“Dzelzs vilks”: Mēs vēl esam tikai pusceļā! (1. DAĻA)

Autors: Jānis Blumbergs (www.infotop.lv)

Latvijas spēcīgākā rokgrupa, šā vārda cienīga, “Dzelzs Vilks”, var teikt, nule nosvinēja savu pastāvēšanas ceturtdaļgadsimtu – ar 2CD albumu “Dziesmas pilnmēness naktī”. Tīri vai jāapbrīno šīs grupas devums latviskā roka un – pat nebaidīsimies teikt – gotiskā roka attīstībā Latvijā. Tāpēc InfoTop.lv aicināja, tā teikt, pie tāfeles grupas frontmenu, neapšaubāmo līderi, vadošo vokālistu un ģitāristu Juri Kaukuli, kā arī, it kā neredzamo, bet grupas pamatni īstenojošo multiinstrumentālistu Kasparu Tobi.

Jānis Blumbergs, īpaši InfoTOP.lv

 Lai nu Kaspars Tobis pirmais atbild uz jautājumiem. Jurim vairāk laika atliks.

Jānis Blumbergs. Kaspar, runā, ka vilks var mest tikai spalvu, bet tikums paliekot. Jūs taču esat izspēlējuši visu ko, un galu galā nonākuši pie saknēm?

Kaspars Tobis. Pie pašām saknēm jau nu gluži ne. Īstenībā mēs nekur tālu arī neejam. Līdz šim īstenotie projekti ir bijuši dažādi –, piemēram “Jauno Jāņu orķestris”, lai gan pašā pamatnē mēs visu mainām diezgan elastīgi. Nu, tad tās jau būtībā ir tās saknes, kur ir dažādi grupas sastāva dalībnieki. Var teikt, ka tur piedalās pilnīgi citi cilvēki.

Cik esmu manījis, “Dzelzs vilks” ir kļuvusi par ļoti pieprasītu grupu – īpaši Eiropas rietumu pusē. Vai repertuārā ir bijis kaut kas arī angliski?

K.T. Jā, teiksim tā,– ir bijuši daži mēģinājumi.

Varbūt tālākā nākotnē varētu būt arī kāda rokopera..?

K.T. Kāpēc gan ne? Tas ir kāds lielāks mūzikas skaņdarbs. Ja ir kāds interesants un aizraujošs librets. Kāpēc gan ne!

Kaspars vienmēr ir bijis radoši spēcīgs intelektuālis, kas vairāk dara nekā runā, tāpēc tagad vārds Jurim Kaukulim.

Juri šoreiz pieskarsimies nedaudz citai tēmai – nevis mūzikas bagāžai, ko “Dzelzs vilks” šajā ceturtdaļgadsimta pastāvēšanas laikā ir saražojis pietiekamā kvantumā. Vienkārši, parunāsim par izlasē iekļauto dziesmu tekstiem. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, ka CD albumiem mēdz būt bukleti ar fotogrāfijām, mūziķu komentāriem un, pats galvenais, dziesmu vārdiem, jo, sekojot modei, izlase ir izdota arī vinila platēs…

J.K. Nedomāju, ka apzināti kaut kam sekojam. Dodu priekšroku intuīcijai un rokenrola garšai, kas mani visu laiku vilina.

Nu ko, sāksim ar izlases pirmo dziesmu: “Viņa grib tik daudz”. Šķiet, gotikas pamati nav lauzti?

J.K. Gotikas pamati īsti nav apzināti. Ir tikai simpātijas pret šo subkultūru, un “Dzelzs Vilka” daiļradē muzikāli citāti būs grūti atrodami. Jāsaka, ka mūsu kolektīvs šajā sastāvā ir vairāku stilu un mūzikas virzienu krustojums, kas vienojoties aranžijās veido to ko Jūs dzirdat. Par tekstiem jāsaka, ka tie ir manis rakstīti stāsti, kuri atspoguļo manas dzīves un izdomas kompilāciju. Daudz lasu un ieklausos cilvēkos, kā arī mūzikā. Klausoties rodas reakcija, kas veido manus stāstus. Par konkrēto dziesmu – sievietes vienmēr grib visu, un tas, man jāsaka, raksturīgs arī vīriešiem. Sekss kā eksistences pierādījums.

Ha, interesanti. Par sievietēm – jā, tā ir. Par večiem, nu ko, ir jau dažreiz vajadzība pierādīt, ka neesam kaut kāda pasuga… “Tu vilki nakti” – jautājums: ar ko tad tiek salauzta nakts?

J.K. Nakti jāvelk ar manām dziesmām. Tas paildzinās jebkuru zinātnes noteikto ilgumu. Noteikti jāatzīst, ka mūsu daiļradē ļoti svarīgs ir Ginta Solas veikums. Tur arī radusies tā mūsu ierakstu raksturīgā skaņa un pat virziens.

Hm… Bet “Tev oranži mati” – daudziem bija teorija, ka šī dziesma sākas ar vācu grupas “Rammstein” hita “Mutter” ievadošo motīvu, kas it kā ir dzirdams Kaspara spēlētā sintezatora partijā. Manuprāt, tur kādam ar dzirdi kaut kas nav kārtībā, ja šādi var teikt un pat publicēt žurnālā.

J.K. Nekādu teoriju. Ja par dziesmu, tad jāsaka, neklausieties virspusēji! Te vairāk ir no citas pasaules. Par sintezatoriem neko daudz nezinu, bet dziesmas pamatā bija nevis sintezatori un klausītāju iedomas, bet kārtīgs “Dzelzs Vilka” rokenrols par attiecībām – karstām un ātrām. Viss tas aranžējums parādījās tikai vēlāk. Tā teikt, neskati vīru no cepures!

Ha, ha, ha! Nu labi, bet par hitu “Skaiti līdz trīs” man ir sirsnīgs un personisks paldies, jo ko gan viņa var izdarīt ar mīlestību – panākt, ka tu sasaitēts sēdi baltā palātā. Ļoti sāpīga, bet vajadzīga dziesma, kas uzrunā.

J.K. Īstenībā, šo veltīju savam pāragri aizgājušam bērnības draugam. Tas bija veids kā atvadīties un stāstīt par to.

Mjā, skarbi. “Sažņaudz manas rokas”. Kāda, tavuprāt, tad ir mūzika latviešu teātros?

J.K. Neesmu mūzikas kritiķis un neapmeklēju visas teātra izrādes, lai spriestu par šo, bet esmu piedzīvojis gan fantastiskas atklāsmes, gan arī vilšanos. Manuprāt, pašlaik mūzika teātros vairs nav tik akadēmiska vai šlāgerīga. Režisori sadarbojas ar dažādiem māksliniekiem un komponistiem, kuri spēj radīt pat satriecošus darbus.

Iespējams. Bet, manuprāt, satriecošākais darbs visa “Delzs Vilka” pastāvēšanas vēsturē, ir megahits “Mēness”. Lai turpmākajos pastāvēšanas gados grupai vēl iznāktu tik ekstravaganti un savdabīgi superhiti, bet vai tad Zeme var kļūt par liesmojošu zvaigzni? Par ko īsti ir šī dziesma? Mēness – gaisma – ātrums? Ar kādu domas efektu šeit tiek operēts?

J.K. Mīlestība – nākoša, aizejoša, sprāgstoša, aizmirsta, atrasta un nāvējoša komēta.

Ahā! Tad redz kā! Nu, to var klausīties vēl un vēl, bet “Draudzene nakts” – kas var sanākt tad, kad kaķis nav traks? Diezgan spēcīgas “Heavy metal” pasāžas caurvij šo kompozīciju…

J.K. Vienmēr esmu gribējis uzrakstīt šādu dziesmu, kas būtu kaut kas no astoņdesmito gadu ”heavy metal”. Tas arī attāli sanāca, un joprojām esmu lepns par to.

Lieliski, bet “Vienas nakts meitene” – šķiet, ka dažreiz ir lietas, ar kurām visu var sākt?

J.K. Kad rakstīju šo dziesmu, nevarēju iedomāties, ka visus nākamos 25 gadus to nāksies spēlēt ikvienā koncertā. Grupas basģitārists Armands jau sākumā pateica, ka šī būs viņa dziesma Nr. pēdējā. Bet laiks spēlē savas spēles un mēs esam tikai figūras, kuras apveltītas ar gribu. Armands vairs nav sastāvā, bet dziesma ir.