Ievietot rokmūzikas grupas kādā konkrētā rokmūzikas apakšžanrā var tikai aptuveni, jo mūziķi bieži spēlē dažādu stilu mūziku, nepieturoties tikai pie viena, taču mūzikas grupu klasificēšana ir svarīga, jo sniedz ieskatu mūzikas klausītājam par to, kāds ir šis žanrs. Līdz šim mūzikas žurnālists un grāmatu autors K.Vāvere, no sevis publicētajām slejām laikrakstos, ir apkopojis latviešu rokmūzikas enciklopēdiju, un tā ir ievietota grāmatā Bildes.Mūzikas un mākslas festivāls 15 gados. Šajā nodaļā aplūkots vispārējs ieskats populārākajos rokmūzikas virzienos, balstoties uz K.Vāveres rakstīto par mūzikas grupām un to piederību vai līdzību kādam no rokmūzikas virzieniem, kā arī izmantoti ir citu mūzikas pētnieku vai mūziķu atzinumi par slavenākajām latviešu rokmūzikas grupām.
Klasiskais rokenrols ir pirmais vēsturiskais šīs mūzikas veids, kas radās ASV 50.gadu pirmajā pusē, pateicoties ritmblūza un kantrimūzikas mijiedarbībai.[1] Latvijā – tā sauktās „nepareizās” mūzikas jeb varai nepiemērotas mūzikas spēlēšanas aizsākumi meklējami līdz ar The Beatles nelegālo plašu parādīšanos. Pēc Padomju rokmūzikas eksperta, slavenā žurnālista Artēmija Troicka, grāmatas “Back In The USSR, The True Story Of Rock In Russia” autora pētījuma datiem,var secināt, ka P.Andersons un viņa grupa Melody Makers, kura savu nosaukumu bija aizņēmusies no angļu mūzikas avīzes, kas bija parādījusies arī Rīgā, iekaroja lielu skatītāju popularitāti, ir uzskatāmi par pirmajiem nopietni vērtējamiem rokmūziķiem bijušās Padomju Savienības teritorijā.[2]
Grupa Aurora (lsm.lv)
Pankroks ir mūzikas žanrs, kas visciešāk saistīts ar neatkarību[3], radies agrīnajos 20.gs.septiņdesmitajos gados Lielbritānijā, ASV un Austrālijā, raksturojot sešdesmitajos gados radušās „garāžu” grupas, populārākās ārzemju grupas: Sex Pistoles, The Clash, Ramones u.c. Mūzikas stils, kas rezonēja astoņdesmitajos, deviņdesmitajos un arī tagad sastopams kā postpanks. Pankroks pēc definīcijas simbolizēja droša cilvēka iekšējo protestu, vēlmi sacelties pret pastāvošo lietu kārtību.[4] 1987. gadā laikraksts Dadzis, it kā atsaucoties uz Longman New Universal dictionary lasītājiem raksturo pankmūziku kā rokmūzikas stilu, ko raksturo mežonīgs ritms, jēli vai necenzējami dziesmu teksti un izaicinoša izpildījuma maniere.[5] J.Žilde savā atmiņu krājumā „Piekūns skrien debesīs” atceras, ka atšķirībā no igauņiem, kuri jau septiņdesmito gadu beigās jaunākās pankroka strāvas uztver no Somijas televīzijas, Latvijas jaunieši šīs mūzikas un stila vēsmas sajuta mazliet vēlāk.[6] Žilde apgalvo, ka pankroka dziļākā ideja nav piesaistīta kādam noteiktam laikam. Pankroks Padomju Savienībā veidojās kā opozīcija visam pelēcīgajam.[7] Tolaik populārā raidījuma Labvakar vadītājs J.Šipkēvics atceras, ka jaunieši aiz nolemtības sajūtas un aiz vienkāršas garlaicības sāk krāsot matus, caurdurt ausis, spēlēt skaļu, primitīvu mūziku, provocēt un pakļauties. Protams, ikviens panks ar sarkanu grebeni un suņa siksnu ap kaklu ir viegli parodējams, līdzīgi kā savulaik kariķēti hipiji, taču dziļākā būtībā panku kustība ir spēcīgs manifests ar moto: „Ikviens no mums var kaut ko paveikt, ikviens var būt neatkarīgs.”[8] No pankroka 80. gados radās jaunais vilnis jeb new wave, postpanks un alternatīvā roka kustība. Šī mūzikas žanra pārstāvji izcēlās arī ar īpašu skatuves tēlu, ģērbjoties saplēstās zeķubiksēs, uzkasot matus, taisot grebenes ar cukurūdeni un pielietojot daudz grima.
Par pirmo pankroka grupu Latvijā tiek uzskatīta I.Vasiļjeva grupa Dzelzs ceļš[9], iespaidojoties no brāļa grupas sešpadsmitgadīgais G.Vasiļjevs vēlāk dibina vienu no latviešu pankroka atpazīstamākajām grupām Ārprāc (1985). (Pirmie Ārprāc koncerti notiek 1986.gadā, un grupa pārsteidz ne tikai ar repertuāru, bet arī ar spilgto ārējo tēlu),
Aurora – K.Vāveres vārdiem runājot – romantiskais pankroks , Arvīds un Mūrsitēji, Nulles cikls, Zig Zag, Inokentijs Mārpls (1985), Tilts, u.c.
Latviešu ātrroks jeb progresīvais roks – pēc definīcijas ārtrrokam raksturīga mainīga dinamika un temps, dažādu skaņkārtu un taktsmēru lietojums, īpaša pievēršanās elektroniskajiem mūzikas instrumentiem.[10] Populārākās latviešu grupas: Vecās mājas (1987-1994), Turaidas roze (1985-1989) u.c.
Dzeltenie pastnieki. Bildes 1986.g. Foto: Rihards Puriņš
New Wave jeb jaunā viļņa mūzika – 1980 ajos gados radies rokmūzikas paveids, kas līdzīgs pankrokam, ietver blūza, rokenrola, popmūzikas, disko un elektroniskās mūzikas elementus, visciešāk saistīts ar avangardu.[11] Latviešu jaunais vilnis, protams, atšķiras no šī paša ārzemju grupu žanra. Presē nereti vērojams sajūsmas trūkums par latviešu jaunā viļņa grupām, bieži vien izskan arī kritika par neprofesionalitāti vai atdarināšanu.[12] 1981.gadā Dzeltenie pastnieki (1979) mājas apstākļos ierakstīja savu pirmo albumu „Bolderājas dzelzceļš”, kļūstot par tādu tobrīd pasaulē jau aktuālu žanru kā new wave un regeja pionieriem ne vien Latvijā, bet visā Padomju Savienībā. Tādas grupas kā Asociāciju sektors (1980), Elpa (1982-1995), Jumprava (1984-1992), Varavīksne (1974-1989), K.Remonts (1985-1992) daļēji pieskaitāms new wave žanram[13] , NSRD jeb Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca (1982–1989). Kopumā – viens no pretrunīgāk vērtētajiem mūzikas virzieniem latviešu mūzikā, izpelnījies arī zināmu kristikas devu.[14]
Hārdroks jeb smagais roks ir viens no noturīgākajiem rokmūzikas virzieniem.[15] Muzikālā ziņā visām hārdroka grupām ir raksturīga griezīga, pastiprināta skaņa, skaļa elektroģitāru spēle, kuru skanējums bieži vien tiek deformēts. Arī vokālistu balsīm raksturīgs metālisks, kliedzošs tembrs. [16]Par hārdroku šaurākajā nozīmē sauc rokmūzikas virzienu, kādu 20.gs. 70.g. spēlēja Led Zeppelin, Ēriks Bardons, Deep Purple un AC/DC. Vēlāk izpildījumā arvien vairāk dominēja izmainītas elektroģitāras skaņas un bungu ritmi.[17] Mainījās arī dziesmu tematika Padomju Latvijas mūzikā Opus pro, kaut kas hārdrokam līdzīgs grupa Krasts (1984-1990) Modo (1972-1982), Līvi (1972) un Neptūns (1968), Rūsa (1987), Corpus (1978-1984)[18]
Apzinoties piederību rokmūzikas veidam, ir iespējams secināt katrai mūzikas dekādei raksturīgākās muzikālās tendences. Koncentrējoties uz 20.gs. 80.gadu periodu var secināt, ka šajā laika posmā vispopulārākais mūzikas žanrs bija pankroks, jaunā viļņa mūzika, kā arī šajā laikā Latvijā parādījās pirmās fokmūzikas, vēlāk folkroka grupas, neapšaubāmi rokenrola popularitāte šajā laikā bija noplakusi un veidojās jauni mūzikas apakšžanri, par kuriem tika rakstīts presē.
[1] Troitsky A. Back in the USSR : the true story of rock in Russia, Boston, London: Faber a. Faber 90.lpp
[2] Stundiņš J. Latvijas Jaunatne, Nr.90 (15.05.1990)
[3] https://www.britannica.com/art/punk
[4] Turpat
[5] Dadzis, Nr.15 (01.08.1987) Žilde J.
[6] Liesma, Nr.2 (01.02.1989)
[7] Žilde J., „Piekūns skrien debesīs”, Dienas grāmata, 2015.g., 44.lpp
[8] Turpat
[9] Zēģele J. Padomju Jaunatne, Nr.101 (23.05.1987)
[10] https://www.britannica.com/art/progressive-rock
[11] https://www.britannica.com/art/new-wave-music
[12] Rozentāls Ē. Elja Informācija, Nr.103 (01.11.1984)
[13] Autoru kolektīvs (Auziņa T., Mazvērsīte D) Bildes.Mūzikas un mākslas festivāls 15 gados., Remix mūzikas menedžments, 2000g., Vāvere K.234.lpp
[14] Elja Informācija, Nr.108 (01.06.1987)
[15] Vāvere K.
[16] Austrālijas Latvietis, Nr.2853 (11.07.2007)
[17] https://www.britannica.com/art/hardrock
[18] Autoru kolektīvs (Auziņa T., Mazvērsīte D) Bildes.Mūzikas un mākslas festivāls 15 gados., Remix mūzikas menedžments, 2000g., Vāvere K.
Leave a Reply
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.