Rokmūzikas žanra attīstība Latvijā Padomju laikos (3. daļa): ROKMŪZIKA UN PADOMJU VARA

Kadrs no J. Podnieka filmas "Vai viegli būt jaunam"
Kadrs no J. Podnieka filmas "Vai viegli būt jaunam"
Spread the love

Neapšaubāmi cenzūra, tāpat kā kontrole pastāvēja visās sadzīves, sabiedriskajās un it īpaši kultūras jomās, rokmūzikas mākslu 20. gs. Padomju Savienība ilgi centās apkarot, jo uzskatīja, ka tā ir “pūstošā kapitālisma degradācijas auglis un imperiālistu radīts ierocis, lai diskreditētu Padomju valsts sabiedrisko iekārtu”. Par spīti tam, roks iekaroja PSRS jauniešu sirdis. Dziesmu tekstos tika iekodēts protests pret pastāvošo kārtību, tomēr tai pašā laikā šie teksti šķita nevainīgi. Pateicoties rokmūzikai, tika veicināts vienotības gars un nacionālās pašapziņas atdzimšana.[1]  80ajos gados rokmūzika tika kontrolēta tikpat  ļoti kā cita veida mūzikas aprite, taču rokmūzika Padomju varu īpaši interesēja tieši tādēļ, ka tā radīja bažas par to kā šī populārā mūzika varētu ietekmēt dumpiniecisku jaunatni, jo rokmūzika pēc savas definīcijas jau ir par cilvēka iekšējo brīvību, par protestu. PSRS himnas vārdu autors S. Mihalkovs pauda izteikti kritisku viedokli par rokmūziku, apgalvojot, ka ir pārliecināts, ka „tās nav tikai nevainīgas jauniešu dejas” bet gan slimība, kas diemžēl nav ārstējama. Tas ir morālais AIDS, pret kuru mums nav zāļu. Tā nav vienkārši mūzika, tā ir inde jaunatnei, no kuras var izaugt jebkas. No narkomānijas un prostitūcijas līdz dzimtenes nodevībai.”[2] Taču 1988 g. dokumentālās filmas Рок культ veidotāju vārdiem – šī mūzika bija tā laika sabiedrības atspoguļojums.[3]

Konkrētāk pievēršoties astoņdesmito gadu mūzikai var secināt, ka Perestroikas laikā nebija tik stingri ierobežojumi kā tas bija 60ajos vai 70ajos gados. Tā piemēram grupas Melody Makers solists P.Andersons atceras savu pieredzi rokenkrolā 60ajos gados, kur viņam kāds no VDK darbiniekiem esot apgalvojis, ka, ja P.Andersons nepārtrauks spēlēt rokenrola mūziku, viņa meitas veselība tiks nopietni apdraudēta”.[4] 80.gadu mūziķiem arī par VDK ir saglabājušās nepatīkamas, tā piemēram J.Kulakovam 1980ajos gados bijis aizliegums strādāt jebkāda veida Kultūras iestādē, taču šīs abas  liecības nav pierādāmas, jo nodotas mutiskā formā – nav arhīva materiālu. Korespondenti publiskajos laikrakstos apgalvoja, ka kopš laikiem, kad tika rakstītas frāzes, kā piemēram: „kas spēlē džezu, tas pārdod dzimteni”,  80.gadu sākumā bija daudz kas mainījies. 1983.g. avīzes Laiks korespondents E.Sūna lieliski  apstiprina šo situāciju Padomju mūzikas pasaulē, norādīdams, ka kopš laikiem, kad „džezu izsludināja par amerikāņu imperiālisma ieroci un kad saksofona spēlēšanu uzskatīja gandrīz vai par pretvalstisku darbību, kā arī dejot fokstrotu bija aizliegts”, situācija ir citādāka[5], taču nenoliedzami pretestība pastāvēja, runājot bijušā PSRS VDK ģenerālmajora O.Kalugina vārdiem –  „viens no labākajiem veidiem kā sašķobīt pretēju sistēmu ir ideoloģiska ofensīva – kultūras ofensīva”, tieši šāda kultūras ofensīva arī pastāvēja. [6]

Leģendārās, tolaik kolhoza Padomju Latvija grupas Pērkons mūziķi bija īpaši nevēlami Padomju varai. 1980ajos gados grupai periodiski bija aizliegts koncertēt un  tikai 1991.g. legāli iznāca viņu pirmā plate, jo legāli ieraksti Pērkonam bija aizliegti. Joprojām saglabājusies leģenda, ka kādreizējais LSPO Kultūras ministrs V.Kaupužs apgalvojis, ka viņam esot 2 galvenie ienaidnieki  – ASV politiskie bandīti ar Reiganu priekšgalā un J.Kulakovs.[7] Šī fakta patiesumu gan nevar apstiprināt, atliek tikai paļauties, ka J.Kulakovs teicis taisnību. Lielā interese Padomju varai par grupu Pērkons bija tādēļ, ka ne tikai latviskais un patriotiskais nosaukums, bet arī dziesmu zemteksti liecināja par pretošanos pastāvošajai iekārtai, tā piemēram dziesma par „Gulbi”, kas bija veltījums Latvijas Republikas dabas aizsardzības biedrībai un patiesībā ietvēra zemtekstu, piemēram, vārdos: „tad ir tik velnišķīgi stulbi – ik rietā sarkans gulbis  kvēl, tik stulbi kvēl, ka jāsit vēl” var saskatīt neapšaubāmas paralēles ar komunismu, jo tekstā divdomīgi ir izmantots sarkanās krāsas motīvs.[8] Līdzīgi zemteksti bija arī tādās Pērkona dziesmās kā Kukurūza, kas veltīta PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova 1955. gada janvārī iesāktajai masu kampaņai par  kukurūzas audzēšanu,  tāpat arī Pērkona dziesmā Baletomānija ar dzejnieka K.Elsberga vārdiem – „Kretīni dejo dienu un nakti, es tik stāvu un situ takti”- saklausāmas divdomības par Padomju birokrātiju. Grupas dalībnieki atceras, ka pirmoreiz Pērkonu aizliedza par to, ka spēlēja pārāk agresīvu mūziku, galvenokārt ar divu valdošai varai nepatīkumu, disidentiski noskaņotu dzejnieku Māra Melgalva un Klāva Elsberga vārdiem, arī par to, koncerta laikā izcēlās ar īpašu pirotefniku, pat spridzināšanu.[9]

J. Kulakovs 2015.g. intervijā dokumentālajai filmai Savējie sapratīs norāda, ka viņu mērķis esot bijis pret Latvijas pārkrievošanu, pret okupāciju un pret pliekanību un banalitāti, kas bijusi ārkārtīgi izplatīta tā brīža popmūzikā.[10] 1985.g. 6.jūlija koncerts Ogres estrādē kļuvis par leģendāru, jo liegums uzstāties grupai bijis tieši pēc šī koncerta, kurā  bija vairāk nekā  3000 klausītāju.  Šis koncerts kļuva par izņēmumu, jo šajā koncertā jaunieši cēlās kājās, nevis kā ierasts Padomju koncertos sēdēt, bet gan  plaudēja līdzi un dejoja tā, kā to darītu kādā Rietumeiropas valstī.  (Šie kadri dokumentēti filmā J. Podnieka uzņemtajā filmā Vai viegli būt jaunam?) Pēc Pērkona koncerta jaunieši skrējuši uz vilcienu, kurš bijis pārpildīts. Pēc koncerta emocijas vēl nebija norimušās, sākās dziesmu dziedāšana un aktīva uzvedība. Sākās arī vilciena demolēšana, sitot vagona stiklus, izsitot vagona lampiņas, izārdot krēslus, plēšot nost dermantīna virsmas  utt., nodarot kopējos zaudējumus vērtībā ap 5000 rubļiem. PSRS tiesa piešķīra dažādu līmeņu sodu 7 jauniešiem (6 no viņiem tiesas procesa laikā bija nepilngadīgi), vienam no jauniešiem tika piespriests sods 3 gadus uzturēties labošanas iestādē, taču šo sodu gan vēlāk samazināja līdz 1 gadam.[11] J. Podnieks savā filmā Vai viegli būt jaunam? netieši uzdod jautājumu, vai toreiz jauniešu sodīšana nebija paraugprāva, ņemot vērā PSRS režīmu un jebkādas brīvdomības ierobežošanu.[12] Grāmatas Pērkons autors, tāpat kā paši grupas mūziķi izvirza līdzīgu pieņēmumu, ka visticamāk vilcienu demolēšanas fakts tikai izvērsts publiski ar nodomu, un tā nebija nejaušība.

Īpaša loma nacionālās pašapziņas veidošanā ir arī grupas Līvi  1985.g. sarakstītajāmdziesmām Dzimtā valoda un Vairogi un Līvi  1988.g. albumam  Kurzemei – Saules ceļš, kas veltīts Jānim Rudzutakam – latvietim, kurš bija revolucionārs un vēlāk aktīvs sabiedriskais darbinieks, viens no vadošajiem PSRS politiķiem pagājušā gadsimta pirmajā pusē, kurš kļuva par Staļina represiju upuri un tika notiesāts uz nāvi par spiegošanu Vācijas labā 1938.gadā.[13] Dziesma Vairogi ar dzejnieka V.Ļūdena vārdiem – Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts, kuri šais krastos augšup kāpa, lai lejā varētu Daugava plūst – 1. Reizi izskanējusi pasākumā Mēs Liepājai. Dziesma Dzimtā valoda ir radusies kā nepārprotams protests pret Latvijā valdošo Padomju Savienības komunistu režīmu. Dziesma uzvarēja 1986. gada Mikrofona dziesmu aptaujā, neskatoties uz pretestību no LPSR vadības puses. Līvi mūziķi atzīst, ka tas ir bijis pateicoties stāstam par veltījumu „Padomju tautu sadraudzībai” un faktam, ka vārdi nav latviešu dzejnieku rakstīti, bet gan moldāvu dzejnieka Grigore Vieru (atdzejojis Imants Ziedonis). Vārdi – „tikai dzimtā valodā ceļš sāpes prieku dziesmas dod atdod pasaulei (..)” – pat neietver zemtekstu, bet konkrēti liecina mūziķu nostāju. Vienīgā Latvijas televīzijas muzikālā raidījuma TV varavīksne vadītājs Aldis Ermanbriks saņēma daudzas protestu vēstules par  Līvu dziesmas Dzimtā valoda  ielaišanu televīzijā.  Mikrofona aptaujā pat bija paredzēts to diskvalificēt vai mīkstināt ar Igo un Gunta Veita balsu duetu.” Es stāvētu priekšā un plātītu muti pie fonogrammas, bet šie manā vietā aizkulisēs dziedātu, stāstīja Grodums.” 

Mazāk informācijas atrodams par – mūzikas žurnālista K.Vāveres vārdiem runājot –  ‘romantiskā pankroka’ grupas Aurora dziesmu nozīmi nacionāli politiskajos procesos , taču grupa ir piedalījusies 1990.g. organizētajā pasākumā Roks par neatkarību un viena no viņu slavenākajām dziesmām ar grupas solista R.Dižkača tekstu –  Barjera –  neapšaubāmi ietver kodētu politisko zemtekstu par laiku Padomju savienībā – „Jūs manas rokas laužiet, kad ielu pāreju es dejā.Tavs skatiens sagāž manus tempļus – šī barjera nav tikai laiks”, tāpat arī „pagrīdes” panroka mūziķis Dambis beigās izdevis albumu Sirpis ar āmuru, kurā apvienotas daudzas 80ajos gados tapušās mūziķa dziesmas ar politisku ironiju.

Tiesa gan  ir arī mūziķi, kas pauž pretējus uzskatus, tā piemēram, rokgrupas Sīpoli vokālists N. Matvejevs atzīst, ka necīnījās pret Padomju varu, kā arī, pēc N. Matvejeva domām, „neviens” necīnījās pret iekārtu un par to nedomāja, arī I. Kalniņš, runājot par sevi mūzikā, atceras, ka neprotestēja pret iekārtu,bet vienkārši spēlēja brīvu mūziku[14] TV raidījuma „Varavīksne” ilggadīgais vadītājs A. Ermanbriks lakoniski raksturo, ka protests izpaudās skaņās ar agresivitāti, skaļumu un toni. 

Pētot Padomju presi var secināt, ka par šo maz aprakstīto mūzikas žanru, no kuriem vairums rakstu ir ar negatīvu pieskaņu, tādējādi nodaļu par varas ietekmi uz rokmūziku var  sadalīt 2 apakšnodaļās: 1.valsts loma mūzikas ierakstu publicēšanā un dziesmu vai grupu aizliegšanā, kas nodrošināja mūziķiem iespēju koncertēt, savukārt 2 –  audzinošā funkcijas, kas centās popularizēt uzskatus (presē, diskotēkās u.c. pasākumos).



[1] Savējie sapratīs. Sešdesmitie. Sākums (2015)

[2] Džeka Barona Anglijā publicētās grāmatas ROCK IN RUSSIA, Seva Novgorodcevs

[3] Мейнерт Н., Капшай О. Фильм Рок культ, 1988, СССР, 68 мин

[4] Brown J. Brīvību ģitārai(Free to rock), ASV, 2014.g., 61 min

[5] Brown J. Brīvību ģitārai(Free to rock), ASV, 2014.g., 61 min

[6] Turpat

[7] Ruks M. Pērkons, Antava, Rīga, 2015.g., 186.lpp.

[8] Ruks M. Pērkons, Antava, Rīga, 2015.g., 45.lpp.

[9] Ruks M. Pērkons, Antava, Rīga, 2015.g., 29. lpp

[10] Ozoliņa I. Savējie sapratīs. Septiņdesmitie

[11] Ruks M. Pērkons, Antava, Rīga, 2015.g., 29. lpp

[12] Podnieks J.Vai viegli būt jaunam? 1986.g., Rīgas kinostudija, 82 min

[13] Radio Naba http://naba.lsm.lv/lv/raksts/zibens-pa-dibenu/08100-livi-albums-kurzemei–saules-cels-1988.a69445/

[14] Savējie  sapratīs

Be the first to comment

Leave a Reply