Uldis Kākulis: “Laimes māte jau neklusē!”

FOTO: Laila Daigina
FOTO: Laila Daigina

Autors: Jānis Blumbergs (www.infotop.lv)

 

Patiesībā ir veselas divas latviešu rokgrupas – “Symbolic” un “Zvani”. Tās ir ļoti dažādas, bet abām ir viens vokālists vārdā Uldis KĀKULIS. Šoreiz paralēla saruna ar Uldi par abām grupām.

Jānis Blumbergs. Uldi, kā tavu pastāvēšanu rokmūzikā uztver tava sieviņa un meitiņa?

Uldis Kākulis. Patiesībā ar prieku. Viņām tas patīk.

Saņem apsveikumus, ka beidzot ir iznācis “Symbolic” albums “Mūžam saule debesīs”! Kurā gadā tad tas īsti iznāca?

Tas iznāca 2017. gada beigās. Īstenībā pārējie “Symbolic” čaļi gribēja, lai albums iznāk 2017. gada 18. novembrī, bet sanāca mēnesi vēlāk.

Mjā, pagājušā gada 18. novembrī tu dziedāji ar citu grupu un citas dziesmas, citā sastāvā, bet kāds ir “Symbolic” sastāvs?

Pie bungām ir Ēriks Lizbovskis, basģitāru spēlē Ģirts Blūms, ritma ģitāra ir Laurim Aizšpuram un “Symbolic” dzenošais spēks un grupas radītājs ir Jānis Rage Raģis. Viņš “Symbolic” radīja tandēmā ar Lauri Aizšpuru. Vēlāk pievienojās Ģirts, un mani viņi savaņģoja pirms gadiem diviem. Bija tā, ka Jānis mani uzrunāja, teikdams: “Uldi, būtu baigi forši ja mēs varētu ierakstīt vienu dziesmu. Tā bija dziesma “Mēnestiņis karavīrs” akustiskajā versijā. Aizgāju uz mēģinājumu, un viss notika. Man ir aizdomas ka īstenais plāns bija dabūt mani sastāvā, par ko es īstenībā esmu ļoti laimīgs un priecīgs, jo tad kad mēs pamēģinājām “Daugaviņu”, viņi teica tā: “Nu, ja tu mums tagad pateiksi, ka tu ej no mums prom, tad mēs ģitāras karam vadzī.” Izrādījās, ka līdz šim bez Nika Matvejeva “Daugaviņu” neviens cits nebija dziedājis un dzīvajā viņi šo dziesmu nevarēja spēlēt, bet līdz ar manu atnākšanu šī dziesma atkal var skanēt. Principā grupa pastāv jau gadus septiņpadsmit. Tā nu ir sanācis, ka šis ir debijas albums.

Faktiski bija tā, ka es klausījos albumu, kuru, godīgi sakot, man iedeva viena no “Symbolic” fanēm paklausīties, un šo albumu, tu man atvaino, es piratizēju, tiesa, savām vajadzībām, bet interesanti un arī apsveicami ir tas, ka dziesmu vārdi albuma bukletā ir nodrukāti latviski un ir sniegts tulkojums angļu valodā, kas ir grandiozs darbs. Bet dziesmā “Daugaviņa” pirmās divas rindiņas – burtiski tava balss.

Nu, nav tiesa! Es šo dziesmu izpildu tikai dzīvajā skanējumā – koncertos. Ierakstā instrumenti ir pārspēlēti un dzied Niks Matvejevs. Tas pat nav apspriežams. Savukārt man ir dusmas par to, ka dziesma “Saulgrieži” pārtulkota kā “Christmas”. Tas man neiet kopā, jo Saulgriežiem nav nekādas saistības ar “Christmas”, tas ir pavisam kas cits. Mēs Ziemassvētkus nekādi nesaistām ar kristiešu svētkiem.

Labi, tagad tuvojas Lieldienas, kā ir tad?

Ir jāsvin pavasara atnākšana. Man ir apnicis, ka skalo smadzenes, man ir apnicis, ka manam bērnam skolā liek izvēlēties, vai mācīties kristīgo mācību vai ētikas mācību. Kāpēc piedāvā kristīgo mācību, kāpēc pretī nepiedāvā latvisko dzīvesziņu? To es nesaprotu. Ja jau māca to, tad jau jāmāca arī tas. Tas būtu tikai normāli, ja tā darītu. Ja piedāvā kaut kādu svešinieku mācību, tad piedāvā arī to, kas mums ir tuvs.

Skaidrs. Katrā ziņā tas jau ir mūzikas apskatnieku ziņā, novērtēt šo un saistīt ar kādu rokmūzikas paveidu. Man “Symbolic” sakarā nebūt negribas saukt šo mūziku par “pagan metal”, jo pasaules rokmūzikā tāds jēdziens nepastāv. Tas tomēr ir “folk-rock”. Tādā nozīmē, ka tas ir roks.

Nu, to, ko spēlējam, mēs tomēr saucam par par “pagan rock”. Tāds īstais “pagan metal”, šķiet, būs “Skyforger”.

Kāpēc tad “pagan metal”? Vai tad Jūs esat ļaunu ļaužu jeb tomēr labu ļaužu?

Redzi, kas ir pats interesantākais,– vārds pagāns ir izveidots par ko sliktu. It kā kaut kāds nopēlums, ka tu esi pagāns. Patiesībā tas ir visgaišākais, kas var būt,– tie ir mūsu senči, tie esam mēs. Mēs cenšamies nepakļauties nevienai okupācijas varai. Vienalga, vai tas ir komunisms vai 4. maija režīms, kas ir tas pats komunisms,– tie paši čekisti. Vai arī tas ir kaut kādu krusta kalpu diktāts. To visu mums atnesuši svešinieki, kas tagad nosaka, kā mums dzīvot.

Vai arī nacisms…

Nacisms – tas vispār ir kaut kāds kroplīgums, jo nu jau ir nonācis pat līdz tam, ka starp jēdzieniem nacists un nacionālistsliek vienādības zīmi. Tas ir totāli apsolūts marasms. Tas, ka kaut kāds sīks punduris un jefiņš ir paņēmis baltu zīmi un devalvējis pasaules acīs, tas nenozīmē, ka mums šī zīme tagad ir jānopeļ. Es runāju par ugunskrustu.

Kas tomēr ir būtiski,– ka “Symbolic” nes Latvijas vārdu pasaulē.

Tāds ir mūsu grupas mērķis – nest Latvijas vārdu pasaulē! Mans galvenais mērķis ir mūsu tautai pateikt to, ka mēs esam latvieši, ka mēs esam ļoti sena tauta. Bet mēs nezkāpēc gribam iegrimt kaut kādā liberārismā un kosmopolītismā. Mēs vispār gribam kaut kādā veidā ņemt un izšķīdināt sevi starp visiem citiem. Bet mums ir jābūt pašiem. Mums ir jābūt tiem, kas mēs esam patiesībā, jo kas ir cilvēks bez personības? Viņš ir absolūta nulle. Mums jābūt latviešiem kā latviešiem. Mēs nedrīkstam palikt par šīm nullēm. Mēs taču negribam piedzīvot to, ko piedzīvojuši īri. Īru tautā vien kādi 10% zina savu dzimto īru valodu. Vai tiešām mēs arī gribam nonākt līdz kaut kam tādam?

Jā, ja mēs ņemam vērā to, cik daudz latviešu tagad dzīvo Īrijā, cik Anglijā, cik Vācijā un cik latviešu tagad dzīvo Latvijā…

Lūk, kaut vai tas! Bet pirmais, kas to iesāka – pasaules globalizāciju, tautu novienādošanu – lai visi runā vienādi, lai visi domā vienādi,– tie ir kristieši ar saviem krusta kariem, saviem iekarojumiem. Tā patiesībā ir pasaules mērcēšana asinīs.

Nu tu jau runā kā tāds senās Romas pārstāvis.

Tur jau tā lieta, ka kristietisms ir senās Romas mantojums.

Jā, tā sanāk.

Zem citiem lozungiem to pārņēma komunisti. Tas viss ir viens. Tikai dažādās interpretācijās.

Es ļoti labi atceros, kā tu pagājušā gada 18. novembrī koncertā pateici, ka latviešiem svētvietas bija nevis kaut kāda uzslieta celtne, bet gan svētvietas, uz kurām iet un pielūgt savus dievus. Tiesa, tā bija cita grupa, kurā dziedi arī tu, un tā saucās “Zvani”.

Radošā apvienība “Zvani”.

Nu, tā var būt radošā apvienība vai akciju sabiedrība, bet manās acīs jūs esat grupa “Zvani” un, ja jums tur brauc virsū kaut kāda grupiņa, kas arī saucas “Zvani”, tad lai viņi iet un piepūšas. Vai tu zini, cik pasaulē ir grupu “Brain Storm”? Astoņas, mūsējo iekaitot. Un tur neviens nestrīdas par nosaukumu.

“Zvani” savukārt ir grupa, kuru es pats radīju. Iesākums jau tam visam bija draudzība  ar Jāni Grodumu no vecajiem “Līviem”. Doma bija radīt latvisku rokgrupu, jo Latvijas rokmūzika ir panīkusi. Vismaz tā man šķita, bet tagad es saprotu ka tā ir ieslēgta dziļi, dziļi pagrabā. Bet nu toreiz tas kaut kā nesaslēdzās. Viss notika tā, kā tam jānotiek. Groģis aizgāja veļos. Kad un kāds viņš atgriezīsies, nav zināms. Redz, kā ir mums, pagāniem, mūsu tautā! Mēs jau esam mūžības ratā visu laiku. Ja kāds aiziet veļos, viņš atgriežas. Viss ir nebeidzams. Tāda ir tā patiesība. Mūsu senčiem vissvarīgākais bija gods. Nepārkāpt zvērestu un likumus. Bija svarīgi, lai vīrs atbild par saviem vārdiem.

Pagāja laiks, un mums nodibinājās labas attiecības ar Guntaru Mucenieku. Un es teicu Guntaram: “Darām!” Un viss ir nonācis līdz tam, ka pašlaik mēs strādājam pie jauna albuma. Mēs radām jaunas dziesmas, jo zēniem ir ko teikt. R/A “Zvani” dalībnieki ir Gundars Lintiņš – sitamie instrumenti, Aivars Vīksna – bass, balss, Guntars Mucenieks – taustiņinstrumenti, balss, Henrijs Eduards Mucenieks – ģitāra, balss, Mārtiņš Bērtulis – ģitāra, balss. Top videoklips dziesmai “Divasiņu zvirgzds”. Šobrīd notiek kaut kas interesants – cenšas izdarīt tā lai tauta mūs pēc iespējas mazāk dzird. Tāpēc, ka mēs runājam to, ko mēs gribam runāt, un spēlējam to, ko mēs gribam. Vienkārši roks ir neizdevīgs varai. Ieklausies, par piemēru, dziesmās: “Divasiņu zvirgzds”, “Mana Latvija” un “Mantojums”, un arī pārējās – runājam par to, kas mums sāp, kas priecē, kā uztveram līdzcilvēkus ar citādiem viedokļiem. Gūstam spēku mīlestībā, mīlestībā pret vietu, kur mūsu senči ir dzīvojuši un sargājuši tautas kultūras mantojumu, pret  šīs vietas unikālo dabu un ļaudīm, kas to kopj, attīsta un sargā. Mēs dziedam par mums! Dziedam, jo šī ir vienīgā vieta uz planētas, kur mēs to varam darīt mūsu dzimtajā valodā! Novērtēsim to…

Man, piemēram, ļoti patika, ka tu 18. novembrī beidzot biji pirmais un vienīgas cilvēks kas nodziedāja tekstu: “Mana Latvija” nevis mazā Latvija. Jo cik tad mēs varam grimt mazvērtības kompleksā, ka mēs esam maz un ka neko nevaram. Nu cik tad var?

Par to jau ir runa, jo neviens negrib, lai mūsu pašapziņa aug. Negrib, lai mēs apzināmies sevi. Pie tā jau gadsimtiem tiek strādāts.

Tā kara tēma gan “Symbolic”, gan “Zvanu” repertuārā ir diezgan aktuāla. Kāpēc? Cik tad var to Otro pasaules karu pieminēt? Vai nav apnicis? Jau sen trešais rit.

Tāpēc, ka tas patiešām vēl nav beidzies, bet šeit runa nav par Otro pasaules karu. Runa ir par to, ka es, piemēram, svētdienās ieslēdzu televizoru, un man ir jāskatās kaut kādi dievkalpojumi. Kāds mums sakars ar to visu? Mums joprojām savu ideoloģiju bāž virsū svešinieki. Nepārtraukti. Mums neļauj dzīvot pašiem. Mums pat Jāņi tiek svinēti, tad, kad to nav vairs. Jāņus jāsvin tad, kad tie ir – saulgriežos, tas ir 21. un 22. jūnijs. Tad tam ir spēks! Bet pie mums negrib, lai mēs svinam tad, kad tie ir jāsvin. Un ziemas saulgriežos mums nav jāiet klausīties kaut kādas pasakas, mums ir jāvelk bluķis. Mums jāsvin savi svētki – nacionālie, bet, kad ir  oficiālās Ziemassvētku brīvdienas, mums jāsvin svešinieku iedibināti svētki. Vajadzētu būt otrādi.  Tie nav mūsu svētki. Un mēs dzīvojam nacionālā valstī, brīvā. It kā.

Vai tu gribi teikt, ka Latvijā nevalda tas brīvdomātāju gars, kas valdīja astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā, kad mēs atkratījāmies no PSRS?

Tur jau tā lieta, ka tas ir, ka tas gruzd. Nu, redz, ir divas dažādas grupas: “Symbolic” un “Zvani”, bet tās ir neiedomājami latviskas. Un tas  ir fantastiski. Cilvēki nāk un klausās mūsu mūziku. Ir tautā šis pacēlums, ir. Tikai to vajag atmodināt. Lai tauta sāk domāt par sevi, jo viss apzināti ir novests līdz tam, ka cilvēki vienkārši cenšas izdzīvot.

Visus un visu par katru cenu grib novienādot. Tautas, valodas, dzimumu, pat ādas krāsu. Un rodas ļoti vienveidīga un pelēka masa. Ko gan tas tas atgādina?

Tas ir noziegums pret latviešu tautu, arī tad, kad tika iznīcināts lats. Bet kas ir interesanti: latviešiem ir labi tas, par ko mēs nesen runājām ar Jāni Bukumu, ka latvietim ir kāda īpašība – viņš tā uzreiz nelien kauties. Viņš ļoti labi saprot, kur ir tas brīdis, kad patiešām ir jākaujas, kad patiešām to vajag. Jo mēs jau esam tie viensētnieki, tas ir normāli, tā tam arī vajadzētu būt, jo mēs neesam bara cilvēki. Tāda ir mūsu tautas mentalitāte. Un tad, kad nāk svešais, tad mēs apvienojamies. Tas tika pierādīts arī ar valodas referendumu. Tas tika pierādīts brīvības cīņās pagājušā gadsimta 18. gadā. Latvieši savācās, un bija tāda dūre, ka visa austrumu fronte viņu priekšā noliecās. Jo viņi karoja par savu tēvu zemi. Viņi negāja iekarot. Mūsu senči vienmēr tā ir dzīvojuši. Viņi nekad nav iekarojuši.

Tad jau nebaidīsimies pieminēt mūsu leģionārus. Viņi arī gāja karot par savu tēvu zemi.

Vai tad viņiem bija alternatīva? Tā bija vienīgā iespēja karot pret padomju okupāciju. Tāpēc jau viņi gāja cīnīties pret šo sarkano mēri. Viņi patiesībā gāja ar domu atkarot Latvijai brīvību, jo viņu pārliecība bija tā, ka tas vācietis arī aizvāksies. Kā jau reiz tas bija noticis…

Es ticu, ka atgriezīsies mūsu tautas latviskā esība, jo Laimes māte jau neklusē!

Be the first to comment

Leave a Reply

Your email address will not be published.


*