Pagasta pankroka pārstāvji no Latgales – grupa “Gandreiž 10nīkā”

Autors: Evija Purne

Grupa “Gandreiž 10nīkā”, kuras sastāvā ir Jānis Kuzminskis (ģitāra, vokāls, mūzikas un tekstu autors), Vitālijs Grišunovs (bungas, mūzikas autors), Imants Zagorskis (basģitāra) un Aija Kuzminska (sintezators, šeikeri), sniedz klausītājiem iespēju ar veselīgu devu humora ieskatīties ikdienišķajā lauku dzīves idillē. Viņu mūzika ietērpta pankroka notīs un lielākoties atskaņota pašiem tuvajā latgaļu valodā.

Kā radās jūsu grupa?

Jānis Kuzminskis: Diezgan nejauši. Kārtējā tusiņā pie galda, kad visi mēģināja kaut ko padziedāt, paspēlēt savā nodabā. Un tad izdomājām – kāpēc gan mēs nevarētu to izdarīt tā drusku, drusku plašāk? Ar draugu Imantu nolēmām, ka viņš spēlēs basu, es – ģitāru. Nebija bundzinieka, bet blakus sēdēja Aija. Aija teica: “Bungas neesmu redzējusi!”, bet pa pāris mēnešiem viņa iemācījās kaut ko sist, un tā pa druskai, pa druskai viss aizgāja.

Sākumā spēlējāt tīri savam priekam?

J. K.: Jā. Un bundzinieks tagad ir Vitālijs, Aija spēlē sintezatoru.

Paši sakāt, ka mūzika, kuru spēlējat, ir pagasta roks. Kas ir pagasta roks?

J. K.: Pagasta pankroks! Mēs paši to neizdomājām, mūs draugi mūziķi nokristīja par šī stila veidotājiem. Principā tā ir tāda… rokmūzika… to pat nevar saukt par pankroku vai definēt vienā konkrētā veidā. Tā ir ļoti plaša veida mūzika, bet ar humoru, apdziedot dažādas ikdienas situācijas, kas notiek laukos.

Kā izlēmāt, ka savās dziesmās pieturēsieties pie latgaļu valodas?

J. K.: Principā mēs to pat neizdomājām, tas kaut kā pats no sevis tā aizgāja. Ikdienā mums latgaļu valoda ir tā, kurā runājam, un arī pie tā paša galda mēs dziedājām šajā valodā. Mums gan ir dziesmas arī latviešu valodā, bet pārsvarā tomēr latgaliešu.

Domāju, ka lielākā daļa jūs arī zina, pateicoties dziesmām tieši latgaļu valodā.

J. K.: Nu jā, un mums tās latviešu dziesmas pat nav nekur publicētas. Mēs tās spēlējam tikai koncertos.

Kā top jūsu dziesmas? Tāpat kā sākumā – visiem kopā sasēžoties pie galda?

J. K.: Top spontāni. Bieži vien mēģinājumā, kaut ko spēlējot. Aiziet kaut kāda mūzika, tad paši par sevi pie mūzikas piedomājas arī vārdi. Citreiz sanāk arī citādāk. Teiksim, ir viena dziesma, “Ješka”, kura mums ir arī jaunajā albumā iekļauta. Tur vispār sanāca tā interesanti. Es visu laiku mudināju bundzinieku: “Nu, davai, domājiet paši arī kaut ko, lai nav tikai manas dziesmas, ka es tikai kaut ko savu mēģinu stumt!” Bundzinieks kaut kā uzķērās uz tā un mājās pats ierakstīja visu mūzikālo daļu tai dziesmai, un atnesa man, uzlika uz galda, sakot: “Še, iedziedi kaut ko!” Arī tā gadās. Arī pie galda, protams.

Kas ir tas, ko jūs paši klausāties ikdienā?

J. K.: Dažādu mūziku. Man ļoti, ļoti ausīm tīkamas ir tādas grupas kā “Foo Fighters” un kaut kas tāds. Rokmūzika mani uzrunā vairāk, bet es nedaudz klausos arī elektronisko mūziku, kaut ko no kvalitatīva repa. No klasiskās mūzikas diez vai, bet var jau būt, ka arī no tās kaut ko varētu paklausīties.

Oktobra beigās publicējāt videoklipu dziesmai “Bļaunu”, kurā pamatīgas pārvērtības piedzīvo kāda automašīna. Kurš bija gatavs upurēt savu auto videoklipa vārdā?

J. K.: Mēs to iegādājāmies ļoti, ļoti izdevīgi – teiksim tā. Un mēs ar to mašīnu sākām filmēt klipu dziesmai “Ješka”. Nofilmējām aptuveni pusi materiāla, un tad man nojuka dators, līdz ar to viss nofilmētais pazuda. Palika tikai treileris, ko tai dziesmai bijām nopublicējuši. Pēc tam izdomājām, ka mašīna tāpat ir un ar to kaut ko vajag darīt. Bet tās idejas arī videoklipiem nāk ļoti spontāni. Pārsvarā sanākam vienu dienu un visu nofilmējam. Ja nesanāk visu izdarīt vienā dienā, tad uz kādu pusgadu viss tiek ielikts kādā atvilktnītē un pēc tam, kad pienāk nākamā reize, izdarām visu absolūti no jauna.

Videoklipus paši filmējat?

J. K.: Jā, jā.

Publicējot dziesmu, rakstījāt, ka tā vēsta par situāciju, kad nav ar ko braukt koncerttūrē.

J. K.: Par to “Bļaunu”, jā. Arī mums bija līdzīgs gadījums. Vajadzēja braukt uz Daugavpili, un dažas dienas pirms tam man salūza buss. Galu galā braucām ar vairākām mašīnām, jo bija nepieciešams vest savu aparatūru. Kaut kāda patiesība tur ir.

Varbūt šo mašīnu varat pietaupīt nākamajām reizēm, kad jādodas uz koncertu?

J. K.: Jā. Mēs jau arī zinām, kādu filmēsim nākamo videoklipu – ar šo pašu mašīnu.

Tā būs galvenā varone visos jūsu videoklipos?

J. K.: Jā, pagaidām tā sanāk. Ideja ir tāda, ka mašīnai varētu būt viena no galvenajām lomām.

Kur tuvākajā laikā plānojat uzstāties?

J. K.: Pa ziemu laikam nekoncertēsim nekur, ja nu vienīgi kāds kaut kur baigi pierunās. Mēs domājam pabeigt darbu pie mūsu trīskāršā albuma. Tas, kas tagad ir izdots, ir pirmā daļa. Paši sev sarežģījam dzīvi un uzliekam augstākas latiņas, lai būtu interesantāk. Tā mēs izdomājām – lai nevajadzētu strīdēties par to, kuras dziesmas likt albumā, kuras nelikt, izdomājām, ka uztaisīsim vienu mega lielo albumu.

Kad tas varētu būt gatavs?

J. K.: Otrais varētu būt gatavs līdz Ziemassvētkiem, un ziemā, iespējams, pabeigsim visu.

Vēlu veiksmi un izdošanos albuma rakstīšanā!

J. K.: Liels paldies! Jums arī lai radošas idejas!