Rokmūzikas žanra attīstība Latvijā Padomju laikos (1. daļa)

Spread the love

Autors: Monta Kaiva Konovalova

Rokmūzika ir populārās mūzikas žanrs, kas aizsācies kā rokenrols Amerikas Savienotajās Valstīs 20. gadsimta 50. gados, un attīstījies dažādu stilu virzienā 60. gados, īpaši Lielbritānijā un ASV.[1] Tā pirmsākumi meklējami 40. un 50. gadu rokenrolā, ietekmējoties no blūza, ritmblūza un kantrimūzikas.[2] Rokmūzika veicinājusi tādu žanru attīstību kā elektriskais blūzs un folks, tā sevī ietvērusi arī džeza, klasiskās mūzikas un citu muzikālo žanru vēsmas, taču ļoti bieži rokmūzika tiek uzskatīta arī kā  kultūras un sociālo kustību palīglīdzeklis. Rokmūziku bieži asociē ar politiski aktīvām darbībām un jaunatnes revolūciju pret masu patēriņa kultūru.  Otrais pasaules karš un ar to saistītā Latvijas pievienošana Padomju Savienībai ienesa lielas pārmaiņas valsts kultūras dzīvē. Tāpat kā citas mākslas jomas, arī mūzika tika pakļauta sociālistiskās partijas ideoloģijai un cenzūrai. Tika atbalstīti režīmu slavinoši darbi, taču liegta iespēja brīvi paust savu domu un viedokli.

Rokenrola rašanās bija ciešā kontekstā ar jaunatnes seksuālo revolūciju, atbrīvošanos no vecāku sabiedrības uzspiestajiem aizliegumiem. 60.gadi nāca ar vēl spēcīgāku rokmūzikas sociālo ietekmi, ko sekmēja tā laika saspīlētā politiskā situācija pasaulē (rasu nemieri, Vjetnamas karš, aukstais karš, utt.), kas izraisīja masveidīgus jauniešu protestus. Rokmūzikas muzikālā attīstība gāja līdz ar notikumiem sabiedrībā, maksimālistiskā un ideālistiskā jaunatne centās izveidot jaunas ideoloģijas (piemēram, hipiju kustība), kas varētu “izglābt pasauli”.  Lai gan liela daļa cilvēku PSRS radušos mūziku vairāk asociē ar kaverversijām, tomēr ir izveidojies cienījams mūzikas mantojums. Rokmūzikas aizsākumi Latvijā meklējami 20. gadsimta piecdesmito gadu beigās, kaut gan tālākā žanra attīstība Padomju savienībā atpalika no Rietumiem par kādiem 10 – 15 gadiem. Žurnālists J.Svečturis rakstīja  1984. Gada laikraksta Latvija Šodien apkopotajā latviešu rokmūzikas vēsturē, ka [3] – neraugoties uz Padomju varas iestāžu liktajiem šķēršļiem, Latvijas jaunieši ar radio, jūrnieku un radu palīdzību  ieguva informāciju par ārzemju mūziku no Rietumiem, savukārt jaunieši paši centās veidot kaut ko tādu, kas atbilstu  brīvi domājoša cilvēka tieksmēm un prasībām pēc modernās mūzikas, mākslas un dzejas. Padomju savienībā līdz Rietumu rokmūzikas tendenču ienākšanai situācija mūzikā bija ierobežota, jo „tika vajāts pat tāds brīnišķīgs instruments kā saksofons un centās aizliegt tik nemirstīgu deju kā tango”, taču  jaunieši sāka jūsmot par Elvisa Preslija mūziku, aizrautīgi dejot rokenrolu un atdarināt Rietumu modes tendences, kā piemēram, audzējot garus  matus un valkājot šauras bikses, tā iezīmējot arī  50.gadu Padomju Latvijā tā sauktās „bītņiku” subkultūras tendences. Režīms šīs parādības visiem līdzekļiem un dažādos veidos nežēlīgi apspieda.”[4]

Neapšaubāmi par Rietumu rokmūzikas tendenču ienākšanu bija dažādi uzskati, tā piemēram, pretēju viedokli  par  šī žanra lomu sabiedrībā 1996. g. laikrakstam Māksla pauda muzikologs A.Klotiņš: ”Kad Latvijā sāka atdarināt rokmūziku, tas neizvērtās par kaut cik izteiktu sociālu protestu, bet gluži vienkārši kaitināja cenzūru ar “necenzētiem” tekstiem un vārdiem. Toreiz atļauties dziesmā kādu jēlību jau skaitījās varoņdarbs. Profesionālu ieraksta iespēju tādai  mūzikai nebija, un tā šie bravādes vai, teiksim, krogus teksti ar nevīžīgiem, neprofesionāliem  ierakstiem ir saglabājušies un tiek diendienā drillēti kasetēs un ēterā.”[5]. Pēc pazīstamā un autoritatīvākā Padomju rokmūzikas eksperta, slavenā žurnālista Artēmija Troicka, grāmatas “Back In The USSR, The True Story Of Rock In Russia” autora pētījuma datiem, Pits Andersons ir uzskatāms par pirmo nopietni vērtējamo rokmūziķi bijušās Padomju Savienības teritorijā.[6]

 

Grupas "Eolika" pirmssākumi, koncerts Bastejkalnā

Grupas Eolika pirmssākumi, koncerts Bastejkalnā

20. gadsimta 60. gados Padomju Latvijā radās pirmās toreiz sauktās „bigbīta” grupas, kuras oficiāli Padomju laikā dēvēja par vokāli instrumentālajiem ansambļiem un kuras sākumā spēlēja ārzemju grupu dziesmas Latvijā. Rokmūzika kā tāda Latvijā vēl neeksistēja, norāda Z.Liepiņš.[7] Par pirmajām latviešu oriģinālroka grupām daudzi mūzikas pētnieki uzskata Katedrāli (1968-1971)[8] un Menuetu (1968-1983)[9]. Zināmā mērā šīs grupas vēl nedrīkstētu saukt par rokgrupām, tās tikai iezīmēja šī žanra aizsākumus, tā grupas Menuets mūziķis A.Kukuvass norāda, ka Menuets nebija tiesīgs saukties par 1. rokgrupu Latvijā, jo, pēc A.Kukuvasa domām, pirmā rokmūzikas vārda cienīgā grupa Latvijā esot bijusi Līvi. Pārējie populārie mūziķi lielākoties spēlēja ārzemju mūzikas kaverversijas[10]. Padomju kultūras iestādes lika šķēršļus rokmūzikas attīstībai un grupu koncertdarbībai, taču  sešdesmitajos gados Latvijā parādījās skaņu plates ar Beatles, Beach Boys, Rolling stones, Deep purple  mūziku, kā arī ziņas par hipiju  ~ „puķubērnu” kustību Rietumos. Rietumos radās tādi rokmūzikas novirzieni kā blūzroks, folkroks, kantriroks un džezroks, no kuriem daudzi piedalījās psihedēliskā roka izveidē. Žurnālists J.Svečturis rakstīja, ka Latvijas PSR pamazām sāka veidoties ansambļi ar dažādiem mūzikas stiliem. Eolika, Menuets u.c. spēlēja tā saukto balto roku, Natural products, Vecā latviešu lokomotīve, resp. Experimental model un Ziemeļblāzmamelno roku.[11]

Citi populāri ansambļi bija Atlantic, Melody makers, Jokers, Varavīksne, Dziedošie krokodīli, Sfinksi, Frigika un Dreamers. Sākumā visas rokgrupas iespējami burtiski imitēja Rietumu ansambļus, dziedot tikai angliski, tā piemēram, grupa 2xBBM (1969 – 1970) (Bizbizmārītes un Bigbīta mācekļi) imitēja The Beatles mūziku, koncertos spēlējot arī vairākas viņu dziesmas, taču izpildīja arī I.Kalniņa dziesmas latviešu valodā. Tos, kuri mēģināja atskaņot pašu kompozīcijas latviešu valodā, uzskatīja par varas pielīdējiem. Taču neraugoties uz domstarpībām, visus saliedēja tieksme brīvi muzicēt un ar šo muzicēšanu izteikt sabiedrisku protestu, vēršoties pret režīma „puritānisko” un „mietpilsonisko nostāju”. Oficiālās iestādes, protams, visu šo kustību nekādi neatbalstīja, vēl vairāk — tās bija kategoriski pret to. Tika izdots rīkojums, ka ansambļiem obligāti jāreģistrējas tā sauktajā Estrādes orķestru birojā. Repertuāram bija nepieciešama oficiāla atļauja. Programmās pārsvarā bija jābūt PSRS komponistu dziesmām. Uz koncertiem regulāri ieradās dažādi pārbaudītāji: Kultūras ministrijas inspektori un citu cenzūras iestāžu ierēdņi — ar tiesībām uzlikt augstus naudas sodus, konfiscēt mūzikas instrumentus un aizliegt ansambļiem uzstāties sabiedriskās vietās, ja tie nepakļaujas režīma prasībām. Vairākas grupas aizliedza. Padomju Savienībā šajā laikā bija populāri tādi izpildītājmākslinieki kā V.Visockis, B.Okudžava u.c. Šajā laikā arī parādās pirmie populārās mūzikas festivāli, piemēram, Latvijā – Liepājas Dzintars.

70. gadi – disko mūzikas uzplaukums un dažādu rokmūzikas apakšžanru attīsība. 20.gs. 70.gadu sākumā Latvijā pazīstamāka  kļuva grupa Menuets, kas izpildīja I.Kalniņa un arī grupas dalībnieku dziesmas.[12] Pauls nodibināja ansambli Studija, kas vēlāk kļuva par Modo un līdzās šlāgermūzikai atskaņoja arī atsevišķas rokmūzikas kompozīcijas, tiesa gan šodien muzikologi un laikabiedri šo mūziku nepieskaita pie rokmūzikas žanra. R.Pauls atceras, ka daudz pārtvēris muzikālā ziņā no amerikāņu grupas Chicago, tika iestudēta Stīvija Vondera programma, taču publika vēl neesot bijusi gatava šādai mūzikai.[13] Tieši šo laiku var uzskatīt par rokmūzikas nostiprināšanos, jo  Latvijā  radās tādas liepājnieku  grupas kā Līvi, Credo  un  Remix.

1970. gados Padomju Savienībā spēlēja tolaik populārās krievu grupas kā Pojuschie gitary, Akvarium, Tcveti, Mashina vremeni, baltkrievu Pesnjari u.c. 1970to gadu sākumā mūziķis un komponists J.Morozovs radīja roka žanru sajaukumu, kas atgādināja ko līdzīgu psihodēliskajam rokam, iezīmējot Padomju Savienības rokmūzikā ko nebijušu, izmantojot progresīvā roka un etniskās krievu mūzikas elementus, vēlāk ietekmējot tādas Krievijā populāras grupas kā DDT, Chizh & Co u.c.

Septiņdesmitajos gados Vācijā, Itālijā un Francijā uzplauka rokmūzika, kas dziedāja savu zemju valodā un  līdz ar to lauza angļu valodas lietošanas monopolu. Šis apstāklis ietekmēja arī latviešu ansambļus kā  Rietumos, tā Latvijā. No trimdas ansambļiem pieminami: Saules brāļi, Dundurs, Akacis, Prusaku ansamblis, Ļembasts, Alis p, Alva, Ama, Arvīds un Mūrsiteji u.c. Šajā laikā arī Latvijas rokmūzikas kustība sašķēlās. Tie ansambļi, kam svarīgāk bija uzkāpt pa karjeras kāpnēm, pielāgojās varas iestāžu iecelto komisiju prasībām kā repertuārā, tā arī priekšnesumu vizuālo jautājumu un skatuves stājas ziņā. Pārējās grupas turpināja savu iesākto ceļu, labi apzinoties šķēršļus un nepatikšanas, kas tās sagaida no augšas. Izveidojās sava veida subkultūra, ko raksturoja gribēts neprofesionālisms, neviltots muzicēšanas prieks, pesimistiski noskaņotās jaunatnes jūtu attēlojums absurdi abstraktos vai tieši kritiskos dziesmu tekstos. Subkultūras mūzikai allaž ir bijusi liela nozīme rokmūzikas vispārējā attīstībā. Komerciāli rokansambļi Rietumos un Estrādes orķestru biroja resp. valsts ieceltu komisiju atzīti un cenzūrai pakļāvušies kolektīvi Latvijā kavē brīvas demokrātiskas kultūras veidošanos un izplatīšanos. Tādas grupas kā Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca (NSRD) un Dzeltenie pastnieki tālab vienmēr atradīs ceļu uz publiku.[14]

1980. gadu sākumā pamazām tika leģitimitēti tādi Rietumu jēdzieni kā džezs, popmūzika, disko un izveidots pat īpašs Padomju rokmūzikas žanrs, tiesa gan  Rietumu pasaulē disko mūzikas vilni pamazām nomainīja aizvien lielāks pieprasījums pēc rokmūzikas, taču Padomju Savienībā disko mūzika un diskotēkas bija ļoti populāras vēl joprojām.[15] Pankroka mūziķis Dambis uzskata, ka rokmūziķus šajā laikā varēja iedalīt 2 daļās: neformālā mūzika jeb pagrīdes mūzika un oficiālā mūzika, – kuru varēja dzirdēt radio, televīzijā, masu koncertos[16].

Šajā laikā joprojām darbojās diskotēkas, taču pildot citu funkciju nekā iepriekš, uzstādot par galveno mērķi labi pavadīt laiku. Šajā laikā populārākās latviešu grupas bija Līvi, Pērkons, Jumprava u.c., 1981.g. Ļeņingradā tika dibināts pirmais rokklubs, kur spēlēja tādas grupas kā Aquarium, Kino, Zoopark, Piknik, Alisa, DDT, Televizor, N.E.P u.c. , tajā pašā laikā Rīgā 1981.g. A.Mūrnieks sāk pārraidīt tolaik jauno raidījumu „Būsim pazīstami”, kas iepazīstināja latviešu klausītājus ar ārzemju mūzikas grupām.  Jāmin gan, ka  šis raidījums tāpat kā visa kultūras dzīve, joprojām bija zem stipras cenzūras.

1982.gadā par PSRS ģenerālsekretāru kļuva agrākais VDK vadītājs J.Andropovs, iezīmējot Padomju Savienībā „jaunus laikus” . 1984.gadā mūziķus iedalīja 2 kategorijās: profesionāļi – Valsts filharmonijas darbinieki  un pašdarbības estrādes ansambļi (Līvi, Sīpoli u.c.) 1984.gadā Latvijā parādās videomagnetofoni. Kopš 1985.gada, kad PSRS ģenerālsekretāra posteni ieņēma M.Gorbačovs  valsts iekārta piedzīvoja glasnostj un perestroikas politiku, protams, ka tas vistiešākā veidā arī ietekmēja visas kultūras jomas, to skaitā rokmūziku.  1987. gada 17. februārī  M.Gorbačovs ierodas Rīgā. 1988.g.–rokopera „Lāčplēsis” Latvijas valsts dzimšanai.

[1] https://www.britannica.com/art/rock-music/Rock-as-a-reflection-of-social-and-cultural-change

[2] Turpat

[3]  Svetčturis J. Latvija Šodien, Nr.13 (01.12.1985)

[4] Turpat

[5] Klotiņs A. Māksla, Nr.5 (01.03.1996)

[6] Back in the USSR

[7] Savējie sapratīs

[8] Klāss Vāvere, Liesma, 11/88

[9] Credo

[10] Savējie Sapratīs

[11] Svetčturis J. Latvija Šodien, Nr.13 (01.12.1985)

[12]  Svetčturis J. Latvija Šodien, Nr.13 (01.12.1985)

[13] NABA

[14] Svetčturis J. Latvija Šodien, Nr.13 (01.12.1985)

[15] Kveberg G. Risch. W.Jay. Youth and Rock in the Soviet bloc, New York,  211.

[16] http://lr2.lsm.lv/lv/raksts/neformats/dambis-aisberga-neredzama-dala-ir-lielaka-par-redzamo.a98250/

1 Comment

Leave a Reply