INTERVIJA: MŪZIĶIS JĀNIS IRBE

Mūzika skan mūsos. Mūzika skan mums visapkārt. Vieni to bauda, otri to rada. Kas piemīt cilvēkam, kas prot radīt mūziku? Ar ko viņš ir labāks par parastu inženieri, vai ratiņstūmēju lielveikalā. Vai varbūt sliktāks? Iepriekšējie sūrā darbā pelna savu maizīti. Mūziķis guļ gultā un rada dziesmas. Vai ne gultā. Bet guļ un rada. Un ir cilvēki, kas nekad to nespēs. Tāpat, kā ir cilvēki, kas nekad nestums ratiņus un nestrādās par inženieri. Bet, kur ir atšķirība starp viņiem?

Jānis Kronbergs: Kas jauns ar tavu mūziku ir noticis pēdējā laikā?

Jānis Irbe: Jā. Esmu izlaidis albumu. Tas ir mans otrs studijas albums. Tajā ir jau dzirdētas dziesmas, kuras izlaidu gada sākumā. Kur ir tādas dziesmas, kā “Sapņu Stūre”, “Cauri Zariem”. Jau vēl gadu iepriekš izlaistā “Virtuve Ar Mums”. Un arī – “Kad Tukši Vārdi”. Šīm dziesmām tad pievienojas vēl nedzirdētas dziesmas. Kas kopumā – jaunajā albumā ir trīspadsmit dziesmas.

J.K: Kādas izjūtas dominē cauri šim albumam?

Tur ir  noskaņa, kas atspoguļo kādu noteikta laika periodu. Jo, lai arī tās dziesmas ir ne visas sarakstītas pēdējo četru gadu laikā – ir dziesmas, kas sarakstītas arī stipri iepeiekš. Bet, varētu uzskatīt, ka tās dziesmas jau  sakomponētas viņas bija lielā mērā pirms tam. Bet viņas nebija tā solīdi ierakstītas un aranžētas. Līdz ar to, kad es ķēros tam klāt, tad arī viņas savilkās kopā. Jo, ja tādā konkrētā laika nogrieznī tas ieraksts bija.  Četru gadu laikā, sākot no deviņpadsmitā līdz  divdesmit trešajam. Tad arī viņš, es domāju, savilkās kopā tīri arī noskaņas ziņā, gan arī aranžijas ziņā, gan arī instrumentu ziņā. Neskatoties uz to, ka tās dziesmas bija iepriekš sarakstītas, bet viņas tika ierakstītas, principā pabeigtas ierakstīt pēdējo četru gadu laikā. Un tad tās – tad tās sajūtas ir, es domāju, diezgan līdzīgas. Šajās te dziesmās. Savādāk… Varbūt savādāk būtu, ja es tur būtu desmit gadus rakstījis albumu, katru gadu pa vienai dziesmai. Varbūt, tā, ja būtu. Bet viņas – jā – viņas sarakstītas bija iepriekš, bet es viņas savilku kopā tajos četros gados.

Tu, procentuāli ļoti daudz komponē savas dziesmas, ja ne visas pat?

Nē. Visas – nē. Šajā albumā divas nav manas dziesmas. Tā ir kaverversija – viena. Kaverversija tātad. Grupas Zig Zag dziesma “Auto”. Tā nav mana dziesma. Tā  ir kaverversija. To mēs kopā aranžējām ar Jāni Dubavu un Patrisu Valdemāru. Jau kaut kādā deviņpadsmitajā gadā mēs uztaisījām to aranžiju. Bet  kā jau es teicu, es vēl tur miksēju to dziesmu pamazām un to vēl pārrakstīju.Tad  viņas tā kā gala versija tagad līdz ar albumu iznāca. Un tad otra dziesma, kas nav mana – tā ir “Dekorācija”, ko sarakstījis ir Jānis Dubavs. Viņa vārdi un viņa mūzika.

Pastāsti, kā notiek komponēšana. Vai tev galvā kaut kas skan?

Īstenībā jau dažādi, bet jāatzīst, ka pamatā es esmu no tiem, kam tā mūzika skan galvā. Es braucu autobusā – man kaut kas skan. Piemēram – kaut kāda rindiņa iešaujās. Un tad es to rindiņu, kaut vai tā ir viena rindiņa – bet no tās vienas teksta rindiņas, pēc tam jau var sanākt visa dziesma. Es esmu pat arī… bija gadījumi, kad es pamodos pa nakti…  – es biju pilnīgi tāds pārsteigts – es nezinu, vai es biju sadomājies par mūziku, vai kaut ko… Emocionālais brīdis bija, vai arī nebiju ilgi spēlējis. Vai arī nebiju ilgi dziedājis. Nezinu, kāpēc, bet es pamodos pa nakti, dēļ tā, ka es dzirdu kaut kāda dziesma skan galvā. Man tā nav bieži. Tās ir bijušas divas reizes. Bet jāatzīst, ka es diemžēl nevienu no tām melodijām neatceros. Bet pamatā… Jā, nu tā…

Kas skan galvā – melodija, vai vārdi? Vai abi divi?

Dažādi, dažādi. Īstenībā, kad es biju mazāks, kad pamatskolā gāju – tur mazās klasītēs… Es jau tajā mūzikā esmu diezgan sen… Vienkārši, es jau sen tos instrumentus spēlēju. Bet es atceros tādu faktu, ka… Man vēl tajā laikā nebija ne grupas,  nekā. Es tur kladē kaut ko pierakstīju, kasešu atskaņotājā kaut ko iedziedāju, un tā… Bet man bija tāda… man bija tāda, tā kā, spēle pašam ar sevi. Es gāju uz skolu. Es, tā kā, galvā izdomāju kaut kādu dziesmu. Un, kad gāju atpakaļ no skolas, arī izdomāju kaut kādu dziesmu.  Es viņu nepierakstīju, bet vienkārši, bija tā interesanti. Un kaut kur dodoties – dungot kaut ko un izdomāt kaut kādas melodijas. Man jau ir tā bieži vien – ka es jau dungojot iztēlojos, cik instrumenti varētu spēlēt. Ne tā, ka tikai iztēlojos to vokālu, vai to ģitāru, bet es jau bieži vien neesot jau saskarē ar kaut kādiem instrumentiem – es jau arī galvā  varu izdomāt – kas tur varētu skanēt. Jā. Tā.

Kā tu justos, ja tev pēkšņi aizliegtu spēlēt? Piedraudētu ar cietumsodu, ja tu nodarbosies ar mūziku.

Tieši sāktos tas – ka kaut kāds trūkums, un organisms to sāktu kompensēt. Tieši tās reizes, kad es biju naktī pamodies, kad man… kad es dzirdēju kaut kādas melodijas… Es vienkārši domāju, ka tajā brīdī biju bez tā kaut kādu laiku dzīvojis. Bieži vien ir tā, ka   saslimst, vai ko tur… un nevar padziedāt. Balss ir ciet. Vai arī mazi bērni saslimst mājās. Ir tādi apstākļi, kad tu netiec tam instrumentam klāt tā īsti. Un tas par to kompensēšanu – man jau zināmā mērā ir, ka es to kompensēju vienkārši ar citiem hobijiem. Man ļoti patīk elektronika, citreiz varbūt gribās… arī dažkārt jāatpūšās no tām interesantām lietām. Kas man patīk. Citreiz, vienkārši, atpūšoties no muzicēšanas es  palodēju. Jā. Tieši tā. Tad kompensēju ar citiem hobijiem, kas man arī ļoti patīk.

Lūdzu apraksti pāris savus pēdējos koncertus.

Jā. Šogad nav bijis daudz koncertu man. Šis būs man otrais koncerts. Albuma prezentācija 16. novembrī. Jau šomēnes. Tā kā, pēc nedēļas, man ir albuma prezentācijas koncerts 16. novembrī. Kultūras namā “Atmoda”, Rīgā. Pulkstens astoņos vakarā. Tā kā – atnāciet. Ļoti gaidīšu. Ilgi esam gatavojuši šo te albumu, programmu un būs arī disks. Un tad – ja atskatamies uz šo gadu, tad ir vēl viens koncerts – tas bija maijā. Jēkabpilī. Kur es biju uzaicināts uz izstādes atklāšanas pasākumu. Tas bija tāds ļoti, ļoti interesants un atmiņā paliekošs norikums. Mani – šis te grafiskais dizaineris Raimonds Timbulis, ar kuru es iepazinos pēc koncerta – uzaicināja nospēlēt koncertu par godu viņa izstādes atklāšanai. Jā. Tas ir – šajā gadā man ir bijis tikai viens koncerts. Un tad nākamais būs – šis te. Albuma prezentācijas koncerts.

Vai tu vēl arvien spēlē ar tiem pašiem puišiem kopā, ko agrāk?

Jā. Pamatā es sadarbojos ar Jāni Dubavu un Patrisu Valdemāru.  Mums jau tā sadarbība ar Jāni ir kopš 2015. gada, Ar Patrisu man… – kādus pāris gadus vēlāk viņš… (šķiet, ka no 2017. gada). Sāku es šo projektu viens. Un, kad es pie Jāņa Dubava gāju ierakstīt dziesmu “Paskaties”, savu debijas singlu – un tad viņš man piedāvāja šo te… viņš var ģitāras partijas piespēlēt, un tad, mēs pēc tam izdomājām, ka mēs varam spēlēt arī kopā koncertos. Un tā, tā sadarbība sākās. Un, tā ka, paldies viņiem, un es esmu ļoti priecīgs, ka man tādi atsaucīgi grupas biedri.

Kāda ir tava, kā mūziķa attieksme pret citiem Latvijas mūziķiem?

Pirmkārt, jāatzīst, ka man patīk sekot līdzi Latvijas mūzikai un patīk… es arī – jau no bērnības klausos gan latviešu, gan ārzemju mūziku, bet es vienmēr – to es, tā kā, uzskatījis par kaut ko īpašu. Tieši rakstīt mūziku latviski.  Nezinu. Tā – vienkārši forši. Tā. Es laikam novirzījos no tā jautājuma.

Vai tu domā, ka vajadzētu izlausties no Latvijas tirgus? Dziedot angliski.

Es nezinu, varbūt, ka es tā naivi domāju, bet man šķiet – kāpēc gan latviešu valoda arī nevarētu izlauzties.  Tīri -… Sigur Ros dzied, es nezinu, kādā valodā, ja? -Islandiešu grupa, bet viņi nedzied angliski. Nezinu, vai viņi dzied islandiešu valodā, vai varbūt pat kaut kādā izdomātā valodā. Bet  pasaule viņus saprot.

Kāpēc? Es domāju, ka tur ir maģiskais tāds – mūzikas spēks. Jo pamatā jau kas ir – ir melodija un tās emocijas un arī tas aranžējums un tas instrumentu salikums? Varbūt, ka nemaz tai valodai nav tik liela nozīme. Īstenībā. Varbūt es tā naivi domāju, bet tas Sigur Ros ir spilgts piemērs. Jā. Viņi nedzied angliski.

Tad tas ir viss pieņēmums, ka viena valoda dominē pār visu?

Es tā domāju. Ja mēs vairāk iepludināsim to savu valodu kaut kur citur, tad arī viņai būs iespēja kaut kur pat ne izlauzties… Kā jau es tev saku, ka visam pamatā jau ir mūzika, manuprāt. Jā. Jo mēs jau, tā kā, neprezentējam dzejas grāmatu. Vai ne? Tad varbūt būtu tāda – pilnīgi, tāda gala nostāja, ka… Dziesmas jau ir mūzika, tāpēc es ar to esmu domājis, ka – ja tādas mūzikas stīgas spēj vibrēt…, kā saka, noklausīties tikai melodiju – tad kaut vai tur ir A tikai, vai B tikai. Bet, ja tas ir skaisti. Kāpēc gan nē? 

(Mūziķis pēc intervijas pievieno vēl vienu komentāru):

Nav jau tā, ka man nav… ka neesmu es sarakstījis dziesmu angļu valodā. Man ir viena dziesma, bet man jau tā dikcija arī nav tik laba, un tad atkal cilvēki ļoti sāk skatīties uz to, kā tu izrunā tos vārdus, un tā tālāk. Un  man personīgi izteikties ir vieglāk… –  angliski, tā kā nu…

Latviski?

Jā, jā, jā – latviski. Tāpēc, ka tad es arī varu to domu dziļāk pateikt. Tad man ir… Manuprāt, latviski es protu dziļāk izteikties. Tā kā – zemtekstu. Angliski zemtekstu – arī tā. Kaut kas jocīgs sanāk. Jo es nedomāju angliski, un domāt angliski… Bet latviski zemteksts, kaut kā, labāk sanāk.

To dziesmu angliski var kaut kur noklausīties? Nē, nē, nē – tas man tāds demo – man. Man paša krājumos. Tikai idejas līmenī. Bet es… Varbūt, ka es kaut kādu dziesmu angliski izlaidīšu, bet pagaidām, es uz to – tā kā, netēmēju. Tas, tā kā, noteikti nebūs mans – ka tikai būs dziesmas angliski. Varbūt, ka es uztaisīšu eksperimentu ar kādu dziesmu. Kādreiz. Bet nezinu. Nezinu