Radošu un ne mazāk svarīgu Jauno gadu!

Autors: Uģis Higo Glāzītis

Klusi kā Ziemassvētki pagājuši pirmie kultūrkapitāla konkursi (VKKF), kuri iezīmē finansējumu 2022. gadam. Pēc normatīvās bāzes un visiem nosacījumiem kultūrpolitikā visas tās kultūras organizācijas, vai tās ir nevalstiskās organizācijas (NVO) vai kādi kultūras jomā darbojošies uzņēmumi, atbalstu kāda projekta realizācijai vai vispār atbalstu darbības nodrošināšanai var saņemt no Kultūras ministrijas pastarpināti caur Valsts Kultūrkapitāla fondu. Iepriekšējie divi gadi kultūras jomā ir bijuši ļoti smagi. Smagi dažādos virzienos. Ierobežojošie faktori liedza pilnvērtīgi strādāt kultūras jomai. Cik tas bija pamatoti vai nepamatoti, lai par to spriež eksperti un par nozares darbības nepārtrauktību visu laiku cīnās Kultūras ministrs, aizstāvot nozari Ministru kabinetā, kur starp citu ministru vajadzībām noturēt kultūras vajadzības un nepieciešamību nav tas vieglākais uzdevums. Bet tāda ir šobrīd dzīve. Es pieņemu, ka tāda, kā tā bija pirms pandēmijas, tāda vairs tā nekad nebūs. Pie kam kultūras jomas cilvēkus satrieca arī izmaiņas nodokļu politikā. Muļļāja, muļļāja un beigās neko neizmuļļāja, kā tikai to, ka tagad pirms ieņēmumiem pašnodarbinātai personai, kādu ir ļoti daudz kultūras jomā, ir jāiesniedz pazemojošais iesniegums, ka turpmāk ceturksnī nebūs ieņēmumi valstī noteiktajā minimālajā apjomā un jālūdz aprēķināt nodokļus no reāliem ieņēmumiem. Ja tāda pazemība nav veikta, tad nodokļus aprēķinās un tie būs jānomaksā pēc pilna minimālā atalgojuma aprēķina. Kad pašā sākumā biju sanāksmē Kultūras ministrijā par šo jautājumu, tad prasīju atbildīgajai darbiniecei, no kā lai nomaksā nodokļus, ja konkrēti kādā mēnesī nav bijuši ienākumi. Tad pārsteidza, ka minētā ierēdne ar patiesu izbrīnu sejā pārjautāja – kā nav ienākumu mēnesī? Tā nevar būt! Bet nu labi. Kā ir, tā ir. Tā jādzīvo un jācīnās par savām tiesībām. Šajos visnotaļ grūtajos apstākļos tika piešķirts arī papildus finansējums kultūras jomā, par ko paldies Kultūras ministram. Vēlme kaut kā pārdzīvot šo vīrusa seku izraisīto pandēmiju ir bijusi milzīga.

Nesen tika izsludināts VKKF konkurss profesionālu nevaldības kultūras organizāciju atbalstam 2022. gadā. Šis konkurss vēl svarīgs ar to, ka tas būs atbalsts organizācijām uz nākamajiem trim gadiem. Es pieņemu, ka daudzas NVO sirsnīgi strādāja pie projekta sagatavošanas un pētīja, un analizēja, un iesniedza savus projektus. Precīzu iesniegto projektu skaitu KKF mājas lapā pie konkursiem nevar redzēt, bet informācija ir precizējama. Tad nu tiek paziņoti rezultāti, un parādās laimīgās 18 nevaldības organizācijas, kas saņēmušas KKF Mūzikas un dejas mākslas nozares komisijas visaugstāko vērtējumu. Pārējām organizācijām tiek atbildēts ar vienkāršām frāzēm, ka vērtējot komisija finansējumu nepiešķīra, vai citām tāds svarīgāks teksts kā, citēju: “…konkursa nolikumā noteiktos vērtēšanas kritērijus un atzina, ka projekts ir mazāk nozīmīgs programmā iesniegto projektu kontekstā“. Interesanti, kā pie šāda rezultāta var nonākt. Man vairāk līdz šim ir bijusi sadarbība ar Mūzikas un dejas nozari un tamdēļ vairāk pievērsīšos turpmāk tieši šīs mākslas nozares konkursu analīzei. Paskatoties konkrētās nozares nevaldības organizāciju finansēšanas organizāciju rezultātus pēdējo sešu gadu periodā, parādās interesanta aina. Šī bilde liek vairāk aizdomāties un mēģināt saprast, kas ir tas fenomens, ka dažas organizācijas regulāri ir ļoti nozīmīgas un daudzas organizācijas ir “mazāk nozīmīgas”. Var jau būt, ka cienījamā nozares komisija ir izvērtējusi visus par un pret un zina kaut ko vairāk, nekā parasti mirstīgie, un zina, kurš no NVO ir vairāk nozīmīgs un kurš ir mazāk nozīmīgs. Pēc vispārējās publiski pieejamās sākotnējās datu analīzes secinājumi ir visnotaļ graujoši. Jāņem vērā, ka paralēli šim konkursam par NVO atbalstu notiek regulārie projektu konkursi, dažām organizācijām ir finansiāls atbalsts no ministrijas par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu. 2021. gadā bija vēl papildus konkursi nozares atbalstam ar domu, lai plašāks organizāciju loks tiktu pie atbalsta šajā visnotaļ bēdīgajā periodā. Šie papildus finansējuma konkursi savulaik arī izsauca sabiedrības lielu sašutumu par to rezultātiem. Katrā ziņā vērtēšanas process un rezultātu pasniegšana ir tāds īpaši slepens pasākums, kuru izprast publikai nav lemts. Tomēr, ņemot manu pieredzi projektu rakstīšanā, vērtēšanā un pašu projektu analizēšanā, šis temats ir pavēris neviltotu interesi un vēlmi padziļināti papētīt šos KKF konkursu rezultātus. Interesē, kamdēļ vieniem ir mazāk būtiski, bet citiem ir vienmēr ļoti būtiski par gandrīz maksimālajām summām, neskatoties pat uz papildus dažādiem finansējumiem. Vienām NVO uzturēšanai ļoti būtiski ir uzturēt biedrības telpas Vecrīgas sirdī, bet mazāk būtiski ir telpas citās vietās. Tāpat interesanti būtu papētīt, kādām pozīcijām finansējums tiek piešķirts atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanai. Vai dažādu finansējumu piešķiršana nepārklājas vienām un tām pašām vajadzībām. Interesanti būs pavērot arī konkursu iesniegtos projektus un to tāmes. Kamdēļ vienu ierakstu izdošana tiek atbalstīta ar vienu summu projekta ietvaros, bet citi līdzīgi tikai citā žanrā ar 10-kārtīgi zemāku finansējumu vai vispār tiek atteikti? Interesē, kuras ir tās noteicošās iesniegto projektu atšķirības pēc komisijas vērtējuma. Būtu interesanti arī papētīt biedrību, kas dāsni tiek atbalstītas katrā projektu konkursā, iesniegto projektu atdevi pret finansējumu. Interesi raisa arī komisijas locekļu saikne ar dažādām organizācijām. Skaidrs, ka Latvija ir maza valsts un viens otru pazīst, un gandrīz katrs ar katru ir sadarbojies, tomēr sadarbības sfēras vai līnijas arī parāda kādu labvēlīga lēmuma pieņemšanas tendenci. Tāpat interesanti būs papētīt atbalstītos projektus pa mūzikas un dejas nozares žanriem. Kuriem žanriem tiek visvairāk atbalsta un kuriem vismazāk, un kas tam ir par iemeslu. Šādu jautājumu analīze un pretī korekti skaidrojumi mazinātu sabiedrības neizpratni un negatīvo attieksmi pret KKF. Šādu jautājumu aktualizēšana palīdzētu “mazāk nozīmīgu” NVO projektu sagatavošanai nākotnē, lai beigās izskaustu šo nenozīmīgo projektu iesniegšanu un nozaru komisijām laika tērēšanu. Pievērsties šai datu analīzei pamudināja arī Kultūras ministrs, kad vienā no savām šī gada beidzamajām attālinātajām zoom sanākšanām ar kultūras nozares pārstāvjiem, kurā tika sapulcinātas vairākas mūzikas un dejas nozares organizācijas un to pārstāvji, teica frāzi “es nevaru saprast, kādēļ KKF visus Latvijas Rokmūzikas asociācijas iesniegtos projektus inerces pēc atmet!“ . Varbūt šis ministra izteikums bija pārprasts, bet kaut kādu impulsu tas deva. Ja inerces pēc visi projekti tiek “atstumti”, tad interesētu uzzināt, kas tā ir par inerci un kā tā inerce nosaka, ka iesniegtie projekti ir mazāk nozīmīgi vai nerada pārliecību par realizāciju, un kādas vēl tikai atbildes neesam saņēmuši. Izbrīnu raisa arī fakts, ka vienu un to pašu projektu iesniedzot vairākas reizes, tas tomēr vienā konkursā tiek daļēji apstiprināts. Pētījuma vērts ir fakts, kas noticis šajā vērtēšanas reizē un kas tāds nebija iepriekšējās. Katrā ziņā jautājumu ir daudz un, lai tiktu ar tiem skaidrībā un uzlabotu citām nevalstiskajām kultūras organizācijām gatavību projektu sagatavošanā, šāda veida analītiskiem materiāliem vajadzētu būt. Tomēr strādāts tiek ar valsts budžeta finansējumu, un sabiedrībai būtu tiesības zināt, kā šis darbs tiek nodrošināts. Jautājumu ir daudz. Ik pa laikam aktualizēsim kādu no jautājumiem, pieprasīsim informāciju no atbildīgajām iestādēm, izvērtēsim savu neatkarīgu vērtējumu, ja tāds netiks sniegts no atbildīgajām institūcijām. Ir grūti nevalstiskajam sektoram cīnīties ar valsts budžeta organizācijām par tā jau niecīgo kultūras finansējumu vienos un tajos pašos konkursos. Es zinu, ko nozīmē sagatavot projektu, un vai to dara cilvēki, kuri apvienojušies savu ideju realizēšanai biedrībās, vai to dara budžeta iestādē algoti darbinieki. Ir atšķirība. Ir atšķirība, ja kāda nevalstiskā organizācija ir atbalstīta teju vai 100 tūkstošu apmērā gadā, un cita, kas saviem spēkiem cenšas strādāt savu mērķu sasniegšanai. Kādi kritēriji nosaka šāda atbalsta mehānisma pievienoto vērtību.

Izskan Ziemassvētku koncerti un dažādi labdarības pasākumi. Gandrīz visos ir mūzikas priekšnesumi. Vai šajos koncertos atskaņotā mūzika arī ir mazāk nozīmīga attiecībā pret citu mūziku. Vai ir kāda korelācija pret atskaņotākās mūzikas statistiku un šo projektu konkursu vērtēšanas svarīguma interpretāciju.

Var jau būt, ka viss ir pareizi, un visas vērtēšanas, finansēšanas notiek labākajā variantā, kā tam tajā brīdī jābūt, bet tad to vajadzētu pamatot un argumentēt, lai nav nesaprašanā jāzīlē, ko nozīmē “visi projekti inerces pēc tiek atstumti” un projekts ir “mazāk svarīgs” attiecībā pret citiem. Saprotu, ka kultūras jomu tīri ciparos grūti vērtēt, bet pirmreizējie redzamie cipari ir gana šokējoši. Papētīsim iepriekšējos un turpmākos šos projektu konkursus un to rezultātus dažādos griezumos un dažādās formās kopā.

Lai visiem radošs un ražīgs nākamais gads. Gan tiem, kuri ir mazāk svarīgi, gan ārkārtīgi svarīgiem.