INTERVIJA: Jānis Boļšaks no grupas SANCTIMONY

FOTO: Raimonds Lietuvietis

Ir grupas, kuras spēlē īsu laiku un pajūk. Ir grupas, kuras pastāv tikai vienu dienu. Ir grupas, kuras spēlē 2 vai 3 gadus. Un ir grupas, kuras pastāv 28 gadus un vēl negrasās beigt. Kas šeit ir par noslēpumu? Varbūt noslēpuma nav? Un tomēr. Parunāsim par to!

Jānis Kronbergs: Ko grupa Sanctimony dara šajos grūtajos laikos? Kad nav koncertu un ir visādi ierobežojumi.

Jānis Boļšaks: Laikam jau ar mums ir tas pats, kas ar visiem pārējiem. Kā zināms, aktīva koncertu dzīve nenotiek. Šobrīd atliek vienīgi aktīvi strādāt studijā, mēģinājumu telpās, taisīt jaunu materiālu, taisīt jaunas dziesmas, un lēnā garā gatavoties albumam.

J.K: Sanctimony ne katru dienu kāzās spēlē? Tas nav jūsu lauciņš?

J.B: Es pat teiktu, ka mēs nekad neesam kāzās spēlējuši.

J.K. Vai jūs ar savu mūzikas stilu varat nopelnīt sev iztikai? Pārtikt no tā, kā to dara šlāgermuzikanti.

J.B: Es tikko atcerējos, ka, jā, kāzās mēs neesam spēlējuši, bet mēs esam spēlējuši vecpuišu ballīti. Šo gadu laikā viss kaut kas ir gadījies. Ir gadījies dzimšanas dienās spēlēt. Ja cilvēki ļoti grib, mēs esam pieejami, bet tā nav tāda publiska pieejamība. Tas viss ir bijis pa čomu līniju. Visi tie cilvēki, kam tie svētki ir bijuši, ir mums ļoti labi zināmi. Tie ir bijuši tuvi cilvēki. Tas nav tā, ka nu mēs spēlēsim katru dzimšanas dienu vai vecpuišu ballīti. Mēs, protams, neesam pret un ja cilvēkam ir mūža sapnis, lai viņa kāzās uzspēlētu grupa Sanctimony, mēs, iespējams, ka neatteiktu piepildīt viņa sapni, bet es domāju, ka lielākoties cilvēki tomēr neizvēlētos mūs vai kādu citu smago grupu, jo ne jau viņi vieni tajās kāzās būs. Tur ,iespējams, būs ļoti daudz cilvēku, kas tādu mūziku neklausās, un, lai nebojātu visiem pārējiem svētkus, viņi tomēr izvēlēsies kādu citu muzikālo pavadījumu.

J.K: Jūs esat bijuši arī tūrēs uz Somiju un citur. Pastāsti drusku kā tas ir. Braukt tūrē.

J.B: Mums nav ļoti bagāta pieredze, bet mēs esam bijuši. Visvairāk jau atmiņā ir palikušas tās mūsu pirmās tūrītes, tie iespaidi. Vienmēr jau paliek atmiņā tie pirmie tusiņi, pirmie koncerti un tamlīdzīgas lietas. Pēc tam jau tas aiziet drusciņ vairāk rutīnā, jo tu nevari bliezt uz pilnu jaudu arī ārpus koncerta, savādāk tu nevari izturēt visu tūri. No sākuma tu nodod uguņus, bet pēc tam kļūsti mierīgāks, koncentrējies gandrīz tikai uz spēlēšanu. Bet kaut ko ļoti konkrētu izcelt es nevaru. Nekas tāds man prātā nenāk. Jo pašā sākumā, kamēr tas nav izbaudīts, ļoti interesanta šķiet klubu dzīve, pārbraukšana no koncerta uz koncertu, tusiņi, viss, kas notiek pirms un pēc koncertiem, loģistika, tas, kas notiek starp koncertiem. Pašā sākumā tas viss šķiet ļoti interesanti. Pēc tam jau tu saproti, kas tas ir un ko tas nozīmē, un, vēlāk braucot, tu jau zini, uz ko orientēties, un zini, ko sagaidīt no tā visa.

J.K: Cik tad īsti jūs kā grupa šobrīd esat kopā? Cik daudz gadu?

J.B: Šogad mums paliks 28 gadi.

J K: Vai ir kāda recepte, lai tik ilgi noturētos kopā? Kāds noslēpums, kā neizjukt 28 gadus.

J.B: Laikam pats svarīgākais ir tas, ka tev ir jāmīl tas, ko tu dari. Jo skaidrs, ka ir visādi iemesli, kādēļ grupas izjūk, un es esmu arī dzirdējis no džekiem, kas agrāk ir spēlējuši grupās, ka grupa ir izjukusi un ka labprāt viņii to darītu atkal, bet nevar saņemties. Visvairāk cilvēki pārtrauc to darīt dēļ tā, ka tā viņiem ir bijusi jaunības aizraušanās. Cilvēks aug, viņš mācās, izmācās, viņam sākās karjera darbā, viņš atrod savu otru pusīti, viņam ir ģimene, bērni, un tas viss, protams, paņem nenormāli daudz laika. Un kādā brīdī, iespējams, no kaut kā ir jāatsakās. Tad cilvēks atsakās no grupas un saka: ” Nē, es koncentrēšos uz ģimeni, es koncentrēšos uz darbu”. Man nav laikam ne padoma, ne ieteikuma, ka tā nevajag darīt, ka nevajag pamest grupu un vajag turpināt un tamlīdzīgi, bet es laikam varu tikai būt pateicīgs tam, ka, acīmredzot, mums tas ir veiksmīgi izdevies – to visu sabalancēt. Jo mums tāpat ir ģimenes, mums ir bērni, visiem ir darbs, un visi tāpat, paralēli spēlējot grupā, ir auguši gan darbā, gan ģimenē. Ģimenēm ir bijuši pieaugumi – pirmais bērns, otrais bērns. Acīmredzot mēs kaut kā ļoti veiksmīgi esam spējuši to sabalancēt, un mēs neesam to pametuši. Un mēs turpinām to darīt. Vēl ir labs fakts, par ko mēs vienmēr smejamies, ka mēs visi esam iepazinušies ar savām sievām tad, kad mums jau ir bijusi grupa. Mūsu sievas nemaz nezin, kā tas ir, kad grupas nav. Respektīvi, viņām nācās sadzīvot ar Sanctimony jau  no paša sākuma. Ja tev jau ir sieva un bērni un tad tu izdomā, ka jātaisa grupa, tad droši vien ir savādāk. Tu vari saņemt pārmetumus, ka tagad tu nebūsi mājās un tamlīdzīgi. Sievas var iestāties pret šāda veida hobijiem. Mūsu ģimenes nemaz nezin, kā tas ir, kad nav grupas, viņi vienmēr ir bijuši līdzdalībnieki tam visam. Ģimenes atbalsts tajā visā ir ļoti svarīgs. Mūsu ģimenes saprot, ko tas mums nozīmē, un sievas saprot, cik mums tas ir svarīgi, un nekad tā nav bijis, ka mums kaut ko pārmet. Ir bijuši grūtāki laiki, grūtāki periodi, kad pirms pasākumiem mēs esam stipri vairāk noslogoti, lai gatavotos tiem, bet to visu viņas saprot. Un par to, protams, ir liels prieks. Vai tā ir ilgdzīvošanas recepte, es nezinu, bet tas noteikti ir ļoti svarīgs punkts. Un noteikti, protams, ir jāmīl, tas, ko tu dari. Tad arī atradīsies laiks visam.

J.K: 28 gadus jau spēlējat kopā. Cik ilgi vēl? Vai ir kādi plāni vēl cik ilgi turpināt?

J.B: Mēs nekad neesam skatījušies uz to šādi un nekad nav bijis nolikts kaut kāds punkts, ka spēlēsim līdz 50 vai 60 gadu vecumam. Acīmredzot, es domāju, ka tālāk tas viss notiks dabiski, un visā visumā mēs spēlēsim, kamēr mēs varēsim, kamēr turēsimies uz kājām. Es domāju, ka tā būs.

FOTO: Aleksejs Alifanovs

J.K: Kā jūs varat sava veida mūziku dabūt radio stacijās? Tas droši vien nav viegli. Latvijā daudz spēlē šlāģeri un moderno mūziku.

J B: Mums nav bijis tāds plāns, mērķtiecīgi ielīst kādā rādžiņā. Protams, agrāk, kad Radio SWH Rock vēl bija dīdžeji – Gustavs  Terzens, Artis Dvarionas un citi, tad protams, tā bija ļoti aktuāla, jo tajā varēja dzirdēt tieši tādu mūziku, kādu klausamies mēs un, kādu klausās mūsu fani. Protams, ka tad katrai Latvijas smagās mūzikas grupai gribējās tur skanēt. Šobrīd, godīgi sakot, un es runāšu tikai par Latvijas radio stacijām, diemžēl nav tādu radio staciju. Jauniešiem ir Latvijas Radio 5, bet viņi vairāk koncentrējas uz moderno mūziku. Tas īstenībā ir ļoti apsveicami un “cepuri nost”. Tur ļoti daudz var dzirdēt Latvijas hiphopu. Vismaz Latvijas hiphopam ir savs rādžiņš. SWH Rock tajā pašā laikā vēljoprojām ir dzīvs, bet tajā mūzikas listē, kas tur skan, mēs laikam, diemžēl, īsti neiederamies. Varbūt, ka kādreiz atkal atdzims “metinātāju kursi” un tad atkal būs prieks tur skanēt. Bet, pa lielam, tā kā Latvijā nav tādas radio stacijas, kas atskaņotu smago mūziku, tad tāds mērķis kaut kur ietrāpīt, godīgi sakot, nav. Laikam tā varētu atbildēt.

J.K: Cik pārtikušas ir līdzīgi jums spēlējošas grupas ārzemēs?

J.B: Godīgi sakot, es nemaz nezinu. Es neesmu par to interesējies. Es pieļauju, ka, iespējams, ir džeki, kas pelna tikai ar šādu mūziku. Iespējams, ka viņi var ar to izdzīvot un viņiem ar to pietiek, viņi ar to ir apmierināti un tas ir viss, ko viņi dara. Bet, lai kāds tur būtu sapelnījis miljonus un dzīvotu greznās villās, es to neesmu dzirdējis, un par 99 procentiem esmu pārliecināts, ka tā nav.

J.K: Jāni, vai uzstājoties koncertos, jums ir kāda īpaša diēta, ko jūs drīkstat, ko nedrīkstat ēst vai dzert? Vai ir kāds nolikums, ko nedrīkstat pārkāpt?

J B: Skaidrs, ka pirms 20 gadiem, man liekas, mēs vispār skaidrā uz skatuves nekāpām. Tagad tas, protams, ir mainījies. Es, piemēram, alkoholu nelietoju jau ilgi. Ar gadiem nāk apziņa, ka tu nedrīksti uz skatuves būt tādā stāvoklī, ka vairs nespēj neko izdarīt. Mēs apzināmies, ka cilvēki nāk uz mūsu koncertiem un viņi grib redzēt mūs, un mēs nedrīkstam viņus pievilt. Tas būtu diezgan traki, ka skatītājs atnāk, un vienīgais, ko viņš uz skatuves redz, ir džekus, kas knapi stāv kājās. Es pieļauju, ka viņi būtu ļoti vīlušies par to. Ar gadiem nāk tāda apziņa, ka ir atbildīgi jāizturās pret šiem pasākumiem un tev savs karogs ir jātur mastā, un no skatuves ir jānodod faniem vislabākais, ko tu vari. Ierobežojumu nekādu mums nav. Neviens blakus ar pletni mums nestāv. Viens otram ar pirkstu nekrata. Katrs saprot, cik daudz viņš var atļauties un cik nē. Ja runa ir tieši par alkoholu, tad protams, kāds alus vai kaut kas stiprāks pirms koncertiem tiek lietots. Bet tas notiek ar mēru un saprāta robežās, jo katrs apzinās, ka mums ir viens darbiņš, kas vēl ir jāizdara, un pēc tam varēs nodot uguņus.

Publikācija tapusi ar VKKF atbalstu.

Be the first to comment

Leave a Reply