Pašmāju hārd-roka apvienība Inqognito publicējusi savu jaunāko albumu “Ceļojošais cirks”. Grupa saglabājusi nemainīgu virzienu – dumpinieciska dūre dziesmu tekstos un pa ģitāru stīgām. Tikai šoreiz jūtama arī kāda nobriedušāka un dziļdomīgāka nots. Dalībnieki ļāvuši radoši izpausties pilnā apmērā – katram grupas dalībniekam ir vismaz pa vienai sarakstītai dziesmai. Albumā kopā tās ir astoņas. CEĻOJOŠAIS CIRKS ir Inqognito otrais studijas albums, kurš, tāpat kā pirmais, dienasgaismu gaidīja precīzi piecus gadus.
Tagad tas izdots īpaši pieminot nupat pāragri mūžībā aizsaukto ritma ģitāristu un grupas līdzdibinātāju.
Par albuma nosaukumu un tā vēstījumu bijām vienojušies jau no pirmās ierakstu dienas. Spēlējam, smejamies, veidojam teatrālu šovu uz skatuves, spožu zobu smaids kontrastē ar nogurumu un dziļām pārdomām nokāpjot no skatuves. Nojaucam telti, pārbraucam uz nākamo pilsētu un viss sākas no gala. Tādas ir mūsu dziesmas, tādi esam mēs paši.
Bet albuma titulbilde mums atnesa pašu esenci. Vislabākajās pirmšķirīgas “īstās mākslas” tradīcijās bijām sarunājuši talantīgu mākslinieku, kurš mums uzzīmēs cirka telti ar mums pašiem virsū. Pa īstam uzgleznos. Paralēli darbam pie albuma dziesmām noritēja darbs pie albuma vāka mākslas darba. Tikām pie grafiskā fona, telts. Bija skaisti. Tālāk sekoja vienošanās par uzrakstu novietojumiem un kā attēlot mūs pašus uz albuma vāka…
Vienā brīdī šis process pajuka. Sākās garas pauzes. Vai sastrīdējāmies par to, kurš būs priekšplānā, vai mums vienkārši ar galiem nozuda mākslinieks, laikam vairs pa nav svarīgi.
Turpinājās darbs pie albuma, taču albuma vāka mums vairs nebija. Nodomājām: “Pie velna visas otas un grafikas! Ņemsim talkā mākslīgo intelektu!!!” Atsaucei – tas notika ap 2023. gada sākumu, kad “šitais verķis” jeb MI attēlu ģenerēšana plašai publikai vēl skaitījās mēmākā inovācija.
Sākām spēlēties:
– Ko mums vajadzēja? Ā, telti! IR! Ko tālāk?
– Četrus večus (tie tā kā mēs)!
– Tā kā būtu. Ko vēl?
– Davai, veceni ar lieliem pupiem un aizsietām acīm! …jo ir taču tie nažu metēji ar aizsietām acīm. Un galu galā – kur cirks, tur skaistas sievietes.
Domāts – darīts.
-Ā, un vēl pieraksti, ka uz bildes jābūt klaunam, jo tas taču ir cirks.
Mākslīgais intelekts mums uzģenerēja… vīrieti! Milzīgu krūšu vietā – sarkanu un nudien ļoti brangu… degunu. Savukārt klauns – uz galvas piesūcies kā dēle.
Sirsnīgi izsmējāmies un pamēģinājām vēl dažus variantus, tomēr, mazliet apdomājoties, sapratām, ka šis pats variants ir daudzkārt ģeniālāks kā mēs jebkad būtu iedomājušies.
Te arī viss tas cirks – dažkārt situācijas pavēršas neparedzami. Kāds sirreāls un paradoksāls notikums var sniegt iespēju. Tās ir jāizmanto. Mēs griežamies līdzi Zemeslodei un dzīvei, un tajā ne vienmēr lietas notiek tā, kā plānojam. Tā ir kā iegriezta monēta ar divām pusēm, diviem pretpoliem. Nemitīgi griežas un mēs dancojam tai apkārt, jo tā “sliktā puse” allaž ir tepat aiz stūra…
Cirks ceļo tālāk! Paldies mūsu faniem par apaļiem 10 kopā būšanas gadiem. Šis albums ir atvadas.
Īpašs veltījums Kristapam Baķim. IN MEMORIAM.
Edgars Zelčāns – Sitamie instrumenti
Māris Purnis – Basģitāra, balss
Artūrs Račinskis – ģitāra, bekvokāls
Kristaps Baķis – ģitāra, balss
Jurģis Jurkāns (Uz kraujas rudzu laukā) – taustiņistrumenti, bekvokāls
Valērijs Černejs – skaņu inženieris (No Fuss Audio)
