Jānis Kronbergs. Ko tu, Ainar, kā mūziķis, kas atdevis visu savai lietai, dari šajā grūtajā laikā?

Ainars Virga.  Es izmantoju šo iespēju, lai mācītos daudz to, ko es nezināju vēl no bērna kājas, kad es sāku spēlēt rokmūziku.  Gribēju daudz ko dzirdēt kā tas bija riktīgi no pirmavotiem. Es daudz skatos “YouTube” – to, kā ir tā dziesma ierakstīta, kādi aparāti ir lietoti – tas ir tik interesanti. Un es protams pusi no tā nesaprotu, bet tad es paskatos, attiecīgi atrodu to  “Google”, ko tas nozīmē, kur to pielieto un kāda ir tam nozīme. Bet es visu laiku mācos. Gandrīz katrai dziesmai, kas pasaulē ir ierakstīta, mēs varam atrast tās analīzi. It īpaši mani interesē, kā tas notika pašos sākumos, jo tagad jau katrs var ierakstīt mājās, un  protams tas nav tas. Ir interesanti redzēt, kā pašos pirmsākumos tas notika, kā tas tika veikts. Jo tagad jau to neviens vairs tā nedara…

J. Vai tu atceries savu pašu pirmo uzstāšanos, kad tu jau sajuti, ka vari teikt – jā, es jau esmu muzikants, es komunicēju ar publiku?

A. Zini, es varu pateikt, ka pirmā uzstāšanās, kad es varēju pateikt, ka es jutos, ka esmu jau  grupā – tas bija pēc 5. klases, pionieru nometnē, kaut vai tāpēc vien, ka tur bija elektriskie instrumenti. Tur mums bija grupa, bija visi mikrofoni, bija basģitāra, ritma ģitāra, bundzinieks un solisti, un es biju vijolnieks, – es spēlēju improvizācijas un tēmas. To jau varēja saukt par īstu uzstāšanos. Pirms tam bija vairākas grupas “dienas” pionieru nometnēs, ar akustenēm un pionieru bungām,  un man klasē arī bija grupa – tur bija trīs džeki, kas spēlēja akustenes, mans brālis pionieru bundziņas, es pats spēlēju klavieres un četras meitenes dziedāja,  – bija mums tāds ansamblis. Tas bija pirmais nopietnais mēģinājums. Bet toreiz tas man tā nelikās, jo tur nebija elektriskās ģitāras, nebija īstas bungas, kas man toreiz likās galvenais.

J. Kad tu pirmo reizi sajuti, ka jā – šis ir mans ceļš, muzikanta ceļš, ka es nekad nestrādāšu par milici, vai kādā citā profesijā?

A. Tad, kad es pirmo reizi iestājos darbā. Tas bija tieši tajā dienā, kad man palika 16 gadi. Tā bija tā diena, kad es iestājos darbā. Bet es jau spēlēju pusgadu pirms tam. Es iestājos darbā 16 gadu vecumā, 6. aprīlī jo visu biju laicīgi sakārtojis un  6.04. saņēmu pasi un tajā pašā dienā iestājos darbā Grobiņas k/n grupā “Corpus” par mūziķi. Tad arī es sāku oficiāli pelnīt naudu. Pirms tam bija tādas lietas, kā ballītes – viena ballīte, otra ballīte, vienā sastāvā, otrā sastāvā. Un, tad arī es sapratu, ka viss ir sācies un ir nopietni. Mums ar Tēti vēl sanāca strīds par to. Viņš teica: – Tu neko nenopelnīsi ar savu mūziku. Bet es zināju, ka vai nu es nopelnīšu, vai nenopelnīšu, bet es strādāšu šo darbu. Visu mūžu…


J. Pastāsti lūdzu par dziesmas “Zelta sirds” vēsturi. Tā ir viena no manām mīļākajām “Līvu” dziesmām.

A. “Zelta sirds” ir viena no tām dziesmām, kura man nāca ļoti, ļoti ilgi. Kas ir ļoti ilgi? Ja pie pārējām dziesmām ir tā – es vienkārši paņemu ģitāru rokās, vai pamostos naktī, vai vienkārši tāpat ienākot pa durvīm iekšā, man melodija līdz tam ir skanējusi galvā, un tad es paņemu ģitāru, ierakstu visu un man viss ir skaidrs, tad “Zelta sirds” man nāca diezgan ilgi. Mēs koncertējām ar “Līviem” tajā laikā, mums bija vismaz trīs, četri koncerti nedēļā, un es gāju un  meklēju kultūras namos vietu, kur būtu klavieres, kamēr man bija skaidrs kādai šai dziesmai ir jābūt un, kā tai jāskan.


J. Kā tu radi mūziku, Ainar? Vai tu dzirdi to skanam sev galvā? Vai pa priekšu tev vajadzīgs vārdus sarakstīt?

A. Lielākoties es vienkārši dzirdu, ka man melodija skan galvā un tad es to pierakstu, vai, ja esmu uz ielas vai braucu, es izņemu “voice recorder”, kas ir telefonā un iedziedu kaut vai, lai ir kaut kas līdz tam brīdim, kad tieku pie instrumenta.

J. Kam vajag notikt, lai galvā sāktu skanēt melodija – labam garastāvoklim, jāiet pie dabas,jāpakļaujas pēkšņam impulsam?

A. Man gadās visādi. Es noskatos kaut ko, es noklausos kādu dziesmu, vai noskatos kādu koncertu. Mani arī daudz citas labas lietas tā iedvesmo, ka man gribās vienkārši kaut ko radīt tikpat masīvu, tikpat vērienīgu. Un es ņemu un spēlēju un man tas vienkārši nāk ārā – tā tās emocijas strādā. Var gandrīz teikt, ka katra dziesma, drīzāk daudzas dziesmas, ir tapušas kaut kāda muzikāla vai kāda cita notikuma iespaidā.

J. Dziesma “Meitene, Zeltene” vienmēr sajūsmina publiku. Vienmēr paceļ garastāvokli. Vienmēr tiek gaidīta. Pastāsti, kā šī dziesma ienāca jūsu repertuārā.

A. Es jau esmu to daudzkārt stāstījis. Tas notika nejauši! “LĪVI” koncertieraksta ”Z studijā” laikā. Koncerts ”pēc reglamenta” : tik un tik dziesmas, vienā piegājienā, tik un tik minūtes. “LĪVI” visu to veic, bet publika sauc: vēl un vēl! Par cik ”oficiālais ” laiks bij iztecējis, un mums bija jāiet nost , tā vienkārši … nekas nebij ne iestudēts ne aprunāts. es nolēmu iznest puikas cauri. Mēs necik ilgi pirms tam bijām spēlējuši kāzas, vai kādu banketu un tur baigi labi aizgāja viena no divām dziesmām ārpus “LĪVI” repertuāra, kuru dziedāja Groģis, bija baigā piekrišana un to nospēlējām divreiz, jo spēlējot divas reizes biju iespēlējies to konstanto, smieklīgo (kā man toreiz likās) riffu. Bez emocijām, paņēmu ģitāru un sāku to spēlēt, puikas saprata joku no manas puses un labprāt pievienojās. Ši dziesma bij ”Meitene Zeltene”! Mēs pat nenojautām, ka arī tā tika nofilmēta. Šo koncertu ilgi TV nerādīja. Vairāk ka sešus mēnešus stabili. Kad tomēr to palaida ēterā,   paši bijām pārsteigti un diezgan apmulsuši, ka to tomēr bij nofilmējuši un piedevām vēl rādīja pa TV! OK, kā ir tā ir, nu neko. Drīz pēc pārraides spēlējām Maskavā – tur tanī laikā dzīvoja un kādā no labākajām Krievijas komandām spēlēja ari vairāki Latvijas basketbolisti, mūsu čomaki – Miglenieks, Vētra, Muižnieks. Vienu vakaru daži mēs aizbraucām ciemos pie Igora Miglenieka. Šis bij ierakstījis video no TV, bet smieklīgākais visā bij tas, ka viņš vairrākkārt tina atpakaļ un priecājās skatoties tieši dziedmu ”Meitene Zeltene”. Pēc laiciņa, jau Latvijā koncertos publika sāka pieprasīt tieši šo dziesmu un tālākais jau ir vēsture!

J. Vai tā ir Latviešu tautas dziesma?

A. Nē, man šķiet, ka tā ir spāņu tautasdziesma.

J. Kas tad viņai vārdus uzrakstīja?

A. Saki, vai tu zini, kas “Dzintara jūrai” rakstījis vārdus?

J. Kas notiek, Ainar, ja kāds tev piezvana, un lūdz, lai tu kādam viņa radiniekam, vai radiniecei uzspēlē pāris dziesmas dzimšanas dienā, protams par attiecīgu summu? Kā tu šobrīd skaties uz šādiem piedāvājumiem?

A. Es skatos uz to, kā uz darbu par kuru saņemu naudu. Es pasaku savu cenu un, ja cilvēki ir ar mieru, tad es veicu šo pasūtījumu. Es piebraucu klientam klāt – es nospēlēju tās pašas divas dziesmas, vai, ja cilvēki vēlas, vairāk. Citreiz iznāk tā – es aizbraucu uz pasākumu, nospēlēju bez maz vai vienu dziesmu un tevi pasauc saimnieks un saka: – Nāc, piesēdi. Un šoferis arī lai piesēž. Mēs nosēžam visu vakaru, norunājam par šo un par to, un tu pat nenospēlē vairs nevienu dziesmu. Mēs vienkārši tērzējam. Mēs vienkārši runājam par dzīvi. Ar šiem cilvēkiem, kurus mēs redzam pirmo reizi.

J. Mani vienmēr ir sajūsminājis klips “Tikai tev un man” un arī dziesma, protams. Pastāsti lūdzu, kā radās šie mākslasdarbi?

A. Dziesma radās tā, ka Toms (Tomass Kleins) atnesa vienu melodiju, kuru prezentēja vārdu vietā dziedot zilbes – “na na na na”, un es uzreiz uzķēru, ka tas “na na na” ir  tieši tas, ko arī vajag nodziedāt, un tad Guntars Račs uzrakstīja vārdus klāt, un tā tapa dziesma. Bet video atkal ir Žaklīnas nopelns. Tie bija tādi juku laiki. Tu varēji dabūt naudu no visādiem sponsoriem, varēji dabūt šo un to, diezgan viegli. Tas klips bija ļoti iespaidīgs, piemēram, kad mēs dedzinājām to māju, klāt stavēja divas ugunsdzēsēju mašīnas, kuras lēja ūdeni drošības apsvērumu dēļ, kā ne kā mēs to māju reāli aidedzinājām, un starp citu, tur ir arī viena vieta, kur mums līst ūdens virsū cauri izdegušjiem griestiem. Tas arī tika nofilmēts un redzams klipā, jo Žaklīna uzskatīja, ka tas ļoti labi izskatās.

J. Tu esi sadarbojies ar Guntaru Raču un citiem vārdu autoriem. Bet es pieļauju, ka tu arī pats esi rakstījis dziesmām vārdus?

A. Pēdējā albumā “Plus, mīnuss.” lielākai daļai dziesmu ir manis paša vārdi. Un vēl nāk prātā, ka ir arī kāda senāka dziesma “Rokenrola muzikants”, kurai pirmajai es uzrakstīju arī vārdus.

J. Cik svarīga ir sadarbība ar tādiem vārda meistariem, kā Guntars Račs u.c.? Laikam svarīgi, ja līdzās ir uzticams cilvēks?

A. Jā. Cilvēks, kurš mani pazīst, kurš sajūt, ko es vēlos. Tas jau nav nekāds noslēpums, ka mēs visi esam saistīti savā starpā. Tāpēc sadarbība ar Guntaru ir ļoti būtiska. Parasti es aizsūtu viņam melodiju un lūdzu, lai viņš mēģina tai uzrakstīt tekstu. Vai notiek arī tā – Guntars man atsūta tekstu un saka: – Varbūt tev no šitā kaut kas iznāk. Un es lasu to tekstu un jau dzirdu melodiju, lasot otru reizi, paņemu ģitāru un nospēlēju jau ar akordiem, kuri atbilst melodijai (bet tas attiecas tikai uz to otro reizi, jo katrai melodijai var piemērot visdažādākos akordus, to kombinācijas, tālāk sapratīs vien mūzikas teoriju un terminoloģiju zinošs šo rindu lasītājs).

Varētu teikt, ka man tas sakās jau bērnībā, kad es trešajā klasē, kad mums bija jāsāk mācīties dzejoļi no galvas, es lasot jau  dzirdēju melodiju, lasot nākamreiz, spēlēju klavieres, vai ģitāru ar atbilstošiem akordiem melodijai manā galvā, un tā līdz brīdim, kad varēju bez instumenta palīdzības noskaitīt dzejoli – “dziesmas tekstu “ no galvas, kas arī bija uzdevuma izpildījums, kurš ik reizi guva maksimāli augstāko vērtējumu, atskaitot tās reizes kad vienkārši nebiju pat domājis veikt šo mājasdarbu, bet tas bija ļoti retu reizi, jo, lai kāds būtu teksta vēstījums (dažkārt kompartijas slavinājums ar rīmēm, kura nozīmei pat netaisījos pievērst uzmanību),  bet pats process – tas man sagādāja prieku, izklaidi, praktizēšanos kompozīcijā, kas jau toreiz bija manas dzīves viens no galvenajiem faktoriem – proti: es veicu darbu (mājasdarbu), par kuru saņēmu atalgojumu (dotajā gadījumā atzīmi par dzejoļiem, kas bija jāniskaita no galvas), sagādājot sev prieku! Vienīgais atšķirīgais ir prieks kādam vēl bez manis! Hell, yeah!

J. Tu pirmo reizi paņēmi vijoli rokās piecu gadu vecumā. Cik bieži tu to dari šajās dienās?

A. Es to nedaru vispār, es ģitāru vēl neesmu īsti apguvis. Man vēl ir ļoti daudz, ko mācīties! Un vijoles man nemaz šobrīd nav. Pēdējai vijolei, kas man bija, es tumsā netīšām uzkāpu virsū ar celi Mammas mājās. (Tajā laikā, kad meklēju lielaku īres dzīvokli, jo gatavojos precēt savu tagadējo sievu un dzīvot kopā ar viņu un viņas dēlu, dažus mēnešus dzīvoju pie saviem vecākiem). Tātad biju vijoli kaut kā nolicis uz gultas, bet lai ieslēgtu gaismu, bija jāuzkāpj uz gultas ar celi un bija jāpaliecās, un tad jāieslēdz gaisma, un es uzkāpu tai virsū, un tā vienkārši sašķīda. Ar vijoli es nez vai kaut ko jēdzīgu varētu šobrīd nospēlēt, bet bija tāds gadījums pirms diviem, trīs gadiem. Mani puikas pierunāja piedalīties mūzikas skolas gada dienā, kad bija koncerts “Lielajā dzintarā”. Vienu no koncerta priekšnesumiem izpildīja bijušo vijolnieku ansamblis, izveidots ar vienu mērķi: nospēlēt šajā koncertā vienu skaņdarbu. Sastavā nebija vecuma, profesionāla līmeņa, praktiski nekādu ierobežojumu, vienīgais noteikums bija – vēlēšanās! Mākslinieciski, es protams nevarēju turēt viņiem līdzi, bet biju mēģinājumā šo gabalu spēlējis un piespēlēju līdzi tur, kur es varēju, bet kur nē – tur notēloju, ka spēlēju. Bet labākais bija tas, ka tieši koncerta laikā kāds, varbūt vējiņš no ventilatora bija aizšķīris ciet notis, tā, ka es varēju redzēt vien tikai pēdējās taktis. Katrā ziņā nobeiguma notis bij pārliecinoši un precīzi veiktas.

J. No visām “Līvu” dziesmām, kuru ir bijušas ļoti daudz, droši vien vijole ir kaut kur iespēlēta?

A. Diemžēl nē. Lielākoties, tas viss tika veikts ar sintezatoru – gan pūtēji, gan vijoles. Pūtēji dažās dziesmās ir bijuši arī īstie, bet vijoles ir iespēlētas un dzidamas stīgu kvarteta izpildījumā Dzintara Beitāna aranžējumā dziesmā “Kāpēc nr. 1”, albumā “Pāri visam”. Marhils (Uldis Marhilēvičs) arī tur klavieres spēlēja.

J. Kā ir pielāgoties jaunajam “Līvu” solistam Jānim Buķelim? “Līviem’ solisti ir mainījušies dažādu iemeslu dēļ. Vai tas ir viegli?

A. Es tev pateikšu viegli – jo viņš ļoti nopietni piegāja mūsu lietai, viņš bija sagatavojies jau pirms viss tas sākās, vēl līdz tam, kad mēs tā īsti nolēmām, ka mēs kopā strādāsim. Viņš jau praktiski sirdī redzēja sevi, kā “Līvu” dziedātāju. Viņš bija gatavs izpildīt vecās dziesmas un arī gatavs iedziedāt ko jaunu. Ar viņu ir viegli strādāt.

J. Vai var teikt, ka “Līvi” vēl pilnībā eksistē?

A. Jā. Jo es uzskatu, ka “Līvi” ir ne tikai viena konkrētu cilvēku grupa. Tie patiesībā ir vairāki cilvēki, kas no sirds spelē tās dziesmas, kuras oriģinālā izpildīja grupa “Līvi” tādā, vai citādā sastāvā. Bet šodien mēs esam šādā sastāvā jau no 2017. gada 17. novembra., kad tika ierakstīts albums “Bez štepseļiem”. Tas bija, tā sacīt, tāds kā pārskats par aizgājušo laiku,  teiksim – tāda kā akustiska atskaite. Tāpēc arī tas saucās – “Bez štepseļiem”. Un kopš tā laika mēs strādājam kopā. Četri gadi, iznāk ir pagājuši.

J. Vai tu varētu pateikt, kāds šobrīd ir “Līvu” sastāvs?

A. Es saukšu visus pēc kārtas. Tātad – es. Tad – Jānis Buķelis. (mūsu dziedātājs). Tad noteikti ir Guntars Mucenieks ar savu dēlu Henriju Mucenieku (ģitāra). Guntars Mucenieks spēlēja “Līvos” no 1985. gada līdz deviņdesmitajiem gadiem, un tad mēs atkal atsākām spēlēt 2003. gadā, un kopš tā laika mēs esam kopā. Viņš par šo laiku ir izaudzinājis dēlu, kurš ir mūsu grupas muzikanta vārda cienīgs, un arī lieliski izpilda “Līvu” dziesmas un  iesaistās dziesmu jaunradē. Tad mums basģitāru spelē Edžus Silacērps. Viņš ir muzikāls džeks, Liepājā labi pazīstams, nedaudz ir spēlējis grupā “Credo”, un grupai “Credo” ir sarakstījis dziesmu “Mans vecais draugs”. Saksofonu mums spēlē Alex Balinskis. Viņš ir lielisks mūziķis – pamatā saksofonists. Viņš Rīgā dažādās studiju sesijās spēlē, un arī piespēlē grupai “Musiq” un  dažādos studijas projektos. Bundzinieks mums ir Ilvars Manfelds. Starp citu, viņš spēlēja ar mums arī 2004. līdz 2005. gados. Es neatceros, kāpēc un kā mūsu ceļi šķīrās, bet viņš arī tagad spēlē ar mums. Mēs esam septiņi cilvēki uz skatuves.

J. Tātad ir iespējams, ka, tad, kad beigsies šis vīruss, “Līvi” dosies jaunā tūrē?

A. Mums ir jādodās “Plus, Mīnuss” tūrē. Mēs apstājāmies pie tā, ka mēs izlaidām albumu, kuru mēs vēl neprezentējām koncertos.

J. Ko tu teiktu tiem jauniešiem, kas grib iet rokenrola ceļu, kādu tu esi gājis un vēl joprojām ej?Es teikšu tā – Ja tu kaut ko ļoti vēlēsies, tad tu to dabūsi un tas tev būs. Vajag tikai ļoti  mīlēt to, ko dari. Tas arī viss. Tik vien.

Publikācija tapusi ar VKKF atbalstu.