Saruna ar grupu “The Missing”

Grupa "The Missing" | Publicitātes foto
Grupa "The Missing" | Publicitātes foto
Spread the love

Autors: Evija Purne

Grupas „The Missing” pirmssākumi meklējami 2002.gadā, Smiltenē, kad kopā sanāca četri, viens no otra netālu dzīvojoši draugi – Kristaps, Druvis, Māris un Kristaps, kuriem laika gaitā pievienojās arī Jānis. Nedaudz vēlāk piepildījās grupas nosaukumu vēstošais liktenis un „The Missing” uz vairākiem gadiem patiesi bija bezvēsts pazuduši no skatuves. 2015.gadā notika grupas atkal apvienošanās un nu aizvien aktīvāk tās dalībnieki turpina darīt to, ko iesāka pirms padsmit gadiem.

Grupas nosaukums latviski skanētu “Bezvēsts pazudušie” un uz vairākiem gadiem tādi arī bijāt.

Kristaps:Jā, kaut kā tā sanāca, ka izvēlējāmies tādu nosaukumu un beigās tā arī piepildījās.

Piesaucāt?

Kristaps:Jā, varētu tā teikt.

Kā notika atkalapvienošanās? Kurš bija tās iniciators?

Kristaps:Nu, mums bija jau pirms pāris gadiem tā, ka kaut kādā kopīgā ballītē džeki satiekās, iedzer kādu aliņu, kļūst sentimentāli un sāk domāt par to, ka varētu kaut ko uzspēlēt izdarīt. Toreiz īsti nesanāca. Tad pirms diviem gadiem, 2015.gadā, mums bija tikšanās, kuru taisām ik pa sešiem gadiem kvartālā, kur mēs visi dzīvojām kopā. Tajā parasti taisām arī bildi, kurā var redzēt, kā pa sešiem gadiem esam mainījušies. Pēc tam pasēdējām, uz akustiskajām ģitārām kaut ko paspēlējām, padarbojāmies un izdomājām, ka vajadzētu albumu uztaisīt ar tām dziesmām, kas mums jau bija sacerētas. Sākumā plāns bija tikai uztaisīt albumu, bet tagad reāli sākam jau vairāk kaut ko darīt, arī koncertos spēlējam. Tūlīt, septembra beigās filmēsim arī klipu, mūsu pirmo video, un tad jau skatīsimies. Mēģināsim kaut kā vēl tālāk izsisties.

“Priekšnams” koncertā pieminējāt rituālu – braukšanu ar riteņiem dīķī. Vari pastāstīt sīkāk?

Kristaps:Jā, tas arī bija tikšanos laikā ik pa sešiem gadiem. Mēs visi dzīvojām Smiltenē vienā privātmāju rajoniņā, ar vienu vai divām mājām starpā un pie šīm mājām ir dīķis. Jaunībā, kad Jackass bija populārs, tad mēs arī kaut ko līdzīgu darījām – filmējām un lecām ar degošu riteni iekšā dīķī.

Vai pirms kāpšanas uz skatuves arī piekopjat kādu rituālu?

Kristaps:Mēs visi, vairāk vai mazāk, bet esam kautrīgi. Pirms kāpšanas uz skatuves mums ir arī jāpārrunā, ko un kurš teiks vai neteiks. Pirms koncerta vienīgais, ko izdarām, ir tāds standartiņš, kā sporta komandām, kad saliekam rokas kopā un nosaucamies: „The Missing!”.

Šobrīd dzīvojat dažādās pilsētās. Kur un cik bieži tiekaties uz mēģinājumiem?

Kristaps: Mums ir tā, ka mēģinām gan Rīgā, gan Smiltenē. Smiltenē mums ir no seniem laikiem mēģinājumu telpa, kurā dodamies mēģināt. Tas ir nedēļas nogalēs. Ja kāds koncerts tuvumā plānots, tad mēs ar Jāni sagrupējamies un aizbraucam uz Rīgu. Dažreiz mēģinām arī nepilnā sastāvā, jo daži no mums strādā arī nedēļas nogalēs. Reizēm pat trijatā mēģinām, dažreiz četratā, bet foršāk, protams, kad visi pieci kopā sanākam. Bet nu jāmēģina kā vien var un, ja varam savākties četratā, tad arī spēlējam četratā.

Kad uzsākāt grupas darbību, bijāt pusaudži. Nu jau pagājis diezgan ilgs laiks – kādas šobrīd šķiet tolaik sarakstītās dziesmas?

Kristaps:Īstenībā ir baigi forši, jo mēs tad pat ne pusaudži, bet tādi mazi tīņi, mazi džeki vien bijām. Atceros, ka mums bija jāspēlē konkursā „Stage Number One”, Valmierā. Tikām tur starp labākajām grupām un dabūjām iespēju piedalīties koncertā , kurā uzstājās arī Valmieras grupa „Age of Stones”, „Double Faced Eels”, „Lietotas Mēbeles no Holandes”, kas kādreiz bija diezgan populāra grupa tieši alternatīvajā rokā. Atceros to momentu, kad pēc koncerta sākās ballīte un tā kluba vadītāja pienāca mums klāt un teica: „Jums, puiši, jāiet mājās. Jums nevienam nav astoņpadsmit, tādēļ jūs nevarat palikt.”. Super, visas pārējās grupas normāli atlaida, bet mēs gājām uz autoostu ar ģitārām uz muguras un gaidījām, kad atbrauks autobuss. Tagad mums visiem sanāk atcerēties to laiku, kas tika pavadīts kopā, ir forši. Ir pieredze, kas sakrājusies pa gadiem, rodas citādas idejas vecajām dziesmām. Tās tiek uzlabotas un papildinātas, līdz ar to viņas kļūst arī nedaudz modernākas. Protams, kodols ir palicis tas pats, bet kaut kas jauns arī tiek pielikts. Nesen izcēlām arī vienu no vecākajām dziesmām. Par laimi, Kristaps Plotnieks paralēli nodarbojas arī ar mūzikas aranžēšanu, ieraksta visādas dziesmas, strādā ar mūzikas tehniku visādu un viņam jau no seniem laikiem ir paticis visu ierakstīt, līdz ar to viņam tagad viss, kas bija sarakstīts kasetēs, ir arī digitālā formātā. Ik pa brīdim kaut ko izrokam, pat tādas dziesmas, par kurām bijām pavisam aizmirsuši.

Cik dziesmas kopumā jau ir jūsu dziesmu pūrā?

Kristaps:Uz doto brīdi, ja nemaldos, desmit. Ir kaut kādas, kuras esam atmetuši, jo tagad pašiem vairs negribētos spēlēt, bet tādas, kas pašiem liekās foršas, ir desmit, vienpadsmit. Drīzumā būs vēl trīs jaunas.

Jūsu oriģinālmūzika klausāma latviešu valodā, savukārt, cik noprotu, koncertos izpildiet arī ārzemju mūzikas kaverversijas.

Kristaps: Jā, mēs šogad spēlējām klubā „9. vilnis”– iesildījām „Pienvedēja Piedzīvojumus”. Tad mēs nospēlējām vienu dziesmu no „Coldplay”.Tas bija tādēļ, ka piekto čali atpakaļ grupā paņēmām janvāra vidū un janvāra beigās jau mums bija koncerts, pirms kura bija tikai viens vai divi mēģinājumi, kuros sagatavot kaut ko, ko dziedāt un spēlēt. Tāpēc ātri izņēmām arī to dziesmu cauri, bet principā visos nākamajos koncertos plānojam spēlēt tikai savas dziesmas. Vienīgais retais izņēmums varētu būt viena dziesma vācu valodā, kuru esam paņēmuši no viena vācu mūziķa. Kad bijām vēl mazi un spēlējām kopā, bija arī koncerts Vācijā un uz to iemācījāmies vienu tādu roķīgu vācu dziesmu, ko tur nospēlēt. Pašiem viņa ļoti patīk, tādēļ arī to vienmēr uzspēlējam.

Kas ir tas, ko paši ikdienā labprātāk klausāties?

Kristaps: Šo mums jau kaut kad prasīja,ja nemaldos, kad bijām raidījumā „Vilciens Rīga – Valka”. Cik es atceros, mūsu bundzinieks klausās visu ko, sākot no smagā roka, beidzot ar džezu, arī latviešu mūziķus. Mūsu ģitārists Ploča, Kristaps Plotnieks, arī klausās plašu mūzikas klāstu. Es pats vairāk tieši rokmūziku – poproku, roku, piemēram, „Foo Fighters”, „Red Hot Chilli Peppers”. Druvis arī viskaut ko vairāk uz roka pusi. Bet principā man liekas, ka tagad jau lielākā daļa mūziķu klausās diezgan dažādu mūziku, jo arī no citiem žanriem var paņemt kādas idejas, kuras vēlāk var arī savās dziesmās izmantot.

Labi, atgriežamies pie tā, ka jums vēl top albums…

Kristaps:Jā, nu tas kaut kā visu laiku mums bīdās un atliekās uz priekšu, uz priekšu.

Iepriekš tikāt minējuši, ka tas gaidāms oktobrī, pat minējāt konkrētu datumu – 9.oktobris. Tomēr nebūs?

Kristaps: Es domāju, ka nē. Ir svarīgākas lietas šobrīd – klipu uztaisīt, jauno dziesmu uztaisīt. Albumu varēsim pēc tam „Best of…” izdot. Tas nekas, ka pirms tam neviens vēl nebūs bijis, uzreiz jau būsim atlasījuši labākās dziesmas priekš šī. Ar to albumu bija tā, ka 2016.gadā, kad aktīvi atsākām kaut ko darīt, 1. janvāra vakarā uzreiz ierakstījām bungas un basģitāru pirmajai dziesmai, kuru arī „Priekšnamā” bijām palaiduši – „Lietas Daudzas Tik”. Sarakstījām, sataisījām arī pārējās, bet tad ar laiku atradām vēl kaut ko, ko izmainīt un pielikt un tagad jau ir tā, ka lielākā daļa no tām dziesmām, kas tika ierakstītas priekš albuma, ir pārtaisītas daudz foršākas, kas nozīmē, ka viss atkal ir jāpārraksta un ar to nevienam tagad baigi negribas nodarboties.

Teici, ka septembrī jums ir ieplānots veidot arī pirmo video klipu. Kurai dziesmai?

Kristaps:Tā dziesma saucās „Dieva Sieva”. Mēs viņu droši vien arī „Priekšnamā” mēģināsim atkal palaist, skatīsimies, varbūt vēl kādā radio stacijā paralēli kaut kur. Pirms pāris mēnešiem tieši domājām, ko vēl mēs varētu spēlēt koncertos no savām dziesmām, tad Ploča atsūtīja man sarakstu ar dziesmām, kas mums ir bijušas. Ikdienā sanāk braukt aptuveni stundu uz darbu, atpakaļ un tad mašīnā klausījos visas. Šī dziesma bija viena no pēdējām, kuru mēs sarakstījām, pirms beidzām kopā spēlēt – 2005. gadā. Pirms divām nedēļām jau koncertā Valkā viņu spēlējām.

Teici, ka septembrī jums ir ieplānots veidot arī pirmo video klipu. Kurai dziesmai?

Kristaps:Tā dziesma saucās „Dieva Sieva”. Mēs viņu droši vien arī „Priekšnamā” mēģināsim atkal palaist, skatīsimies, varbūt vēl kādā radio stacijā paralēli kaut kur. Pirms pāris mēnešiem tieši domājām, ko vēl mēs varētu spēlēt koncertos no savām dziesmām, tad Ploča atsūtīja man sarakstu ar dziesmām, kas mums ir bijušas. Ikdienā sanāk braukt aptuveni stundu uz darbu, atpakaļ un tad mašīnā klausījos visas. Šī dziesma bija viena no pēdējām, kuru mēs sarakstījām, pirms beidzām kopā spēlēt – 2015. gadā. Pirms divām nedēļām jau koncertā Valkā viņu spēlējām.

Cerams, ka nebūs tāpat, kā ar albumu.

Kristaps:Nē, nebūs. Mēs jau sociālajos tīklos palaidām ziņu, ka meklējam operatoru. Operatoru veiksmīgi sanāca atrast. Septembra beigās filmēsim, tikai līdz tam vēl pati dziesma jāieraksta audio formātā, lai ir vispār, ko likt apakšā. Kaut kā mums spontāni viss notiek. Ja daram, tad daram un tagad uzreiz, uz sitiena.

Tātad – albumu negaidam, uz klipu varam cerēt, kas ar koncertiem? Ir kaut kur ieplānots uzstāties?

Kristaps:Patreiz vēl nav zināms, grūti tagad iet. Es zinu, ka kādreiz, kad mēs spēlējām, bija daudz vieglāk kaut kur tikt spēlēt. Tagad laikam to grupu ir tik daudz un nezinu, kas, kur, kam un kādā veidā ir jāprasa. Esam mēģinājuši arī uz visādiem festivāliem sūtīt pieteikumus.Valkā tikām spēlēt, pateicoties tam, ka iepriekš, kad iesildījām „Pienvedēja Piedzīvojumus”, iepazināmies ar pašu Māri Žigatu. Viņš tieši Valkā strādā un ar viņa palīdzību tikām tur uzspēlēt. Tagad nezinu. Mēģināsim, skatīsimies. Valmierā „Tautas Harmonijas Centrs”, kur bieži uzstājas rokgrupas, ja nemaldos atsāks darbību rudenī, mēģināsim tur. Pašiem spēlēt patīk, tikai jāatrod iespējas to darīt.

Ceru, ka jums izdosies viss, kas plānots un varēsim dzirdēt jūs arī kādā koncertā. Paldies par sarunu!

Kristaps:Ok, paldies, ka uzaicinājāt!

Be the first to comment

Leave a Reply