Mūziķi ārzemnieki Latvijā nav parasta lieta. Tie ārzemju muzikanti, kas dzīvotu šeit. Un attālināti muzicētu kopā ar grupas biedriem, kas atrodas pilnīgi citā pasaules daļā. Tie ārzemnieki, kas izvēlas Latviju, vai kādu citu Eiropas valsti, kā atspēriena punktu savai tālākai karjerai. Cik tas ir daudzsološi šajos grūtajos laikos, grūti teikt. Un tomēr tā notiek. Darot ikdienas darbu, mūzika viņu sirdī veic savas korekcijas dzīves tālākiem plāniem. Cik ilgi un cik veiksmīgi, tas turpināsies, to parādīs laiks.
Jānis Kronbergs: Kā tu sāki muzicēt, Benhamin? Kā tas viss sākās?
Benhamins Mašins Serna: Kas par jautājumu! (smaida) Uz to var atbildēt trīs sekundēs, vai arī trīs stundās. Bet mēģināšu to darīt pēc iespējas īsāk. Man vienmēr ir patikusi mūzika, jau kopš biju pavisam maziņš. Kad biju tīneidžeris, es sāku spēlēt ģitāru. Lielākoties man patika pankroka mūzika. Man tā ļoti patika, vēl arvien to klausos. Man pat ir daži blakus projekti ar to. Bet kādā brīdī es atklāju power metālu, klausīdamies dažas grupas, un man tas ļoti iepatikās. Es nezināju, ka eksistē šāda veida metāls. Un tas mani trakoti aizrāva. Patiesībā, tas notika kopā ar mūsu pašreizējo basģitāristu Gihermo, jo viņš arī trakoti jusmoja par to, un teica, ka mums vajag uztaisīt līdzīgu grupu. Bet man likās, ka tas ir pārāks ātrs mūzikas veids, kas prasa pārāk lielu ģitāras tehniku. Bet galu galā mēs to tomēr izdarījām. Beigās mēs sapratām, ka gribam tieši to – spēlēt un rakstīt mūziku. Lai gan tas nav kaut kas tāds, ko tu vienkārši gribi. Tas ir kaut kas tāds, ko darot, tu saproti, ka tu nevari bez tā dzīvot.Tev tas vienkārši ir jādara. Es nevarētu savādāk dzīvot tālāk, ja man nebūtu šīs mūzikas.
J.: Kā jūs nonācāt pie pašreizējā sastāva, ar lielisko sievietes balsi, kā vokālu? Kā tas notika?
B: Tam ir liels sakars ar to, kā vispār radās mūsu grupa Crystal Gates. Bija man dzīvē tāds moments, kad slīgu dziļā depresijā. Un tajā brīdī es satiku Karolīnu. Mēs devāmies pastaigā, runājam par parastām lietām, vienkārši par dzīvi. Mēs aizgājām līdz piekrastei, kas bija jauki apgaismota, ēdām kaut kādus gardumus, un viņa sāka dziedāt (mēs tobrīd pļāpājām par kaut kādām Disneja filmām).Viņa sāka dziedāt vienu dziesmu, un es iedomājos: “Oho, tā nu gan ir laba balss”. Tajā laikā es arī spēlēju dažādas kaerversija dziesmām, lai šad tad pakavētu laiku. Un es teicu: “Kāpēc mēs nevarētu uztaisīt metāla versijas dažām pop dziesmām, kuras man patīk?” Un mēs varētu kopā pamuzicēt. Šādi viņa varētu izmēģināt savu balsi, un arī man būtu jautri ko tādu izdarīt. Un, kad mēs sākām kaut ko darīt lietas labā, es sapratu, ka man patiesi patīk viņas balss. Un viņas angļu valodas izruna bija ļoti laba. Un es tūlīt sapratu, ka man tas ļoti patīk, un es gribu vēl kaut ko kopā ar viņu izdarīt. Un mēs sākām rakstīt dziesmas, strādām kopā vairākus gadus, un izlaidām savu pirmo EP. Mani tiešām uzrunāja viņas brīnišķīgā balss, jo tā ir ļoti skaista un spēcīga.
J.: Kā jūs plānojat savu koncertu dzīvi? Kur spēlēt? Cik bieži spēlēt?
B.: Šobrīd viss ir ļoti neskaidri. Es domāju, ka priekš ikviena muziķa pašlaik. Bet ir divas galvenās lietas, kas mums ir prātā. Un patiesība ir tā, ka pašlaik es esmu šeit, Rīgā, un pārējie mani grupas biedri ir Montevideo, vairāk, kā desmit tūkstoši kilometrus prom. Un tomēr mums ir mēģinājumi, gan no attāluma, bet mēs esam laimīgi, ka tie notiek. Mēs trenējamies. Un, kad vien atkal pienāks iespēja spēlēt dzīvajā, mēs to darīsim. Un te vēl ir divas galvenās lietas. Viena ir, ka vienu dienu es braucu atpakaļ un mēs koncertējam Urugvajā, Buenosairesā, vai kur citur. Bet galvenokārt Urugvajā. Un tā noteikti ir ļoti svarīga lieta. Un, lai gan es šobrīd ceļoju, vienu dienu es braukšu atpakaļ pie savas ģimenes. Tā ir viena lieta. Bet otrkārt, mūsu galvenais mērķis, plāns, vienalga kā to sauktu ir, sākt spēlēt šeit, šajā pusē. Pēc kā tas viss izskatīsies, es nemaz nezinu. Jo es esmu šeit ļoti jauns cilvēks, dzīvoju šeit tikai trīs mēnešus. Es vēl nezinu. Varbūt nospēlēsim dažus koncertus šeit Rīgā, varbūt dosimies uz Lietuvu, Tallinu. Helsinkiem. Es šobrīd neko īsti nezinu. Tāpēc mums ir pilnīgi jauns menedžeris – Agrita, un viņa mums palīdz ar šīm lietām. Mēs ļoti gribētu doties šajā piedzīvojumā, bet šobrīd īsti nezinam, kā tas izskatīsies.
J.: Cik ilgs ir viens jūsu koncerts? Kā tas aptuveni notiek? Apraksti lūdzu vienu koncertu.
B.: Vidēji, viens mūsu koncerts ilgst no 45 minūtēm līdz stundai. Vienu brīdi tas arī bija viss ko mēs varējām, jo mums nebija vairāk dziesmu. Nu, mums ir. Tagad mēs varētu spēlēt jau divas stundas. Es domāju, tas arī ir stipri atkarīgs no koncerta. Tā kā šeit mūs neviens vēl nezin, domāju, ka 45 minūtes būtu ideāls laiks. Pa drusciņai no visa. Dažas ātrās dziesmas, dažas balādes – vienu vai divas. Lai skatītājs sajustu mūsu mūzikas garšu. Labāk ir pamest skatītājus, kad viņi grib drusku vēl, nevis nogurdināt viņus. Un būdami izsalkuši pēc papildinājuma, viņi var vēlēties atnākt uz koncertu vēlreiz.
J.: Kāda publika parasti apmeklē jūsu koncertus? Kas tie ir par cilvēkiem?
B.: Tas ir grūts jautājums. Tie cilvēki, kam mēs visvairāk patīkam (es negribu lietot frāzi – fanu bāze), ir Urugvajas iedzīvotāji, un viņu nav tik daudz. Jo līdzīgas mums metāla grupas, Urugvajā nemaz nav tik daudz. Pa druskai no dažādiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kam patīk dažāda veida metāla mūzika. Viena lieta, ko es saprotu, ka mums ir laba savstarpējās enerģijas apmaiņa ar skatītājiem, bet cilvēki parasti nestāv un nekrata galvas, mūs vērojot. Lielākoties viņi vienkārši stāv un klausās, varbūt sit plaukstas, un dzied līdzi mūsu dziesmām. Bet viņi īpaši netrako, kā tas ir parasts metāla koncertos. Mums ir vairāk tāda apcerīga, vērtējoša auditorija.
J.: Vai jums ir bijusi vēlme iekarot radio stacijas? Izlaust savu ceļu uz turieni.
B.: Ir viena lieta, un varbūt tā ir mūsu kļūda, mēs nepavadām daudz laika domājot un pratojot, kā kļūt par superzvaigznēm. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Galvenais, mums ir taisīt mūziku, kura mums pašiem ir tīkama. Un tas arī ir viss. Cerams, ka protams, vēl kādam citam tā patiks. Varbūt izklausās, ka es te runāju, ko kāds cits jau ir uzrakstījis, bet tas patiešām tā ir. Tev ir tam jāpatīk, ko tu taisi. Un dažreiz mēs pie dziesmu gatavošanas strādājam mēnešiem. Un, ja mums tas nepatīk, kāpēc vispār to darīt? Tā ir sevis mocīšana, tamdēļ jādara kaut kas, kas tev patiesi patīk. Un jāmēģina pārliecināties, ka tu arī uztaisi, to kas tev patīk. Vismaz, cik nu tas ir iespējams. Un tas arī ir viss. Domāju, protams, ka interneta radio arī dod daudz jaunu iespēju, un tur ir daudz labu talantu un grupu. Un līdz ar to ir ļoti grūti, lai tevi tur vispār pamanītu. Varbūt, kāds Japānā, vai Krievijā ir mūs dzirdējis, bet tie, kas dzīvo tepat kaimiņos nekad. Tas ir ļoti āķīgi.
J.: Droši vien no Youtube vai citām vietām ir bijušas labas atsauksmes? Cilvēki ir izteikuši savu viedokli.
B.: Jā, ir bijušas atsauksmes. Ļoti daudz. Un tas ir tik skaisti. Es dažreiz daru to, ka vienkārši paskatos, ieeju Youtube staristikā, un redzu, kādas valstis ir apmeklējušas mūsu Crystal Gates. Vieta, kur mēs esam aizsūtījuši visvairāk īstu, taustāmu albumu, savu pirmo EP, ir Japāna. Un mēs nosūtījām tuvu pie simta albūmus uz turieni, un tie bija tie, ko mēs paši nosūtījām, jo pirmo albuma izdošanu mēs veicām paši. Un tad mēs bijām albuma rakstījuši kādai Brazīlijas mūzikas izdevniecībai, un viņi mums paziņoja, ka esot nosūtījuši vēl vairāk albums uz turieni, tā ka Japānā ir cilvēki, kas mūs klausās, Un vai tas nav lieliski? Vēl jau uz kādām vietām ir sūtīts, bet šī valsts pārsteidz visvairāk, jo tur ir ļoti atšķirīga kultūra, ļoti atšķirīga valoda, un viņiem šī mūzika patīk. Es dzirdēju, ka šiem cilvēkiem vispār patīk pirkt īstus, taustāmus albumus. Tu zini, man arī patīk. Man arī skapītis ar CD diskiem un tamlīdzīgām lietām.
J.: Nosauc lūdzu visus savus grupas dalībniekus. Visus, kas spēlē uz skatuves.
B.: Līdz mēs izlaidām savu pirmo EP, mēs bijām tikai divi – es un Karolīna. Bet, kad mums vajadzēja sākt spēlēt “dzīvajā”, ar mums sāka spēlēt Gastons (sitamie instrumenti). Huans Hosē (taustiņinstrumenti) ir bijis ar mums no pirmā koncerta, un mums bija basģitārists Niko, un viņš bija lielisks, un mums patika. Bet mums bija viņš jānomaina, un nu mums ir Gišermo, kas spēlē basu. Šos spēlētājus mēs samainījām, bet savādāk mums ir bijis viens sastāvs, kopš sākam spēlēt 2015. gadā. Tātad spēlējam septiņus gadus.
(Izsakam lielu pateicību bāram Republika par iespēju novadīt interviju viņu mājīgajās telpās, un bāra mākslinieciskās daļas vadītājai Agritai par jauko uzņemšanu un gardajām uzkodām.)
Publikācija tapusi ar VKKF atbalstu.
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.