No klasiskās mūzikas orķestrī līdz pankrokam un alternatīvajam rokam: grupa “Sub Scriptum”

Grupa "Sub Scriptum" | Publicitātes foto
Grupa "Sub Scriptum" | Publicitātes foto
Spread the love

Autors: Evija Purne

Grupa „Sub Scriptum” sevi pieteica trīs gadus atpakaļ. Tolaik viņi sevi dēvēja par „Melns uz balta” un spēlēja visai skaļu pankroku. Nu ir mainījies gan grupas nosaukums, gan grupas skanējums, taču gadiem nemainīgs palicis grupas sastāvs. Grupas balss un ģitāra ir Kristers Rudzītis, bekvokāls un solo ģitāra ir Alvja Kozula pārziņā, bekvokāla un basģitāras meistars ir Maikls Drobins, savukārt ritmu visam piedod bundzinieks Armands Runcis.

Paši par sevi sakāt, ka esat izkāpuši no kamerorķestra bedres. Tātad vieta, kur uzsākāt savas muzikālās gaitas tiešām bija orķestris?

Kristers: Jā, mēs bijām divi vijolnieki, soloģitārists un es, solists. Mēs sākām var teikt ar klasisko mūziku. Basģitārists iemācījās spēlēt basģitāru orķestrī. Vienīgais bundzinieks pašmācības ceļā iemācījās spēlēt bungas. Varbūt uz dažām stundām tikai bija pie orķestra bundzinieka pamācīties. Tā kā viss par un ap orķestri.

Tad principā tur arī jūs visi viens otru satikāt un iepazināties?

Kristers: Jā, tā sanāk.

Kā jūs nonācāt līdz tam lēmumam, ka no tās „bedres” ir jāizkāpj un jāsāk spēlēt rokmūzika?

Kristers: Nu, principā tas bija tā diezgan spontāni, bet laikam tā klasiskā mūzika kaut kā nepievilka. Bija piedāvājumi iet uz Mediņiem vai Dārziņiem, sākt simfoniskajos orķestros spēlēt, bet nu īsti neaizrāva klasiskā mūzika. Tad mēs izlēmām noorganizēt mēģinājumu. Visiem no sākuma patika pankroks. Tad mēs kaut ko mēģinājām, līdz sapratām, ka laikam tas ir tas, kas mums vairāk patīk un atmetām domu par spēlēšanu orķestrī turpmākā dzīvē.

Pavisam?

Kristers: Jā!

Tādā gadījumā kas iesākumā bija tas, kā dēļ nonācāt orķestrī un vispār līdz mūzikai kā tādai, vienalga klasiskajai vai rokmūzikai?

Kristers: Līdz orķestrim nonācām, jo visiem ģimenē kaut kas saistīts ar mūziku. Piemēram, mums ar soloģitāristu abiem tēvi ir mūziķi, līdz ar to mūs mazākus jau sūtīja uz mūzikas skolu – dziedāt un spēlēt kādu instrumentu. Sakrita tā, ka baigi patika stīgu instrumenti un, protams, vijole. Aizgājām mācīties un tur dalība orķestrī ir obligāta, lai varētu spēlēt un attīstīties.

Tad, kad uzsākāt visi kopā spēlēt, spēlējāt zem nosaukuma „Melns uz balta”. Pēc tam nomainījāt nosaukumu, tagad esat „Sub Scriptum”, bet pamanīju, ka, piemēram, sociālajā tīklā Facebook aizvien aktuālas ir abas lapas. Šķiet, ka pārsvarā tomēr, mainot nosaukumu, tiek vienkārši aktualizēta informācija esošajā lapā. Kādēļ vēlējāties nodalīt šo pirmo darbības posmu un otro?

Kristers: Tas vairāk bija tāpēc, ka Facebook mainījis savus noteikumus un vairs nedrīkst nomainīt nosaukumu, ja tas pārāk atšķirās no iepriekšējā. Viņi rakstīja, ka vienīgā iespēja to izdarīt ir caur tiesu. Baigais čakars. Kādreiz varēja mainīt, bet tagad vairs nē. Ar to tā neveiksmīgāk sanāca.

Nomainījās nosaukums. Šīs pārmaiņas sasaistījās ar vēl kādām izmaiņām skanējumā, sastāvā? Kas bija pamatā vēlmei mainīt iepriekšējo nosaukumu?

Kristers: Sastāvs palika tas pats, bet mums mainījās skanējums, jo sākām strādāt ar producentiem. Līdz ar to tā mūzika tā kā pārveidojās. Precīzāk, sākām strādāt ar Arni Račinski. Un, un, un arī mūzikas teksti, protams, tā kā tagad esam lielāki, palika tādi dziļāki, filozofiskāki. No sākuma tur bija var teikt klaigāšana par to, kā tu jūties un četri akordi uz riņķi, tas arī viss. Laikam drusku mainījās arī pašiem domāšana un līdz ar to arī mūzikas stils.

Bet dziesmas taču aizvien rakstāt paši?

Kristers: Dziesmas rakstām paši, jā. Nu, producents palīdz principā tikai pareizi viņas ierakstīt, varbūt kādu odziņu pielikt.

Tas, ka mainījies skanējums, nozīmē, ka mainījies ir arī process, kā top jūsu dziesmas? Kurš no jums raksta dziesmas?

Kristers: Vārdus rakstu es. Process varbūt ir mainījies tādā ziņā, ka mēs tās dziesmas netaisam tik vieglprātīgi, bet daudz vairāk pārdomājam visu. Ja kādam ir melodija, tad mēs to izskatām, katrs pasaka savu viedokli un dziesma tiek veidota kopā ar visu grupu, mēģinājumos.

Kas parasti ir pirmais – vārdi vai mūzika?

Kristers: Tagad sanāk… Tas kā kuro reizi, bet principā vārdi man ir diezgan daudz. Tie vairāk skrien pa priekšu, nekā mūzika, pati melodija.

Tātad jūs velkat ārā lirikas vienu pēc otras un kopīgiem spēkiem ietērpjat tās mūzikā?

Kristers: Jā, kura labāk derētu… Ir arī lirikas, kuras uzraksti un melodija jau uzreiz ir galvā. Ir arī tā. Ļoti atšķirīgi, kā kuro reizi.

Kas ir tas, ar ko pašlaik nodarbojaties, kad esat uzsākuši sadarbību ar producentu? Kādi ir tuvākie plāni un mērķi?

Kristers: Protams, mums ir mērķi. Decembrī taisīsim tādu kā labdarības tūri pa bērnu namiem. Apbraukāsim un sniegsim koncertus par brīvu. Veidosim arī paši savu koncertu klubā One One, kur būs mini rokfestivāls ar četrām grupām. Un, un, un dziesmu ir daudz.Drīzumā izdosim gan dziesmas, gan video atkal, jo nevar ilgi gaidīt, visu laiku jābūt rotācijā.

Labdarības koncerts ir jūsu pašu organizēts?

Kristers: Jā. Vēl sazināsimies ar bērnu namiem, noskaidrosim laikus. Principā viss ir gatavs, tikai jāgaida akceptēšana.

Pamanīju, ka novembrī piedalīsieties arī festivālā „Bildes”. Ar ko kopā uzstāsieties?

Kristers: Jā, kopā ar Ēriku Palkavnieku.

Varat jau pastāstīt, kādas dziesmas izvēlējāties izpildīt?

Kristers: Nu, tas būs vairāk kā pārsteigums, bet būs forši. Vairāk uz tādu komisko pusi, kas mums tā neierasti. Mēs tā drusku pielāgojāmies Ērikam, jo viņš jau ir tāds komisks. Nu tā, lai nav tik nopietni.

Kas ir tuvākais laiks un vieta, kur jūs varēs dzirdēt klātienē?

Kristers: Pats tuvākais ir 28. oktorbris, Valmierā, Tautas harmonijas centrā. Tā ir tāda vieta, kas pieder alternatīvā roka studijas īpašniekam Ģirtam Laumanim. Tur būs dubults koncerts kopā ar grupu B Optimist – viņi izdos savu mini albumu.

Lai jums foršs koncerts un, lai izdodas arī viss pārējais!

Kristers: Labi, paldies!

Be the first to comment

Leave a Reply