Stadioni, piepīpēti bāri, klubi. Agrāk klubos bija atļauts smēķēt. Varēja dejot ar glāzi vienā rokā, un cigareti otrā. Atnākot no kluba mājās, apģērbs bija tā piesūcies ar tabakas smaku, ka tas bija jāliek mazgāt. Tagad viss ir kļuvis tik sterils. Ir beigušies pirātu laiki. “Tortuga” – kā teica galvenais varonis filmā “Pirates of Caribbean”. Brauksim uz Tortuga. Ir beigušies šie laiki. Ir beigušies vētraino orģiju laiki. Nu, ir pienācis is laiks, kad ir jāapdomā katrs vārds, ko saki. Lai nenokļūtu nepatikšanās. Lai neaizskartu kādu. Lai būtu politkorekts. Reiz tā nebija. Ne Guns’n’Roses laikos. Un agrāk. Reiz cilvēki jutās brīvāki.
Jānis Kronbergs: Kas šobrīd notiek ar grupu Bloody Heels?
Valts Bērziņš: Šobrīd mēs strādājam pie nākamā albuma, kas ir mūsu prioritāte. Kaut arī turpinam koncertēt un piedalīties festivālos, galvenais fokuss šogad tomēr ir uz jaunas mūzikas izveidi un albuma pabeigšanu. Atzīstu, ka bija periods, kad visiem vajadzēja atelpu, bet tagad esam atguvuši sparu un aktīvi strādājam pie jauniem mūzikas projektiem.
J.K: Pastāsti lūdzu nedaudz par jauno albumu.
V.B: Konkrēti es vēl nevaru izstāstīt savu vīziju, jo mēs vēl meklējam virzienu, kādā doties. Bet noteikti varu teikt, ka jaunais albums nebūs tik tumšs un depresīvs kā iepriekšējais. Laikam tagad, tā retrospektā atskatoties (mēs tieši ar grupas biedriem par to runājām), ka iespējams mūsu pēdējais albums “Rotten Romance” bija tāds, tāpēc, ka viss tika rakstīts pandēmijas laikā, tajā izmisuma laikā. Varbūt tas arī ir likumsakarīgi, ka rezultātā mums tas sanācis daudz tumšāks nekā citi albumi.
Es nevaru arī teikt, ka atgriezīsimies pie sākotnējā stila, kas bija pārsvarā saistīts ar ballītēm un rokenrolu. Jaunais albums noteikti būs daudz savādāks un krietni pozitīvāks. Kā jau esam pieminējuši arī citās intervijās – mēs esam grupa, kas cenšas ar katru albumu izmēģināt ko jaunu un radoši eksperimentēt. Bloody Heels nav grupa, kas vēlas atkārtot sevi gadu no gada un, tā teikt, vienu un to pašu albumu vienā stilā uz rinķi rakstīt. Tāpēc nespēju pateikt, kāds tas beigu beigās būs, jo šobrīd mūsu radošais process ir aktīvā fāzē. Pagājušajā vasarā bijām radošajās nometnēs, kur saraksījām dziesmas, arī ziemas periodā šo to īstenojām, un tagad, pēc nelielas pauzes, esam iedvesmoti un atpakaļ sparā. Lēni mums nāk, bet noteikti ceru, ka teiciens “kas lēni nāk, tas labi nāk” šeit attaisnosies.
J.K: Kā grupai Bloody Heels top dziesmas?
V.B: Principā, man liekas, ka mums apmēram deviņdesmit procenti dziesmu top sākot ar mūziku. Man tādējādi arī vieglāk rakstīt liriku, jo mūzika man iedod sajūtu. Arī ar iepriekšējo albumu tā bija, es tiešām vienmēr sāku ar mūziku – tā ir mūsu pamatbāze. Lielākoties jau viss sākas ar Haralda ģitāras rifu vai melodiju. Agrāk, kad rakstījām albumus tikai mēģinājumu telpā, centāmies radīt mūziku uz vietas. Bet pandēmijas laikā, kad mēs visi nevarējām sanākt kopā, Haralds nāca pie manis, un tādā veidā mēs vairāk vai mazāk uzrakstījām arī iepriekšējo albumu. Tagad, strādājot pie jaunā albuma, mēs liekam lietā arī iepriekšējo gadu pieredzi. Haralds un Gustavs atbrauc pie manis, un reizē mēs mēģinām arī mēģinājumu telpā radīt darbus. Mēs papildus organizējam un kopīgi dodamies radošajās nometnēs, lai paņemtu pauzi no ikdienas, no lielpilsētas. Esam vienkārši studijā visi kopā, atpūšamies un rakstam. Bet, ja runājam konkrēti tieši par pašām dziesmām, tad, kā jau teicu, tās parasti sākas ar ģitāru, un no turienes arī mēs tālāk virzāmies uz priekšu.
J.K: Uz kādām izjūtām pārsvarā ir balstīta tava lirika?
V.B: Grūti pateikt, jo sajūtas mainās un pie katra albuma tās ir dažādas. Iepriekšējais albums bija diezgan depresīvs un varbūt pat varētu teikt tāds uz “mentālo” tendēts. Teikšu godīgi, neesmu vēl kārtīgi pieķēries pie jaunā albuma lirikām, tāpēc grūti pateikt, kur tas viss mani aizvirzīs. Es jau vienmēr sirdī esmu bijis tāds romantiķis un nedaudz melanholisks cilvēks, tāpēc arī tās tēmas lirikā ir attiecīgas. Katrā ziņā, es nebaidos arī uzrakstīt kaut ko agresīvāku. Lielākoties jau mūzika man iedod kaut kādu konkrētu sajūtu vai atslēgas vārdu, no kā es attiecīgi arī iedvesmojos un veidoju liriku. Man ir bijis gadījums, kad es vienkārši apsēžos un stundas laikā uzrakstu vārdus, bet ir bijis arī pretēji – dziesmas, kurām nākas cīnīties ar vārdiem pusgadu vai pat ilgāk. Tas viss ir atkarīgs no pašas dziesmas un tās radītajām sajūtām.
J.K: Cik būtiska ir grupai dzīvā koncertēšana?
V.B: Diemžēl mums kopš Covid-19 laika nav bijusi lielāka Eiropas tūre. Covid pandēmija nedaudz apgrūtināja mūsu plānus – albums nedaudz aizkavējās, un arī grupas sastāvs mainījās, tāpēc mēs neesam bijuši ārā lielākos braucienos. Tomēr, runājot par grupu, es piekristu, ka ceļošana un koncertēšana ir svarīga, jo tā mums dod lielu motivāciju citiem mūzikas projektiem. Mums ir ļoti būtiski iegūt to emocionālo saikni un apmaiņu ar publiku, tāpēc tie koncerti un tūres spēlē ārkārtīgi lielu lomu arī mūsu radošajā procesā. Mēs gūstam papildus emocijas un enerģiju, spēlējot klātienē. Tā ir vienkārši brīnišķīga sajūta – būt uz ceļa kopā ar grupas biedriem, kur galvenā rūpe ir sasniegt nākamo galamērķi un paspēt uz soundčeku. Es nespēju sagaidīt, kad mēs atkal varēsim doties lielākā braucienā, īpaši ārzemēs. Latvija ir brīnišķīga, un mēs vienmēr turpināsim spēlēt šeit, bet, protams, ir īpaša sajūta, kad esi prom no mājas un atrodies citā pasaules malā.
J.K: Cik ļoti ir jākoncentrējas, kad esi tieši uz skatuves?
V.B: Zini kā… No vienas puses, tev ir jābūt pārliecinātam par to, ko dari. Vairāk vai mazāk, vajag būt relaksētam uz skatuves, bet tajā pašā laikā nevari būt pilnībā atslābis. Tas ir kā koks ar diviem galiem! Tātad, respektīvi, ir jābūt pietiekami daudz mēģinājumiem un treniņiem, lai tu varētu justies brīvi uz skatuves. Es neesmu tas, kurš kāpjot uz skatuves domā par vārdiem vai tamlīdzigām lietām. Tam ir domāts laiks, kas tiek pavadīts mēģinājumos. Tā teikt, skatītājs jau nav muļķis, un pat tas, kurš neko no mūzikas nesaprot, vienalga jūt mūziķa enerģiju uz skatuves un saprot vai tas tiek darīts labi. Un mēs protams arī varam pieļaut kļūdas uz skatuves, īpaši, ja runājam par rokmūziku un metāla mūziku. Kā Pauls Stenlijs (Kiss vokālists) reiz teica : ”Tāpēc jau to sauc par rokenrolu. Mēs nespēlējam perfekti. Mēs pieļaujam kļūdas. Bet tas viss ir pa īstam! Tie ir īsti sviedri, īstas asinis un īstas asaras.”
J.K: Cik grupa Bloody Heels ir mērķtiecīga? Cik daudz jūs plānojiet?
V.B: Man tas ir vienmēr bijis svarīgi, jo jāsapņo un jācenšas tiekties uz visaugstāko mērķi. Kāpēc gan apdalīties un sapņot par kaut ko mazāku? Mūsu plānos ir ietverts tas, ka cenšamies paveikt maksimāli daudz. Protams, ir reizes, kad pazūd motivācija, bet tāpēc jau mums ir brīnišķīgi menedžeri. Tagad mums ir Rita, kura mūs burtiski ‘savāc’, vada un organizē mūsu darbus. Mēs rīkojam sapulces par nākotnes plāniem un koncertiem un saliekam visu smuki pa plauktiņiem. Mūžīgais rokenrols un bohēma ir skaista lieta, bet ja gribi panākt kaut ko vairāk ar savu mūziku, ir nepieciešama aktīva plānošana un disciplīna.
J.K: Vai ir bijuši dzīvībai bīstami gadījumi koncertēšanas laikā?
V.B: Nē, nav bijušas situācijas, kas tieši apdraudētu dzīvību, bet nepatīkamas situācijas ir bijušas. Piemēram, bija reize, kad sadzērušies cilvēki meta mums kurpes uz skatuves. Nu tā, ka mēģina trāpīt tieši mums vai tur kādu žestikulāciju rādīt. It īpaši, ņemot vērā, kā mēs izskatamies uz skatuves, citreiz tas varbūt kādiem aizspriedumainākiem cilvēkiem var nebūt pa prātam. Par laimi, dzīvībai bīstamas situācijas mums nav bijušas, bet ir bijušas reizes, kad pēc koncerta negribas iziet ārā un risināt nevajadzīgas problēmas. Jo vienkārši kāda jēga ir svešā vietā pašam lieki uzprasīties uz kaut ko? Tie koncerti jau lielākoties notiek klubos un bāros, kur cilvēki lieto alkoholu un reizēm pat ko stiprāku, tāpēc dažreiz jābūt vienkārši piesardzīgiem.
J.K: Kuras valstis, kurās koncertējat, ir patikušas vislabāk?
V.B: Es pat īstenībā varu ar pārliecību pateikt, ka tā noteikti ir Skandināvija. Mēs visvairāk esam koncertējuši un tūrējuši Somijā un vienmēr tur tiekam uzņemti ar atplestām rokām. Mums tur ir bijuši brīnišķīgi koncerti. Tāpat arī iepriekšējā tūrē ar zviedru grupu Crashdiet. Bet no ārzemēm iespaidīgākais koncerts noteikti bija “Norway Rock Festival” Kvinesdalā. Tas ir otrs lielākais Norvēģijas roka festivāls, kur mums bija iespēja uzstāties uz galvenās skatuves. Mums ļoti paveicās, jo tajā dienā uz tās pašas skatuves spēlēja arī Nightwish, Status Quo un Accept. Mēs ar grupas biedriem vēl pa beksteidžiem staigājām un bija ārkārtīgi sirreāla sajūta būt blakus visiem tiem lielajiem, augstas klases rokmūziķiem un metāla mūziķiem. Kā jau teicu, tas bija ārkārtīgi iespaidīgs festivāls, kur mums palaimējās uzstāties, tāpēc tas varētu būt viens no tādiem spilgtākajiem momentiem Bloody Heels koncertu pieredzē.
J.K: Kādu vidēji pārtiku ikdienā uzņem grupas Bloody Heels dalībnieki?
V.B: Tas ir labs jautājums. Gustavam, mūsu bundziniekam, vispār ir ļoti plaša ēdienu buķete. Viņam patīk visādas interesantas lietas ēst. Haralds ir liels vistas cienītājs. Nu vismaz man viņš asociējas tieši ar vistu. Es pats jau sešus gadus neēdu gaļu. Tieši Somijas tūres laikā, braucām ar prāmi un bija vētra. Mūsu draugs Jānis Narbuts, toreiz brauca mums līdzi kā skaņotājs, un atceros, ka viņš visu to laiku neēda gaļu. Tad es, tāds mazliet patusējis, uz tā prāmja secināju, ka arī negribu gaļu, un tā es arī, sešus gadus vēlāk, to joprojām neēdu. Kopumā, grupas ēšanas paradumu ziņā, mums nav nekā specifiska. Mēs neesam izsmalcināti un varam pieņemt daudzveidību.
J.K: Vai ir bijusi kāda neparasta dāvana no faniem?
V.B: Jā, ir bijušas vairākas reizes Eiropas tūres laikā, kad kāds uzzīmējis manu portretu. Mums vēl ir bijušas divas satikšanās ar faniem, kuriem ir mūsu grupas logo uztetovēts. Pēdējā reize Somijā, kad spēlējām ar Crashdiet, notika neparasta situācija: es ar to Crashdiet, ‘roudiju’ sadraudzējos. Viņš ir džeks, kas pārdod grupas kreklus un tamlīdzīgi. Es viņu arī iepriekš kaut kur citur Eiropas tūrē biju saticis. Un tad mēs tur tusējāmies, un viņs teica, lai es viņam uz vēdera ar marķieri atstāju savu parakstu. Tas viss protams nebija skaidrā prātā. Es parakstos, un viņš man pēc nedēļas sūta “instagramā” bildi, ka viņš ir uztetovējis to manu parakstu. Tā bija interesanta pieredze. Kopumā jau patīkami, ka mūsu fani izrāda mums tādu uzmanību un radoši izpaužas. Varbūt, ja mēs kādreiz uz Japānu aizbrauktu, tur kāds fans kādu lelli dāvinātu. Kā septiņdesmitajos, astoņdesmitajos rokmūziķiem tika dāvināts.
Leave a Reply
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.