši taisīt to mūziku tieši tādu, kā mums viņa patīk. Un tāpēc acīmredzot ir tik daudz tie dalībnieki, lai, teiksim varētu tās taures, kas būtiski… Mums vienu brīdi bija, lielākais, kas mums bija – divpadsmit cilvēku. Un… Bet tas bija pārāk liels bardaks, un Latvijā reāli divpadsmit cilvēkiem spēlēt…, nu, jebkurā festivālā, nemaz nevar tā īsti noskaņot. Vienīgi, ja ir kāda mega skatuve. Bet tajos mazākos, kur mēs esam… Mums nav tāds konkrēts mērķis, lai mēs, nezinu, būtu kaut kādi slaveni, vai kādi tur būtu. Mums vairāk tas mūsu vēstījums, un, ko mēs gribam ar to visu pateikt. Un par cik baigi tu nedomā par to, kur tu ielauzīsies… Mums jau vēsturiski, no pašiem pirmajiem brīžiem, kad mēs sākām spēlēt – mums bija tā – mēs radāmies Kuldīgā. Un Kuldīgā – tur bija ļoti spēcīga tā andergrounda skatuve. Mūs tur tā kā uzstūma. Mēs ne viņu stilu spēlējot. Mēģinājām spēlēt, kur nu varēja. Rīgā mūs atkal, mūs daudz kur neņēma pretī: ‘Jūs tur baigo andergraundu.’ Mēs nekur…, mums nav tādas, kā lai saka, tuvas grupas ar ko mēs vienmēr kopā spēlējam. Nu skaidrs, tur ir Inokentijs Mārpls varbūt, kas tur biežāk sanāk… Jo mēs visu laiku kaut kā atsevišķi esam darbojušies. Nu, tādā savā sulā vārījušies. Mums tas patīk. Klausītāju mums Latvijā, man liekas, ir pietiekami daudz, uz koncertiem cilvēki sanāk. Vienmēr var būt vairāk. Lēnā garā mēs kaut ko daram. Mēs ik pa laikam pabraucam uz ārzemēm. Tas mums ļoti patīk. Tā ka, ko darīt ir, un mēs jau arī apzinamies, ka mēs …- tā tomēr nav popmūzika, un, ja kādam kāda dziesma… (Debesis Vaļā mums labi aizgāja) cilvēkiem patika – tas ir ļoti forši. Nebija speciāli radīta, lai viņa kādam vairāk patiktu, vai nepatiktu. Viņa vienkārši tāda sanāca. Mums tā pieeja ir apmēram tāda.

J.K: Kā Latvijas radio stacijas ņem jūsu dziesmas?

I.Ķ: Tas ir ļoti interesanti un diezgan neprognozējami. Piemēram, runājot par Latvijas Radio 2, viņi, jā, spēlē mūsu dziesmas, un arī Muzikālajā Bankā ik pa laikam kādu iekļauj.Vismaz pēdējā laikā. Tā ka tas viss ir forši. Kā tādu piemēru es varu minēt – mēs bijām aizgājuši pie Baibas Palkvnieces uz Muzikālās Bankas interviju. Vajadzēja kaut kādu kaveriņu uzspēlēt. Mēs Laura Reinika skaņdarbu izvēlējāmies spēlēt. Un tur runājāmies, runājāmies. Viņa tagad saka: ‘Nu, ko mēs varētu tādu uzlikt? Uzliksim to Gārņi un Šakāļi, jums tāds gabals.’ Un es viņai saku: ‘Nu tas jau tāds diezgan smags. Tādu var spēlēt?’ ‘Kā vai var spēlēt? Tas taču tāds jautrais.’ Cilvēkiem ir tāds… Vienam tas varbūt liekas – mums pašiem likās, ka tas tāds nīgrāks, ko radio diez vai spēlēs. Viņai likās – tas ir tāds jautrais. Līdz ar to, arī grūti tā saprast. Kas tad patīk, un, kas nepatīk. Šodien es dzirdēju Sadosimies Rokās, kas mums ir pēdējais, izdotais gabals. Viņš skanēja Latvijas Radio 1. Super.

J.K: Redzēju, ka jūs esat koncertējuši pat Maķedonijā. Kā var nokļūt Maķedonijā?

I.Ķ: Nu tas ir… Mēs meģinājām visādus ceļus, kad mēs to Balkānu tūri organizējām. Mums viena tikai ir bijusi uz Balkāniem – tāda lielāka. Tur sūtijām e-pastus un viss kaut ko. Mums vispār neviens neatbildēja. Neko. Mēs nevarējām vispār saprast, kā tas notiek… Vienkārši ņēmām telefonu, atradām kaut kādus klubu numurus un zvanījām. Izrādās – tur viss notiek zvanot. Vienkārši – ņem un zvani. Tas gan bija jau, man liekas pirms kādiem 10 gadiem. Tad tas notika tā. Mūsdienās – mēs tagad, teiksim, braucam bieži uz Vāciju, Holandi – mums tur ir draugi, viņi mūs katru gadu gaida. Viņi mums organizē koncertus. Tur mums iet tādā ziņā – tā sadarbība. Tu aizbrauc jau uz kādām divām zināmām vietām, pieķer vēl kādu klāt. Teiksim, katrā valstī. Nu, tā kaut kā. Bet Maķedonija – jā. Tur bija tā. Mums neviens vispār neko neatbildēja. Mēs visi vienkārši ņēmām, zvanījām pa telefonu un runājām. Un bija arī kāds koncerts, kas mums likās, ka ir sarunāts, un izrādījās, ka nebija sarunāts. Bija arī tā. Nu, gadās.

Publikācija tapusi ar VKKF atbalstu.